VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Arnis Balčus Vilnis Vējš |
 DITA, ANTA UN STĪVENS Ieva Lejasmeijere |
 fotogrāfs Uldis Briedis Laima Slava Uldis Briedis pieder pie – ja varētu tā teikt – romantiskās, noteiktu ētisku ideālu nesošās fotožurnālistu paaudzes, kurai lielisks bija liktenīgo laikmetu griežu – Latvijas neatkarības atgūšanas – laiks, kas arī ļāva viņa vārdam izskanēt plašāk pasaulē. Visur, kur 90. gadu sākumā parādījās Ulda Brieža vēstījumi par Latviju, tās likteni un nesenajiem notikumiem, atbalss bija emocionāli nešaubīga, patiesa aizkustinājuma un sapratnes pilna. Man nācās to vērot 1997. gadā Itālijas pilsētiņā Seravecā, kuras palazzo Mediceo skaistajās zālēs kārtojās piecu Latvijas fotogrāfu darbu izlases. Tieši toreiz viņa darbus tikai pa īstam ieraudzīju un novērtēju, kaut, protams, redzējusi biju jau agrāk. Dzīves pulsācija, azartiski un dramatiski tvertu notikumu, personību vizualitāte, vārdos nepasakāms, vien sajūtams cilvēciskums, personiskā līdzjūtība, apbrīna vai vienkārši garša tam, ko saucam par dzīves sāli. Tāds neuzkrītoši sajaukts kokteilis, kas apreibina lēnām, taču pamatīgi. Un izveido “pieradumu” – patiesuma, vienkāršu, stabilu un stipru jūtu slāpes. Tam var tikt ziedots gan kadra perfekts uzkomponējums, gan ieraudzītā mirkļa estetizācijas plāns utt., utjpr. Ulda Brieža fotogrāfijas ir neaizstājamas, ja gribam izjust tieši konkrētā laika neatkārtojamību. Fotožurnālista darbu sācis Liepājā, tad ilgus gadus strādājis jaunatnes laikrakstā Rīgā, pašlaik Uldis Briedis ir Latvijas lielākās dienas avīzes “Diena” fotogrāfs. Vislabāk viņa darbu skatīt būtu biezā jo biezā fotoalbumā, kur šis nu jau 35 gadu fotolaiks būtu “sapresēts” apjomīgā, tvirtā un mazliet nostalģiskā attēlu skrējienā tam cauri. |
