VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Trīs vīri afrikāņu laivā. Jozefs Brummers. Karls Einšteins. Irēna Bužinska "Tēlniecība ir sarunas temats starp diviem cilvēkiem," - tā savā slavenajā grāmatā Negerplastik (1915) rakstīja vācu literāts Karls Einšteins. Biju iecerējusi izveidot sarunu - tādu kā dialogu, vadoties pēc viņa un Voldemāra Matveja (Vladimira Markova) sacerējumu citātiem. Taču, lai izvairītos no liekiem komentāriem, šajā dialogā nākas iesaistīt trešo personu - Jozefu Brummeru. Nav nekādu šaubu, ka abi pētnieki viņu pazina, jo gan Einšteina izdevumā Negerplastik , gan Matveja grāmatā "Nēģeru māksla" ir reproducēts viens un tas pats afrikāņu tēlniecības paraugs no viņa kolekcijas. Ir vēl daži citi saskares punkti, kuru dēļ ir vērts sākumā pastāstīt par šo mākslas kolekcionāru un galeristu. | |
 | |
| Jozefs Brummers (1883 - 1947) dzimis Budapeštā, kur viņš mācījās Dekoratīvās mākslas skolā. 1907. gada beigās 24 gadu vecumā Brummers ieradās Parīzē, lai turpinātu mākslas studijas. "Noklausījies pamācības" Ogista Rodēna un Anrī Matisa privātajās studijās, kā arī tikpat pavirši apmeklējis vairākas privātās akadēmijas Monparnasā, viņš visai drīz atklāja savu patieso talantu un spējas mākslas darbu tirdzniecībā, uzpērkot japāņu gravīras slavenu dīleru uzdevumā. No starpniecības gūtie ienākumi noderēja pirmajiem pastāvīgi veiktajiem pirkumiem - nēģeru objektu iegādei "blusu tirgos" un kuriozu priekšmetu tirgotavās. Savukārt par lētu naudu nopirktie eksotiskie priekšmeti tika pārdoti daudz dārgāk paziņām un turīgiem studentiem. Bizness bija tik sekmīgs, ka jau 1908. gada beigās Jozefs Brummers varēja noīrēt pirmās telpas rue Falguiere, bet 1909. gada sākumā - pat veselu veikalu 6, Boulevard Raspail. Izmanīgais ungārs tiešām nokļuva Parīzē īstajā vietā, laikā un starp īstajiem cilvēkiem. Granšomjēras akadēmijā viņš neilgi mācījās kopā ar Maksu Vēberu - vienu no pirmajiem amerikāņu abstrakcionistiem, kurš, tāpat kā citi jaunie mākslinieki, arī izrādīja lielu vēlmi iegādāties afrikāņu mākslas paraugus. Pat pēc īslaicīgās uzturēšanās Matisa studijā Brummeram veidojās cits kontaktu loks - gan ar Gijomu Apolinēru, gan vācu mākslinieku Hansu Purimani, caur kuru sekoja iepazīšanās ar kolekcionāru Karlu Ernstu Osthauzu no Hāgenas un jauno rakstnieku Karlu Einšteinu. Jau minētais amerikāņu mākslinieks Vēbers apmeklēja muitnieka - mākslinieka primitīvista Ruso darbnīcu rue Perrel. 1908. gada beigās Gijoms Apolinērs te kļuva par modeli Ruso gleznai "Dzejnieks un viņa Mūza", bet 1909. gada pavasarī Anrī Ruso uzgleznoja ne mazāk slaveno Jozefa Brummera portretu. Gleznotājs attēlojis galeristu droši un pašpārliecināti sēžam ērtā krēslā uz eksotisku koku fona. Tāds viņš arī bija - jauns un veiksmīgs mākslas tirgotājs, kurš veikli uzpirka un pārdeva visu, kas nesa peļņu. Viņa galerijā bija neiedomājami dažāds mākslas darbu klāsts - no antīkiem traukiem, viduslaiku baznīcas kulta traukiem, arheoloģiskiem priekšmetiem līdz Āfrikas un Okeānijas skulptūrām. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Jozefs Brummers emigrēja uz ASV, kur Ņujorkā atkal atvēra galeriju. Tāpat kā pirms kara Parīzē, arī te viņš iemantoja popularitāti mākslinieku un kolekcionāru aprindās. 1924. gadā tika nopirkta ēka Manhetenā, 57. Austrumu ielā un pārbūvēta pēc pēdējās modes prasībām. "Skopulis ar burvīgu Āfrikas un Polinēzijas kolekciju," - tā 1912. gada jūlija beigās datētā vēstulē Voldemārs Matvejs raksturoja Jozefu Brummeru. Tiesa gan, vēstulē nav minēts konkrēts vārds, bet par to, ka tā tomēr ir bijusi viņa galerija, var spriest pēc šādiem faktiem. Kā tālāk uzzinām no tās pašas vēstules, Voldemārs Matvejs apmeklēja galeriju kopā ar savu paziņu Nikolaju Zarecki un slaveno Maskavas mākslas kolekcionāru Sergeju Ščukinu. Abu mākslinieku cildinošie vārdi par afrikāņu skulptūrām atstāja uz kolekcionāru iespaidu, jo sekoja mākslas darbu iegāde: uz Krieviju aizceļoja vairāki nēģeru tēlniecības paraugi un viena Pablo Pikaso glezna. Fotogrāfijas no pieciem Ščukina kolekcijā esošajiem tēlniecības paraugiem tika publicētas iepriekšminētajā Karla Einšteina grāmatā. Pastāv iespēja, ka Matvejs ar savu padomu stimulēja tieši šo darbu iegādi. Domājams, ka Voldemārs Matvejs bija apmeklējis Jozefa Brummera galeriju arī 1913. gadā, vācot materiālus un fotografējot nēģeru un Okeānijas mākslas darbus savām topošajām grāmatām. Viņš pats "skopuļa" galerijā nofotografēja sievietes statueti no Bamanas cilts Mali. Matveja grāmatā attēli publicēti divos dažādos rakursos. Karla Einšteina darbā šī skulptūra redzama uz pamatnes un citā pagriezienā. Jozefs Brummers bija ļoti ieinteresēts vācu literāta izdevumā - viņš ne vien finansēja grāmatas drukāšanu, bet arī izveidoja kvalitatīvu tēlniecības fotogrāfiju komplektu, jo, karam sākoties, Karls Einšteins bija iesaukts armijā un atradās frontē Elzasā. Karls Einšteins (1885 - 1940) ir Vācijā dzimis ebrejs, kas, ja runājam par viņa politiskajiem uzskatiem, simpatizēja komunistiem un bija aktīvs anarhists. Viņa radošajā mantojumā ietilpst Negerplastik, kas 1920. gadā tika izdota atkārtoti. 1912. gadā Einšteins sarakstīja romānu Bebuquin oder die Dilettanten des Wunders, bet 1922. gadā tika izdota viņa grāmata Die Kunst des 20 Jahrhunderts, kuras dēļ literāts saņēma uzaicinājumu pasniegt Bauhaus skolā, taču šo piedāvājumu noraidīja. Bez tam Berlīnē 20. gadu sākumā Karls Einšteins sadarbojās arī ar žurnāliem Die Aktion, Die Pleite, Der Blutige Ernst, Das Kunstblatt. Kad 1923. gadā Berlīnē Kārlis Zāle izdeva pirmo latviešu modernistu mākslas žurnālu "Laikmets", tā pirmajā numurā no Das Kunstblatt tika pārpublicēts Karla Einšteina raksts. 1928. gadā viņš pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Parīzē, kur sadarbojās ar Žoržu Bataiju žurnālā Documents: Doctrines, Archeologie, Beaux-arts, Ethnographie. 1930. gadā iznāca viņa cita starpā arī modernisma analīzei veltītā grāmata Handbuch der Kunst, bet 1934. gadā - monogrāfija par Žoržu Braku. Viņš ir sarakstījis arī dialogus vairākām franču režisora Žana Renuāra filmām. 1937. gadā Karls Einšteins kā brīvprātīgais piedalījās Spānijas pilsoņu karā. 1940. gadā viņu arestēja un ieslodzīja vācu repatriantu nometnē. Lai izvairītos no izdošanas nacistu varas iestādēm, 1940. gada 5. jūlijā Karls Einšteins izdarīja pašnāvību. Atšķirībā no Voldemāra Matveja, kura teorētiskā doma attīstījās pašmācības ceļā, kā arī balstoties uz savu mākslinieka pieredzi, Karls Einšteins bija guvis pietiekami labu izglītību. No 1904. līdz 1908. gadam viņš apmeklēja Georga Zimmela filozofijas un Heinriha Velflīna mākslas vēstures lekcijas. Augstskolas diplomu viņš tomēr neieguva (tāpat kā Matvejs!). 1907. gadā Einšteins pirmoreiz apmeklē Parīzi un iepazīstas ar Pablo Pikaso, Žoržu Braku, Huanu Grisu un citiem māksliniekiem, bet 20. gadu sākumā šie kontakti kļuva vēl ciešāki. Karla Einšteina Negerplastik ir izteikti teorētisks sacerējums, kurā jūtamas autora simpātijas un kāpināta interese par kubismu. Āfrikas tēlniecības analīze tiek veikta vispārināti, nepievēršoties konkrētu reģionu mākslas īpatnībām. Grāmatā ir piecas nodaļas: "Metodoloģiskie norādījumi", "Gleznieciskais", "Reliģija un Āfrikas māksla", "Aplūkojot kubu telpā", "Maska un ar to saistītais". Tekstam seko 95 objektu 111 fotogrāfijas. Kā liels izdevuma trūkums minams tas, ka attēlu sakārtotājs Jozefs Brummers nav devis nekādas norādes par kolekcijām. Pētnieki ir veikuši tēlniecības identifikāciju un secinājuši, ka grāmatā publicēti afrikāņu mākslas darbi no Berlīnes un Londonas muzejiem, bet vairums nācis no viņa paša kolekcijas, turklāt seši darbi pieder pie cita kultūras reģiona - tie ir no Okeānijas. Tāpat kā vēlāk Voldemārs Matvejs, arī Karls Einšteins savā sacerējumā uzsver Āfrikas mākslas savdabību. Viņš raksta, ka šie mākslas darbi jāvērtē pēc šai mākslai piemītošiem kritērijiem un likumībām. Einšteins ir pārliecināts, ka nēģeri savus darbus rada kā "visspēcīgāko reālismu". Viņš uzsver, ka afrikāņu skulptūra "neko nenozīmē", jo "tā ir dievs, mītiska realitāte, kas anulē cilvēka eksistenci". Analizējot afrikāņu tēlniecības uzbūves pamatprincipus, pētnieks to salīdzina ar Eiropas tēlniecību, uzsverot, ka "melnā" kontinenta formveides elements ir kubs. Einšteins uzskata, ka visā Āfrikā tiek lietota universāla sistēma. Grāmatu viņš beidz ar domu, ka arī maskās var saskatīt kubistisku uzbūvi. Voldemāra Matveja (1877 - 1914) "ceļš uz Āfriku" bija daudz straujāks un varbūt tieši tādēļ tik intensīvs. Viņa pirmajos teorētiskajos sacerējumos "Krievu secesija" (1910) un "Jaunās mākslas principi" (1912) nav sastopamas nekādas norādes uz Āfrikas un Okeānijas mākslu - tās parādās grāmatā "Daiļrades principi plastiskās mākslās. Faktūra", pie kuras Voldemārs Matvejs sāka strādāt jau pēc sava pirmā Eiropas apmeklējuma 1912. gada vasarā. Kā zināms, viņa dzīves laikā 1914. gada sākumā iznāca vienīgi "Lieldienu salas māksla" - izdevums, kurā viņš pirmais pasaulē novērtē šī reģiona tēlniecības objektus kā nozīmīgus mākslas darbus. Savukārt "Nēģeru māksla", kam materiāli tika savākti Eiropas muzejos 1913. gada vasarā, iznāca tikai pēc autora nāves 1919. gadā. Tādējādi Matveja apcerējums tiek uzskatīts par otro nozīmīgāko grāmatu, kas veltīta afrikāņu mākslas analīzei. Voldemāra Matveja "Nēģeru mākslai" ir sastādītāju Varvaras Bubnovas un Levkija Ževeržejeva priekšvārds. Tam seko ievads, piecas sadaļas un 121 attēls ar 72 objektiem, kas fotografēti Berlīnes, Londonas, Kopenhāgenas, Parīzes, Oslo, Ķelnes, Leipcigas un Leidenes muzejos. Arī Voldemārs Matvejs savu sacerējumu sāk ar domu, ka "Āfrika ir zeme, kurai pieder bagāta māksla", un tālāk tekstā min, ka "apbrīnojama ir tās daiļrades patstāvība, formu un līniju bagātība un daudzveidība un reizē arī stila vienotība. Šai mākslai nav līdzīgas visā pasaulē." Tomēr atšķirībā no Einšteina viņš mākslas darbu vērtējumu un analīzi veic no mākslinieka pozīcijām. Grāmatas vājākā vieta no mūsdienu viedokļa ir garie izmantoto literatūras avotu pārstāsti. Spriedumi un secinājumi nav tik vispārināti, bet mākslas darbu analīze ir saistīta ar konkrēto vizuālo materiālu. Matvejs ir vienisprātis ar Einšteinu, ka mākslas darbi "ir gan kā reliģiska kulta, gan arī kā sadzīves daļa", taču viņš izvirza pieņēmumu, ka tiem ir simboliska nozīme. Viņš raksta: "Nēģeru mākslā sastopams neizmērojams plastisko simbolu klāsts; nekur nav reālu formu, tās visas ir pilnīgi patvarīgas, tās gan kalpo reālām interesēm, bet dara to plastikas valodā. Šādā veidā nēģeris izpauž visu savu priekšstatu un izjūtu pasauli. (..) Viņš nedzenas pēc realitātes, viņa īstenā valoda ir rotaļa ar masu, un šo rotaļu viņš ir izstrādājis līdz pilnībai." Analizējot galvenos formveides principus, mākslinieks runā nevis par apjomu, bet gan "par masām un blīvumiem (тяжести)", ar kuru pretnostatījumu tiek panākti spēcīgi ritmi apjomi, līnijas. Trīs vīri afrikāņu laivā. Jozefs Brummers. Karls Einšteins. Voldemārs Matvejs. Visi trīs "melnā" kontinenta mākslu 20. gadsimta sākumā iepazina vienīgi Eiropas etnogrāfisko muzeju krājumos un privātās galerijā. Un tomēr viņi katrs izdarīja tik daudz tieši tādēļ, ka jau tad bija pārliecināti: "nēģeru skatījums paplašina skaistuma izpratni un ir vērtīgs ieguldījums pasaules skaistuma krātuvēs". | |
| Atgriezties | |
