VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kara laika māksla – propaganda, pieminekļi un dzīvesstāsti Alise Tīfentāle Ziņās redzam sakropļotus cilvēkus, nopostītas pilsētas un milzīgas bēgļu nometnes. Ideoloģiski precīzi mērķētas reportāžas mums vēsta par to, ka viena no karojošām pusēm ir agresors, bet otra - nevainīgs cietējs. Varbūt ir otrādi? Viss, kas notiek Tuvajos Austrumos, ir pietiekami sarežģīti, politiskās nianses grūti izprotamas, Eiropa ierauga tikai sekas - bēgļus un imigrantus. Regulāri notiek lielas islāma valstu mākslas izstādes, kuras mēģina pietuvināt mums tik svešādo kultūru, par starpnieku izmantojot rietumniecisko laikmetīgās mākslas valodu. Minēšu dažus šīgada lielākos notikumus. | |
| |
| Izstādē "Vārds mākslā: Mūsdienu Tuvo Austrumu mākslinieki" (18. maijs - 3. septembris) Britu muzejā Londonā bija skatāmi darbi galvenokārt no Britu muzeja Tuvo Austrumu mūsdienu mākslas kolekcijas, kas sistemātiski veidota kopš 1980. gada. Kolekcija sniedza vispārēju ieskatu galvenajās tēmās un motīvos, un gandrīz visos gadījumos tie atspoguļo aktuālos politiskos notikumus: Libānas pilsoņu karu (1975 - 1989), Irānas-Irākas karu (1980 - 1988), Līča karu (1991), Palestīnas un Izraēlas konfliktu un identitātes jautājumus, ASV invāziju Irākā (2003) un tās sekas, ieskaitot Irākas bibliotēku izpostīšanu un mākslas vērtību izlaupīšanu. Laikmetīgās mākslas galerijā Modern Art Oxford rīkotajā izstādē "No Beirutas" (13. maijs - 16. jūlijs) bija eksponēti daudzu Libānas mākslinieku darbi, daļa no tiem speciāli veidoti šai ekspozīcijai. Vienojošais - mākslinieku izcelsmes pilsēta Beiruta. Izstāde "Notikuma vieta..." Šarlotenborgas muzejā Kopenhāgenā (18. augusts - 15. oktobris) notika plaša laikmetīgās kultūras festivāla Images of the Middle East ietvaros. Šogad Dānijā notikušā festivāla galvenā tēma bija "Identitāte pārmaiņu procesā", to veidoja literatūras lasījumi, kino skates, teātra izrādes un performances, konferences, diskusijas un mākslas izstādēs dažādās Dānijas pilsētās. Varētu teikt - visaptveroša kampaņa ar mērķi nest gaismu islāma valstu kultūras jautājumos. Festivāls aptvēra visas kultūras jomas - notika gan kultūras ekspertu paneļdiskusijas, gan arī, piemēram, Holivudas lielbudžeta kostīmfilmas "Debesu valstība" (Kingdom of Heaven, 2005, rež. Ridlijs Skots) skate. Filma par franku krustnešu izveidoto karalisti iekarotajā Jeruzālemē ir patosa, lēta sentimenta, anahronismu, faktoloģisku kļūdu un melīgu izskaistinājumu pilna, bet ir viens pietiekami nopietns iemesls, kādēļ šādu filmu iekļaut kultūras festivāla programmā. Pretēji Holivudas standartiem "mūsējo" (šajā filmā - franku iekarotāju) pretinieks leģendārais musulmaņu līderis Saladīns filmā attēlots adekvāti vēstures liecībām - militārais un garīgais vadītājs, izcila personība un izglītots džentlmenis, kura intelekts un manieres bija krietni augstāk attīstītas nekā lielākajai daļai brutālo Jeruzālemes iekarotāju un izlaupītāju. Reizēm šķiet, ka arī 21. gs. nekur tālāk par viduslaiku priekšstatiem neesam tikuši. Teherānā un Cīrihē dzīvojošais rakstnieks un kurators Tirdads Zolgadrs (Zolghadr, dz. 1973) starptautiskā Tuvo Austrumu mākslai veltītā žurnālā Bidoun raksta: "Eiropietis vēl joprojām jūtas ērti, definējot visu pārējo pasauli kā novirzi no normas, kā jau tas ir bijis gadsimtiem ilgi" (Zolghadr T. A Passionate search for alternatives: Envy as consumer credo and political temperament // Bidoun. - 2006. - Winter). Mākslinieks Tonijs Čakars, izstādes "No Beirutas" dalībnieks, intervijā izstādes katalogā teicis: "Ko nozīmē, ja es saku, ka esmu no Tuvajiem Austrumiem? Ko tas nozīmē eiropietim, un ko tas nozīmē man? Tāds reģions nemaz neeksistē." Mākslinieks skaidro, ka nav iespējams runāt par Tuvajiem Austrumiem kā viendabīgu, atsevišķi nodalāmu reģionu ar kopīgām īpatnībām, jo, piemēram, nav nekādi salīdzināmi dzīves apstākļi Sadama Huseina režīmā un megapolē Kairā ar 20 miljoniem iedzīvotāju. Savukārt izstādes "Notikuma vieta..." kuratore Šarlote Bagere-Branta (Bagger-Brandt) raksta: "Jūs nevarat aizbraukt uz Tuvajiem Austrumiem, šai frāzei ir tikai lingvistiska nozīme. Tie, kas turp dodas, nonāk nevis Tuvajos Austrumos, bet kādā konkrētā vietā ar savu identitāti." Vienīgais, ko var uzskatīt par visam reģionam kopīgu iezīmi, ir regulāri un sarežģīti politiskie konflikti. Šis faktors ietekmē arī māksliniekus un mākslu, jo ikdienas dzīves impresijas ir mākslas materiāls. Ir svarīgi, vai mākslas fons ir tāda ikdiena, kurā notiek reāls karš, fiziska un garīga vardarbība, kurā sastopamas ciešanas un saspringums, vai arī ikdiena, kurā jāpieņem lēmumi par mobilā tālruņa modeļa izvēli, izklaides pasākumiem un ceļojumiem, jāpielaiko jauns apģērbs un jāraizējas par kaloriju daudzumu uzturā. Tāpat arī būtiskas ir kultūras tradīcijas. Abi pasaules uzskati ir nesavietojami, kā divas atšķirīgām operētājsistēmām rakstītas datorprogrammas. Rietumnieka identitāti veido tas, kas viņam pieder, un viņš savu personību reprezentē caur materiālo labklājību, privātīpašumu un izskatu. Kā ir islāma pasaulē - par to mēs nezinām daudz, izņemot to, ka sievietēm jāvalkā čadra. Iepazīstoties ar konkrētas personības radītu mākslas darbu, tā priekšvēsturi un komentāru, skatītājam no mikroskopiskiem fragmentiem var veidoties sava priekšstatu mozaīka par to, kāda varētu būt dzīve un sadzīve islāma kultūrā un kāda loma tajā ir mākslai. Tikai daži piemēri. Izstādēs "No Beirutas" Oksfordā un "Notikuma vieta..." Kopenhāgenā bija skatāma divu Beirutas mākslinieku Džoanas Hadžitomasas un Kalila Džoreiges videoinstalācija "Noklīdušās lodes" (2005). Tumšā telpā redzama romantiska ainiņa - lielpilsētas panorāma naktī, ko pavada apšaudes skaņas: nervozi sprakšķi un eksplozijas. Patiesībā nofilmēts ir nevis karš, kā skatītājs iedomājas, bet gan dažādi svētki, kuru laikā Beirutā pieņemts rīkot uguņošanu un šaut gaisā, jo ieroči ir daudziem un šaudīšanās ir obligāta kāzu svinību, vēlēšanu, reliģisko svētku, augstskolas diploma saņemšanas un daudzu citu notikumu atzīmēšanas sastāvdaļa. Tās ir uzvaras un svētku skaņas, kas ne ar ko neatšķiras no kara skaņām. Mākslinieki ar šo darbu uzdod retorisku jautājumu - cik daudzi no tiem, kas izdzīvojuši karā, zaudē dzīvību svētku laikā? Šādas spontānas šaudīšanās laikā noklīdušās lodes nereti nogalina vairākus cilvēkus - autori arhīvos fiksējuši 5458 šādus gadījumus laikā no 1994. līdz 2005. gadam. Šie paši mākslinieki ir autori arī instalācijai "Brīnumainā Beiruta" (1998 - 2006), kuras pamatā dokumentāls stāsts par fotogrāfu Abdallu Farahu, kas 20. gs. 70. gados radījis neskaitāmas Beirutas pastkartes. Tajās redzama grezna, plaukstoša pilsēta, kas tagad pārvērsta drupu kaudzē. Pats autors sācis bojāt un iznīcināt savus negatīvus un diapozitīvus, lai atspoguļotu pilsētas realitāti. Hadžitomasa un Džoreige ekspozīcijā rāda šos apdegušos un saņurcītos diapozitīvus, kuros lepno un stalto namu attēli piedzīvojuši to pašu destrukciju, ko attēlotie nami reālajā Beirutā. Britu muzeja kolekcijā esošā irāņu mākslinieka Bahmana Džalali fotogrāfija no sērijas "Iztēles attēls" (2002) eiropieša skatienam var atgādināt sentimentālu pastkarti vai žurnāla ilustrāciju. Taču "Iztēles attēla" stāsts ir garāks. 1908. gadā Isfahanā tika atvērta fotostudija Chehrehnama, viena no nozīmīgākajām Irānas fotogrāfijas vēsturē. Pēc revolūcijas Bahmans Džalali ir atradis šīs jau sen slēgtās studijas izkārtni, salauztu un notrieptu ar sarkanu krāsu. "Tā kā biju dzirdējis, ka šajā studijā tika fotografētas sievietes ar atsegtām sejām, tad pieļauju, ka izkārtnes sabojāšana bija reakcija uz to. Manā arhīvā bija sieviešu portreti, kas savulaik uzņemti šajā studijā, un es vienā attēlā apvienoju gan izkārtni, gan portretu. Satiekas divi laikmeti, pagātne un tagadne, un katram laikmetam raksturīgā attieksme pret sievietes attēlojumu," skaidro pats mākslinieks. Izstādē "Notikuma vieta..." redzētais Palestīnas mākslinieka Šarifa Vakeda videodarbs Chic Point mulsina vēl vairāk. Kā fragmentā no Fashion TV nebeidzamajām modes parādēm jauni puiši līksmi demonstrē ikdienas apģērbus, kas visnegaidītākajos veidos daļēji vai pilnīgi atkailina ķermeni. Bet stāsts nebūt nav par to, ko var iedomāties kāds izvirtis, pie Rietumu lielpilsētu subkultūrām un erotizētiem modes foto pieradis skatītājs. Šķietami hedoniskajam video turpinājumā seko dokumentālas fotogrāfijas - Betlēmē, Jeruzālemē, Hebronā, Gazā un citās pilsētās palestīniešus pārmeklē bruņoti Izraēlas karavīri, liekot viņiem pacelt vai novilkt kreklus utt. Nosaukums Chic Point ir parafrāze par Checkpoint (kontrolpunkts), un nepieklājīgā mode rūgti ironizē par kontrolpunktos praktizēto pazemojošo pārmeklēšanu, kas regulāri jāpiedzīvo daudziem. Nācaretē un Haifā dzīvojošais mākslinieks Šarifs Vakeds piedalījies Transmediale Berlīnē (2005), Ars Electronica Lincā (2002), Venēcijas biennālē (2001) un citās mākslas izstādēs. Ramalā (Palestīnā) un Ņujorkā dzīvojošās mākslinieces Emīlijas Džasiras darbs "No kurienes mēs esam" (2001 - 2003) bija eksponēts arī Stambulas biennālē 2003. gadā, šogad tas atceļojis uz izstādi "Notikuma vieta...". Sirsnīgs un aizkustinošs darbs, varbūt pārāk didaktisks un tāpēc šķiet, ka klajas, manipulatīvas propagandas teritorijai piederīgs. Emīlija uzdevusi trimdā dzīvojošiem palestīniešiem jautājumu: "Ko es varu jūsu labā izdarīt Palestīnā?" Māksliniece, izmantojot ceļošanas brīvību, ko garantē ASV pase, centusies lūgumus izpildīt un procesu fiksējusi fotogrāfijās. Ekspozīcijā lasāmi dažādie lūgumi un blakus - fotodokumentācija par tā izpildi. Trimdinieku vēlmes bijušas vienkāršas, piemēram, "Es gribētu pastaigāties pa Nācaretes ielām", "Lūdzu nofotografē manas ģimenes māju Jafā", "Gribētu aiziet pie savas mātes kapa Jeruzālemē viņas dzimšanas dienā, nolikt ziedus un noskaitīt lūgšanu". Reizēm lūgumu nav bijis iespējams izpildīt, jo, piemēram, meklējamais names ir nopostīts vai radinieki pazuduši bez vēsts. Darbā atklājas politiskā konflikta ietekme uz katra indivīda dzīvi - palestīnietim nav atļauts iekļūt izraēliešu teritorijā un apmeklēt dzimto ciemu, kāds jordānietis nevar apraudzīt dzimtās mājas, libāniešu bēgļi netiek ielaisti savās pilsētās utt. Lakoniskāks, bet ne mazāk saspringtu vēstījumu nesošs ir Emīlijas Džasiras darbs "Memoriāls 418 palestīniešu ciemiem, kurus Izraēla 1948. gadā okupēja, iznīcināja un kuru iedzīvotājus deportēja" - bēgļu telts, uz kuras ar rokām izšūti visu ciemu nosaukumi. | |
| Atgriezties | |
