VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| fotogrāfs Uldis Briedis Laima Slava Uldis Briedis pieder pie – ja varētu tā teikt – romantiskās, noteiktu ētisku ideālu nesošās fotožurnālistu paaudzes, kurai lielisks bija liktenīgo laikmetu griežu – Latvijas neatkarības atgūšanas – laiks, kas arī ļāva viņa vārdam izskanēt plašāk pasaulē. Visur, kur 90. gadu sākumā parādījās Ulda Brieža vēstījumi par Latviju, tās likteni un nesenajiem notikumiem, atbalss bija emocionāli nešaubīga, patiesa aizkustinājuma un sapratnes pilna. Man nācās to vērot 1997. gadā Itālijas pilsētiņā Seravecā, kuras palazzo Mediceo skaistajās zālēs kārtojās piecu Latvijas fotogrāfu darbu izlases. Tieši toreiz viņa darbus tikai pa īstam ieraudzīju un novērtēju, kaut, protams, redzējusi biju jau agrāk. Dzīves pulsācija, azartiski un dramatiski tvertu notikumu, personību vizualitāte, vārdos nepasakāms, vien sajūtams cilvēciskums, personiskā līdzjūtība, apbrīna vai vienkārši garša tam, ko saucam par dzīves sāli. Tāds neuzkrītoši sajaukts kokteilis, kas apreibina lēnām, taču pamatīgi. Un izveido “pieradumu” – patiesuma, vienkāršu, stabilu un stipru jūtu slāpes. Tam var tikt ziedots gan kadra perfekts uzkomponējums, gan ieraudzītā mirkļa estetizācijas plāns utt., utjpr. Ulda Brieža fotogrāfijas ir neaizstājamas, ja gribam izjust tieši konkrētā laika neatkārtojamību. Fotožurnālista darbu sācis Liepājā, tad ilgus gadus strādājis jaunatnes laikrakstā Rīgā, pašlaik Uldis Briedis ir Latvijas lielākās dienas avīzes “Diena” fotogrāfs. Vislabāk viņa darbu skatīt būtu biezā jo biezā fotoalbumā, kur šis nu jau 35 gadu fotolaiks būtu “sapresēts” apjomīgā, tvirtā un mazliet nostalģiskā attēlu skrējienā tam cauri. | |
| |
| Kā tu sāki? Latvijā jau nekad fotogrāfiem savas skolas nav bijis, tā ir
ļoti voluntāra izvēle – ņemu rokā fotoaparātu, paziņoju, ka esmu
fotogrāfs un piesakos darbā avīzē, žurnālā, reklāmas aģentūrā. Vai tā? Sāku ļoti pēkšņi. Toreiz, vēl sešdesmitajos, es braucu jūrā, bet tur karjera bija saistīta ar “dzelzs priekškaru”, man pietika ar pieciem gadiem, lai šo romantiku izbaudītu un gribētos kaut ko mainīt. Fotogrāfija man iekšā sēdēja, kaut arī neko tālāk par ģimenes bildēm fotografējis nebiju. Un viens no iemesliem – es biju un vēl joprojām esmu ļoti kautrīgs cilvēks. Bērnībā, kad mamma mani sūtīja uz veikalu, man bija lielas mokas paprasīt preci, pēc kā es biju sūtīts. Nodomāju, ka fotoreportiera darbs mani izdīdīs. Iemācīs būt zināmā mērā nekaunīgam. Žurnālists vienmēr var atrast iemeslu, kā ierasties jebkurā vietā. Man vienmēr visi cilvēki ir bijuši draugi, es visu uzņemu labvēlīgi un eju pie cilvēkiem ar labiem nodomiem. Ātri apjēdzu, ka profesionāli tas ļoti palīdz. Līdz ar to lielākoties visas durvis man ir atvērušās. 35 gadi tā ir pagājuši, bet es nemitīgi vēl šaubos. Arī Magnum izstāde manī radīja šaubas un pārdomas par daudz ko. Tur bija fotogrāfija ar sievieti asins peļķē un blakus viņai – beigts suns. Sieviete pastiepusi roku. Un man likās, ka sieviete ir sašutusi par fotogrāfu. Viņš bija fotografējis ļoti tuvu, ar platleņķa objektīvu, ļoti tuvu bijis viņai klāt tādā traģiskā mirklī, kad esi uz nāves robežas. Iejaukties tad ar saviem “dzelžiem” – es šaubos, vai uz to būtu spējīgs. Bet tā ir prece, ko pērk. Visas asiņainās fotogrāfijas ir ejoša prece. Arī tev taču ir nācies būt klāt dramatiskās situācijās... Bet ne tik. Līdzīgā gadījumā es varbūt mēģinātu nozagt attēlu no attāluma. Fototehnikas iespējas ir tādas, ka tu vari izmantot citu objektīvu, pietuvināt. Protams, ja esi tuvumā, emocijas vēl jo vairāk iet pāri. Lasīju par meiteni, kas bija cietusi sprādzienā Izraēlā, un tad, kad viņa nāca pie samaņas, viņu satrieca tas, ka pret viņu ir pavērsti neskaitāmu fotoaparātu stobri. Bet tu teici, ka no attāluma to fiksētu – kur tad ir tā morāles robeža? Tikai palikt neredzamam? Tāpēc es saku, ka šaubos. Es nezinu, vai to darītu. Ja būtu nonācis situācijā, kad kristu es vai kolēģis man blakus, ja mums būtu savstarpēja vienošanās, es viņu fotografētu, jo es viņu pazīstu. Andra Slapiņa pēdējie vārdi bija “Filmē mani!”. Tad tas tiešām būtu kā apsūdzība. Bet kā tas ir, kad tu tuvojies pilnīgi svešam cilvēkam... Ir jau arī izņēmumi – kā man ar to vīru, kas krita no tilta pilona. Es vienīgais uzfotografēju viņu lidojumā. Es stāvēju tilta vidū, kad helikopteram vajadzēja noņemt no Vanšu tilta elektromotoru, ko tur mainīja. Man fotoaparāts bija pie acīm, sagatavots, lai ietvertu gan tiltu, gan helikopteru, gan pilonu. Tai brīdī, kad motoru cēla nost, helikopters aizķēra vīru, kas tur strādāja, un pārmeta viņu pāri malai. Es vēl nobrīnījos, domāju, ka lupata pārmesta, bet nē – rokas, kājas – cilvēks. Nospiedu divus kadrus, un vienā viņš atradās uz debess fona. Tā bija nejaušība, tas traģiskais mirklis man iekrita rokās. Viņš nokrita uz asfalta, un gatavs. Te atkal ir morālā puse – darba devējs par to maksā. Uz cita cilvēka nelaimes rēķina es labi nopelnīju. World Press Photo izstādēs rīkotāji man regulāri sūta ielūgumu un informāciju. Un jau gadiem pirmās balvas ir attēliem no karstiem punktiem. Asinis. Tas ir diezgan nomācoši. Kā tu meklē savu kadru? Citi speciāli visu izplāno un tad dodas uz fotografēšanas vietu. Es savā pieredzē esmu nonācis pie slēdziena, ka izdomāt neko nevar. Ideju var noķert tai mirklī, kad kaut kas notiek. Tev svarīgs ir stāsts? Jā, un vienīgā nelaime – kad es to stāstu ieraugu, gribu par daudz – lai arī kompozicionāli tas būtu pareizi, lai kadrs būtu tīrāks, un tad es nokavēju, jo tas nav iespējams. Tādos mirkļos kompozīcijai nav tik lielas nozīmes, galvenais ir fakts. Vai pa šiem 35 gadiem esi sapratis, ko ar savu fotogrāfiju gribi panākt, kāds ir tavs mērķis? Panākt es negribu neko. Esmu iegājis tai ritmā. Esmu apjēdzis, ka daudz kas ir pagājis garām un tie mirkļi bija jāfiksē. Jo bieži vien ir tā, ka ikdienas brīdī tas neliekas tik svarīgi, bet paiet daudzi gadi, un tu ieraugi, cik nozīmīgi tas ir bijis. Nesen izraku no negatīviem trīs bildītes no septiņdesmitajiem, kad bija tāda kampaņa – viensētu iznīcināšana. Tāds genocīds, ko neviens vēsturnieks nav pieminējis. Tais gados Latvijā iznīcināja ap 60 000 viensētu. Varēja teikt, ka karš tur gājis pāri. Toreiz strādāju Liepājas muzejā, mēs aizbraucām uz Rucavu fotografēt, kā mājas tiek likvidētas un kas tur vēl palicis. Rucavā bija gatavs tradicionālā piejūras ciema brīvdabas muzejs – tikai pieliec šiltītes klāt. Mājas pamestas ar visu iedzīvi, galdi, kādi jau viņiem tur tradicionāli ir – balti tēsti, ar simts gadu laikā izdilušām iedobēm. Niedru jumti. Buldozers gāja pāri, jumti šķīda uz visām pusēm. Milzīgos ugunskuros krāva liepu un ošu alejas, kas auga pie mājām. Trāpījos taisni mirklī, kad vēl kūpēja drupas un bija palikusi akas vinda, dzīvības simbols... Darba steigā daudz kas ir pagājis garām, pieprasījums redakcijā taču bija pēc darba varoņiem, bet es vienmēr mēģināju pieķert klāt kaut vai skrējienā kaut ko sev. Un tā man tās bildes lielākoties ir tapušas. Es neesmu kā daudzi fotogrāfi braucis kaut kādās speciālās studijās, brīvdienās fotografējis. Man jau ikdiena ar to saistās, kad ir brīvs, es nometu stūrī, reizēm man riebjas ņemt rokā to kasti. Bet ir arī tā, ka esmu novērtējis mirkļa svarīgumu, bet laižu garām – tāpēc ka viss jau arī nav vajadzīgs. Kā Imants Ziedonis teica: izgāja dzejolītis cauri un aizpeldēja nepierakstīts. Man ar tā ir bijis, tai pašā barikāžu laikā – es pēc būtības esmu emocionāls cilvēks, un, zinādams, ka jādara darbs, būdams tā brīža emociju varā, kadru redzu, bet nefiksēju, jo man ir bail to zaudēt savai sajūtai. Tā ka visādas tādas jocīgas lietas ir pa vidu darbam. Tomēr mirkļa saglabāšana tev ir galvenais. Tu to nekonstruē, bet saglabā. Svarīgs šai mirklī ir reakcijas ātrums. Man viens no vissvarīgākajiem mirkļiem bija impērijas karoga nolaišana. Cik emocionāls brīdis filmā par Gandiju bija tas, kad briti nolaida savu impērijas karogu. Es biju klāt, kad padomju impērijas karogu nolaida šeit, un tas bija traģikomisks mirklis. Tas notika ikdienišķi un stulbi. Kaut moments ir dziļi simbolisks. Pienāca zaldātiņi kirzas zābakos, darba uniformā. Pielika trepes, viens turēja, otrs kāpa augšā, virsnieciņš stāvēja lejā. Pareizi savs karogs jānolaiž ar kātu pa priekšu, bet zaldāts nolaida ar spici uz leju, – kā ienaidnieka karogu, ar nicinājumu. Virsnieks redz, kliedz, bet viss ir par vēlu. Es steidzu fotografēt, un tā man šis mirklis ir – impērijas karoga nolaišana kaunpilnā veidā. Dziļi simbolisks akts. Svarīgākas bildes nav, kaut fotogrāfiskas vērtības arī tur nav, bet ziņu kontekstā liekama zelta rāmī. Es priecājos, ka man tā ir. Te ir tas fotodokumentālisma spēks. Kad es skatos veco fotogrāfu fotogrāfijas, mani interesē, kas tur ir vēl druscītiņ tālāk, aiz tā stūra. Var būt, ka negatīvā vēl kāds centimetrs tur ir klāt, būtu viņš vēl paņēmis kādu detaļu tur, drusku pa labi... Tas dokuments ir tik svarīgs un neatkārtojams, bet ikdienā tu par to nepadomā. Vēl viens variants ir iedzimtais cilvēka slinkums. Liekas – tā nu ir lieta, ko es varu izdarīt arī citreiz. Bet tā cita reize nepienāk. Tā man bija Sibīrijā 1975. gadā lielajā sešu mēnešu un piecu dienu braucienā ar riteņiem pa maršrutu Rīga–Vladivostoka, kad ar vēsturnieku Ingvaru Leiti vācām materiālus par latviešu kolonijām. Izbraucām ļoti daudzas bijušās kolonijas (ne tās vietas, kur latvieši tika izsūtīti Staļina laikā, – Krievijas impērijas visā garumā bija pāri par 300 kolonijām, kur latvieši cara laikā bija pārcēlušies). Unikālas lietas mēs tur piedzīvojām, bet tas ir cits stāsts. Toreiz mani pārsteidza, kā veca fotogrāfija var kļūt emocionāla. Mēs satikām viena slavena latvieša (kas darbojies Tālajos Austrumos) meitu, kura rādīja mums fotogrāfijas. Represijās, kas tur Staļina laikā bija gājušas pāri, bailes bija tik lielas, ka uz ģimenes bildēm cilvēkiem, kuri bija apcietināti, mājās palicēji bija izkasījuši ārā sejas. Grupas bildē tikai rumpji palikuši, izklaidus vienam seja ir, citam nav. Tas mani satrieca. Es tur raudādams ņēmos, iedomājies – saviem mīļajiem izkasīt ārā sejas! Bet man nebija ar ko pārfotografēt, man aparāts, krītot no riteņa, bija salūzis. Vajadzēja iet uz kādu ateljē, nobildēt, bet likās: kas tur liels – aizlidot vēlāk uz Habarovsku un visu to uztaisīt. Tas mirklis pagāja, un, protams, es tur vairs nekad neaizbraucu. Tev patīk piedzīvojumi – tādi kā šis brauciens ar riteni. Tas jau tāds trakums – vai tas tev bieži ir gadījies? Diezgan. Es neesmu ceļotājs, kas izplāno visu maršrutu, – tad jau tikpat labi vari sēdēt mājās. Man patīk momentā par kaut ko izšķirties un darīt. Toreiz ar to velosipēdu es pusstundas laikā biju gatavs braucienam. Arī medībās uz Sibīriju es tā esmu braucis – medīt vāveres. Zinot tikai vienu punktu, vienu adresi tālu taigā, kur nekā vairs nav. Un arī tie bija tādi skaisti piedzīvojumi, kurus tu nevari piedzīvot plānojot. Es nevaru teikt, ka piedzīvojumus īpaši meklētu, tie nāk paši. Braucieni uz Eiropu tādā ziņā mani nevilina. Uz Eiropu var braukt studēt mākslu, priecāties par kultūras vērtībām, bet piedzīvojumus meklēt tur nav vairs kur. Krievija, Sibīrija vēl šodien ir interesantas. Ko tu jūrās meklēji? Arī to pašu piedzīvojumu. Es esmu no Krišjāņa Valdemāra dzimtenes. No Ārlavas pagasta. Mēdzu teikt: Krišjānis Valdemārs bija dižs cilvēks, es arī gribu būt dižs. Viņu vilināja jūra, mani arī, jo tā tur nav tālu. Aizprecējos uz Liepāju, tā kā jūra vilināja, metos iekšā, un tagad man žēl, ka jau toreiz nebiju fotogrāfs. Krāju naudu aparātam, bet tik ātri nevarēju nopirkt. Gribēju jūru vētras laikā bildēt. Sešdesmito gadu sākumā Kurzemē bija vēl veco zvejnieku dinastiju paaudze, veco zvejnieku cilts, kā no romānu lappusēm izkāpis interesants tipāžs. Ģimenes, kur zvejnieki vairākās paaudzēs. Sveiļi, Ziemeļi, Paipas – interesanti uzvārdi. Visa viņu valoda, kuģa žurnāli, ko viņiem tajā laikā vajadzēja rakstīt, – tā bija vesela literatūra, tieša, ar viņu izteicieniem un sulīgiem vārdiem, kuru pēc dažu gadu glabāšanas vietējā arhīvā meta ārā, sadedzināja. Rakstnieks Egons Līvs vēlāk koda pirkstos, ka nokavējis brīdi, kad tas viss aizgāja ugunī. Man bija tā laime tos cilvēkus vēl redzēt, braukt ar viņiem jūrā. Arī mākslinieku vide tev bija apkārt jau Liepājā. Nu jā, kad es nokāpu no kuģa, pēc trīs dienām jau skaitījos avīzes štatā. Atkal tikpat pēkšņi kā ceļojumā es iekritu redakcijas darbā. Tagad mēs runājam, un fonā skan Vergu koris no “Nabuko”. Atcerējos, ka man bija tā laime dzīvot vienā dzīvoklī ar diviem veciem mūziķiem, vijolniekiem, kuri savā laikā bija spēlējuši slavenajā mākslinieku pagrabiņā trīsdesmito gadu Liepājā. Interesants tipāžs – viens dūšīgs,smagnējs, otrs tievs, izkaltis, tādi pretstati. Smalkais bija apakšīrnieks. Saimnieks bija absolūts nedzērājs, tievais, stiegrais bija dzērājs. Ļoti emocionāls cilvēks, un viņa vājība bija klasiskās mūzikas kolekcionēšana. Viņam bija unikāla plašu kolekcija. Kā no rīta uzlika, tā līdz vakaram mūzika skanēja. Es bieži sēdēju pie viņa šūpuļkrēslā, klausījos mūziku, un iedzērām. Tā visa klasiskā mūzika man ir galvā, dzīva. Piedevām viņam bija kolosāla atmiņa, viņš jebkurā mirklī varēja pastāstīt par jebkuru komponistu un uzrakstīto darbu, kāds bijis noskaņojums komponēšanas brīdī – visu viņš zināja. Tas mani tā sajūsmināja, ka es bieži klausījos. Liepāja bija ļoti kompakta pilsēta, tur viss bija tuvu – teātris, muzejs, tie pāris krogi, pie mūziķiem nāca teātra cilvēki. Kompānija bieži bija kā Fellīnī filmās. Kad saņēma pensiju – viņš bija tāds atvērts – visi blēži bija klāt. Tad to pensiju fiksi nodzēra, un draugi līdz nākamai pensijai pazuda. Kad atnāca tāds kuprītis ar vijoli un čellists, viņi klusītēm kopā muzicēja, es blakus istabā klausījos un sajūsminājos. Un tādas bildes man nav. Man tas viss likās tik dabiski, ka nekur tas nepazudīs, viņi taču te ir, mēs visi te esam. Bieži iedomāju, ka vajadzētu, bet bija arī neērti viņus traucēt, vienmēr ar pietāti izturējos, uz pirkstgaliem staigāju, lai lieks troksnis nebūtu, jo arī viņi tur muzicēja tā klusināti. Ko tu izceltu kā visnozīmīgāko, kur tev ir laimējies būt klāt? Tie tādi skaisti vārdi, bet – laikmetu maiņā, tas nu nav noliedzams. Esmu padzīvojis tajos laikos un šajos laikos, bet manām meitām man jau bieži ilgi ir jāskaidro, kas īsti jāsaprot ar šo fotodokumentu, jo tas laiks viņām vairs nav saprotams. Cilvēciski man patiešām gribas, lai mani pēc iespējas labāk saprot – ko es ar to esmu gribējis pateikt, domājis fotografēšanas mirklī. Man svarīga ir cilvēku sapratne. Daudzos gadījumos es to esmu jutis. | |
| Atgriezties | |
