VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| KRASTA LĪNIJA Andrejs Grants | |
| |
| Pirms vairākiem gadiem kinooperatora un fotogrāfa Ginta Bērziņa dzīvē
ienāca kāds notikums, kas varēja kļūt par būtisku sižeta pagriezienu
viņa biogrāfijā. Tagad, krietnu laiku pēc šā notikuma, tas rosina domāt
par banālo un ne tik banālo, par tekstu un kontekstu, par nozīmēm
(nozīmju pārbīdēm), kas dažkārt var parādīties tavā ainavā, citā
perspektīvas pavērsienā lūkojoties uz pretējā krasta līniju. Stāsta Gints Bērziņš: 1995. gada 29. jūlijā es, Arko, Jāns un kāds teātra režisors no Tartu, kura vārdu vairs neatceros, ar laivu no Kihelkonnas, Sāremā, Igaunijā, devāmies uz Vilsandi salu. Jāns bija atbraucis pēc produktiem un bija ar mieru mūs ar to pašu laivu aizvest uz salu. Tātad ar mazu laiviņu, kurai bija motors, mēs devāmies uz Vilsandi. Jāns teica, ka ceļojums varētu būt kādu pusotru stundu. Apmēram ceļojuma vidū laiva apgāzās. Mēs visi sakritām ūdenī. Jocīgā kārtā man pie rokas joprojām bija mana lielā mugursoma, kurā bija pase, maize, dzēriens un fotoaparāts ar izfotografētiem kadriem Sāremā – Kuresārē un Kihelkonnā. Visvairāk tad es uztraucos par pasi, jo nevarēju saprast, kā pēc tam nu tikšu atpakaļ no Igaunijas. Tāpēc arī negribējās laist vaļā mugursomu. Pēc brīža uzpeldēja tualetes papīrs, tad cīsiņi... Bet mēs peldējām, turoties pie apgāztās laivas, ko negāzām atpakaļ, jo zinājām, ka gaisa burbulis, kas ir apakšā, turēs laivu virs ūdens, un mums būs kur peldot pieturēties. Tā arī visi tur peldējām. Tas bija diezgan bēdīgi. Arī Jāna izteikums "čto to mi tak medļenno dvigajemsja" norādīja, ka līdz krastam vēl tālu. Par to gan viegli varēja pārliecināties tāpat. Otrās stundas izskaņā vējš mūs tomēr piedzina pie Vilsandi krasta tālāk no paredzētās vietas. Mēs pārsaluši izkāpām uz zemes. Atlikušajiem spēkiem izvilkām laivu. Fotoaparātā attinu atpakaļ filmiņu. Gribējās to tomēr attīstīt, kaut gan bija skaidrs, ka uz tās droši vien jau nu nekas vairs nebūs palicis. Iepakoju kaseti hermētiski, ieliku somā. Turpat uz vietas arī automātiski izdzērām dzērienu, kas bija palicis somā, sakrāvām mantas, pametām laivu un caur salu devāmies un Jāna māju. Pagalmā ienācām no meža puses, par ko ļoti izbrīnīts bija Jāna mazais dēls. Tas viņam, protams, likās dīvaini. Atkal piesēdām, iedzērām. Atnāca salas vienīgais alkoholiķis. Kā viņš bija uzzinājis, ka mēs esam slīkuši, izglābušies un tagad to svinam? Arko savu apstājušos pulksteni pienagloja Jāna mājas priekšnamā pie sienas. Fotoaparātu es iepakoju somā ar domu, ka varbūt varēs to vēl saremontēt. Nevarēja... Nākamajā rītā Jāns ar laivu devās jūrā uz notikuma vietu, ko viņš ar savu igauņu salinieka aci bija iezīmējis. Ienira un izvilka visu, kas bija bijis smagāks par cīsiņiem, tualetes papīru, kedām. Pat zeķes un šampanieti atveda mājās. Pēc trīs mēnešiem Jāna dēls jūras krastā starp akmeņiem atrada piecu latu naudas zīmi, kas bija jau izbalējusi, un nodeva to Igaunijas bankā, par to saņemot pretī igauņu kronas. Tas faktiski arī viss. Andrejs Grants: Kāpēc nolēmi attīstīt šo filmu? Gints Bērziņš: Domāju, ka šis eksperiments var izrādīties interesants. Toreiz pēc tā gadījuma uzreiz ieliku filmu tās trauciņā vēl mitru. Tādu to arī attīstīju. Attēls, kā izrādījās, bija saglabājies. Bija tikai jocīgi punkti un švīkas no tīšanas atpakaļ, jo emulsija bija mīksta. Vienkārši interesanti. A.G.: Kāpēc tomēr gribēji uzkopēt arī bildes? G.B.: Bija skaidrs, ka tagad katrs kadrs ir vērtīgs. Ja filma būtu izfotografēta normālā situācijā un būtu normālā kvalitātē kā parasti, es labākajā gadījumā divus kadrus izmantotu, piemēram, pilsētu sērijai. Teiksim, "Kuresāre". Bet šeit jau man katram kadram bija vērtība. It īpaši pēdējam – Kihelkonnā nofotografētajai autobusu pieturai. ... Bija sajūta, ka atmiņā kaut kā ļoti specifiski restaurējas katrs kadrs, un pat tas, ka ir viena veida kadrs, fotografēts trīs reizes, ka tur ir stāvēts un gaidīts kādas minūtes piecpadsmit, – tas tagad likās ļoti interesanti. A.G.: Ko šie kadri izsaka tev un, tavuprāt, var pastāstīt citiem? G.B.: Ļoti vienkārši. Cilvēki no malas, piemēram, mana mamma, pateicoties šim gadījumam, faktiski pirmo reizi dzīvē varētu redzēt vienu manu filmu no sākuma līdz galam. Tātad bez jebkādas manas iejaukšanās un atlases. Varētu redzēt, ko tad tur es tā esmu stāvējis un gaidījis un pēc tam domājis atlasīt vai nevienam nerādīt, vai arī pat izmest. Tur būtu redzams domu gājiens. A.G.: Vai, zinot šo gadījumu, materiālam nenāk klāt fatāla nokrāsa, attiecīgās priekšnojautas? G.B.: Jā, protams. Arī Arko portrets Kuresārē kādas bankas filiāles trepju telpā, kur mēs mainījām latus uz kronām. Tas ir izrādījies šādu priekšnojautu nesošs kadrs, kas faktiski varētu būt bijis kā – "mainot naudu pēdējoreiz". Autoostā, piemēram, mēs ar Arko nofotografējām mūsu abu ēnas. Viss kas tāds pēkšņi kļūst svarīgs. Tikpat svarīgs kā tā krasta līnija, kas netuvojās. A.G.: Ja ar šodienas acīm tu mēģinātu skatīties uz šo materiālu ne kā dalībnieks tajā notikumā, bet it kā no malas? Ko tad tas tev stāsta? G.B.: Es atturēšos... Vienkārši ar šo gadījumu šai sabojātajai filmai parādījās kādas citas nozīmes. Un arī ne uzreiz, bet pēc kādiem trīs gadiem, kad es šo sēriju uzkopēju. Rīga, 07.07.2002. | |
| Atgriezties | |
