VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

Žurnāls
Studenti raksta
Citi viedokļi
LV   ENG
Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 Nr.6 (27) Nr.5 (26) Nr.4 (25) Nr.3 (24) Nr.2 (23) Nr.1 (22) Portrets Teorija Teksts Notikums Kino Klasika Vārds Saruna Stils 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums
 
2002 Nr.1 (22)
 
gaidot grāvleju
Latvijā izglītošanās fotogrāfijas jomā tradicionāli notiek mazos pārskrējienos – kursi, skolas, pārsvarā neregulāri un nesistemātiski. Teiksmainie jēdzieni “Granta bērni” un “Bendika kursi” jau kļuvuši par tādām kā preču zīmēm, pēc kurām var pazīt tur apmācīto bildes vai uzskatus. Salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju Latvijas fotoinfrastruktūra izskatās bēdīgi. Un bēdīgi tā izskatās arī bez salīdzinājuma – nevienā no augstākajām mācību iestādēm nav iespējams iegūt profesionālu, akadēmisku, jebkādu izglītību fotogrāfijā. Lai noskaidrotu, vai fotoizglītības jomā nav gaidāmas kādas pārmaiņas, “Studija” aptaujāja vairākas šajā jautājumā iesaistītas un ieinteresētas personas. Pasniedzēji – noguruši un skeptiski, jaunieši – pieticīgi un apņēmīgi. Lietotāji? Kādā no sarunām ienāca prātā, ka visi taču, pilnīgi visi skatītāji esam arī lietotāji. Secinājumi apmēram tādi – fotopapīrs deg sliktāk par rakstāmpapīru.
 
 
Vilnis Auziņš, fotogrāfs,
Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītājs

Lai iekustinātu sastinguma stāvokli, būtu jāsāk ar sistemātiskas fotoizglītības programmas izveidi. Muzejs iespēju robežās nodarbojas ar terminoloģijas, klasifikācijas kritēriju ieviešanu un sakārtošanu. Līdz šim nedaudzos “apaļos galdus” Kultūras ministrijā par fotogrāfijas izglītību ierosinājuši paši fotogrāfi. Šīs sarunas pārsvarā beigušās ar secinājumiem, ka tos dažus fotogrāfus, kuriem būtu interese un būtu pēc tam, ko darīt, var kaut kur citur izmācīt. Es tam tomēr nepiekrītu. Manuprāt, problēma vispār ir citur, proti – mūsu sabiedrība nespēj uztvert un lietot vizuālo valodu. Kādreiz ar smīkņāšanu attiecos pret amerikāņu pieredzi, ar kuru iznācis saskarties, – viņi māca fotogrāfiju visiem. Dažas stundas par fotogrāfiju stāsta pat tādu profesiju pārstāvjiem, kam it kā ar to nebūtu nekāda sakara, piemēram, pavāriem. Amerikāņi, lūk, rēķinās ar to, ka pavārs atvērs savu picēriju un viņam vajadzēs izvēlēties bildes reklāmai vai kaut kam tamlīdzīgam. Ja arī ar fotogrāfa meklēšanu var nodarboties reklāmas kantoris, tad vienalga picērijas īpašniekam ir jāprot dot uzdevums – ko viņš grib sasniegt, kādam jābūt vizuālajam tēlam. Latvijā ir tieši tā problēma, ka vairums cilvēku neprot sarunāties par lietām, kas saistītas ar vizuālo kultūru. Mani vienmēr ir pārsteidzis, ka pat Žurnālistikas nodaļā nekad nav bijis kaut cik nopietna lekciju kursa par fotogrāfiju.
 
Mārtiņš Krūmiņš, fotogrāfs,
pasniedz fotogrāfiju Kauņas Mākslas institūtā un Latvijas Mākslas akadēmijā

Lietuvā ir sešas fotogalerijas, kur izstāda tikai fotogrāfiju. Ir divi fotogrāfijas žurnāli. Lietuvā tā ir tradīcija, tur neviens nebrīnās un nevaicā – vajag vai nevajag fotoizglītību. Tā vienkārši ir. Latvijā fotogrāfijas jomā nenotiek gandrīz nekas – nav ne izdevumu, ne galeriju, ne izstāžu, ne plenēru. Tāpēc nav arī izglītības iespēju. Šeit fotogrāfija ļoti ilgu laiku vispār netika uzskatīta par nopietnu mākslu. Tagad gan jūtamas pārmaiņas, piemēram, pavisam neilgi fotogrāfus uzņem Mākslinieku savienībā, arī akadēmijā nedaudz vairāk tam pievērš uzmanību. Tomēr tas viss notiek tikai tāpēc, ka fotogrāfija nāk modē, nevis tāpēc, ka kaut kas mainītos sabiedrības domāšanā.
Kauņā sākumā fotogrāfiju pasniedza tikai grafiķiem, pēc tam pamazām arī citām nodaļām. Šobrīd darbojas Starpdisciplīnu mākslas katedra, kuras pedagogi visu nodaļu studentiem pasniedz fotogrāfiju, video, datorgrafiku, instalāciju, objektu mākslu. Viļņas Mākslas akadēmijā fotogrāfija ir pasniegta gandrīz kopš pašiem akadēmijas dibināšanas laikiem, tur ir atsevišķa video un foto nodaļa. Arī Šauļu Mākslas institūtā, kur savulaik esmu absolvējis gleznošanas nodaļu, pašlaik iecerēts dibināt foto un video fakultāti. Latvijas Mākslas akadēmijā fotogrāfija ir izvēles priekšmets, praktiskas nodarbības tiem, kurus interesē, bet šo nodarbību ir ļoti maz.
Nevaru piekrist, ka pēc fotogrāfiem Latvijā nebūtu pieprasījuma, jo daudzi mani akadēmijas studenti piepelnās tieši ar fotogrāfiju. Turklāt mūsdienās fotogrāfiju jāapskata ciešā saistībā ar datortehnoloģiju attīstības piedāvātajām iespējām, jo datorgrafikā bez fotogrāfijas nekas nenotiek. Jauniešiem ieteiktu braukt mācīties fotogrāfiju uz Antverpeni – uz vienu no pirmajām mākslas akadēmijām pasaulē.

Andrejs Grants, fotogrāfs,
vada fotogrāfijas pulciņu tehniskās jaunrades centrā “Annas 2”

Gandrīz vai uzskatu šo sarunu tematu par bezcerīgu, jo fotoizglītības jomā trūkst ideālistu. Pirmkārt, tādu, kuri savu fotogrāfa karjeru apmainītu pret pedagoga darbu, kas dod desmitreiz mazāk ienākumu. Otrkārt, ideālistu tādā kā klasiskā nozīmē – kas spētu aiz fotogrāfijas saskatīt kaut ko vairāk.
Ir gan organizatoriskas, kultūrpolitiskas, gan arī socioloģiskas un mentālas problēmas. Šobrīd Latvijā laikam tomēr nav objektīvas nepieciešamības pēc fotoizglītības. Ir tāds viedoklis, ka svarīgi nodibināt kaut kādu institūciju un gan jau tad kaut kas sāks ap to “grozīties”. Praksē diez vai tas tā būs. Ja, piemēram, nodibinātu kādu elitārās kultūras fondu, vai tad no tā rastos elitārā kultūra. Runa ir par iekšējo un ārējo nepieciešamību. Neesmu pārliecināts, ka pašreiz Latvijā ir tā iekšējā nepieciešamība. Tāda varbūt bija 80. gados, kad fotogrāfijai vēl bija lai arī kāda, toties stabila tradīcija. Tagad lai jaunieši brauc uz Stokholmu, Gēteborgu vai Prāgu. Labāk lai Kultūrkapitāla fonds dod naudu stipendijām. Tas būs vērtīgāk nekā dibināt kaut ko dibināšanas pēc – tā tāda pašapmierināšanās. Protams, ir ļoti žēl to atzīt.
Grāvlejs faktiski ir viens no unikāliem gadījumiem, kad kāds no Latvijas varētu iegūt bakalaura grādu fotogrāfijā. Bet, protams, rodas problēmas ar finansējumu. Pats fakts, ka viņš ir iestājies un turpina mācīties, apliecina viņa pietiekamo līmeni, kas diemžēl nenozīmē, ka šeit viņam vieglāk būtu dabūt stipendiju. Tie, kas dala naudu, acīmredzot nesaprot, ka ir daudz lētāk ieguldīt naudu tādos “ilgtermiņa projektos” kā Grāvlejs nekā būvēt te kaut kādu amizantu institūciju.
 
Raimo Lielbriedis, fotogrāfs,
pasniedz fotogrāfiju Jaņa Rozentāla mākslas koledžā

Manuprāt, Latvijā nav iespējams iegūt akadēmisku fotoizglītību divu savstarpēji saistītu iemeslu dēļ. Abi šie iemesli stipri ietekmē fotogrāfijas kā vizuālās kultūras sastāvdaļas attīstību Latvijā.
Pirmkārt, pašreiz Latvijā nav saskatāma nepieciešamība pēc augsti kvalificētiem profesionāļiem, kas ir spējīgi patstāvīgi radoši strādāt un radīt tikai sev raksturīgus, tātad no citiem atšķirīgus darbus. Fotogrāfam ar augstāko izglītību mūsu valstī nav ko darīt.
Pašlaik vienīgais fotogrāfijas vērtējuma aspekts, kas šeit patiesi darbojas, ir cena, proti – jo lētāk, jo labāk. Ārkārtīgi reti ir gadījumi, kad pasūtītājs interesējas par darba kvalitāti, dažkārt neņemot vērā pat tīri amatnieciskus kvalitātes kritērijus. Latvijā ir ļoti izteikts “mazās pasaules” sindroms, kad pasūtītājam vieglāk un lētāk piezvanīt savam paziņam nekā rīkot konkursu ar mērķi izvēlēties konkrētajam gadījumam vispiemērotāko autoru. Tātad – bieži vispār nav nekādas konkurences.
Pavērojiet fotodarbus sev apkārt! Ar ko tie atšķiras cits no cita? Gandrīz ne ar ko.
Akadēmiskās izglītības iespēja pati par sevi vēl neko nenozīmē, tā nenodrošinās nozares uzplaukumu. Pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvars nosaka daudz vairāk, nekā tas pirmajā mirklī šķiet.
Otrkārt, nevaru nosaukt nevienu Latvijas fotogrāfu, kurš būtu ieguvis sistemātisku mūsdienīgu izglītību. Līdz ar to nav neviena, kas šādu izglītību varētu sniegt. Tas, ka Latvijā ir diezgan daudz fotogrāfu, vēl nav iemesls fotoizglītības tradīciju veidošanai. Varu to teikt, ņemot vērā savu pagaidām īso pasniedzēja pieredzi. Vienkārši vajadzīgs ļoti daudz laika, lai pakāpeniski saprastu, kā izveidot kaut vai kādu apmācības programmu, kur nu vēl, ja runājam par augstāko izglītību.

Sarmīte Māliņa, māksliniece,
“Dienas” ilustrāciju redaktore

Prese jau tā ir pārpildīta ar fotogrāfiem. Tomēr jocīgi, ka viņi nekur nevar šeit mācīties. Gleznotājus taču māca. Kaut gan domāju, ka akadēmisku izglītību apliecinoši grādi neko daudz nenozīmē.

Ivars Grāvlejs, fotogrāfs,
mācās fotogrāfiju Prāgā, FAMU akadēmijā

Mana attieksme šajā jautājumā ir ļoti vienkārša – ja kaut ko patiešām gribi, tad atliek tikai darīt, neraugoties uz ģeogrāfisku vai kādu citu piederību. Nedomāju, ka akadēmiskā izglītība fotogrāfam ir nepieciešama, jo tā arī zināmā mērā ierobežo, uzliek tādu kā zīmogu. Ļoti daudz fotogrāfu pierādījuši un apliecinājuši sevi, būdami autodidakti. Diemžēl jāatzīst, ka fotogrāfijas situācija Latvijā vispār ir diezgan bēdīga, ne tikai attiecībā uz izglītības iespēju trūkumu.
FAMU akadēmija orientēta galvenokārt uz t.s. tīro fotogrāfiju (ar to es domāju, ka nenotiek mediju sajaukšanās). Lai iegūtu bakalaura grādu, šajā akadēmijā jāmācās trīs gadi, pēc tam iespējams studēt arī maģistrantūrā un doktorantūrā, ir arī dažu mēnešu kursi.

Didzis Grodze, fotogrāfs, Latvijas Mākslas akadēmijas students

Tīri labi var mācīties arī, aizbraucot kaut kur ciemos pie tiem, kas studē fotogrāfiju, – uz Lietuvu vai Prāgu.

Sandra Freiberga, fotogrāfe un scenogrāfe

Vislabāk būtu radīt pavisam jaunu struktūru, nevis dibināt nodaļu pie Mākslas akadēmijas, Kultūras akadēmijas vai jebkur citur, kur fotogrāfija vienalga tiktu uztverta un pasniegta kā tāda piedeva kādā “pagrabiņā”. Gribētos kaut ko jaunu, lai būtu svaiguma sajūta.
Atšķirībā no pašreizējā stāvokļa, kad fotoizglītību nodrošina vienīgi kursi, īpaši izveidotā mācību iestādē būtu iespējams apgūt ne tikai viena meistara pieredzi un pieeju. Būtu vērts radīt apjomīgu struktūru, kurā darbotos vairāki pasniedzēji – katrs piedāvātu kaut ko citu.
Manuprāt, jāsāk nevis ar jautājumu, kam fotogrāfi būs vajadzīgi, bet gan ar sajūtu, ka nevar nedarīt.

Sandra Leimane, fotogrāfe, Latvijas Mākslas akadēmijas studente

Esmu beigusi 34. skolu, kur apmāca fotogrāfus. Agrāk mācību process bija nopietnāks – bija jāmācās 2–3 gadi, skrupulozi jāapgūst tehniskie fotoprocesi līdz pat ķīmisku līkņu zīmēšanai. Tagad mācības notiek vienu gadu. Bet ar to visu var iepazīties arī, palasot 70. gadu grāmatas. Pašreiz skolas līmenis tikai sanikno par iespēju bezjēdzīgi pavadīt laiku. Kad es mācījos, biju vienīgā bez jebkādām zināšanām, nemācēju pat filmiņu ielikt aparātā, to vismaz iemācījos, bet pārējie kursabiedri jau mācēja bildēt. Tagad viņi strādā kaut kādās laboratorijās. Pat lai sagatavotu kārtīgus amatniekus, svarīgs taču skolas prestižs. Pašlaik tas ir ļoti zems.
Agrāk akadēmijā fotogrāfiju nosacīti mācīja Laimonis Stīpnieks. Tagad ir labāk – parunāties ar Mārtiņu Krūmiņu tomēr ir vairāk vērts, bet viņš pārāk daudz ir Lietuvā un pārāk maz – šeit.
Kā var noteikt pieprasījumu pēc fotogrāfiem! Tas ir tāds pats kā pieprasījums pēc, teiksim, māksliniekiem vai filozofiem. Neuzskatu, ka man kādam būtu jāattaisnojas par to, ko vēlos darīt, jo, ja jau ir vēlēšanās fotografēt, tai ir kāds pamatojums.

Tekstu publicēšanai sagatavoja Ieva Lejasmeijere