VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Arnis Balčus Vilnis Vējš | |
| |
| Pateicis “A”, saka “B” Pirmais, ko var pateikt par fotogrāfu Arni Balču, būtu – visai izskatīgs, kaut gan neparasti trauslas miesas būves jauneklis, turklāt sasodīti līdzīgs saviem pašportretiem! Tā pati izaicinošā poza, kas viņa bildēs, un sajūta, ka pēc mirklīgas saņemšanās, īsa drosmes uzplūda šī aizkustinošā radībiņa sakautrēsies un nolīdīs kaut kur. Ja nākas ar AB sarunāties ilgāk, mulsina, ka viņš gandrīz uz katru jautājumu atbild ar pretjautājumu, nepiekrīt gandrīz nekam, ko viņam saka, un liek manīt, ka uzticēsies tikai sevis paša viedoklim. Kāds tas ir, nav viegli noskaidrot, jo vai nu sarunu biedrs nav gana saprātīgs, lai tam ko skaidrotu, vai paša domas Arnim šķiet sava teritorija, cietoksnis un celle, kur svešiem deguniem nav ko meklēt. Lai raksturotu dīvaino pašpārliecinātības un bikluma kokteili, ko piedāvā AB, der stāstiņš, kā es viņu centos iepazīstināt ar Ivonnu Veiherti, kuras galeriju Arnis bija noskatījis savai miniizstādei Cheap&Sick (1998). Kā tad jauno cilvēku sauc – vaicā Ivonna. Es atbildu viņa vietā, jo intereses objekts spītīgi mulst. Kādu skolu beidzis? Tas neesot svarīgi, AB aizrāda. Ko līdz šim darījis – nu, tā, viskautko. Cik tad gadiņu māksliniekam galu galā? Arnis ir sašutis – neteikšot (toreiz viņam bija apaļi 20). Un kas tajā izstādē paredzēts? To nevarot izstāstīt... (galu galā izstāde notika, bet mākslinieks ar Veihertes kundzi dvēseļu radniecību atklājuši daudz vēlāk, malkojot vīnu lidmašīnā uz Kopenhāgenu). Tad lai būtu skaidrs: Arnis Balčus ir dzimis 1978. gadā, profesionāla fotogrāfa diplomu ieguvis 34. arodvidusskolā, turklāt četrus gadus skolojies pie latvju jaunākās paaudzes fotogrāfu tēva un soģa Andreja Granta leģendārajā Tehniskās jaunrades nama fotostudijā. 2002. gadā beigs LU Komunikāciju zinātnes nodaļu. Pirmo personālizstādi sarīkojis 1996. gadā Liepājā, klubā “Utt”, par otru nozīmīgāko darbu skati Latvijā var uzskatīt krāsaino pašportretu izlasi Selbstsucht macht frei A. Sūnas galerijā 1998. gadā. Ar saviem pašportretiem, kas apkopoti albumā Desire to be Adored (1999), AB daudzus nokaitināja ne pa jokam. Ko tas puika iedomājas, sprieda foto lietpratēji, saskatījies ārzemju modes žurnālīšus (tur tobrīd čumēja un mudžēja no mulsinoši androgīnām būtnēm), Roberta Mepltorpa vai Sindijas Šērmenas darbus un nu, izmantojot mātes dabas dotumus, māžojas pakaļ, galu galā – katrs tā varot. Sava taisnība tur ir – abu minēto meistaru ietekmi AB nenoliedz, un pašportreti, kuros Arnis raugās kamerā pavedinoši aizplīvurotu skatu, manierīgi ģērbts vai izģērbts, krāsotām lūpām vai nazi pie kakla, labi iekļaujas konjunktūras straumē, kuru apcerot Alise Tīfentāle lieto vārdkopas “postmoderna personības dekonstrukcija”, “daudzveidīgu identitāšu meklējumi” utt. Tomēr nenovērtēt Arņa pašportretu sēriju būtu tuvredzīgi. Kurš katrs tā vienkārši nedara, turklāt pārliecinoši, izlēmīgi, ātri iekarojot suverēnu teritoriju latviešu fotomākslas kontekstā (izstāde “Mūsdienu latviešu mākslas fotogrāfija” Latvijas Fotogrāfijas muzejā, 2000). Zīmīgi, ka lielākā daļa cienījamo Latvijas fotomeistaru 20. gs. 90. gadu beigās “mākslinieka” statusu lietoja tik vien kā ieroci komerciālā darbībā, bet, ja arī kaut ko fotografēja bez garantētas samaksas, tad manierē, kas bija vai nu patiešām novecojusi, vai tīšuprāt pretstatīta reklāmas un modes foto valodai. Vai cienījamie seniori tā kompensēja savu amatierkonkursos sapelnīto lauru vērtības krišanos reālajā komerciālās fotogrāfijas tirgū vai sublimēja nespēju sazināties ar uzmācīgi skaļo realitāti adekvātā valodā, bet katrā ziņā saplūdināt “mākslas foto” ar aktuālo mediju attēlu izteiksmi skaitījās teju vai nepiedienīgi. Un vēl šīs divdomīgās (pareizāk – vienu vien domu raisošās) spēles ar geju subkultūras fetišiem! Reti kurš pieļāva varbūtību, ka AB divvientulīgās sarunas ar fotokameru varētu būt patiess un nopietns dialogs par patīkamā un atļautā, iztēlotā un reālā mokošo nesavienojamību. Turklāt, kaut arī uzspēlēts, tomēr pietiekami drosmīgs, lai “cita” – “svešā” lomā nostādītu sevi. Jo, atgādināšu, lai gan Arnis arī dzīvē mēdz cīnīties ar vizuālas epatāžas ieročiem, par vieglprātīgu jokdari viņu vis nenosauksi un viņa atraktivitāte vairāk atgādina turēšanos “pret”, lai aizsargātu grūti atšifrējamu “par”. Pēc pašportretu izrādīšanas pašu mājās sekoja to ceļojumi pasaulē, publikācijas vairākos nopietnos prese izdevumos (Creative Camera, Black&White Magazine, Shots, Ptutc u.c.), dalība starptautiskos projektos (ars baltica fototriennāle, Mooving Images). Kad, satiekot AB, apvaicājos, kā klājas, neko vairāk par hiperoptimistiskiem stāstiem, ka “visi ceļi vaļā” un “braucu, kur gribu”, izdibināt neizdevās. Izstādē “Pārāk tuvu, pārāk tālu” 2001. gadā parādījās jauna pašportretu sērija Untitled Notes ar radikāli citu koncepciju – pozēti dekadentiskos tēlus bija nomainījuši it kā nejauši kadrā iesprukuši sejas fragmenti. Tīši ignorējot kadra kompozīcijas un apgaismojuma likumības, bija panākts negribētas fiksācijas efekts. It kā notikumā būtu darbojies vēl kāds, kas izsekojis modeli un paguvis kādreiz salonisko princi iemūžināt neglaimojošos rakursos. Bija jūtams, ka Arnim līdz šim pieglaimīgā fotokamera kļuvusi agresīva. Vai tā būtu pārvērtusies apsēstā fūrijā, no kuras gribētos, bet nevar izvairīties? Gandrīz fiziski jūtams, ka harmoniskajā divvientulībā ielaužas trešais spēks. Protams, atkal viss izskatījās gana stilīgi, aktuāli, bet arī nervozi. Kādā Rīgas pārtijā bija izstādītas Igaunijā tapušas lielformāta digitālizdrukas – anonīma ķermeņa fragmenti nekrofili zaļganā tonī ar šķebīgi sārtām pumpiņām, līdzīgs uzņēmums rotā Kārļa Vērdiņa dzejas krājuma “Ledlauži” vāku. Ķircinot AB ar jautājumiem, kam pieder šīs baisās miesas (skaidrs, ka autoram, kam gan citam!), saņēmu tradicionālo atbildi – nav svarīgi. Tāpat Arnis reaģēja, kad pūlējos noteikt viņa starptautisko panākumu konkrētākas aprises, apmeklēto pasākumu raksturu, sasniegumu koordinātas un nākotnes stratēģiju. “Nav svarīgi” intonācija vēstīja, un Arņa ambiciozā daba pārliecināja, ka līdz šim nav svarīgi, bet noteikti būs. Nesen Arnis Balčus parādīja savu jauno fotokolekciju Friends, Lovers and Others. Jau tad, kad Laima Slava telefoniski brīdināja, ka Arnis fotografējot savus draugus, izbrīnā izsaucos – kur tad tādi ir? Manā konservatīvajā izpratnē par draudzību un mīlestību kā dvēseļu saplūšanas un patētisku zvērestu virkni AB nekomunikablā pašpreparēšanās vienkārši neiekļāvās. Nu ieraudzīju – trešais spēks ir klāt. Pilnībā deestetizēti attēli no dažādiem dzīves gadījumiem un negadījumiem, nekādu kompozīcijas, apgaismojuma vai krāsu gammas kvalitāšu. Arī agrāk AB nepievērsa pārāk lielu uzmanību attēla tehniskai perfekcijai, bet turējās, kā mēdz teikt, “pieklājības robežās”. No bildēm pretī veras cilvēki, kas nav ne skaisti, ne neglīti, ne tipiski, ne ekstrēmi – varbūt mazliet lecīgi. Viņi dažkārt pozē, citreiz vienkārši ļaujas fotografēties. Vide – ne izsmalcināta, ne pārāk noplukusi. Sievietes, kas dažās fotogrāfijās redzamas izģērbtas, nav ne erotiski valdzinošas, ne atbaidošas. Vienkārši glītas un plikas. AB jauno kolekciju visvieglāk raksturot ar daudziem “ne”, kamēr “jā” paslēpies nojautā, ka fotografēšanas brīdī starp fotogrāfu un viņa modeļiem (sadarbības partneriem, sazvērniekiem?) valdījusi mirklīga uzticēšanās, īsta vai iluzora intimitāte un nenosauktu attiecību saspēle, bet ārpus kolekcijas palikuši neskaitāmi citi līdzīgi attēli, kuru enerģētiskā intensitāte acīmredzot atzīta par nepietiekamu. AB fotogrāfiju kontekstā bieži piesauktā ietekmēšanās no Rietumu fotogrāfijas modes aktualitātēm, salīdzinājumi ar Volfgangu Tillmanu, Nenu Goldinu vai citiem, kas komentētājam pazīstami no netverami plašā līdzīgā manierē strādājošu fotogrāfu pulka, ir tikpat pamatoti, cik aplami, jo ignorē faktu, ka sen izplūdusi Rietumu un Austrumu realitāšu robeža, līdz ar to neder striktais dalījums starp “viņu” stilu un “mūsu” sekotājiem. Gan AB, gan viņa kolēģi “jaunajā Eiropā” vai “globālajā sādžā”, sauciet, kā gribat, ar savu dzīvesveidu un kreatīvajām izpausmēm dokumentē situāciju, kur katrs var būt pirmais puisis ciemā vai pirmais metropolē, jo abas teritorijas sen pārklājušās, bet var būt pēdējais (kaut arī tas neko nenozīmē, tāpēc ka panākumus rada vien mediju manipulācijas), kuram noder jebkas, ko gatavs sagremot patērētājs. Draugus no mīlētājiem un citiem attēlos atšķirt nav viegli, un to lomas var mainīt vietām pēc patikas, jo vienīgos, īstos mīlas vārdus aizstājuši e-pasta sūtījumi reducētā angļu valodā, bet nolemtību būt kopā – pārliecība par attālumu relativitāti, ticība bezgalīgu saskarsmes kombināciju iespējamībai. Var apšaubīt, vai Friends, Lovers and Others savstarpējos pienākumos neieslīgusī kompānija reprezentē patiesas jūtas un dziļus pārdzīvojumus, bet tikpat labi var neticēt, ka, piemēram, korporeļu reglamentētajā brālībā to būtu vairāk. Kā par brīnumu un man par prieku, AB, būdams īstens globalizācijas adepts, šajā situācijā nebūt nejūtas kā sportists, kas sapņo par uzvaru, kad sacensības jau atceltas, – viņš joprojām tver vai inscenē mirkļus, pret kuriem izturas ar apņēmības pilnu ticību. AB, bez šaubām, ir strikti konceptuāls mākslinieks, bet ne tajā vienkāršotajā nozīmē, kas (ak vai!) ir tik iecienīta viņa vienaudžu vidū, kuriem šķiet, ka pietiek izdomāt nosacīti pretstatāmu tēlu pāri, to pienācīgi ilustrēt un izprovocēt kādu kuratori, lai piekar klāt vienu no postmodernisma leksikas klišejām. Šādus darbus nav grūti radīt un ir viegli komentēt. AB konceptuālisms salīdzināms drīzāk ar rūpīgi austu nosacījumu tīklu, kas sagatavo notikumu, pedantiski formulē jautājumu, atsijājot liekvārdību, tomēr atbilde sagaidāma nevis no mākslinieka, bet racionāli neplānojamā, spontānā radīšanas akta. Rūpīgi sastādītais intelektuālais vienādojums, kurā nezināmais ir mākslas darbs, gan tiecas novērst aplamas vai paviršas interpretācijas, bet uzticēšanās skatītāja spējai rezonēt AB piedāvāto mirkļu dramaturģijai tās rada no jauna. Daudzus konfliktus, drāmas un anekdotes, ko tradicionālā mākslas darbā pieņemts kā uzsākt, tā atrisināt attēla četrstūrī, AB izceļ tālu ārpus savu darbu melnajiem rāmīšiem. Tāpēc Friends, Lovers and Others var kļūt par tādiem jebkuram vērotājiem, bet var arī nekļūt. | |
| Atgriezties | |
