VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zudušo laiku atrodot Māra Brašmane Alise Tīfentāle Pirmo reizi ieejot Māras Brašmanes izstādē "Manas jaunības pilsētā", tur vēl nebija neviena apmeklētāja. Skanēja Beatles – Money Can't Buy Me Love, no pirmās lielās melnbaltās fotogrāfijas (digitālā izdruka uz caurspīdīgas filmas) pa 1971. gada Lāčplēša ielu pretī skatītājam nāca trīs jauni mākslinieki – Laima Eglīte, Andrejs Ģērmanis un Eižens Valpēters. Uz mirkli sajutu to netveramo "zaudētās paradīzes" pieskārienu, kas noslēpumainā veidā retos gadījumos materializējas, sastopoties ar vārdos nedefinējamu, bet pavisam nepastarpināti izbaudāmu nojausmu par mūžīgā un laicīgā vienlaicīgu eksistenci. Līdzīgi kā, piemēram, Marsela Prusta romānos. Iespējams, tas ir tikai saldens sentiments, kādu jebkurš var pārdzīvot, skatoties uz vienkārši vecu fotogrāfiju. Taču man gribas ticēt, ka tomēr ārpus indivīda ierobežotās apziņas eksistē vērtības, kas ļauj atšķirt vispārcilvēciski būtisko, universāli uztveramo no virspusēja, ikdienišķa aizkustinājuma, un tieši šo būtisko arī ir vērts meklēt. Māras Brašmanes personālizstāde "Manas jaunības pilsētā" (Latvijas Mākslinieku savienības galerijā no 2002. gada decembra līdz 2003. gada janvārim) daudziem varēja sagādāt pārsteigumu: viņas vārds galvenokārt bijis redzams pie dažādos izdevumos publicētām mākslas darbu reprodukcijām, bet izstādē – īsta, dzīva Rīga, jauni rīdzinieki, topoši un esoši mākslinieki, mūziķi vai dzejnieki, viņu mīlestība, cerības, tīšas un nejaušas satikšanās 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā. Izstāde notika, galvenokārt pateicoties galerijas vadītājas Ineses Baranovskas iniciatīvai, bez kuras fotogrāfijas droši vien būtu palikušas Māras arhīvos. Tagad, fragmentāri izceltas no laikmeta konteksta, tās stāsta pavisam ko citu, nekā ja būtu publicētas vai izstādītas pirms 30 gadiem. Kas viņas fotogrāfijās ir tik saistošs un vērtīgs, izņemot iespēju apmierināt ziņkāri par to, kā tad izskatījās tas vai cits pazīstams mākslinieks pirms daudziem gadiem? Daudzās bildēs Mārai ir izdevies notvert kādu pāri laikam stāvošu gaisīgu noskaņu – kaut kas par jaunības romantismu, brīvības izpausmju meklējumiem, kaut kas par pasaules kārtību un visa notiekošā vienlaicīgo svarīgumu un niecību –, kas fotografēšanas mirklī droši vien ir licies tikai nenozīmīgs momentuzņēmums, drauga portrets sadzīviskā vidē vai dokumentāla liecība par kādu svarīgu procesu. Māra Brašmane (dzimusi 1944. gadā) fotografē kopš 1964. gada. No 1974. gada fotografē mākslas darbus, arhitektūru un portretus albumiem, katalogiem, žurnāliem un laikrakstiem, ar Māras fotogrāfijām un fotoreprodukcijām ilustrētas vairāk nekā 20 mākslas grāmatas un apmēram tikpat katalogu. Viņas profesionālā dzīve galvenokārt saistīta ar muzeju – no 1973. līdz 1984. gadam Māra strādāja par fotogrāfi Rundāles pils muzejā, kopš 1984. gada viņa ir Valsts Mākslas muzeja fotogrāfe. "Es strādāju muzejā, jo man patīk māksla un vēsture," Māra lakoniski paskaidro. Māra ir piedalījusies grupu izstādēs Latvijā un citās valstīs, izstādījusi ceļojumu fotogrāfijas, viņas abstrakto ūdens ainavu sērija "Ūdeņi" 2001. gadā bijusi skatāma Rīgā, Olainē, Talsos, Rundālē, kā arī personālizstādē "Ūdens. Zīmes" Latvijas Fotogrāfijas muzejā 2000. gadā. 60.–70. gados tapušās fotogrāfijas ar jauno mākslinieku un viņu draugu sadzīves un svētku emocionālu attēlojumu Māra nekad nav paredzējusi īsti nopietnai izstādīšanai. Manuprāt, tieši tur slēpjas šo darbu spēks – tie nav radīti ar obligātuma pieskaņu kādam konkrētam projektam, tie nav paredzēti svešām acīm, to tapšanas motivācija nav godkāre, mākslinieciskas ambīcijas vai institucionalizēts pasūtījums. Māra vienkārši fotografējusi visu, kas viņai licies svarīgs un interesants, un saglabājusi kā savu personīgo atmiņu arhīvu par tikai konkrētajā laikā un telpā iespējamu sajūtu un pārdzīvojumu kopumu. Māra labprāt stāsta par sevi un saviem draugiem, par saviem piedzīvojumiem Latvijā un tālākos ceļojumos (piemēram, par stopējot satiktu kazahu, kurš sēdēja kravaskastē uz arbūziem un deklamēja Ļermontova dzeju), par savu darbu un jaunības hobijiem (kuru skaitā bijusi arī burāšana un tēlniecība), viņai patīk runāt par foto tehniku (Māra ir fotogrāfijas pedagoģe Rīgas Celtniecības koledžā), arī par savām fotogrāfijām – kāda bijusi bildes priekšvēsture, kas ko teicis utt. Fotografēšanas kā radīšanas akta noslēpumus Māra neapcer – iespējams, tādēļ, ka fotografēšana viņai ir tik pašsaprotama dzīves sastāvdaļa. Viņa saka: "Esmu bikls mākslas kalps – ja kaut kas izdodas, varu tikai pateikties Dievam, ka ir izdevies fiksēt to smalkumu, ko esmu redzējusi." Daudzās viņas fotogrāfijās ir jūtams gaisā virmojošs romantisks ideālisms – it īpaši izstādē "Manas jaunības pilsētā", kur bija redzami gan jauni, smaidoši cilvēki kafejnīcā, uz ielas vai pagalmā, gan pilsētas māju jumti, baznīcu torņu smailes, deja uz jumta... Sapņotāja skatiens uz debesīm kā cerību piepildījuma simbolu. Stendāla vārdiem runājot, "skaistums kā laimes solījums". Tas nav salonfotogrāfijas aprēķinātais ķermeņu un gaismēnu skaistums, tas ir grūti raksturojamais, bet vienmēr sajūtamais īstas dzīves, īstu sapņu un īstu pārdzīvojumu nemainīgais skaistums. | |
| |
| Māra Brašmane: Sākumā bija tētis. 1937. gadā viņš bija nopircis
Volklander kameru un fotografēja arī mūs – savu ģimeni. Viņam
bija perfekta kompozīcijas izjūta, kā saka – laba acs. Kad beidzu
skolu, viņš man atdāvināja fotoaparātu, es aizrautīgi fotografēju, bet
daudzas bildes sanāca neasas, un es jau gribēju to visu mest pie malas.
Toreiz vēl nezināju, ka vajadzīgs statīvs. 1964. gadā man bija
"Zenīts", bildēju savus draugus – viņiem patika, es mācījos... Sāku
pati kopēt bildes, mājās ņēmos ar ķīmiju. Māsa Ieva kaut kādā brīdi
parādīja Gunāram Bindem manas bildes, un viņš teica, ka man vajagot
fotografēt. Iestājos fotoklubā "Rīga", klausījos lekcijas par ķīmiju,
kompozīciju, skatījos grāmatas un žurnālus, ik pa brīdim notika
atskaites izstādes un bildes tika apspriestas. Biju kautrīga, kuras
fotogrāfijas likās labas, tās parādīju draugiem, aiznesu uz klubu, un
tur – "nepareiza kompozīcija", "tev te jākadrē" un tā tālāk. Par
to, ko es fotografēju – savus draugus, pilsētas ielas –, reakcija bija:
to jau leiši taisa; parādīju klusās dabas – ko tu te to Sudeku atnesi?
Sapratu, ka tās bildes ir man pašai, "priekš sirds". Es apzinājos, ka
ir trūkumi, ka man pietrūkst izglītības, tāpēc nekad neesmu domājusi
par izstādēm. Alise Tīfentāle: Laikā, kad tu darbojies fotoklubā "Rīga" (no 60. gadu beigām līdz 1973. gadam), tapusi lielākā daļa izstādē "Manas jaunības pilsētā" redzamo fotogrāfiju. Vai tolaik tu fotografēšanu uztvēri kā nodarbošanos ar mākslu vai kā citādi? M.B.: Tā bija brīvības izpausme – tāpat kā ciemošanās vienam pie otra, mūzikas klausīšanās, sarunas par mākslu. A.T.: Kas tad notika 1973. gadā? M.B.: Ap to laiku daudzi no maniem draugiem apprecējās, beidza augstskolu, draudzība pašķīda, es sāku strādāt Rundāles pils muzejā par fotolaboranti, pēc gada par fotogrāfi. Toreiz man tas likās brīnišķīgi – aiziet no Rīgas, kur es kopēju rasējumus, un darīt kaut ko pa īstam, kaut ko paliekošu... Uz vietas viss bija citādi. Atceros, Lancmanis teica: te jums nav nekāds mākslas foto... Protams, restaurācija ir tehniska lieta. Esmu daudz fotografējusi arī to romantisko lauku dzīvi, kas man kā pilsētniecei bija piedzīvojums, – pils parku, dzīvi dabā... Pils restaurācija jau arī ir tāds romantisks pasākums... Bet Rundālē atradinājos runāt – tur mans viedoklis nevienam nebija vajadzīgs, bija tikai jāklausās. Kad pēc 11 gadiem atgriezos Rīgā, mācījos dzīvot no jauna. A.T.: Tu saki, ka nekad neesi tā īsti domājusi par izstādēm. Vai tu krāj iemūžinātos mirkļus tikai sev? M.B.: Bildes vienmēr esmu rādījusi un arī dāvinājusi draugiem, esam kopā skatījušies ceļojumu bildes, reizēm skatos arī vienatnē. A.T.: Kā tu konkrētajā mirklī izlem, ka jāfotografē? Vai tā ir intuīcija? M.B.: Kad esi izpratis un noskaidrojis, ko tu gribi, tad tu to arī vari ieraudzīt. A.T.: Tavuprāt – skatītājam ir svarīgi, vai ir fotografēts pats par sevi notiekošs process vai inscenējums? M.B.: Vairāk uzrunā dokumentālais moments. Bresonu skatoties, es zinu, ka viņš ir mākslinieks un to kadru sev noorganizē vai arī sagaida. Un kā lai es zinu, ka, piemēram, tas perfektā uzvalkā guļošais vīrs nav viņa algots? Ja fotografē māksliniekus, viņi paši parasti tā izvietojas, ka ir gatava kompozīcija; man tā ir gadījies. Es jau arī to mirkli citreiz gaidu, citreiz tas pats ieskrien kadrā. A.T.: Ja par Bresonu – ko tu domā par viņa fotogrāfiju ar aleju pie Brī? Vai tā ir vienkārši skaista aleja vai arī skaista fotogrāfija? M.B.: Bet viņš ir pakāpies tieši to vienu solīti sāņus... A.T.: Kas fotogrāfijā tevi vilina vairāk – tehniskais vai maģiskais? M.B.: Tomēr tas brīnums, ka var apturēt mirkli, raksturīgu momentu, kas otrreiz nekad vairs nebūs. Aparātam vienmēr jābūt gatavam. Kad ieraugu kādu lietu, tad sāku krāt tās dažādās izpausmes – tā bija arī ar ūdeņiem (fotogrāfiju sērija "Ūdeņi", kas uzsākta 1995. gadā). Cilvēku tā nevar "ķert" – vai nu viņš man jāpazīst, vai man jābūt nemanāmai vidē, kur viņš uzturas. Lai fotografētu cilvēkus, ir jābūt brīvam, un brīvs tu esi tikai jaunībā – brīvs tādā nozīmē, ka tev ir daudz laika. Iekšējā brīvība no vecuma nav atkarīga. Fotogrāfiju izstādēs, arī šķirstot albumus, vienmēr esmu domājusi – kas piešķir fotogrāfijai emocionālo dimensiju? Salīdzinoši tā ir retums pat lielmeistaru kolekcijās, jo "laba bilde" vēl nav viss, kas nepieciešams līdzpārdzīvojuma izraisīšanai (ja vien skatītājs nav absolūts tehnokrāts). Cik lielā mērā fotogrāfs ir mākslinieks, un cik lielā mērā fotogrāfijas estētiskās un emocionālās vērtības no viņa ir atkarīgas tikai tik daudz, cik īstajā mirklī nospiest kameras slēdzi? Vai, piemēram, par skaistām ainavām un brīnišķiem sadzīves mirkļiem mums jāpateicas fotogrāfam vai tikai Dievam? Par to var domāt, gan skatoties uz iepriekšminēto Brī ainavu, gan arī, piemēram, uz Māras Brašmanes majestātisko, dramatisko un bargo Maijas Tabakas portretu, gan uz Eifeļa torni miljonos tūristu fotogrāfiju. Atliek vien secināt, ka darbojas vēl kāds cits spēks, kam nav sakara ne ar intelektu, ne tehniskajām zināšanām, ne arī mākslinieciskām ambīcijām. Varbūt to var nosaukt par dievišķu intuīciju, kas liek nospiest fotoaparāta slēdzi tieši tajā mirklī, kurš pēc tam uzrunās cilvēkus dzīvi un pārliecinoši. | |
| Atgriezties | |
