VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Domu ceļojuma piezīmes lidostā, uz dīvāna un dārza vannā Jānis Taurens - Uz kuru valsti tu gribētu aizlidot? - man nesen jautāja lidostas vestibilā, kur gaidījām lidmašīnu. Es atbildēju ar pretjautājumu. - Uz Japānu, - skanēja atbilde... |
| Eksotikas robežas Roberts Ķīlis Pirms ļoti daudziem gadiem man pirmo reizi nācās mazgāties vannā nelielā angļu kotedžā Austrumanglijā. Divas lietas mani samulsināja. Pirmkārt, ne vannai, ne izlietnei nebija karstā un aukstā ūdens maisītāja - divi atsevišķi krāni. Otrkārt, ūdens kanalizācijas caurules stiepās gar sienu mājas ārpusē. Dīvaini, toreiz man likās. Amizanti - kad man paskaidroja šīs pašsaprotamās lietas. Godājamais šī raksta lasītājs, protams, ir saskāries ar milzumdaudz dažādām parastām sadzīves dīvainībām ne tikai Britu salās, bet arī citviet pasaulē, taču reti vai nekad tās netiek sauktas tieši par eksotiskiem paradumiem. Vienkārši - amizantas dīvainības. Par eksotiskiem mēs dēvējam ceļojumus un vietas, kulināriju, dažkārt mēbeles, apģērbus, dzīvniekus. Eksotisms daudz un plaši tiek ieviests un izmantots mākslā un literatūrā. Samērā nesen - 2005. gada decembrī - Tate Modern galerijā Londonā saistībā ar Anrī Ruso darbu izstādi "Džungļi Parīzē" tika veidota konference, kuras mērķis bija paraudzīties, kā 19. un 20. gadsimta mijā un 20. gadsimta otrajā pusē atdzima interese par eksotisko, kā "tika uztverts citādais" vai, kā tas precīzāk attiektos uz Ruso daiļradi, kā viņa veidotās ainavas var klasificēt kā eksotiskas. Protams, atceroties, ka tie ir Parīzes džungļi. Eksotiskais un avangarda māksla, eksotiskais un popārts, populārā kultūra, eksotiskais un primitīvais - šīs un līdzīgas tēmas tika diskutētas minētajā konferencē. |
 Racionālais laiks. Miķelis Fišers ceļo Laima Slava Cilvēks ceļojot parasti nespēj atturēties no fotografēšanas. Miķelis Fišers ceļojot glezno. Un izstāde "Bez cilvēkiem" (Krimā, Meksikā, Gvatemalā un citur tapuši darbi) Rīgas joprojām vēl īsti nefunkcionējošajā municipālajā galerijā parādījās gluži kā pēc šī "Eksotikas" žurnāla pasūtījuma, tādēļ steidzos uz sarunu. Turklāt pēc izstādes Miķelis atkal dodas ceļā. |
 Jaunākā māksla no Ķīnas: galerijās un lielveikalos Alise Tīfentāle augstprātīgu ironiju. Ķīnieši kā nācija eiropieša apziņā saistās ar neaptveramu, amorfu un nedaudz biedējošu masu, ko veido gandrīz vai vienādi cilvēki, kuri noteikti runā vienā valodā un domā vienādas domas par Mao un Lielo Ķīnas mūri, valkā ar pūķu motīvu apdrukāta auduma apģērbus un zeltā izšūtas čībiņas, ēd rīsus un cīnās par dzimstības samazināšanu. Vēl - lēts un garšīgs ēdiens ķīniešu restorānos, kas laipni sagaida jebkurā Eiropas pilsētā. Kolektīvās bailes no svešādā apliecina atsevišķi individuāli gadījumi - piemēram, Vonnegūta aprakstītie milimetru garie ķīnieši, kurus mēs nemanot ieelpojam. Vai viena no mākslinieka Olafa Breininga jaunākajām fotogrāfijām "Man bail no ķīniešiem" (I'm afraid of the Chinese, 2006), kurā attēlots tradicionāla stila rokdarbs - no smalkām koka daļām veidota "ķīniska" reljefa ainava, papildināta ar mazām, dzeltenām svecītēm, kuras autors iezīmējis ar nelaipni saviebtām sejiņām. Kaut kas tajā visā ir, turklāt savā ziņā mēs patiešām "ieelpojam ķīniešus", jo dzīvojam Ķīnā ražotu lietu pasaulē; šķiet, ka Ķīnā ražo pilnīgi visu - no datoriem, sadzīves elektronikas un lētajiem džinsiem līdz dizaineru apģērbam, somiņām un luksusklases rokaspulksteņiem. Arī mākslu tur ražo: veikalā JYSK var iegādāties Ķīnas mākslu visīstākajā nozīmē - dažādu nelielu izmēru autentiskas, ar roku gleznotas eļļas glezniņas glītos rāmjos, gatavas eksponēšanai. Var izvēlēties no vairākām populārām tēmām - ir gan jūras skati, gan lauku ainavas, gan ziedu motīvi. Kolorīts - nedaudz spilgtāks, nekā pierasts latvieša acij, bet tas varbūt ir nacionālais temperaments. Darbos jūtams izteikts, ekspresīvs triepiens - gleznots gan ar otu, gan ar špakteli. Gleznas faktūra saspēlējas ar attēloto sižetu, kas galvenokārt ir veltījums pārlaicīgajam dabas skaistumam. Maksā aptuveni divus latus. Katrs darbs, protams, ir unikāls, jo atšķiras ar kādu niansi no pārējiem. Vai tā nav īsta glezna? Vai tas ķīnietis, kas kādā darbnīcā kaut kur Ķīnā veikli glezno šos darbiņus, nav tāds pats mākslinieks kā tie cienījamie meistari, kuri saviem klientiem par prieku rada viena darba vairākas "versijas" (saucot gan tās par skicēm vai studijām, bet ideja tā pati)? |
 Ķīnas drakonu kaislības. No pirmsākumiem līdz mūsdienām Marija Koresteļova Oficiālā statistika vēsta, ka Ķīna ir Pēterburgas lielākais tirdzniecības partneris. Pēc neoficiālās ziņām ceturtdaļa no šodienas Krievijā nopērkamajām precēm tapušas vai nu šai tāltālajā zemē, ko sauc arī par Padebešu valsti, vai arī tās izgatavojuši ķīnieši Krievijas pagrabos - arī tad, ja cenu zīmes vēsta pretējo. Apzīmējums "ķīniešu" tagad vairumā gadījumu asociējas ar lētumu un bieži vien arī ar to, ka produkts paredzēts vienreizējai lietošanai. Tomēr, neraugoties uz gauži slikto reputāciju, preču apgrozījums starp Krieviju un Ķīnu aug augumā. Šī valsts ir modē Krievijā jau teju četrus gadsimtus, un nav jūtamas nekādas pārmaiņu vēsmas. |
 Koalas, ķenguri, sērferi un “Gredzenu pavēlnieks” Alise Tīfentāle Austrāliju un Jaunzēlandi mākslas kontekstā par īsti eksotiskām zemēm grūti uzskatīt - Austrālijas aborigēnu un Jaunzēlandes maoru tradicionālās mākslas paraugi pieskaitāmi etnogrāfiskiem artefaktiem, bet visu pārējo kultūru un civilizāciju tur veidojuši kolonizatori un imigranti no Vecās pasaules (18. un 19. gs. no Britu salām izsūtītos noziedzniekus ieskaitot - šis fakts vēl šodien ir pamatā vienai otrai anektodei). Fiziskais attālums un gandrīz līdz mūsdienām pastāvējušais kolonijas statuss ļauj eiropiešiem uzskatīt Austrāliju un Jaunzēlandi par absolūto (nevis relatīvo) provinci, totālajiem laukiem un īsteno pasaules malu, kas mūsdienu populārās kultūras kartē iezīmīga vien ar to, ka tur dzimuši Kailija Minoga un Niks Keivs. Šis tas ir mainījies kopš neprātīgi populārās un iespaidīgās Pītera Džeksona režisētās triloģijas - fantāzijas kino pērles "Gredzenu pavēlnieks" - uzņemšanas (2001-2003, pēc britu rakstnieka Dž.R.R. Tolkīna romāna, kas sarakstīts lielākoties Otrā pasaules kara laikā). Tepat, Zemes virsū un tieši Jaunzēlandē, tika atrastas filmēšanai piemērotas ainavas, kas kalpoja kā fons Tolkīna fantāzijas pasaules varoņu piedzīvojumiem. Iespējams, šī filma ir vislabākā reklāma Jaunzēlandei kā vienam lielam tūrisma objektam. Tāpat iespējams, ka lielai daļai skatītāju filma atstāja iespaidu, ka Jaunzēlandē patiešām var sastapt hobitus, elfus, orkus un citas fantastiskas būtnes. |
 Antropofāgu teātris Margarita Zieda Brazīliju un Latviju vieno pārsteidzoša līdzība pašsajūtā. Neraugoties uz teritoriālo atšķirību - Brazīlija ir gandrīz 200 reižu lielāka par Latviju - un atšķirīgo vitalitāti, kas rit abu zemju iedzīvotāju asinīs, abas palaikam dzird raizējamies par savas kultūras apdraudētību, par tās izzušanas iespējamību zem lielo kultūru "zābaka". Iespējams, šī traumatizētā pašajūta abām pieder pie ilgstošas kolonizācijas sekām, jo lai nu kas, bet Brazīlija nevar atsaukties uz savu mazumu, tāpēc ka vienkārši ir ļoti liela - piektā lielākā valsts pasaulē ar 186 miljoniem iedzīvotāju. Taču aizsargstratēģiju savai kultūrai, kā nepazust zem citām - "lielajām", tā tomēr ir izstrādājusi, turklāt ļoti valdzinošu. Nevis izolējoties un kopjot savu unikālo brazīliskumu, bet radoši apstrādājot - caur "brazīlisko" izlaižot - visu intereses vērto, ko piedāvā citas kultūras. |
| Eksotiski motīvi Latvijas komponistu mūzikā Orests Silabriedis Nesen britu radiostacijas Classic FM veiktā aptaujā tika noskaidrots patlaban populārākais britu klasiskās mūzikas komponista skaņdarbs - Reifa Vona Viljamsa opuss vijolei un orķestrim The Lark Ascending jeb "Cīrulis padebešos". Grūti iedomāties neizteiksmīgāku un iztēli mazrosinošāku mūziku, taču britiem patīk - šāda mūzika raksturojot viņu valsts (visticamāk Anglijas vidienes) rimto ainavu, kurā labi iederas pavasarīgi paklausīgs pionieris cīrulis. Var būt, ka ar latviešiem ir līdzīgi: aicināts izteikties par eksotiskiem skaņumotīviem Latvijas mūzikas panorāmā, atkal nonāku pie hrestomātiskās domas, ka latviešu komponistu pamatinterese ir un paliek galvenokārt latviskās vides iedvesmota. Viensētas un līdzenuma mūzika. Tā ir vēsturiski, sociāli un mentāli noteikta īpatnība, ko mēs vienkārši pieņemam. Kāda tur vēl eksotika! Jurjānu Andrejs, Ukrainas austrumdaļas pilsētā Harkovā vairākas desmitgades dzīvodams un būdams turieniešu dziļi respektēts mūzikas pedagogs un kritiķis, tomēr, šķiet, nav novērots ar austrumslāvu etniskās mūzikas paraugiem darbojamies (faktiski tā jau arī nav nekāda eksotika). Emilis Melngailis, Taškentā dzīvodams, iepazina un pierakstīja uzbeku un kazahu folkloru. Diemžēl Melngaiļa izveidotais kazahu dziesmu krājums atceļā uz Krieviju gāja zudumā, un šo dziesmu atbalsis komponista daiļradē, cik zinu, nav saklausāmas. |
 Kara laika māksla – propaganda, pieminekļi un dzīvesstāsti Alise Tīfentāle Ziņās redzam sakropļotus cilvēkus, nopostītas pilsētas un milzīgas bēgļu nometnes. Ideoloģiski precīzi mērķētas reportāžas mums vēsta par to, ka viena no karojošām pusēm ir agresors, bet otra - nevainīgs cietējs. Varbūt ir otrādi? Viss, kas notiek Tuvajos Austrumos, ir pietiekami sarežģīti, politiskās nianses grūti izprotamas, Eiropa ierauga tikai sekas - bēgļus un imigrantus. Regulāri notiek lielas islāma valstu mākslas izstādes, kuras mēģina pietuvināt mums tik svešādo kultūru, par starpnieku izmantojot rietumniecisko laikmetīgās mākslas valodu. Minēšu dažus šīgada lielākos notikumus. |
 Mūsdienu paradīze jeb Bagdādē viss klusu... Mārtiņš Slišāns ...tik klusu, ka var dzirdēt jebkuru šāvienu, jo vairākums iedzīvotāju pēc amerikāņu iebrukuma paslēpušies savās mītnēs vai aizbēguši. Pa ielām klīst tikai trakonama iemītnieki, kuriem durvis "atvēris" (un pie reizes nocēlis jumtu un nogalinājis gan pacientus, gan ārstus) kāds iebrucēju raidīts lādiņš. |
 Trīs vīri afrikāņu laivā. Jozefs Brummers. Karls Einšteins. Irēna Bužinska "Tēlniecība ir sarunas temats starp diviem cilvēkiem," - tā savā slavenajā grāmatā Negerplastik (1915) rakstīja vācu literāts Karls Einšteins. Biju iecerējusi izveidot sarunu - tādu kā dialogu, vadoties pēc viņa un Voldemāra Matveja (Vladimira Markova) sacerējumu citātiem. Taču, lai izvairītos no liekiem komentāriem, šajā dialogā nākas iesaistīt trešo personu - Jozefu Brummeru. Nav nekādu šaubu, ka abi pētnieki viņu pazina, jo gan Einšteina izdevumā Negerplastik , gan Matveja grāmatā "Nēģeru māksla" ir reproducēts viens un tas pats afrikāņu tēlniecības paraugs no viņa kolekcijas. Ir vēl daži citi saskares punkti, kuru dēļ ir vērts sākumā pastāstīt par šo mākslas kolekcionāru un galeristu. |
 Pablo Pikaso “Aviņonas meitenēm”– 100 Irēna Bužinska Liekas neiespējami, ka ilgstoši strādājoša mākslinieka daiļradi var reducēt tikai līdz vienam vai diviem darbiem, taču no 20. gadsimta izcilākā mākslinieka Pablo Pikaso 10 846 gleznu milzīgā mantojuma "kolektīvais saprāts" izdarījis izvēli par labu diviem šedevriem - tās ir "Aviņonas meitenes" (1907) un "Gernika" (1937). Līdzās Vinsenta van Goga kompozīcijai "Zvaigžņotā nakts" Pablo Pikaso "Aviņonas meitenes" ir kļuvušas par Ņujorkas Modernās mākslas muzeja otru populārāko atpazīšanas zīmolu - savveida ikonu, kas obligāti jāredz pat īsas uzturēšanās laikā šajā pilsētā. Tik lielu interesi par gleznu veicinājuši arī daudzu speciālistu pētījumi un secinājumi, ka ar šo darbu pasaules mākslā sācies 20. gadsimta klasiskais modernisms. Ja atmiņā pārskatām jaunās mākslas gaitu, tad jāpiekrīt, ka savā audeklā mākslinieks pirmo reizi apliecināja primitīvisma - nēģeru tēlniecības - lomu glezniecisko izteiksmes līdzekļu arsenāla būtiskā paplašināšanā. Lai arī daudzi mākslinieka laikabiedri, kaut vai kā pirmos minot Anrī Matisu, Andrē Derēnu un Morisu Vlaminku, sāka kolekcionēt nēģeru mākslas darbus agrāk par Pablo Pikaso, tomēr tieši viņš Parīzē 1907. gada vasarā 26 gadu vecumā radīja gleznu ar tik radikālu, novatorisku un pārliecinošu citu - ārpuseiropas - kultūru ietekmju izmantojumu. Saistībā ar gleznas simtgadi interesanti atskatīties tās radīšanas vēsturē. |
