VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Arhitekta portrets interjerā Andis Sīlis Ilze Martinsone, Arhitektūra, liekas, ir atkarīgākā no mākslas veidiem – nemitīgos žņaugos starp funkcionālu pamatojumu, tehnoloģiskām iespējām, finansiāliem ierobežojumiem, birokrātiskās nomenklatūras diktātu, pasūtītāja prasībām un sabiedrības viedokli. Visa šī nevaldāmā orķestra vidū kā sīciņa diriģenta figūra ar zizlīti rokā izmisīgi vēcinās arhitekts. Un paveic šķietami neiespējamo. Top publiska telpa, kas precīzi dokumentē savu laiku. Paliekošs piemineklis laikmeta idejām, ko bieži ir neiespējami ignorēt. Kas šajā procesā ir arhitekts pats? Tikai jūtīgs instruments, medijs sociuma rokās vai pārpasaulīgs pravietis un radītājs? Atbildei uz jautājumu, kāpēc vietējā sabiedrībā arhitektu personīgā publicitāte ir salīdzinoši mazāka nekā citiem radošas auras apvītiem inteliģences slāņiem, būtu jāmeklē sociāls skaidrojums. Ir tikai nedaudzi izņēmumi. Viņu vidū visādā ziņā pamanāms Andis Sīlis. Ne tikai kā sava biroja, bet latviešu arhitektu kopības "publiskā seja" ar vārdu, kas tuvs vietējas nozīmes "brendam", un sabiedrisko tēlu, kurš tā vien uzprasās uz modīgo terminu "kulta persona". Puisis no ekrāna, kuram nepatīk pelēcība, ar kādu vairākums saprot vārdu "normālība", jo tā viņu šausmīgi garlaiko. Lokālajā arhitektūras praksē atzīmējamu rindu ēku, privātmāju, dzīvokļu rekonstrukciju un sabiedrisku celtņu autors, kam vēsture – nez vai ar paša nomērītu atvēzienu – piedāvā spilgtākā sava laika izklaides telpas autora vietu. Brīnumdaris, jautrinātājs, varbūt viedais galma nerrs, viltīgs manipulators, kura spēles ar populāciju izklaidē pašu? Viens no izteiktākajiem un pārliecinošākajiem iekštelpas dekoratīvistiem, kurš apgalvo, ka viņa ideālā telpa ir tukša. Savas publiskās atpazīstamības pirmo un paliekošo robežzīmi ievilcis ar tolaik absolūtu "topa" objektu – mūzikas kluba "Pulkvedim neviens neraksta..." interjeru (kopā ar Reini Liepiņu, 1995). Neatvairāma publiska magnētisma apstarots ir svaigākais pierādījums laika distancei atbilstīgām sociālām un idejiskām pārvērtībām, ko ar attiecīgu jaudu deklarē jaunais sporta un atpūtas komplekss Bowlero (kopā ar Pēteri Kļavu, 2002). Starpposmā gandrīz katrs pieturpunkts ir bijis pamanāms un pamanīts – mūzikas klubs "Cita opera" (kopā ar Reini Liepiņu un Ēriku Cērpiņu, 1995), restorāns "Monmartra" (kopā ar Ilmāru Kauliņu, 1997), autosalona Gros Auto bārs Martini's (kopā ar Janu Sparāni un Gundaru Vērpi, 2000), privātmāja "Saules nams" (2000), kas pārsniedza lokālās vērtības ietvarus, konvertējoties milzīgajā Maskavas tirgū (žurnāla Salon-interior pirmā prēmija (kopā ar Uģi Zāberu) par labāko dzīvojamo interjeru, 2001), mūzikas kluba "Pulkvedim neviens neraksta..." chill-out bārs (2002) u.c. | |
| |
| Ilze Martinsone: Plašākai sabiedrībai tu esi pazīstams kā panākumiem
bagātākais publisko izklaides telpu autors. Iespējams, tieši kā tāds tu
arī tiksi atzīmēts latviešu arhitektūras hrestomātijā. Vai tu pieņem
šādu uzstādījumu, un kāds ir tā vēsturiskais pamatojums? Andis Sīlis: Kādreizējo ekonomisko pārvērtību situācijā tas arhitektiem bija pirmais iespēju lauks, kas reāli sāka darboties, – vispirms pieprasītas bija rekonstrukcijas un kafejnīcas. Izklaides telpā uzdevums profesionālajam līmenim netiek atvieglots – gluži otrādi. Veidojot biroju vai dzīvokļu projektus, arhitektam saistošas ir salīdzinoši šaura loka vēlmes un vajadzības. Izklaides industrija ir bizness, kurā ieguldītās investīcijas ir jāatpelna, un arhitektam jāpakļauj domāšana nereti grūti definējamai mērķauditorijai un jāspēj radīt katras vietas īpašā noskaņa un tēls. Jūtu, ka tēmu esmu izpētījis, "izkodis" un tā sāk mani garlaikot. Tostarp Latvijas situācijā arhitekta iespējas ir ierobežotas – tikai nedaudzi investori ir gatavi domāt par kādām arhitektūras virsvērtībām. Piemēram, mūsu biroja ("Sīlis, Zābers un Kļava" – I.M.) projektētais rindu ēku komplekss "Vasari" vietējai mērķpublikai izrādījās pārāk dārgs. Patlaban mums ir laimīga iespēja strādāt pie daudzsološa projekta, kura celtniecība tiek plānota par ES līdzekļiem – tā ir Baltijas kiberpilsētas ēka Valmierā. I.M.: Arhitektūra ir tiešs sociālekonomiskās un ideoloģiskās situācijas spogulis. Ciktāl nemainīgajā sasaitē "arhitekts–klients" un "arhitekts–sabiedrība" arhitekts spēj būt radoša personība? A.S.: Patiesībā es apskaužu māksliniekus. Mākslinieka iespēja būt patiesam ir daudz lielāka, viņš var "sagrabināt" minimālos iztikas līdzekļus un realizēt sev būtisku ideju. Arhitekts tērē pasūtītāja naudu un ir par to atbildīgs – ar radošiem eksperimentiem arhitekts var pasūtītāju novest līdz bankrotam. Otrs atbildības līmenis – arhitekts tērē sabiedriski lietojamu telpu, ainavu. Pirmajā vietā ir jābūt profesionālai atbildības sajūtai pret pilsētvidi, un tikai pēc tam arhitekts ir kreatīvs subjekts. Vienā brīdī tu atklāj, ka nemaz nedrīksti lietot īslaicīgus modes paņēmienus, jo pasaule tādus mēdz reproducēt līdz riebumam, informācijas aprite ir milzīga, un katrs sīkums tiek tiražēts momentā, devalvējot jebkuru ideju. Klasisks piemērs – postmodernisms, kura idejiskas pretreakcijas misija pieder pagātnei, tagad liekas bezgalīgi naivs un komisks. Īsmūžīgais interjers eksperimentiem ir daudz pateicīgāks. Arhitektam ir jāsaprot, ka sabiedrībai viņa vēlmes un ambīcijas pašizteikties kā radošai personībai ir vienaldzīgas. I.M.: Rodas sajūta, ka visām iespējām bagātajā izklaides telpas laukā kā sociālā pasūtījuma indikators un modes diktators vienlaikus tu esi visai vientuļš. "Pulkvedis" radīja epigoņu loku, pasaules atskaņās, ar baudu izgaršojot 60. gadu tēmu, tava balss izrādījās skaļākā. A.S.: Iespējas realizēt manas idejas ir nodrošinājusi pasūtītāja izvēle un uzticība. Mani vienmēr interesē dzīves continuity – kāpēc dialektiskajā attīstībā notiek šī mūžīgā atgriešanās? Ne tikai formālo pazīmju līmenī, bet arī ideoloģiski, man ir iekšēja sajūta, ka ir jābūt pretreakcijai pret pastāvošo realitāti un šobrīd ir nobriedusi situācija kādai sociāli inspirētai kustībai, kā hipijiem – varbūt antiglobālistiem? Jebkuri ekskursi vēsturē ir aizraujoši, ja vēsturi necitē un neatdarina, bet uztver katras parādības būtību un radoši transformē to caur sevi. I.M.: Par vēstures interpretāciju – vai tu kā radoša personība uzņemtos pasūtījumu projektam neoklasicisma formās? Kā bagātības un varas simbolisku atribūciju kopojums tas ir ekspluatēts tiktāl, līdz kļuvis par zināmas aprobežotības zīmi. A.S.: Arhitekta darbs – atšķirībā no mākslinieka – vispirms ir dzelžaina loģika un tikai pēc tam personīgās emocijas. Intuīcijas procents arhitektūrā ir neliels. Ir jābūt skaidrai pārliecībai par mērķi, un profesionālu līdzekļu lietojums – kā to izdarīt – garantē rezultātu. Galvenais ir konteksts, atkarībā no kura neoklasicisms vai jebkura cita izteiksmes forma konkrētajā situācijā var būt adekvāta. Neoklasicisms nav slikts pēc būtības – katrai apstākļu kombinācijai var atrast risinājumu. Ultramoderni projekti mēdz būt īslaicīgi, un klients neoklasicismā redz stabilas vērtības. Bez tam "kastīšu arhitektūra" ir sabojājusi sabiedrības priekšstatu par funkcionālismu kā šādu alternatīvu vērtību. Turklāt mēs, arhitekti, esam psihologi un līdztekus tiešajam uzdevumam vienmēr manipulējam ar klientu. Ja arhitekta mēģinājums "pavilkt" pasūtītāju "uz augšu" izdodas, tas noformē arī klienta viedokli. I.M.: Tu lielākoties strādā kā scenogrāfs, savos inscenējumos apmeklētājiem piešķirot noteiktas lomas, varbūt citāds ir pēdējais objekts – Bowlero – kas kā prognoze eventuālai, sintētiskai nākotnes telpai iezīmē zināmu pavērsienu tavā daiļradē. Kādēļ Latvijā izklaides interjers attīstās tikai dekoratīvisma virzienā? A.S.: Kāpēc tu domā, ka Bowlero ir izņēmums? Arī te tiek piedāvāti savi noteikti spēles nosacījumi. Atšķirība ir tā, ka vietējā kontekstā tam pagaidām nav analogu, kompleksā izmantotais dekoratīvais kopsaucējs – orgtehniskas "apsūkātās ledenes" formas – līdz šim ir aprobētas vairāk dizaina līmenī. Uzskatu, ka arhitekts nedrīkst ieciklēties vienā jomā un pieņemt to par uzstādījumu – izvēlēties kādu noteiktu stilistiskas izteiksmes līdzekļu kopumu kā sava rokraksta nemainīgu pazīmi un ekspluatēt šos paņēmienus līdz bezgalībai, nerēķinoties ne ar vidi, ne konkrētajiem apstākļiem. Bet, runājot tieši par izklaides interjera lauku, – pašpietiekamam, minimālam un funkcionālam izklaides telpas risinājumam vietējā situācijā ir pārāk ierobežots kontingents, šādu vietu mākslinieki kā potenciāla mērķauditorija uzturēt nespēs. 8 miljonu pilsētā Maskavā vienīgo šādu mēģinājumu Kafe muzei pirms pāris gadiem pasūtītāji bija spiesti pārveidot. Taču dekoratīvisma pauze ir bijusi pietiekami liela, Latviju pasaules tendences sasniedz ar zināmu laika nobīdi, un tuvākajā laikā šādu telpu var prognozēt. Mani pašu ar gadiem fascinē ideja uztaisīt "neko", kas nebūtu arī patiesībā mākslīgi sagudrotais minimālisms. Kas ir gaumīgs "nekas"? Cita starpā, jaunās Valmieras IT augstskolas ēkas interjeru esmu paredzējis atrisināt ar tīri arhitektoniskiem līdzekļiem. I.M.: Tava prognoze nākotnes telpai – lokālā un plašākā nozīmē? A.S.: Pasaules arhitektūrā patlaban vienlīdz spēcīgi prevalē divi pretēji virzieni. "Zaļā domāšana" ar ekoidejām, enerģijas taupību, dabīgu gaismu, tīri funkcionālu apjomu risinājumu, "inteliģentām" inženiertehniskajām komunikācijām un atsacīšanos no jebkādas dekorācijas. Otra pieeja – arhitektūra seko nākotnē vērsto tehnoloģiju attīstībai, kas šobrīd dod iespēju spēlēties ar jebkuru plastisku formu, pasaulē tiek realizēti neiedomājami sarežģīti projekti. Latvijā pirmais variants ir iespējams, otrais – atvirzīts. Tehnoloģiju radītās iespējas ir izaicinājums un vilina katru arhitektu, taču Latvijas situācija šajā ziņā ir problemātiska – mūsu arhitektam jābūt vēl galvas tiesu pārākam, lai projekta realizācijā spētu noslēpt tehnisku nepietiekamību un vēl papildus iekļautos ierobežotā budžetā. Konkrēts piemērs – minētais Valmieras projekts, kas jāveido ar mūsu reālajām iespējām kā nākotnē vērsta un ilglaicīga būve. Bet galu galā, ja mēs tagad te tik nopietni runājam par kādām fundamentālām arhitektūras vērtībām, jebkādas vērtības un stabilitāte pasaulē šobrīd zūd, ekologi un astrologi civilizāciju biedē ar globāliem plūdiem un tamlīdzīgu "sviestu". Varbūt vispār nav prātīgi investēt līdzekļus nekustamajā īpašumā, un varbūt nākotnes arhitektūra ir piepūšama – sarullē un brauc? | |
| Atgriezties | |
