VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Atlaiž jostu, samīļo raķeti un atceras vīru draudzību Nils Konstantinovs Pa dienu viņu rokas cilāja automātu laidņus un sarežģītu armijas tehniku, kas potenciāli spētu paglābt vai arī iznīcināt tūkstošus. Pa dienu viņi sekoja skaļi izkliegtām komandām, kuras pavadīja katru sīkāko viņu stingri reglamentētās ikdienas soli. Dienās viņi bija pamatīgi uztrenētas mašīnas, paredzētas ekstremālām kaujas situācijām. Ar savu aukstasinību un nežēlību viņi bija pazīstami visā pasaulē: tie bija ļaunuma impērijas - Padomju armijas - karavīri. Bet naktīs viņi kļuva par lietišķās un foto mākslas mūzu sekotājiem. Šauteņu vietā viņu pirksti tvēra pēc manikīra šķērītēm un krāsainajiem zīmuļiem. Noliekušies pār saviem albumiem, viņi caurām naktīm daudzus mēnešus no vietas izgrieza, zīmēja, krāsoja un līmēja. "Lai mājās būtu ko parādīt. Un lai vēlāk varētu atcerēties, jo tur, protams, bija ļoti sūdīgi, bet ir jau arī labas atmiņas - par draugiem," stāsta Ziedonis, kurš laikā no 1977. līdz 1979. gadam dienēja Baltkrievijā, Padomju armijas Kodolaizsardzības bataljonā. | |
Tāpat kā lielākā daļa Padomju armijā iesaukto, Ziedonis pie sava dembeļu albuma veidošanas ķērās jau pusgadu pirms 24 mēnešus ilgā dienesta beigām. Par pamatni šim darbam tika izvēlēts parasts fotoalbums - cietos dermatīna vākos iesiets, ar bieza, pelēka kartona loksnēm un plānām krītpapīra lapām starpā, kādos savas fotogrāfijas glabā teju vai visas padomju okupāciju piedzīvojušās paaudzes. Tieši šie toreiz plaši izplatītie fotoalbumi tad arī pārsvarā kalpoja karavīriem par dembeļu albumu bāzes materiālu. Tiklīdz šāds albums bija sagādāts, varēja ķerties pie tā dekorēšanas un fotogrāfiju ielīmēšanas. Diemžēl Ziedoņa albums gadījies tāda kā mini versija jeb uz pusi mazāka formāta, tādēļ nācies iztikt bez viena no šādu albumu tradicionālākajiem rotājumiem. "Visi uz krītpapīra lapām pārzīmēja no trafaretiem Nu, pagaģi. Bet man formāts nebija pareizais - zīmējums negāja virsū. Tā es arī noteikti būtu pārzīmējis," ne bez nožēlas atzīst Ziedonis. Taču, pateicoties improvizācijas spējai un rūpīgam darbam, viņa albums izdomas un krāšņuma ziņā ir pat iespaidīgāks nekā dažs cits, rotāts ar toreiz jauniešu vidū gandrīz vai kulta statusu ieguvušajiem multenes varoņiem - kārīgo, kareivīgo vilku un mazliet feminīno, mākslinieciski noskaņoto zaķi. Albuma priekšvārdā tiek likta simboliska aplikācija - Kodolaizsardzības bataljona logotips, kas attēlo atomu. Tomēr ilustrācijā atoms ir pāršķelts uz pusēm un no tā kaut kas neapturamā straumē šķiežas ārā. Ziedonis atzīst, ka šādi ar tēlainās izteiksmes līdzekļu palīdzību paudis savā dienesta vietā valdošo pesimisma un neticības iekrāsoto noskaņojumu. Karavīri īsti neesot ticējuši, ka viņiem iemācītās prasmes varētu kādu paglābt reāla ķīmiskā uzbrukuma gadījumā. Šo neticību vēl vairāk vairojis tehniskā nodrošinājuma bēdīgais stāvoklis. Tā, piemēram, automašīnas un kara tehnika bijusi vairākus gadu desmitus veca un biežāk to nācies remontēt, nevis izmantot darbībā. Skepticisms pret tehnikas iespējām izpaužas arī citviet albuma noformējumā - automašīnu fotogrāfijas pavada ironiski un nedaudz sarkastiski paraksti. Albuma noformējumā izmantoto materiālu arsenālā vērojama bagātīga daudzveidība. Tie savākti no visa, kas bijis pieejams gan uz vietas, gan no mājām atsūtīts. Tā simboliskajam atomam albuma ievadā savdabīgu noskaņu piešķir folija, kas ņemta no konfekšu ietinamajiem papīriņiem. Bet citviet apokaliptiski spocīgu, nedaudz drausmu atmosfēru rada no armijas mācību grāmatām izgrieztie attēli - kodolapdegumi, termālās rētas un gāzmaskās iespīlētas sejas, veidojot mangas efektu. "Visvairāk bildes es izgriezu no "Literatūras un Mākslas". To man no mājām sūtīja," stāsta Ziedonis. Pateicoties dažiem no šiem izgriezumiem, albums iegūst arī nedaudz latvisku individualitāti. Šie ielīmējumi papildināti ar krāsainām kontūrām, apvelkot un paspilgtinot vai katru melnbalto avīžizgriezumu kontūru. Ar flomāsteru dažās fotogrāfijās apvilktas arī kādas īpaši svarīgas detaļas. Tā vienā no bildēm redzami vairāki kareivji formastērpos, no kuriem viens apvilkts ar sarkanu apli. "Arī latvietis," paskaidro albuma īpašnieks. Tomēr visnozīmīgākais albuma elements, protams, ir pašas fotogrāfijas. Tās pa lielākajai daļai fotografējuši un vēlāk pa nakti attīstījuši paši karavīri. Lielāko daļu šajos albumos iekļauto bilžu nosacīti var iedalīt trīs daļās - tuvākie draugi un dienesta biedri, kopbildes un pozētie portreti, kā arī neformāli, brīvā gaisotnē uzņemti fotoattēli. Tieši ar pirmo grupu jeb tuvākajiem draugiem parasti arī iesākas dembeļu albumi. Kā atzīst Ziedonis, viņu attēlus arī visvairāk gribējies saglabāt, jo vienīgi ar draugiem saistās kādas pozitīvas atmiņas no piespiedu dienesta okupācijas režīma armijā. Draugi bildēs redzami gan nodarbību laikā, gan arī brīvi, nepiespiesti uzsmaidot objektīvam kādā starp laikā. Dažviet jaunie vīrieši redzami puskaili - pildot vēdera preses vingrinājumus, bet citur - rotaļīgās izklaidēs brīvā dabā. Viņu kustības un žesti pauž uzdrīkstēšanos, pašapziņu un reizē arī biedriskumu. Zem katra drauga fotogrāfijas ir arī viņa paraksts. Tāpat arī albumā atrodamas kartes ar rūpīgi iezīmētām draugu izcelsmes un dzīves vietām. Par katru no viņiem Ziedonim ir stāsts stāstāms, pilns dienesta laikā iepazītās tuvības. Otrajā grupā atrodami visi pārējie dienestā iepazītie biedri. Gan tumsnējie aizkaukāzieši, no kuriem derēja uzmanīties, jo viņu mežonīgums bija labi pazīstams, gan pret mašīnas pārsegu nevērīgi atgāzušies ģedi un citi privileģētie. Uzdrīkstēšanās un pašapziņas šeit jau ir krietni vairāk, tomēr no attēliem nozudis biedriskuma strāvojums. Tā vietā stājusies izteiktāka individuālā poza, norobežošanās sava ranga un statusa rāmjos. Ziedonis norāda, ka tālaika armijas ieražu pazinējam šajās bildēs būtu viegli atrodamas norādes uz katra kareivja sociālo stāvokli un reitingu. Daudz ko var pastāstīt pat tādi šķietami sīkumi kā jostas atrašanās vieta - pēc reglamenta tai jābūt savilktai augstu, gandrīz virs nabas. Bet, ja fotogrāfijā redzams karavīrs, kam josta atlaista zemāk, tad skaidrs, ka tas nav nekāds jauniņais un, ļoti iespējams, ir arī neformālais līderis vai vienkārši daudz ko atļaujas. Daudz var pastāstīt arī uz jostas sprādzes metāla iestrādātā piecstaru zvaigzne. Reglaments lika ik dienas šo sprādzi pulēt, lai zvaigzne būtu spīdīga un labi redzama. Jauniesauktie parasti tā arī darīja. Tomēr, ar laiku iegūstot zināmu statusu, kas sniedza arī drošības apziņu, kareivji pārstājuši zvaigzni pulēt. Tādējādi apsūbējusi, nespodra sprādze norāda uz augstāku pakāpi dienesta vietas neformālajā hierarhijā. Pati augstākā pakāpe bijusi sprādzi nevis vienkārši nepulēt, bet pat ielocīt - to gan atļāvušies vienīgi tie, kam bijis respekts ne tikai no biedru, bet arī vadības aprindām. Šajā bilžu grupā atrodamas arī profesionālā ateljē veidotas fotogrāfijas, kurās jaunās, stingrās karavīru sejas, aiz vīrišķīgās pozas maskējot nelielu mulsumu, veras nepārredzamās uzvaras tālēs. "Par labu uzvedību reizēm aizveda uz pilsētu, kur bija ateljē, tur tad arī tādas bildes sataisīja," atceras Ziedonis. Dažreiz ateljē atbraucis arī pie puišiem uz kazarmām, un, kā var noprast, šāda sevis iemūžināšana kareivja formā un tradicionālajā skatā zaldātu vidū bijusi ļoti iecienīta. Tikpat iecienīta bijusi arī pozēšana pie kara tehnikas. "Mēs speciāli aizbraucām uz poligonu, jo mums pašiem tanku nebija. Tad tur arī ātri sabildējāmies, lai būtu bildes albumam." Ziedonis ilustrē kareivju mīlestību pret lielgabarīta armijas tehniku. Otrs iemīļotākais pozēšanas objekts ir dažādas raķetes, kuras atkarībā no izmēra karavīri maigi apķēruši ar rokām kā mīļoto sievieti vai saudzīgi tur plaukstās līdzīgi zīdainim. Vismazāk pārstāvētā, bet reizē arī visspilgtākā ir trešā kategorija - neformālās fotogrāfijas, kurās fiksēta karavīru izklaide brīvbrīžos. Šeit saglabājusies vairs tikai uzdrīkstēšanās, toties tās spēcīgo strāvojumu nav iespējams nesamanīt. Atmosfēru uztur no popkultūras aizgūtās influences un tēli - akustiskās ģitāras, izsvaidītas pudeles, neiztrūkstošās cigaretes lūpu kaktiņos, biksēs nesabāzti krekli, brīvas un izlaidušās pozas. Nedaudz no rokgrupu aizkulisēm un nedaudz Trainspotting retro versija padomju izpildījumā. Šī sadaļa ir arī visrūpīgāk apdarināta ar dažādām aplikācijām, asprātīgiem ierakstiem un ielīmētām ilustrācijām. Tieši šeit atrodamas postmodernā un popārta stilistikā ieturētas kolāžas ar gāzmaskām un sakropļotiem locekļiem. Lai arī albuma noformējums bija katra paša ziņā un atkarīgs no katra dembeļa individuālajām izdomas spējām un piepūles, kādu viņš bija nolēmis ieguldīt tā izveidē, tomēr viens elements būs atrodams katrā šādā darbā - albums noslēdzas ar avīzē publicētu pavēli par brīvlaišanu. Tāda bija padomju laikā ierastā prakse, izziņojot katra iesaukuma obligātā dienesta beigas. Beigas gan pienāca arī dembeļu albumu kultūrai Padomju armijā. Kā "Studijai" pastāstīja filozofs, dzejnieks un Afganistānas kara veterāns Ilmārs Šlāpins, viņa dienesta laikā dembeļi vairs ar līdzīgu radošo darbību nav aizrāvušies un šāda albuma nav ne viņam pašam, ne viņa dienesta laikabiedriem. "1989. gada janvārī, izvedot karaspēku no Kabulas, nebija pārāk daudz laika nodarboties tiklab ar albuma izgatavošanu, kā dembeļa formas pašūšanu. Bez tam, cik atceros, valdīja formāls aizliegums izvest no turienes jebkādas fotogrāfijas. Šķiet, ka tajā laikā šī māksla vispār bija panīkusi un aizrāva vienīgi kādu nomaļās, Dieva aizmirstās karaspēka daļās kaut kur Sahalīnā vai VDR," atminas veterāns. Arī atjaunotās Latvijas brīvvalsts armijā nekāda līdzīga tradīcija nav atdzimusi. "Tagad mūsdienās viss vai nu datorā stāv, vai diskos sarakstīts," norāda Latvijas armijas dienesta ekskareivis Mareks. Tomēr digitālās tehnoloģijas nav vienīgais iemesls, kādēļ dienesta laika fotogrāfiju vākšanai un glabāšanai vairs netiek pievērstas tik nopietnas pūles. Viņaprāt, gan šādas, gan arī jebkuras citas stingras tradīcijas var pastāvēt tikai obligātā militārā dienesta apstākļos. Bet kareivju vēlme un patika iemūžināt sevi un savus biedrus tik nozīmīgā brīdī kā dienests un karadarbība, protams, nekur nav pazudusi. Neviens mūsdienās neveltīs veselu pusgadu, lai apstrādātu un rūpīgi noformētu savu albumu, it sevišķi tādēļ, ka populārākais albums, arī starp karavīriem, ir draugiem.lv atrodamais un iekārtojamais dažu minūšu laikā ar vienas SMS palīdzību. Taču arī šajos albumos ir viegli pamanāma tā pati simbolika, kas pirms pārdesmit gadiem rūpīgi dekorētajos dembeļu albumos. Piemēram, mīlestība uz tehniku un tankiem. Bet jo īpaši - uz raķetēm. | |
| Atgriezties | |
