VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 LAIKS UN TELPA BRESONA FOTOGRĀFIJĀS1 Jānis Taurens Acumirklīgums un nepārtrauktība – šo divu lietu salīdzināšana un savienojamība – lūk, brīnums. (Jakovs Druskins. "Dienasgrāmatas. 1940. gada augusts–1941. gada septembris") |
 lietuviešu fotogrāfijas fenomens Jau no 60. gadu sākuma latviešu fotogrāfijas praktiķu un teorētiķu aprindās ir izveidojusies cieņas pilna attieksme pret fotogrāfiju Lietuvā. Ne reizi vien dzirdētas tādas frāzes kā "Viņiem gan tur ir foto dzīve" ar neslēptas skaudības intonāciju, attiecinot to kā uz speciāli fotogrāfijai veltītu izdevumu lielo skaitu, tā plašajām izstāžu iespējām Viļņā, Šauļos un citās pilsētās, kā arī uz paša "produkta" kvalitāti un arī kvantitāti un "lietuviešu fotogrāfijas skolu", ko savulaik definēja krievu kritiķi. Latvijā tikai pēdējos gados šī "foto dzīve" ir kļuvusi pamanāma – fotogrāfijas tiek izstādītas muzejos un galerijās (2002. gadā notikušas pat divas starptautiskas izstādes – "Pilsēta. Stāsti par Rīgu" un "Sociālais Exhibicionisms"), fotogrāfi nopietni diskutē (arī "Studijas" lappusēs), fotografē pat gleznotāji, un visiem ir nepārprotami skaidrs, ka fotogrāfija nepieder tikai praktiskajai reklāmas vai žurnālistikas sfērai, bet patiešām ir modē. Izstādēs, arī šķirstot fotoalbumus, vienmēr esmu mēģinājusi sev definēt, kas tad ir tas īpašais, sublimais elements, kurš gandrīz nekļūdīgi ļauj atšķirt tieši lietuviešu fotogrāfiju – to, kura tapusi laikā līdz 70.–80. gadiem, kura ir formāli vienkārša un vienlaikus uzrunā tik dzīvi, jo tajā ir kāds dzīves noslēpums. |
 KRASTA LĪNIJA Andrejs Grants |
