VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| AizkustinoŠs koŠĻājamgumijas naivums jeb Endija Vorhola izstāde Rīgā ir klāt! Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” Endijs Vorhols (īstajā vārdā Ondržejs Varhola) dzimis 1928. gada 6. augustā Pitsburgā, Pensilvānijas pavalstī, slovāku izceļotāju ogļrača Ondržeja un Jūlijas Varholu ģimenē kā trešais – jaunākais dēls. No 1945. līdz 1949. gadam studējis Pitsburgas Kārnegija Tehnoloģiskajā institūtā, specializējoties lietišķajā grafikā un dizainā. 1949. gadā pārceļas uz dzīvi Ņujorkā, kur ātri gūst ievērību, saņemot pasūtījumus no žurnāliem Glamour, Vogue, The New Yorker, Harper's Bazaar. Noformē skatlogus Piektā avēnijā Bonvit Teller, Tiffany's veikaliem. Piecdesmito gadu sākumā mākslinieks maina savu vārdu un uzvārdu, kļūstot par Endiju Vorholu. 1952. gadā sarīko pirmo personālizstādi Hugo Gallery, izstādot piecpadsmit zīmējumu ciklu pēc Trūmena Kapotes stāstu motīviem. 1956. gadā viņa darbi tika pirmo reizi izstādīti mākslinieku grupas darbu izstādē Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. 1955. gadā Vorhola “Pazaudēto kurpīšu” cikls I. Millera veikalam kļuva par lielu sensāciju. Šajā laikā mākslinieks strādā savdabīgā tušas monotipijas tehnikā, par iespiedformu izmantojot neabsorbējošu papīru. 1957. gadā viņš saņem Mākslas direktoru kluba un Amerikas Grafiskās mākslas institūta balvas. 1960. gadā Vorhols sāk izmantot komiksu zīmējumus, plaši pazīstamas preces – kokakolas pudeles, Kempbela tomātu zupas kārbas, kā arī slavenību – Merilinas Monro, Elvisa Preslija, Džekijas Kenedijas u.c. ievērojamu personu – presē tiražētus tēlus savās lielformāta gleznās. Ap 1962. gadu Vorhols sāk strādāt ar akrila krāsām sietspiedes tehnikā, pārnesot ar tās palīdzību uz audekla fotoreprodukcijas. Starp 1962. un 1964. gadu top Vorhola sērija “Nāves un nelaimes”, bet 1964. gadā – sērija “Ziedi”. Ar šo laiku Vorhols izvirzās par vadošo popārta mākslas virziena pārstāvi. 1963. gadā viņš atver savu studiju – darbnīcu 47. Īststrītā, Manhetenā. Šajā ēkā savulaik atradās neliela fabrika, tāpēc darbnīca iegūst nosaukumu “Fabrika”. “Fabrikā” ar daudzu palīgu un asistentu palīdzību top ne tikai Vorhola lielformāta gleznas, bet kopš sešdesmito gadu vidus viņš aizvien nopietnāk pievēršas kino, 1965. gadā pat pasludinot savu novēršanos no glezniecības. Vorhols pats raksta scenārijus, ir savu filmu režisors. Mākslinieka filmas ir apzināts pretstats komerciālā kino būtībai un tendencēm. Desmit gadu laikā no 1963. līdz 1972. gadam viņš uzņem vairāk nekā sešdesmit 16 mm filmas, daudzas no kurām – “Matu griešana” (1963), “Ēd” (1963), Empire State Building (1964), “Čelsijas meitenes” (1966) – kļuvušas par alternatīvā kino klasiku. Pēdējā no minētajām guva arī lielus komerciālus panākumus. Nopietna sadarbība Vorholam veidojās arī ar rokmūziķiem, un tā saglabājās visā viņa dzīves laikā. 1966. gadā Vorhols ieinteresējas par grupu The Velvet Underground. 1967. gadā viņš ir šīs grupas pirmās plates producents un tās dizaina autors. Ar noformējumā izmantotu puslobīto banānu plates apvāks kļuvis par vienu no māksli-nieciskajā ziņā slavenākajiem rokmūzikas skaņuplašu apvākiem. 1971. gadā Vorhols veido grupas The Rolling Stones skaņuplates vāka dizainu. Minami arī Deivids Bovijs, Duran Duran, Braiens Ferijs, kurš Vorhola ietekmē izstrādāja savas grupas Roxy Music pirmās koncepcijas. Tādēļ saprotams, kāpēc “Fabrika” ar savu brīvo, radošo atmosfēru tik ātri iekaroja milzu popularitāti un, īpaši sešdesmitajos gados, ietekmēja visdažādāko mediju un paaudžu, seksuālas orientācijas bohēmiski noskaņotu personu uzskatus ne tikai ASV. 1968. gada 3. jūnijā Vorhola “Fabrikā” iebrūk teroriste Valērija Solanis, kura ar šāvienu smagi ievaino māksli-nieku. Uzbrukuma sekas viņš izjuta līdz pat sava mūža beigām. 1969. gadā Vorhols sāk izdot žurnālu Interview, kurā sākotnēji viņš publicēja intervijas ar kino, bet visai drīz arī ar mākslas un mūzikas slavenībām, tad arī ar augstākās sabiedrības pārstāvjiem, kas apmeklēja bohēmiskajā vidē tik populāro naktsklubu “Studija 54”. Žurnāls kļuva par paraugu līdzīga rakstura izdevumiem visā pasaulē. 1972. gadā Vorhols atkal pievēršas glezniecībai. Septiņdesmitajos gados top gleznu cikli “Mao Dzeduns”, “Galvaskausi”, “Sirpis un āmurs”, “Torsi”, “Ēnas”. Kopš septiņdesmitajiem gadiem daudzas ievērojamas personības jau speciāli pasūtīja savus portretus slavenajam māksliniekam. Šī perioda portretiem raksturīgi solarizācijas un neona gaismas efekti. Būdams viens no pirmajiem māksliniekiem, kurš visu mūžu apzināti izkopa savu tēlu sabiedrībā, Vorhols uzturēja ciešus kontaktus ar masu medijiem. 1982. gadā viņš veido TV pārraidi Andy Warhol's TV un 1986. gadā – programmu MTV: Andy Warhol's Fifteenth Minutes (“Endija Vorhola 15 minūtes”). Jāatzīmē arī Vorhola rakstnieka dotības. Septiņdesmitajos gados vairākkārt tiek izdotas viņa sarakstītas grāmatas, kuru vidū populārākā ir “Endija Vorhola filozofija no “A” līdz “B” un atpakaļ” (fragmenti publicēti latviešu va-lodā 1992. gadā žurnāla “Kentaurs” 2. numurā, 24.–32.lpp.). Astoņdesmito gadu sākumā iznāk POPism: The Warhol' 60s, kurā sniegta mākslinieka un veselas paaudzes darbības vēsture un raksturojums Ņujorkā sešdesmitajos gados. Astoņdesmitajos gados Endijs Vorhols turpina strādāt arī kā gleznotājs, atkal cieši sadarbojoties ar radošās bohēmas jaunākās paaudzes pārstāvjiem un tolaik vēl neatzītiem māksliniekiem – Žanu Mišelu Baskjā, Frančesko Klementi, Keitu Heringu. Top viņa gleznu cikli “Ieroči”, “Krusts”, “Dolāru zīmes”. Viens no pašiem pēdējiem cikliem ir “Svētais Vakarēdiens” pēc Leonardo da Vinči gleznas motīviem, bet īpaši minams cikls “Maskēšanās”. 1999. gada sākumā šī cikla lielformāta gleznu eksponēšana Larry Gagosian Gallery Ņujorkā negaidīti kļuva par izcilu kultūras notikumu un kārtējo reizi lika revidēt uzskatus par Endiju Vorholu kā mākslinieku. Endijs Vorhols mira negaidīti 1987. gada 22. februārī Ņujorkā pēc neveiksmīgi izdarītas žultspūšļa operācijas. Mākslinieks apbedīts Pitsburgā. 1994. gadā Pitsburgā tika atvērts Endija Vorhola muzejs, kurā atrodas vairāk nekā desmit tūkstoši mākslinieka darbu. Muzejs popularizē mākslinieka radošo mantojumu ne tikai ASV, bet arī visā pasaulē. Pēc ASV valdības ierosinājuma un ar šīs valsts finansiālu atbalstu sadarbībā ar Endija Vorhola muzeju tika izveidota speciāla viņa darbu kolekcija – ceļojošā izstāde. Eiropas tūres ietvaros izstāde tiek eksponēta prestižākajos mākslas muzejos un mākslas centros divpadsmit valstīs: Ermitāžā Sanktpēterburgā, Alma-Atā, Viļņā, Kijevā, Budapeštā, Salonikos, Tallinā, Ļubļanā, Stambulā un Zagrebā. Pēc izstādes Rīgā Endija Vorhola darbi ceļos uz Puškina Valsts Tēlotājas mākslas muzeju Maskavā. | |
| |
| “Man patīk garlaicīgas lietas. Man patīk lietas, kuras nemainīgi
paliek tādas pašas”; “Es nekad nevēlējos būt gleznotājs. Es vēlējos būt
par stepa dejotāju”; “Popularitāte ir kā riekstu ēšana. Kad iesāc,
nevari beigt.” Šie vārdi pieder Endijam Vorholam – vienam no
ievērojamākiem amerikāņu māksliniekiem. No 2001. gada 3. aprīļa līdz 6.
maijam Rīgā, Valsts Mākslas muzeja telpās ir izstādīti Vorhola
sešdesmit darbi, kas tapuši četrdesmit gadu ilgā laikposmā. Izstādei
atlasītais skaitliskā ziņā ir ļoti niecīga daļa no mākslinieka bagātā
un daudzveidīgā radošā mantojuma. Tomēr pat nelielā gleznu un grafikas
darbu kolekcija spilgti raksturo tādu personību, kura arī četrpadsmit
gadus pēc nāves ir palikusi mīkla, noslēpums un vienlaicīgi tiek
uzskatīta par visas amerikāniskās kultūras un sabiedrības spoguli. Kādas šī spoguļa – Endija Vorhola darbu kvalitātes gribētos izcelt jo īpaši? Mākslinieks neizdarīja lielus at-klājumus. Viņš ģeniāli skaidri un saprotami spēja formulēt visiem tik labi jau iepriekš zināmas patiesības. Pirmā – tas, kas ir ļoti vienkāršs, visātrāk nonāk pie plašas sabiedrības. Otrā – tas, kas kļūst populārs un visiem pieejams, sāk pavisam citu dzīvi savā ritmā un līdz ar to kļūst neiedomājami komplicēts un sarežģīts. Izstādei atlasīto darbu kolekcija palīdz izsekot šīs vienkāršības straujajai nobriešanai, pārtapšanai un tad ilgstošam, nereti komplicēti mokošam un tomēr spožam, fascinējošam ceļam pa mākslas un biznesa vai mākslas biznesa – “šī aizraujošākā mākslas veida” – līkločiem. Izstādē agrīnās darbības periodu – Vorhola kā mākslinieka un mākslas komersanta personības veidošanos – pārstāv piecdesmito gadu pirmā pusē radītie tušas zīmējumi “Kaķis”, “Saldējuma deserts”, “Eņģelis ar spārniem” un citi. Tas pagaidām ir vēl pārsteidzoši naivais, bērnišķīgi aizkustinošais Vorhols, kuram piemīt nelietotas košļājamgumijas nevainība, ja tā var teikt. Iespējams, ka šo iespaidu paspilgtina viņa mātes Jūlijas Varholas darbu klātbūtne izstādē. Piecdesmito gadu sākumā viņa kļuva par vienu no mākslinieka asistentiem un palīdzēja dēlam realizēt savus darbus. Tomēr ap 1962. gadu māksli-nieks ir pavisam cits Vorhols – mērķtiecīgi sevi izveidojušas slavenības, strauji uzlecošas zvaigznes statusā. Viņš bija pirmais, kurš jau savas radošās darbības pašā sākumā itin visas sev apkārt mutuļojošās un virmojošās dzīves izpausmes spēja padarīt par mākslu. Saaudzējums jeb robežu noārdīšana tika veikts tik dabiski! Var teikt, ka ar Vorhola personību pilnīgi izzuda jelkādas barjeras starp agrāk tik savrup eksistējošām un atdalītām pasaulēm. Starp Vorhola paša dzīvi un mākslu pamatoti ir jāliek vienlīdzības zīme. Atbilstoši biznesa mākslas lielā Maestro līmenim viņa izstāde mūsu valstī nonāk pie ļoti plašas sabiedrības. Rīgā to reklamē 250 lielformāta plakāti pilsētas ielās. Plakātā izmantots viens no pēdējiem mākslinieka pašportretiem. Laikam visvairāk mūsu skatienu tajā piesaista nervozais krāsu laukums. Nevienmērīgi liesmojošais sarkanais tuvplānā pārtop mākslinieka sejā, kurā lasāms “brīnišķīgais košļājamgumijas naivums, izmisuma pilnais lepnums, pašapbrīnojošā nevērība, svešādība, draudīga aura, klusināta maģiskuma klātbūtne, kauli un āda, pelēcīgās lūpas, noaugušie sudrabbaltie mati. Mīksti un metāliski,” – tā mākslinieks pats raksturojis savu sejas izteiksmi mūža beigās. Taču tu vispirms esi tāds, kādu tevi redz citi. Kam vispirms varam uzticēties? Bezkaislīgiem, distancētā nevērībā un augstprātībā žurnālistiem izteiktiem teikumiem vai sarkanā gaismā atklātiem Vorhola sejas vaibstiem? Ja arī starp Vorhola dzīvi un mākslu varam likt vienlīdzības zīmi, tad šim galvenajam, nozīmīgākajam mākslas darbam – Vorholam pašam – piemita neiedomājams daudzums galēji pretēju īpašību – tas viss, ko viņš pats par sevi bija pateicis un ne tikai! Taču te arī atklājas vienkāršības komplicētība. Katrs no 250 pilsētā izvietotajiem plakātiem rada pavisam citu ainu, ko mēs varam redzēt, sajust vienā un tajā pašā Vorhola sejā. Iespaidi mainās kaut vai atkarībā no dienas, stundas, cilvēku skaita pieturā. No viņu, nepazīstamo cilvēku, un manas attieksmes un noskaņojuma. Arī no mūsu visu kopējās vēlēšanās redzēt vai neredzēt. Tu esi tāds pats un reizē citāds. Māksla un dzīve kopā. Kā ķermenis un viņa āda. Kā dabiski baltie mati un sudrabkrāsas parūka. Kā lielā, maģiskā Superzvaigzne un niecīgais, vājais, neaizsargātais cilvēks līdzās. Saskatīts visur, vienmēr, sev apkārt un ik uz soļa. Šo Vorhola mākslas savdabību izcilais amerikāņu komponists Džons Keidžs raksturojis šādi: “Endija Vorhola cīņa ar nemitīgu atkārtošanos bija veltīta tam, lai parādītu mums, ka īstenībā nekāda atkārtošanās nepastāv. Ka līdz ar to viss, uz ko raugāmies, ir mūsu uzmanības vērts. Tas bija galvenais 20. gs. mākslas virziens – vismaz man tā šķiet.” Man liekas, ka, Vorhola sejā raugoties vai pieminot Vorhola vārdu, kāds vispirms atcerēsies citas ļoti populāras amerikāniskas zīmes – Merilinu Monro vai Elvisu Presliju, kičīgu ziedu vai kokakolas pudeles. Tāda galējībās un pretstatos iemūžinātā Amerika. Vorhola mīlētā un nīstā. Lielais, spilgtais, kliedzoši krāsainais, saltais zīmju, seju, skaņu un attēlu, tekstu un krāsu laukumu jūklis. Stepa, blūza, rokenrola ritmos. Galvu reibinošā lēcienā. Kņada, burzma, gūzma, nemitīga iespaidu plūsma, kustība. Vispirms glezniecībā. Un gluži kā ar cirtienu, sitienu spēji, sāpīgi apstādināts, iesaldēts, nomiris, mierīgs, meditatīvs kinofilmas kadrs. Viens balstīja otru. Gleznu spožie finansiālie panākumi deva iespēju veikt radošus, pat provokatīvus eksperimentus kino. Tad atkal glezniecība – izstādē eksponētie darbi no sērijas “Nāves un nelaimes”: skats, aina, mirklis zilajā ekrānā vai tikpat mānīgā, mākslīgā, sarkanā fotogaismā. Tieši uz audekla Vorhola pārnestais ireālais, blāvi rēgainais apgaismojums var izkliedēt elektrisko triecienu saņēmušo sirdsapziņu. Turpat līdzās spožā dienas gaismā esošā Merilinas seja izstaro ne mazāk biedējošas emocijas. Merilina vispār ir viens no tēliem, kuru māksli-nieks nemitīgi glezno, tiražē, transformē visu savu mūžu. Tā ir kā iemīļota, kvalitatīva košļājamgumija, kas tomēr saglabā savu garšu līdz pat lietošanas beigām. Un tad darbi no vēlīnajiem cikliem “Galvaskausi” un “Krusti”, kuros tāpat ir Vorhola notvertais Tukšums un Pilnība. Saārdošais troksnis un apcerīgais klusums. Lielais, absolūtā nejēdzībā visu aprijošais Viss un Melnais caurums – tikpat varenais, kliedējošais, apskaidrību nesošais Nekas. Amerika. Vēl un vēlreiz atkārtotā. Līdz apnicībai un izmisumam – šie daudzie gleznu tūkstoši, kadru un vārdu miljoni! Izstādē ir šis kaitinoši trāpīgais, garlaicīgi precīzais, dažādos medijos fiksētais amerikāņu dzīves vēstījums, kas tagad ir mūsu notikuma, mūsu konteksta un komentāra vērts. “Es izjūtu ļoti dzīvu saistību ar savu laikmetu, savu kultūru un esmu tur tāda pati sastāvdaļa kā raķetes un televīzija,”– tā atkal par sevi kādu reizi izteicies Vorhols, raksturojot savas dzīves – mākslas būtību. Domāju, ka Vorhols šodien, šis amerikāņu dzīves spogulis, var atspoguļot arī Centrālās Eiropas un Austrumeiropas sabiedrības dzīves būtību. Precīzais Vorhola dolāra āķis arī no šejienes ūdeņiem var izmakšķerēt aizvien tik vienkāršas un reizē komplicētas patiesības. Ne tikai dolāra – jebkuras naudaszīmes uzbudinošo čukstoņu un čaukstoņu, kņudoņu un smagumu plaukstās. Ak, visu, itin visu – parasti ikdienišķu, pat savā vienmuļībā tik apbrīnojami aizraujošu dzīvi, kura kopš Vorhola nāves tur tālajā Amerikā arī te ir kļuvusi daudz skaļāka un kontrastaināka, skarbāka un maigāka, apskaidrotāka un nežēlīgāka vienuviet. Tagad amerikāņu kultūras izpausmes ir tik pierastas, biežas un dabiskas visā plašajā pasaulē. Arī Rīgā, kur katrs sevi cienošs cilvēks ir vismaz reizi atklājis košļājamgumijas nepieciešamību, nobaudījis kokakolu un neapšaubāmi zina, kas ir Makdonalds. Šo Amerikas simbolu garšas gan laikam paliks nemainīgas kā Vorhola, tā visu nākamo laikmetu gaitā! Un tāds simbols ir arī amerikāņu mākslinieks Endijs Vorhols, kura darbus, kad iesāc, nevari beigt skatīties. Tie ir kā Vorhola pieminētie rieksti, kurus gribas vēl un vēl. Bet pēc ēšanas tu esi tāds pats un reizē citāds – ļoti vienkāršas patiesības visātrāk nonāk pie plašas sabiedrības. Kļūstot populāras un visiem pieejamas, patiesības uzsāk pavisam citu dzīvi savā ritmā un līdz ar to kļūst neiedomājami komplicētas un sarežģītas. Arī Vorhols. Un tā varētu atkārtot divas, četras, desmit, simt reižu no vietas. Saskaņā un atbilstoši Vorhola koncepcijai. Brīnišķīgs, aizkustinošs košļājamgumijas naivums 250 Rīgas vietās un mākslinieka darbi Valsts Mākslas muzejā. Endija Vorhola izstāde Rīgā ir klāt! | |
| Atgriezties | |
