VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Masu saziņas ieroči Valērijs Jakovļevs Izstāde Impērijas kara muzejā Londonā no 2007. gada 4. oktobra līdz 2008. gada 30. martam | |
 | |
Pēc tam kad esmu izstāvējis rindu kopā ar trokšņainu skolēnu bariņu un atrādījis somas saturu apsardzei, nokļūstu muzeja zālē, kur mani uzreiz pārņem puiciska sajūsma. Priekšā lielgabali un raķešu lādiņi, pa labi tanki, virs galvas vairākas pavisam īstas, pensionētas kara laika lidmašīnas. Nākas vien apspiest dabisko vēlmi uzrāpties uz bruņu transportiera, jo šoreiz mans patiesais apmeklējuma iemesls ir pavisam cita izstāde. Impērijas kara muzejā Londonā ir izstādīti vairāki simti plakātu, no kuriem lielākā daļa aptver abus pasaules karus un arī nedaudz jaunākus notikumus - aukstā kara periodu, Vjetnamas karu un Īru republikāņu armijas protestus. Trīssimt plakātu plašā muzeja kolekcija ir komplektēta no Vācijas, Austrijas, Ungārijas, Lielbritānijas, Īrijas, Francijas, Spānijas, ASV un Vjetnamas krājumiem. Izstādes mērķis - atklāt reklāmas industrijas un dažādu valstu valdību propagandas saiknes dažādos laikposmos, kā arī plakāta kā masu saziņas līdzekļa un protesta rīka evolūciju. Karš - pārdošanai Ikviena nācija kara laikā lietoja propagandas plakātus, lai nodrošinātu pietiekamu skaitu vīriešu, naudas un citu resursu militārām vajadzībām. Tā kā abi pasaules kari Eiropai prasīja daudz cilvēku upuru, valdībām arvien no jauna nācās organizēt iesaukumus armijā. Valdošajai elitei vajadzēja "iepārdot" cilvēkiem nācijas un vienotības izjūtu, lai pilsoņi atsauktos aicinājumiem doties karā. "Iepārdošana" plakātu vēstījumu un reklāmas kontekstā šoreiz būtu piemērots vārds, jo tā nospēlēja savu lomu cilvēkresursu papildināšanai kara vajadzībām. Kad Lielbritānijā tādi impēriskie simboli kā karogs un kronis vienkāršos iedzīvotājus atstāja vienaldzīgus, valdībai, kam pašai nepieciešamo zināšanu reklāmā nebija, bet bija nepieciešamība izplatīt propagandas idejas, nācās algot reklāmas aģentūras, lai radītu efektīvas reklāmas kampaņas politisko mērķu labad. Dažādas kara un miera ideju konstrukcijas civiliedzīvotājiem tika pārdotas vistiešākajā veidā. Laikā, kad sāka pietrūkt kareivju frontē, Eiropā īpaši tika mērķēts uz vīriešu auditoriju, apelējot gan pie patriotiskām jūtām, gan vīrišķības, sirdsapziņas un ģimenes idilles nosargāšanas. Šim nolūkam lieti noderēja ainas ar ievainotajiem, kas, izstiepuši rokas, lūdz palīdzēt glābt tēvzemi un iet karot par brīvību. Mūsdienās var tikai skumji pasmaidīt par kareivju rekrutēšanas akciju "Redzi pasauli un nopelni". | |
 | |
|
Uzruna sievietēm Abos pasaules karos arī sievietēm tika atvēlētas daudzas lomas un ļoti būtisks bija viņu atbalsts. Lai arī sievietes nedevās gluži kaujas uzbrukumos, tās tomēr uzturējās frontes tuvumā, pildot medmāsu vai šoferu pienākumus, un dažkārt tika ievainotas vai pat nogalinātas. Sievietes aktīvi tika aicinātas kļūt par medmāsām frontē, iegādāties kara sertifikātus, kas papildinātu saplakušo budžetu, doties strādāt uz fabrikām, kā arī uzturēt uguni mājas pavardā. Tiesa, vienveidīgais "pavarda uzturētājas" tēls drīz apsīka, jo vajadzība pēc darba rokām pavēra sievietēm jaunas iespējas, kas līdz šim viņām nebija raksturīgas. Piemēram, amerikāņu kampaņa ar "Roziju Metinātāju" izplatīja ideju, ka metināšana - tas ir patriotiski un nemaz ne nesievišķīgi. Savukārt American War Manpower kampaņa skubināja sievietes strādāt ar saukli If you've used an electric mixer in your kitchen, you can learn to run a drill press ("Ja tu esi lietojusi elektrisko menti virtuvē, tad tu vari iemācīties lietot urbjmašīnu"). Otrā pasaules kara laikā amerikāņu sieviešu skaits, kuras strādāja algotu darbu ārpus mājas, pieauga no 25 līdz 36 procentiem. Izplatīti amati bija uzkopēja, rakstvede un pat lidmašīnas pilote gaisa spēkos. | |
 | |
|
Pievienotā vērtība Plakātus izmantoja ne tikai rekrutēšanas kampaņām. Karš lielā mērā ar reklāmas palīdzību tika paturēts cilvēku prātos un lietots kā līdzeklis arī dažādu produktu noieta veicināšanai, piemēram, asprātīgas tabakas reklāmas reizē maskēja kara realitāti mājās palikušajiem un popularizēja cigarešu noietu frontē. Otrā pasaules kara laikā gan Lielbritānijas, gan ASV valdība mudināja pilsoņus netērēt daudz naudas, uzkrāt un ieguldīt nākotnei, kā arī informēja par higiēnu, veselību, darba drošību un drošu seksu. Tādi saukļi kā Don't let lice make a monkey out of you, if you itch, look for lice ("Neļauj utīm pataisīt sevi par pērtiķi, ja tev niez, meklē utis") vai Eat less bread ("Ēd mazāk maizes") tagad var šķist naivi, bet laikā no 1941. līdz 1945. gadam izrādījās efektīvi. Te gan jāpiebilst - plakātiņi ar atgādinājumiem par roku mazgāšanu un zobārsta apmeklējumu būtu aktuāli joprojām. Lielai daļai plakātu kara kontekstā ir kas kopīgs. Nežēlība kā kopīga attieksme tiek adresēta tiem, kas būtu uzskatāmi par ienaidniekiem. Vai tie būtu angļi, vācieši vai amerikāņi, ienaidnieka kā agresīvas un nehumānas būtnes konstruēšana ir bijusi konsekventa. Ienaidniekam sejā bieži ir ļauns smīns, nejaukas acis un savilkusies āda, tas mēdz nēsāt kādas pazīstamas valsts uniformu vai karogu. Briti tika attēloti kā alkatīgi mantrauši, vācieši - kā mežoņi un japāņi - kā "dzeltenās briesmas". Savukārt dažu vāciešu izpratnē boļševiks atgādina dēmonu no Austrumu pasakām. Tam ir liels un spalvains gorillas ķermenis ar melnā cilvēka galvu un diviem vampīra zobiem. Vienā rokā tas tur dunci bet otrā - bumbu ar kūpošu degli. Vēl kāds uzraksts sarkaniem burtiem, no kura nojaušams, ka tas puisis attēlā ir pavisam nelāgs. Savā ziņā tieši ienaidnieka tēla konstruēšana šķiet ciniskākā kara laika propagandas iezīme. Bet, kamēr laikā pēc Otrā pasaules kara Rietumu pasaulē plakāts no valdības propagandas rīka pamazām pārtapa par vispārēju informācijas un protesta līdzekli, Padomju Savienībā sociālistu propaganda turpināja svinēt uzvaru, attēlojot laimīgos padomju iedzīvotājus, padomju kosmosa programmu un padomju versiju par to, kā Eiropa tikusi atbrīvota no fašisma. Izstādes konstrukcija Izstāde Impērijas kara muzejā ir iekārtota atsevišķā zālē, kas sadalīta ar aizslietņiem mazāka izmēra telpās, kur uz sienām cits virs cita izvietoti neskaitāmi plakāti. Telpas sadalītas pa valstīm, un to skaits nav liels, tomēr rodas koncentrēts un pat saspiests iespaids. Jaunāki plakāti (aukstais karš, Vjetnama, Īrija un Irāka) ir salikti kopā divas telpās, kur šiem darbiem vairs nav iespējams pievērst tik daudz uzmanības kā labi nokomplektētajām pasaules karu kolekcijām. Pēckara darbu nav daudz, un tie vairāk tiecas demonstrēt iedzīvotāju protestu pret dažāda veida politiskām aktivitātēm. Kā spilgtākās var minēt tēmu par īru nacionālisma atmodu, komunistiski noskaņoto vjetnamiešu protestus pret "briesmīgo" amerikāņu dzīvesveidu un angļu jauniešu atbalstu mieram un nevēlēšanos doties obligātajā karadienestā. | |
 | |
|
Vienkāršie simboli Dizaina kontekstā jāvērš uzmanība uz spēcīgo simbolismu gan avangarda, gan mākslinieciski piezemētākos vēstījumos. Katrai valstij ir sava simbolika, kas to padara atšķirīgu citu vidū, piemēram, franču Marianna, tēvocis Sems no Amerikas vai vācu ērglis. Pat tik vienkārši objekti kā karogs, svastika vai krītošs lādiņš pārstāv daudz plašākus jēdzienus, tādus kā valsts, fašisms vai nežēlība. Krievijā, kad tika gāzta cara valdība (1917), plakāti kļuva politiski dramatiskāki, izmantojot tādus sociālistu simbolus kā kareivjus ar sarkanajiem karogiem. Boļševikiem sagrābjot varu (1918), parādījās sirpis ar āmuru, strādnieks un sarkanā zvaigzne - visi komunistu revolūcijas simboli. Padomju Savienībā 20. gs. 30. gados plakātos valdīja spēcīgs personības kults, ko ieviesa Staļins, sevi pielīdzinot citiem komunisma ideoloģijas dibinātājiem - Marksam, Engelsam un Ļeņinam. Šāds sociālistu reālisms stipri kontrastēja ar vienkāršajiem un elegantajiem Art Deco stilā ieturētajiem plakātiem fašistiskajās kampaņās Vācijā un Spānijas civilajā karā (1936). Savukārt Otrā pasaules kara laikā mākslinieki izvairījās no heroisma un simbolisma, priekšroku dodot asprātīgai fotomontāžai un vizuālam sirreālismam. Tomēr vienkārši simboli bija visiedarbīgākais līdzeklis, lai ātri un efektīvi pievērstu masu uzmanību. Lai arī plakāts kā masu saziņas līdzeklis mūsdienās vislielākajā mērā ir piekāpies televīzijai un radio, tam joprojām tiek piešķirta būtiska loma saistībā ar politiskajām vēlēšanām, protesta akcijām un patēriņa veicināšanu. Politiskā kontekstā būtiska tāpēc, ka nelielām iedzīvotāju grupām, kam nav iespējas piekļūt radio vai televīzijas ēteram, plakāts ir vienīgais publiskais veids, kā izaicināt autoritāti, kad tas skar, piemēram, tiesiskumu valstī, civilās brīvības vai mieru. Plakātus joprojām ir lēti izgatavot, izplatīt un tie ir labi pamanāmi mūsdienu Rietumu patērētājsabiedrībā. Tomēr, izejot no muzeja, mani pārņēma sajūta, ka šie plakāti, lai tos uztvertu precīzi, ir jāaplūko tikai to īstajā jeb kara kontekstā. Tie neatstāj vietu optimistiskai interpretācijai, jo tāds cinisms mūsdienu skatītājam individuālistam vairs nav pilnībā izprotams. Latvians, join your local supermarket's army now! | |
| Atgriezties | |
