VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Patriotu spēles Mārtiņš Slišāns Karš ir miers (Džordžs Orvels, "1984"). Bet patriotisms ir tā degviela, kas liek vienai tautai domāt, ka tā ir labāka par otru, un līdz ar to sankcionēt "ienaidnieka" slepkavību. Tas būtu ļoti īsi un militāri, bet kino mīl stāstu - jo īpaši Amerikā. Šeit cilvēki nekaunas no emocijām, viņi kaunas būt nepatriotiski. Par to arī šoreiz kino. | |
 "Rembo 4" | |
|
Karš ir miers Kas ir "ienaidnieks"? Tas ir svarīgākais jautājums, uz kuru jāatbild patriotisma barības gatavotājiem ne tikai politiskajā, bet arī kino frontē. Tikai tad nāk jautājums - kāpēc pret to jācīnās? Vislabāk, ja atbilde uz pirmo jautājumu saknē izslēdz nepieciešamību uzdot otro. Tas atvieglo arī ienaidnieka demonizāciju un savējo glorifikāciju - jo īpaši 21. gadsimta sākumā, kad Rietumu pasaulē jautājums par ienaidnieku ir vairāk nekā neskaidrs, bet iemesls karadarbībai tomēr jāatrod. Šķiet, ka labāko diagnozi šai "slimībai" pēdējos gados uzstādījis Maikls Mūrs dokumentālajās filmās "9/11 pēc Fārenheita" (Fahrenheit 9/11, 2004) un "Boulings Kolumbīnei" (Bowling for Columbine, 2002). Nedaudz tendenciozi, tomēr ļoti precīzi pie kauna staba pienaglota gan Buša administrācija un tās ciešās, ģimeniskās saiknes ar bin Lādena famīliju, gan liekulīgā ieroča turēšanas kā brīvības izpausmes politika ASV. Patriotisms prasa regulārus asins upurus, tikai reti kurš "patriots" iedomājas, ko tas nozīmē praksē. Šajā ziņā traģisks un sāpīgs ir piemērs no filmas "9/11 pēc Fārenheita". Divu bērnu māte lepni apliecina: "Tādi kā es esam Amerikas mugurkauls." Armijā dienējuši vairākums viņas senču, meita pabijusi Persijas līča karā, bet dēls tagad - Irākā. Un tad pienāk diena, kad dēls tiek nogalināts un bravūra pazūd starp salauztas sirds asarām... Patriotisma realizācija pēc definīcijas paredz ienaidnieka nogalināšanu. Nereti tie ir tavi paša kaimiņi. Pārāk sparīgi vicinot karogu, viegli par to piemirst. Pirms dažiem gadiem mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi savu patriotisko redzējumu īstenoja filmā "Vārdi marmorā" (Nimed Marmortahvlil, 2002, rež. Elmo Niganens). Šeit skaidri un gaiši norādīts uz latviešiem sarkano strēlnieku sastāvā kā galveno dēmonisko ienaidnieku, no kura lodēm krīt pašaizliedzīgie Igaunijas neatkarības cīnītāji. Brīvība ir verdzība (Džordžs Orvels, "1984") Bailes, bailes un vēlreiz bailes - kas var būt labāks par to, ja vēlies motivēt tautu karam. Un, protams, adrenalīns: tieši tas nereti palīdz iesaistīt karadienestā vidusskolas vecuma puišus - reālos cīnītājus karalaukā. Par bailēm mūsdienās rūpējas plašsaziņas līdzekļi un politiķi, bet adrenalīns ir kinematogrāfa darba lauciņš - parādīt armiju kā vietu, kur tu vari realizēties, parādīt kauju kā īstu vīru cienīgu izpriecu. Tas ir abpusēji griezīgs zobens. Viens no spilgtākajiem kaujas rūdījuma stāstiem, ko atceros no pusaudža gadiem, ir stāsts par varonīgo meža cīnītāju Rembo Silvestra Stallones attēlotā psihotiskā Vjetnamas kara veterāna atriebes sāgas pirmajā daļā. To man pastāstīja draugs, kas šo filmu bija redzējis. Nedaudz vēlāk arī es to noskatījos. Kad lamatas no uzasinātiem egļu zaru sprunguļiem kā atspere sacirtās ap kāda Rembo sekotāja lieliem, arī man elpa aizcirtās. Drīz vien vajātajam varonim ar diegu un adatu bez anestēzijas bija jāpiešuj no bicepsa atrauts krietns ādas lēveris. Stallones Rembo sakož zobus un ķeras pie darba, bet šķiet, ka zobus sakož arī skatītāju rindās sēdošie... Dzimis brīvībai, nevienam nepakļāvies, Rembo cīnās par savu taisnību. Fakts, ka tagad - tieši 20 gadus pēc triloģijas pēdējās daļas uzņemšanas - varam skatīt "Rembo 4" (2008) ar reklāmas saukli "Varoņi nekad nemirst... tikai pārlādē ieročus", liecina, ka ASV vairāk nekā nekad ir nepieciešama patriotisma injekcija. Jo labāk, ja uz tās rēķina var nopelnīt. Patriotisma audzināšana ir labs bizness. Megagrāvēji, kas aizsāka šo tradīciju, jau nedaudz piemirsti, tomēr pieskaitāmi 20. gs. 80. gadu adrenalīna kino klasikai. "Augstākās pilotāžas skola" (Top Gun, 1986) rāda Tomu Krūzu un Velu Kilmeru kā konkurējošus debesu asus - fantastisks piemērs tam, cik pretimnākoša var būt miljardu simtos sveramā Amerikas kara industrija, kas filmēšanas vajadzībām iedalīja ASV gaisa spēku sauszemes bāzi, vairākus iznīcinātājus un jūras spēku aviobāzes kuģi. Ne mazāk pārliecinoši ir aukstā kara pēdējo gadu spriedzes, Īru republikāņu armijas teroristu un Kolumbijas narkomafijas apkarošanas stāsti, kas filmēti pēc Toma Klensija romāniem: "Sarkanā Oktobra medības" (Hunt for the Red October, 1990), "Patriotu spēles" (Patriot Games, 1992) un "Tieši un nepārprotami draudi" (Clear and Present Danger, 1994). Divās pēdējās filmās godprātīgo CIP aģentu Džeku Raienu pārliecinoši atveido Harisons Fords, kura varonis nācijas drošību liek vienos svara kausos ar savu personisko un ģimenes laimi. Ņemot vērā, ka Džeks Raiens ir Džeimsa Bonda inteliģentākais un vienkāršākais brālis, tad arī šajā lomā aktieri nomaina viens otru, nekaitējot Klensija grāmatu varoņa dzīvei uz ekrāna. Pirmajā uznācienā tas bija Alekss Boldvins, bet tagad ar filmu "Visu baiļu summa" (Sum of All Fears, 2002) Džeka Raiena stafeti jau pārņēmis Bens Afleks. Make Love, Not War ? Īpašu vietu patriotisma hierarhijā ieņem ASV prezidents. Interesanti, ka Klintona valdīšanas laikā, it īpaši pirmajos gados, uz ekrāna parādījās vairākas filmas, kurās prezidents attēlots kā harismātisks, spēcīgs un seksuāli pievilcīgs vīrietis. Vienpersoniski ar automātisko ieroci rokās no sava Boeing lainera teroristus izsvēpē ASV prezidents Harisona Forda izpildījumā filmā "Prezidenta lidmašīna" (Air Force One, 1997). ASV prezidents spējīgs sēsties arī iznīcinātājā un vadīt gaisa spēku uzbrukumu citplanētiešiem, kā to dara Bils Pulmens filmā "Neatkarības diena" (Independence Day, 1996). Vēl vairāk - ASV prezidents ir valsts iekārojamākais vecpuisis, kā Maikls Duglass filmā "Amerikas prezidents" (The American President, 1995). Anetes Beningas tēlotā Kongresa lobiste viņa priekšā mulst, sarkst un minstinās, it kā tas būtu katras vientuļas, inteliģentas un patriotiskas amerikāņu sievietes sapnis. Nedrīkst aizmirst, ka valstij nepieciešami ne tikai patrioti, bet arī patriotes. Šajā ziņā Holivudai vēl nav izdevies radīt patriotisku filmu, kurā sieviete spēlētu pirmo vijoli. Ridlija Skota mēģinājums attēlot sievietes smago dzīvi un centienus ieņemt līdzvērtīgu vietu blakus vīriešiem armijas rindās filmā "Kareive Džeina" (G. I. Jane, 1997) ar Demiju Mūru titullomā skatītāju atsaucību neguva. Labākus rezultātus guvušas filmas, kurās sieviete kļūst par upuri armijā valdošajam šovinismam un brutalitātei. Edvarda Cvika filma "Drosmes pārbaude" (Courage Under Fire, 1996) atklāj Megas Raienas tēlotās varones drosmi Līča kara laikā. Atslēga uz skatītāju sirdīm atrasta apstāklī, ka Raienas varone jau gā jusi bojā un izmeklēšana par augsta ASV militārā apbalvo-juma piešķiršanu sievietei notiek post mortem. Ne mazāk veiksmīgi startēja filma "Ģenerāļa meita" (The General's Daughter, 1999), kurā Džona Travoltas atveidotais armijas izmeklētājs atklāj, ka augsta ranga ģenerālis bijis gatavs pārdot savas izvarotās meitas nevainību par vēl vienu zvaigznīti uz pagoniem. Abās filmās sieviete kā laika retrospekcijā skatāms upuris dod nepieciešamo līdzsvaru, lai skatītājs varētu pieņemt viņas klātbūtni armijas rindās. Arī tas bijis gana liels izaicinājums, jo aktīva un pati par sevi saprotama sievietes klātbūtne patriotisma hierarhijā - militārās varas gaiteņos un kaujas laukā - kino parādās, tikai sākot ar 90. gadu otro pusi. Tieši pēdējā desmitgadē karam veltītās filmas piedzīvo īpašu uzplaukumu. 1998. gada "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju var saukt par robežšķirtni - no pieciem labākās filmas kategorijā nominētajiem darbiem trīs bija veltīti kara tematikai: Stīvena Spīlberga "Glābjot ierindnieku Raienu" (The Saving Private Ryan), Terensa Malika "Sārtā šaurā līnija" (Thin Red Line) un Roberto Benīni "Dzīve ir skaista" (Life is Beautiful). Ironiski, bet togad uzvarēja filma "Iemīlējies Šekspīrs" (Shakespeare in Love). Ignorance ir spēks (Džordžs Orvels, "1984") Irākas karš un tā priekšvēsture sašķēlusi pasauli divās daļās - atbalstītājos un protestētājos, bet filmu ražotāji Holivudā ir mulsumā: kuros vārtos spēlēt? Jo īpaši pēc pagājušā gada rezultātiem, kad uz ekrāniem iznāca filma pēc filmas, kurās autori eksaminē patriotisma šķērsgriezumu ierindas pilsoņa dzīvē. Realitāte ieilgušajā karā ar terorismu skatītājus interesē arvien mazāk. Plašas skatītāju masas nespēja aizkustināt ne cilvēktiesību drāma "Atveids" (Rendition) ar Rīsu Viterspūnu un Džeiku Gilenhalu, ne "Oskara" laureāta Pola Hegisa jaunā drāma "Elā ielejā" (In the Valley of Elah). Skatītāji atteicās atbalstīt arī Holivudas veterāna Roberta Redforda godprātīgo mūsdienu kara redzējumu filmā "Jēri lauvu pavadā" (Lions for Lambs) ar megazvaigznēm Tomu Krūzu un Merilu Strīpu. Pat smagsvara trilleris "Valstība" (The Kingdom) nespēja piesaistīt to auditoriju, kurai parasti vairāk tīk ieroču, nevis smadzeņu izmantošana. Kas notiek? Iespējams, ka atbildi var rast pie Klinta Īstvuda. Režisora diloģija "Mūsu tēvu karogi" (Flags of Our Fathers, 2006) un "Vēstules no Ivodzimas" (Letters from Ivo Jima, 2006) stāsta par vienu no izšķirošajām Otrā pasaules kara sadursmēm Klusajā okeāna; kauja par Ivodzimas salu apliecināja ASV galīgo pārākumu cīņā ar Japānu. "Mūsu tēvu karogi" rāda masīvo uzbrukumu Ivodzimas salai no amerikāņu skatpunkta, bet centrā ir aizkulišu stāsts par Amerikas patriotisma simbolu - fotogrāfiju, kurā attēlots, kā ASV kareivji paceļ karogu salas virsotnē. "Vēstulēs no Ivodzimas" redzams uzbrukums un salas aizstāvēšana no japāņu viedokļa, kuri cīnās, zinot, ka šī sala kļūs par kapu - pēc zaudētas kaujas izdzīvojušajiem, kas nav spējuši godam aizstāvēt impēriju, jāizdara pašnāvība. Autentiskumu filmai piešķir arī Īstvuda drosmīgā izvēle stāstīt to japāņu mēlē. Iespējams, ka šī diloģija, pateicoties savai struktūrai, ir viens no labākajiem komentāriem par patriotisma attiecībām ar cilvēcību reāla kara apstākļos. Ieraugot vienu notikumu no vienlīdzīgām pretinieku pozīcijām, zūd jebkura motivācija ienaidam, bet priekšplānā iznāk individuālais cilvēks ar savu izvēli. Īstvuds parāda patriotisma relativitāti un cilvēcības primāro nozīmi - tas ir vīrs, kurš zina, kas ir patriotisms, bet vēl labāk zina, kas ir cilvēcība, kuras priekšā patriotisms sašļūk kā pārdurts gaisa balons. | |
| Atgriezties | |
