VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par nāvi, burvju flautu un templi jeb Kāpēc neiedeva lomu Ļusjai? Anita Vanaga, īpaši “Studijai” |
 Londonas mistērija Daiga Rudzāte |
 AizkustinoŠs koŠĻājamgumijas naivums jeb Endija Vorhola izstāde Rīgā ir klāt! Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” Endijs Vorhols (īstajā vārdā Ondržejs Varhola) dzimis 1928. gada 6. augustā Pitsburgā, Pensilvānijas pavalstī, slovāku izceļotāju ogļrača Ondržeja un Jūlijas Varholu ģimenē kā trešais – jaunākais dēls. No 1945. līdz 1949. gadam studējis Pitsburgas Kārnegija Tehnoloģiskajā institūtā, specializējoties lietišķajā grafikā un dizainā. 1949. gadā pārceļas uz dzīvi Ņujorkā, kur ātri gūst ievērību, saņemot pasūtījumus no žurnāliem Glamour, Vogue, The New Yorker, Harper's Bazaar. Noformē skatlogus Piektā avēnijā Bonvit Teller, Tiffany's veikaliem. Piecdesmito gadu sākumā mākslinieks maina savu vārdu un uzvārdu, kļūstot par Endiju Vorholu. 1952. gadā sarīko pirmo personālizstādi Hugo Gallery, izstādot piecpadsmit zīmējumu ciklu pēc Trūmena Kapotes stāstu motīviem. 1956. gadā viņa darbi tika pirmo reizi izstādīti mākslinieku grupas darbu izstādē Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. 1955. gadā Vorhola “Pazaudēto kurpīšu” cikls I. Millera veikalam kļuva par lielu sensāciju. Šajā laikā mākslinieks strādā savdabīgā tušas monotipijas tehnikā, par iespiedformu izmantojot neabsorbējošu papīru. 1957. gadā viņš saņem Mākslas direktoru kluba un Amerikas Grafiskās mākslas institūta balvas. 1960. gadā Vorhols sāk izmantot komiksu zīmējumus, plaši pazīstamas preces – kokakolas pudeles, Kempbela tomātu zupas kārbas, kā arī slavenību – Merilinas Monro, Elvisa Preslija, Džekijas Kenedijas u.c. ievērojamu personu – presē tiražētus tēlus savās lielformāta gleznās. Ap 1962. gadu Vorhols sāk strādāt ar akrila krāsām sietspiedes tehnikā, pārnesot ar tās palīdzību uz audekla fotoreprodukcijas. Starp 1962. un 1964. gadu top Vorhola sērija “Nāves un nelaimes”, bet 1964. gadā – sērija “Ziedi”. Ar šo laiku Vorhols izvirzās par vadošo popārta mākslas virziena pārstāvi. 1963. gadā viņš atver savu studiju – darbnīcu 47. Īststrītā, Manhetenā. Šajā ēkā savulaik atradās neliela fabrika, tāpēc darbnīca iegūst nosaukumu “Fabrika”. “Fabrikā” ar daudzu palīgu un asistentu palīdzību top ne tikai Vorhola lielformāta gleznas, bet kopš sešdesmito gadu vidus viņš aizvien nopietnāk pievēršas kino, 1965. gadā pat pasludinot savu novēršanos no glezniecības. Vorhols pats raksta scenārijus, ir savu filmu režisors. Mākslinieka filmas ir apzināts pretstats komerciālā kino būtībai un tendencēm. Desmit gadu laikā no 1963. līdz 1972. gadam viņš uzņem vairāk nekā sešdesmit 16 mm filmas, daudzas no kurām – “Matu griešana” (1963), “Ēd” (1963), Empire State Building (1964), “Čelsijas meitenes” (1966) – kļuvušas par alternatīvā kino klasiku. Pēdējā no minētajām guva arī lielus komerciālus panākumus. Nopietna sadarbība Vorholam veidojās arī ar rokmūziķiem, un tā saglabājās visā viņa dzīves laikā. 1966. gadā Vorhols ieinteresējas par grupu The Velvet Underground. 1967. gadā viņš ir šīs grupas pirmās plates producents un tās dizaina autors. Ar noformējumā izmantotu puslobīto banānu plates apvāks kļuvis par vienu no māksli-nieciskajā ziņā slavenākajiem rokmūzikas skaņuplašu apvākiem. 1971. gadā Vorhols veido grupas The Rolling Stones skaņuplates vāka dizainu. Minami arī Deivids Bovijs, Duran Duran, Braiens Ferijs, kurš Vorhola ietekmē izstrādāja savas grupas Roxy Music pirmās koncepcijas. Tādēļ saprotams, kāpēc “Fabrika” ar savu brīvo, radošo atmosfēru tik ātri iekaroja milzu popularitāti un, īpaši sešdesmitajos gados, ietekmēja visdažādāko mediju un paaudžu, seksuālas orientācijas bohēmiski noskaņotu personu uzskatus ne tikai ASV. 1968. gada 3. jūnijā Vorhola “Fabrikā” iebrūk teroriste Valērija Solanis, kura ar šāvienu smagi ievaino māksli-nieku. Uzbrukuma sekas viņš izjuta līdz pat sava mūža beigām. 1969. gadā Vorhols sāk izdot žurnālu Interview, kurā sākotnēji viņš publicēja intervijas ar kino, bet visai drīz arī ar mākslas un mūzikas slavenībām, tad arī ar augstākās sabiedrības pārstāvjiem, kas apmeklēja bohēmiskajā vidē tik populāro naktsklubu “Studija 54”. Žurnāls kļuva par paraugu līdzīga rakstura izdevumiem visā pasaulē. 1972. gadā Vorhols atkal pievēršas glezniecībai. Septiņdesmitajos gados top gleznu cikli “Mao Dzeduns”, “Galvaskausi”, “Sirpis un āmurs”, “Torsi”, “Ēnas”. Kopš septiņdesmitajiem gadiem daudzas ievērojamas personības jau speciāli pasūtīja savus portretus slavenajam māksliniekam. Šī perioda portretiem raksturīgi solarizācijas un neona gaismas efekti. Būdams viens no pirmajiem māksliniekiem, kurš visu mūžu apzināti izkopa savu tēlu sabiedrībā, Vorhols uzturēja ciešus kontaktus ar masu medijiem. 1982. gadā viņš veido TV pārraidi Andy Warhol's TV un 1986. gadā – programmu MTV: Andy Warhol's Fifteenth Minutes (“Endija Vorhola 15 minūtes”). Jāatzīmē arī Vorhola rakstnieka dotības. Septiņdesmitajos gados vairākkārt tiek izdotas viņa sarakstītas grāmatas, kuru vidū populārākā ir “Endija Vorhola filozofija no “A” līdz “B” un atpakaļ” (fragmenti publicēti latviešu va-lodā 1992. gadā žurnāla “Kentaurs” 2. numurā, 24.–32.lpp.). Astoņdesmito gadu sākumā iznāk POPism: The Warhol' 60s, kurā sniegta mākslinieka un veselas paaudzes darbības vēsture un raksturojums Ņujorkā sešdesmitajos gados. Astoņdesmitajos gados Endijs Vorhols turpina strādāt arī kā gleznotājs, atkal cieši sadarbojoties ar radošās bohēmas jaunākās paaudzes pārstāvjiem un tolaik vēl neatzītiem māksliniekiem – Žanu Mišelu Baskjā, Frančesko Klementi, Keitu Heringu. Top viņa gleznu cikli “Ieroči”, “Krusts”, “Dolāru zīmes”. Viens no pašiem pēdējiem cikliem ir “Svētais Vakarēdiens” pēc Leonardo da Vinči gleznas motīviem, bet īpaši minams cikls “Maskēšanās”. 1999. gada sākumā šī cikla lielformāta gleznu eksponēšana Larry Gagosian Gallery Ņujorkā negaidīti kļuva par izcilu kultūras notikumu un kārtējo reizi lika revidēt uzskatus par Endiju Vorholu kā mākslinieku. Endijs Vorhols mira negaidīti 1987. gada 22. februārī Ņujorkā pēc neveiksmīgi izdarītas žultspūšļa operācijas. Mākslinieks apbedīts Pitsburgā. 1994. gadā Pitsburgā tika atvērts Endija Vorhola muzejs, kurā atrodas vairāk nekā desmit tūkstoši mākslinieka darbu. Muzejs popularizē mākslinieka radošo mantojumu ne tikai ASV, bet arī visā pasaulē. Pēc ASV valdības ierosinājuma un ar šīs valsts finansiālu atbalstu sadarbībā ar Endija Vorhola muzeju tika izveidota speciāla viņa darbu kolekcija – ceļojošā izstāde. Eiropas tūres ietvaros izstāde tiek eksponēta prestižākajos mākslas muzejos un mākslas centros divpadsmit valstīs: Ermitāžā Sanktpēterburgā, Alma-Atā, Viļņā, Kijevā, Budapeštā, Salonikos, Tallinā, Ļubļanā, Stambulā un Zagrebā. Pēc izstādes Rīgā Endija Vorhola darbi ceļos uz Puškina Valsts Tēlotājas mākslas muzeju Maskavā. |
 “Uzmanies, izejot no saviem sapŅiem” jeb MŪsdienu Mākslas galerijas Zacheta simtgade Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” |
