VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Arhitekta portrets interjerā Andis Sīlis Ilze Martinsone, Arhitektūra, liekas, ir atkarīgākā no mākslas veidiem – nemitīgos žņaugos starp funkcionālu pamatojumu, tehnoloģiskām iespējām, finansiāliem ierobežojumiem, birokrātiskās nomenklatūras diktātu, pasūtītāja prasībām un sabiedrības viedokli. Visa šī nevaldāmā orķestra vidū kā sīciņa diriģenta figūra ar zizlīti rokā izmisīgi vēcinās arhitekts. Un paveic šķietami neiespējamo. Top publiska telpa, kas precīzi dokumentē savu laiku. Paliekošs piemineklis laikmeta idejām, ko bieži ir neiespējami ignorēt. Kas šajā procesā ir arhitekts pats? Tikai jūtīgs instruments, medijs sociuma rokās vai pārpasaulīgs pravietis un radītājs? Atbildei uz jautājumu, kāpēc vietējā sabiedrībā arhitektu personīgā publicitāte ir salīdzinoši mazāka nekā citiem radošas auras apvītiem inteliģences slāņiem, būtu jāmeklē sociāls skaidrojums. Ir tikai nedaudzi izņēmumi. Viņu vidū visādā ziņā pamanāms Andis Sīlis. Ne tikai kā sava biroja, bet latviešu arhitektu kopības "publiskā seja" ar vārdu, kas tuvs vietējas nozīmes "brendam", un sabiedrisko tēlu, kurš tā vien uzprasās uz modīgo terminu "kulta persona". Puisis no ekrāna, kuram nepatīk pelēcība, ar kādu vairākums saprot vārdu "normālība", jo tā viņu šausmīgi garlaiko. Lokālajā arhitektūras praksē atzīmējamu rindu ēku, privātmāju, dzīvokļu rekonstrukciju un sabiedrisku celtņu autors, kam vēsture – nez vai ar paša nomērītu atvēzienu – piedāvā spilgtākā sava laika izklaides telpas autora vietu. Brīnumdaris, jautrinātājs, varbūt viedais galma nerrs, viltīgs manipulators, kura spēles ar populāciju izklaidē pašu? Viens no izteiktākajiem un pārliecinošākajiem iekštelpas dekoratīvistiem, kurš apgalvo, ka viņa ideālā telpa ir tukša. Savas publiskās atpazīstamības pirmo un paliekošo robežzīmi ievilcis ar tolaik absolūtu "topa" objektu – mūzikas kluba "Pulkvedim neviens neraksta..." interjeru (kopā ar Reini Liepiņu, 1995). Neatvairāma publiska magnētisma apstarots ir svaigākais pierādījums laika distancei atbilstīgām sociālām un idejiskām pārvērtībām, ko ar attiecīgu jaudu deklarē jaunais sporta un atpūtas komplekss Bowlero (kopā ar Pēteri Kļavu, 2002). Starpposmā gandrīz katrs pieturpunkts ir bijis pamanāms un pamanīts – mūzikas klubs "Cita opera" (kopā ar Reini Liepiņu un Ēriku Cērpiņu, 1995), restorāns "Monmartra" (kopā ar Ilmāru Kauliņu, 1997), autosalona Gros Auto bārs Martini's (kopā ar Janu Sparāni un Gundaru Vērpi, 2000), privātmāja "Saules nams" (2000), kas pārsniedza lokālās vērtības ietvarus, konvertējoties milzīgajā Maskavas tirgū (žurnāla Salon-interior pirmā prēmija (kopā ar Uģi Zāberu) par labāko dzīvojamo interjeru, 2001), mūzikas kluba "Pulkvedim neviens neraksta..." chill-out bārs (2002) u.c. |
 Zudušo laiku atrodot Māra Brašmane Alise Tīfentāle Pirmo reizi ieejot Māras Brašmanes izstādē "Manas jaunības pilsētā", tur vēl nebija neviena apmeklētāja. Skanēja Beatles – Money Can't Buy Me Love, no pirmās lielās melnbaltās fotogrāfijas (digitālā izdruka uz caurspīdīgas filmas) pa 1971. gada Lāčplēša ielu pretī skatītājam nāca trīs jauni mākslinieki – Laima Eglīte, Andrejs Ģērmanis un Eižens Valpēters. Uz mirkli sajutu to netveramo "zaudētās paradīzes" pieskārienu, kas noslēpumainā veidā retos gadījumos materializējas, sastopoties ar vārdos nedefinējamu, bet pavisam nepastarpināti izbaudāmu nojausmu par mūžīgā un laicīgā vienlaicīgu eksistenci. Līdzīgi kā, piemēram, Marsela Prusta romānos. Iespējams, tas ir tikai saldens sentiments, kādu jebkurš var pārdzīvot, skatoties uz vienkārši vecu fotogrāfiju. Taču man gribas ticēt, ka tomēr ārpus indivīda ierobežotās apziņas eksistē vērtības, kas ļauj atšķirt vispārcilvēciski būtisko, universāli uztveramo no virspusēja, ikdienišķa aizkustinājuma, un tieši šo būtisko arī ir vērts meklēt. Māras Brašmanes personālizstāde "Manas jaunības pilsētā" (Latvijas Mākslinieku savienības galerijā no 2002. gada decembra līdz 2003. gada janvārim) daudziem varēja sagādāt pārsteigumu: viņas vārds galvenokārt bijis redzams pie dažādos izdevumos publicētām mākslas darbu reprodukcijām, bet izstādē – īsta, dzīva Rīga, jauni rīdzinieki, topoši un esoši mākslinieki, mūziķi vai dzejnieki, viņu mīlestība, cerības, tīšas un nejaušas satikšanās 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā. Izstāde notika, galvenokārt pateicoties galerijas vadītājas Ineses Baranovskas iniciatīvai, bez kuras fotogrāfijas droši vien būtu palikušas Māras arhīvos. Tagad, fragmentāri izceltas no laikmeta konteksta, tās stāsta pavisam ko citu, nekā ja būtu publicētas vai izstādītas pirms 30 gadiem. Kas viņas fotogrāfijās ir tik saistošs un vērtīgs, izņemot iespēju apmierināt ziņkāri par to, kā tad izskatījās tas vai cits pazīstams mākslinieks pirms daudziem gadiem? Daudzās bildēs Mārai ir izdevies notvert kādu pāri laikam stāvošu gaisīgu noskaņu – kaut kas par jaunības romantismu, brīvības izpausmju meklējumiem, kaut kas par pasaules kārtību un visa notiekošā vienlaicīgo svarīgumu un niecību –, kas fotografēšanas mirklī droši vien ir licies tikai nenozīmīgs momentuzņēmums, drauga portrets sadzīviskā vidē vai dokumentāla liecība par kādu svarīgu procesu. Māra Brašmane (dzimusi 1944. gadā) fotografē kopš 1964. gada. No 1974. gada fotografē mākslas darbus, arhitektūru un portretus albumiem, katalogiem, žurnāliem un laikrakstiem, ar Māras fotogrāfijām un fotoreprodukcijām ilustrētas vairāk nekā 20 mākslas grāmatas un apmēram tikpat katalogu. Viņas profesionālā dzīve galvenokārt saistīta ar muzeju – no 1973. līdz 1984. gadam Māra strādāja par fotogrāfi Rundāles pils muzejā, kopš 1984. gada viņa ir Valsts Mākslas muzeja fotogrāfe. "Es strādāju muzejā, jo man patīk māksla un vēsture," Māra lakoniski paskaidro. Māra ir piedalījusies grupu izstādēs Latvijā un citās valstīs, izstādījusi ceļojumu fotogrāfijas, viņas abstrakto ūdens ainavu sērija "Ūdeņi" 2001. gadā bijusi skatāma Rīgā, Olainē, Talsos, Rundālē, kā arī personālizstādē "Ūdens. Zīmes" Latvijas Fotogrāfijas muzejā 2000. gadā. 60.–70. gados tapušās fotogrāfijas ar jauno mākslinieku un viņu draugu sadzīves un svētku emocionālu attēlojumu Māra nekad nav paredzējusi īsti nopietnai izstādīšanai. Manuprāt, tieši tur slēpjas šo darbu spēks – tie nav radīti ar obligātuma pieskaņu kādam konkrētam projektam, tie nav paredzēti svešām acīm, to tapšanas motivācija nav godkāre, mākslinieciskas ambīcijas vai institucionalizēts pasūtījums. Māra vienkārši fotografējusi visu, kas viņai licies svarīgs un interesants, un saglabājusi kā savu personīgo atmiņu arhīvu par tikai konkrētajā laikā un telpā iespējamu sajūtu un pārdzīvojumu kopumu. Māra labprāt stāsta par sevi un saviem draugiem, par saviem piedzīvojumiem Latvijā un tālākos ceļojumos (piemēram, par stopējot satiktu kazahu, kurš sēdēja kravaskastē uz arbūziem un deklamēja Ļermontova dzeju), par savu darbu un jaunības hobijiem (kuru skaitā bijusi arī burāšana un tēlniecība), viņai patīk runāt par foto tehniku (Māra ir fotogrāfijas pedagoģe Rīgas Celtniecības koledžā), arī par savām fotogrāfijām – kāda bijusi bildes priekšvēsture, kas ko teicis utt. Fotografēšanas kā radīšanas akta noslēpumus Māra neapcer – iespējams, tādēļ, ka fotografēšana viņai ir tik pašsaprotama dzīves sastāvdaļa. Viņa saka: "Esmu bikls mākslas kalps – ja kaut kas izdodas, varu tikai pateikties Dievam, ka ir izdevies fiksēt to smalkumu, ko esmu redzējusi." Daudzās viņas fotogrāfijās ir jūtams gaisā virmojošs romantisks ideālisms – it īpaši izstādē "Manas jaunības pilsētā", kur bija redzami gan jauni, smaidoši cilvēki kafejnīcā, uz ielas vai pagalmā, gan pilsētas māju jumti, baznīcu torņu smailes, deja uz jumta... Sapņotāja skatiens uz debesīm kā cerību piepildījuma simbolu. Stendāla vārdiem runājot, "skaistums kā laimes solījums". Tas nav salonfotogrāfijas aprēķinātais ķermeņu un gaismēnu skaistums, tas ir grūti raksturojamais, bet vienmēr sajūtamais īstas dzīves, īstu sapņu un īstu pārdzīvojumu nemainīgais skaistums. |
