VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Uzmanies, izejot no saviem sapŅiem” jeb MŪsdienu Mākslas galerijas Zacheta simtgade Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” | |
| |
| Reti gan vēl kādam muzejam laimējies tik precīzi iekļauties viena
gadsimta robežās. 1900. gada 15. decembrī Varšavā, Malahovska laukumā
tika atklāta mākslas veicināšanas biedrības Zach´ta ēka. Portālā
ierakstītie vārdi ARTIBUS jeb “Mākslām” godam to rotājuši visus šos
simts gadus. 2000. gada 15. decembrī tika atvērta pēdējā izstāde no
Zach´ta jubilejai veltīto izstāžu cikla. Perfektās gadsimta robežas
deva unikālu iespēju vēlreiz pievērsties poļu mākslas attīstības
procesiem. Tieši tā tika veidota visa jubilejas izstāžu koncepcija –
mēģināt izdarīt vispārinātus secinājumus par to vai citu mākslas
periodu vai parādību, izvairoties no acumirklīgiem vērtējumiem un
spriedumiem. Taču vispirms daži fakti no galerijas aizraujošās vēstures. Mākslas veicināšanas biedrība Zach´ta (poļu valodā zach´ta – izrunā “zahenta” – nozīmē stimuls, pamu-dinājums) Varšavā tika dibināta 1860. gadā. Pēc 40 gadu ilgas klejošanas pa īrētām telpām biedrība uzceļ savu ēku, ko projektē arhitekts Stefans Šillers, un tā ir tipisks historisma piemērs. Līdz pat 1931. gadam te atradās vienīgās plašām mākslas izstādēm piemērotās telpas visā pilsētā. Biedrībai bija sava kolekcija, un tika domāts par poļu mākslas pastāvīgās ekspozīcijas izveidošanu. Piemēram, pirms kara Zach´ta sabiedrības apskatei bija pieejama slavenā poļu gleznotāja Jana Matejko kompozīcija “Kauja pie Grīnvaldes”. Pēc Otrā pasaules kara ēka kļuva par valsts īpašumu un te atradās Centrālais mākslas izstāžu birojs. 1989. gadā, atbrīvojusies no Kultūras ministrijas pakļautības, bet saglabājusi valsts finansējumu, Zach´ta kļuva par mūsdienu mākslas galeriju ar tādu pašu nosaukumu. Kopš 1993. gada galerijas direktore ir Anda Rotenberga, kura konsekventi īsteno mūsdienu mākslas izstāžu politiku, sākot ar speciāli gatavotām konceptuālām izstādēm un ievērojamu mūsdienu mākslinieku personālizstādēm un beidzot ar starptautiskiem projektiem, kuros iesaistās galerijas darbinieki. Tā par šīgada Venēcijas biennāles mākslinieku izvēlēts Leons Tarasevičs, kuru konkursam bija izvirzījusi Zach´ta kuratore, projekta autore Aneta Prasala. Līdz ar to viņa arī kļuva par šīgada Polijas ekspozīcijas autori. 2000. gads mūsdienu mākslas galerijā pagāja jubilejas gaisotnē. Tika sagatavots ļoti pārdomāts izstāžu cikls. Būtībā tā bija nozīmīgu poļu mākslas procesu un parādību atklāsme. Ciklu ievadīja 20. gs. desmit ievērojamāko poļu mākslinieku darbu ekspozīcija “Saule un citas zvaigznes” (2000. gada 26.februāris–26.marts). 1999. gadā poļu nedēļas laikraksts Polityka rīkoja aptauju mākslas vēsturnieku, kritiķu un kuratoru vidū un lūdza nosaukt pasaules un Polijas 20. gs. ievērojamāko mākslinieku desmitnieku. Pēc aptaujas rezultātiem šajā desmitniekā tika iekļauti Tadeušs Kantors, Katažina Kobro, Alina Šapočnikova, Magdalena Abakanoviča, Vladislavs Stšemiņskis, Henriks Staževskis, Romans Opalka, Vitolds Vojtkevičs, Staņislavs Ignacijs Vitkevičs, Andžejs Vrubļevskis. Ekspozīcija tika veidota kā aizrautīgs dialogs starp šiem māksliniekiem, izceļot katra autora būtiskāko ieguldījumu 20. gs. mākslā. Tadeušs Kantors tika pārstāvēts ar instalāciju – teātra dekorāciju “Odiseja istaba”. Staņislavs Ignacijs Vitkevičs devis milzīgu ieguldījumu fotomākslas attīstībā. Viņa 30. gados radītās fotogrāfijas izskatījās ļoti intrigējoši līdzās Magdalenas Abakanovičas tēlniecībai. Izstāde zināmā mērā uzdeva jautājumu par poļu mo-dernās mākslas specifiskajām īpašībām, savdabību, kas palīdzētu to raksturot pasaules mākslas kontekstā. No 11. aprīļa līdz 10. maijam galerijā bija skatāma poļu pēckara mākslas vēsturē nozīmīgas izstādes atcerei veltīta ekspozīcija – rekonstrukcija “Laikmetīgie un socreālisms. 1948–1954”. 1948. gadā pēc Tadeuša Kantora iniciatīvas tika sarīkota pirmā poļu modernās mākslas izstāde. 1949. gadā tika plānota otrā izstāde, taču tad jau sevi lika manīt jaunās ideoloģiskās varas spiediens un netika atļauts izstādi sarīkot. Pēc piecdesmit gadiem atjaunotā, paplašinātā izstādes versija deva iespēju ielūkoties radoši ļoti intensīvā un reizē tik traģiskā laika periodā. Ekspozīcijā vienkopus bija izstādītas kā patstāvīgas, brīvas radošas kompozīcijas, tā “pareizā socreālisma” paraugi, kuros bija redzama mākslinieku vēlme godprātīgi strādāt atbilstoši jaunās varas norādījumiem, instrukcijām un prasībām. Ļoti negaidīti un neparasti aktuāli izskanēja nākamā tematiskās glezniecības izstāde Polonia-Polonia, kurā no 23. maija līdz 2. jūlijam skatītāji varēja iepazīties ar patriotiskai tēmai veltītiem audekliem un Polijas – Dzimtenes – tēlu mākslā. Jana Matejko, Jaceka Malčevska, Staņislava Vispjaņska kompozīcijas atradās konfrontācijā ar mūsdienu autoru – Ježija Zeliņska, Vlodzimeža Pavlaka, Mareka Sobčika, Edvarda Dvurņika Polijas tēla interpretācijām. Ne mazāku sabiedrības interesi un atsaucību izraisīja izstāde “Pelēki krāsās. 1956–1970” (17. jūnijs–3. septembris), kas ļāva negaidītā aspektā ieraudzīt kultūras un mākslas norises Polijā sešdesmitajos gados. Tā pirmām kārtām bija kulturoloģiska izstāde ar toreiz tik populāro kultūras darbinieku tikšanās vietu – kluba “M-1”, kabarē, piena bāra, mākslas pagraba – rekonstrukcijām. Vietu autentiskums ļāva ja ne pilnīgi izprast, tad tomēr apjaust sešdesmito gadu sabiedrībā notikušos sociālpolitiskos un kultūras procesus, to, kā nivelējošā, apvienojošā pelēkā ikdiena – sešu dienu darba nedēļa, rindas pēc apelsīniem un sirojumi pēc pārdošanā “izmestām” precēm un tamlīdzīgiem jaukumiem – nemazināja sabiedrības interesi par krāsām, literatūru, kinomākslu, kas tieši sešdesmitos gados piedzīvoja savu uzplaukumu, bija ļoti daudzu cilvēku tikpat svarīga ikdienas nepieciešamība un kalpoja par apskaužamu “Rietumu dzīves” piemēru PSRS dzīvojošajiem. No 24. oktobra līdz 3. decembrim Zach´ta valdīja “20. gadsimta klasiķi”. Tās pašas avīzes Polityka aptaujas rezultātā iegūtais desmitnieks patiešām bija brīnišķīgs. Par 20. gs. pasaules klasiķiem Polijā tiek uzskatīti Pablo Pikaso, Marsels Dišāns, Kazimirs Maļevičs, Vasilijs Kandinskis, Konstantīns Brinkuši, Jozefs Boiss, Frānsiss Bēkons, Pīts Mondrians, Salvadors Dalī un Endijs Vorhols. Pateicoties aktīvai mūsdienu mākslas galerijas Zach´ta sadarbībai ar ASV un Eiropas muzejiem, poļiem bija iespēja redzēt labākos šo mākslinieku darbus. Vienlaicīgi izstādi varēja uzskatīt par 20. gs. mākslas visizcilāko sasniegumu apkopojumu. Bez tam līdzās “20. gadsimta klasiķiem” galerijā bija skatāma vēl viena fotokolekcija. Tas bija 1999. gada rudenī Londonā, Fotogrāfijas galerijā eksponētais poļu mākslinieka Pjotra Uklaņska fotogrāfiju cikls “Nacisti”, kurā autors vienā rindā izstāda slavenu aktieru portretus. Ģērbušies vācu armijas formastērpos, dažādu valstu dažādos gados uzņemtās filmās Daniels Olbrihskis, Žans Pols Belmondo, Frenks Sinatra, Marlons Brando, Ronalds Reigans u.c. lieliski aktieri un simpātiski vīrieši tēloja “sliktos varoņus”... un poļu sabiedrībā izraisījās pirmais skandāls par darba morāli ētisko pusi, šīs valsts vēsturisko pieredzi. Spriedze vēl vairāk pieauga tad, kad viens no “visu laiku slavenākajiem poļiem” Daniels Olbrihskis izstādē sagraizīja savu fotogrāfiju un, apmierināts ar rezultātu, saņēma atbalsta vēstuli no cita “cietēja” – franču aktiera Žana Pola Belmondo. Intelektuālā sabiedrība bija neizpratnē, domas par mākslinieka un autora rīcību dalījās, un... aktieris Daniels Olbrihskis ieradās uz Zach´ta jubilejas izstādes neoficiālo atklāšanu, nolasīja dzejoli par piemiņu pirms 78 gadiem Zach´ta atentātā nošautajam Polijas prezidentam Gabrielam Narutovičam un publiski lūdza atvainošanos direktorei Andai Rotenbergai. Incidents bija beidzies un drīz vien gandrīz izzuda no sabiedrības atmiņas, jo “Uzmanies, izejot no saviem sapņiem. Vari tikt atrasts svešos” – poļu 20. gs. mākslas variants – “ievēlās” TV ekrānos un avīžu slejās kā īsts cunami vai vismaz “devītais vilnis”, ko Ziemassvētku noskaņās valdošajā gaisotnē sabiedrība vismazāk vēlējās sajust. 2000. gada 15. decembrī mūsdienu mākslas galerijas telpās tika atvērta galvenā jubilejas cikla izstāde. Lai šis skatījums uz būtiskākajām norisēm aizvadītajā simtgadē būtu objektīvāks, Anda Rotenberga uzaicināja plaši pazīstamo Venēcijas biennāles kuratoru Haraldu Scēmanu veidot šo ekspozīciju. Galvenā jubilejas izstāde vispirms piesaistīja uzmanību ar savu ļoti simbolisko, intriģējoši provokatīvo nosaukumu – “Uzmanies, izejot no saviem sapņiem. Vari tikt atrasts svešos”. Sabiedrību satrauca darbu atlase, bet jo īpaši itāļu mākslinieka Maurīcio Katelāna instalācijas “Devītā stunda” iekļaušana ekspozīcijā (tajā attēlots pāvests Jānis Pāvils II, kuru nogāzis gar zemi smags meteorīts). Haralda Scēmana 20. gs. poļu kultūras versija bija ļoti pārdroša un provokatīva. Te pietiekami plaši tika reprezentētas gadsimta sākuma mākslas norises – J. Malčevska, F. Riščica, S. Vispjaņska, V. Vojtkeviča, V. Veiša daiļrade, taču atsevišķas zāles ekspozīcijas bija iekārtotas tikai diviem poļu māksliniekiem – Tadeušam Kantoram un Staņislavam Ignacijam Vitkevičam. Tālāk bija plaša 20. gs. tēlniecības atlase – M. Abramoviča, A. Šapočnikova, K. Bernadskis, M. Balka. No jaunākās paaudzes māksliniekiem bija reprezentētas Katažinas Koziras un Pāvela Althamera instalācijas. Plaši bija pārstāvēts poļu plakāts jeb poļu plakātu skola – R. Ceslevičs, F. Štarovejskis, V. Zamečniks – it kā atgādinot par to, ka tieši Zach´ta no 1966. līdz 1990. gadam 13 reizes tika iekārtotas Varšavas Starptautiskās plakātu biennāles ekspozīcijas. Tepat līdzās demonstrēja poļu kino, īpaši Staņislava Lema darbu ekranizācijas, tādējādi pasvītrojot šīs kino skolas ieguldījumu pasaules kultūrā. Vēl bija plaša dokumentu ekspozīcija – katalogi, fotogrāfijas, kas atspoguļoja galerijas darbības simtgadi. Uzmanības centrā bija itāļu mākslinieka Maurīcio Katelāna darbs, kas aizēnoja absolūti visu pārējo ar un ap šo izstādi saistīto. Pārmetumi auga kā sniega lavīna. Gan kuratoram, gan direktorei bija jāsniedz izsmeļoši paskaidrojumi presē, kāpēc itāļu mākslinieka darbs nokļuvis poļu mākslas izstādē, ka tā nav naidīga nostāja pret šīs valsts reliģiskajām jūtām un delikāto attieksmi pret savu pāvestu. Tomēr reti gan laikam kāds darbs piedzīvojis tik daudz “linča tiesu”. 19. decembrī viens no apmeklētājiem mēģināja apklāt Katelāna instalācijā atveidoto pāvesta figūru ar baltu palagu. 21. decembrī izstādē ieradās parlamenta deputāti un, aizbildinoties ar deputāta imunitāti, mēģināja noņemt akmeni... no pāvesta figūras. Galerijas vārds nemitīgi atradās preses izdevumu pirmajās lappusēs. Un tagad jau daudz nopietnākā līmenī sākās diskusija par valsts mākslas galerijas atbildību sabiedrības priekšā, jo noteikt tajā esošās mākslas kva-litāti un atbilstību sabiedrības interesēm – tās ir sabiedrības tiesības un pienākums. Tādējādi tika aktualizēts tas pats vecais jautājums par mākslas cenzūru, par profesionālu darbinieku profesionālās ētikas un prasmes apšaubīšanu. Tas bija jautājums par to, cik lielā mērā sabiedrība ir tiesīga “pasūtīt” mākslu pēc viena deputāta vai nelielas grupas gaumes, aizbildinoties un maskējoties aiz plašākas sabiedrības interesēm. Jā, Zach´ta ir valsts galerija, un valsts ir parādījusi savu ieinteresētību mūsdienu mākslas procesu atbalstīšanā... piešķirot izdzīvošanas minimumu – līdzekļus ēkas uzturēšanai un darbinieku algām. Katras izstādes sarīkošanai nepieciešamie līdzekļi tiek savākti no dažādiem sponsoriem, un šis atbalstītāju saraksts bieži vien ir ļoti garš un iespaidīgs. Jubilejas izstādes patrons bija Ford Mondeo, ģenerālsponsors – IMPAP. Pārējo vārdi atradās vienīgi izstādes anotācijā, lai izstādes ielūgumu tomēr nepārvērstu par vēlētāju sarakstu. Valsts “pasūta un apmaksā mākslu” pēc saviem ieskatiem, un apmeklētāji atbilstoši finansiālajam ie-guldījumam varētu aizrautīgi vērot tukšas telpas un plikas sienas. Pārējais – ekspozīcijas iekārtošana, instalāciju izgatavošanai nepieciešamo materiālu apmaksa, ielūgumi, reklāma, katalogi – ir rezultāts galerijas darbinieku veiksmīgai sadarbībai ar sponsoriem. “Sapņiem” izstādes laikā kataloga nebija. Neiznāca arī galerijas simtgadei veltītā “Faktu grāmata” – tā paša nepietiekamā finansējuma dēļ. Jā, “Uzmanies, izejot no saviem sapņiem”, jo katrs ārpus šiem sapņiem esošais laikmetīgās mākslas vietu un nozīmi mūsdienu mākslas kontekstā saprot citādāk. “Vari tikt atrasts svešos” – un svešu sapņu īpašnieki, izrādās, ir par tavu darbu lemt un noteikt spējīgāki nekā tu pats. Anda Rotenberga Zach´ta jubilejas bukletā raksta: “Šodien pēc gadsimta garumā ilgušas pašu izveidotas vērtību hierarhijas, kura ir atšķirīga no tā, ko cienīja pasaule, piedāvājam poļu sabiedrībai poļu speciālistu radītu “sapņu muzeju”. To, ko ne tikai nepaguvām iekrāt aizejošā gadsimta laikā, bet pat vairumā gadījumā nepaspējām parādīt izstādēs. Jaunajā gadsimtā ieejam bez aizmugures un potenciāla, bez sabiedrības nostādnēm un bez tiesiskiem likuma mehānismiem, kuri būtu par pamatu optimistiskiem secinājumiem nākamā gadsimta beigās – ja ar to saprotam stāvokli mākslas darbu krāšanas jomā. Atliek cerība, ka šī izstāde būs ne tikai dvēseles dzīres, bet arī lekcija pārdomām.” Zach´ta jubileja ir pagājusi. “Sapņi” ir izdzīvoti, un ilūzijas – izgaisušas. Bet kā ar mūsu sapņiem? Valsts Mākslas muzeja ēkas simtgade 2005. gada rudenī vēl priekšā. Izsaku pateicību Kultūrkapitāla fondam par finansiālu atbalstu braucienam uz Varšavu šī raksta sagatavošanai. | |
| Atgriezties | |
