VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Veterānu maršs Vilnis Vējš Mākslinieku - Lielā Tēvijas kara dalībnieku daiļrade | |
 Valentīns Mironovs. Dzimtā Baltija. 1970 | |
Laikam gan Latvijas bibliotēkās un mājas grāmatplauktos pēdējā laikā nav mazāk aiztiktas mākslas grāmatas kā "Dzimtenes un miera sardzē / Na straže mira i otečestva" - reprodukciju albuma, ko sastādījis Vladimirs Kozins, bet teksta autore ir Rasma Lāce (Rīga: Liesma, 1985. Pievērsiet uzmanību gadskaitlim - tas ir laiks, kad Latvijas mākslas dzīvi sen jau vairs nevarēja nosaukt pa stagnātisku.) Kādēļ - atbildi sniedz apakšvirsraksts: "Mākslinieku - Lielā Tēvijas kara dalībnieku daiļrade". Kuru šodien tā interesē? Tomēr, ņemot vērā, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs grasās no 11. aprīļa palaist tautiņās ekspozīciju "Padomjzemes mitoloģija. Sociālistiskais reālisms", iespējams, ka kādreiz Nopelniem bagāto LPSR mākslas darbinieku Vladimira Kozina, Jurija Feoktistova, Aleksandra Nalogina, Dmitrija Paņičeva un daudzu citu, mazāk titulētu armijas biedru vārdi vismaz uz laiku iznirs no aizmirstības. Tā dēvēto Lielā Tēvijas kara veterānu vai frontinieku kopienas fenomens latviešu mākslā un kultūrā ir plaša pētījuma vērts, tādēļ šo rakstu varētu uzskatīt par vienkārši piezīmēm uz Rasmas Lāces teksta malām. Lai šo tekstu adekvāti izprastu, ir kāds priekšnoteikums: jāņem vērā frontinieku, kara veterānu, kults Padomju Savienībā visās dzīves jomās, ne tikai kultūrā un mākslā. Padomju propagandas mašīna mērķtiecīgi radīja bijušā frontinieka tēlu - drosmīgu, vīrišķīgu, arī skaistu un gudru, tādu, kas spēj pieņemt vispareizākos lēmumus jebkurā situācijā. Uzvarētāju glorifikācija ir normāla pēckara reakcija jebkurā valstī (Krievijā uzvara Lielajā Tēvijas karā joprojām ir galvenais nacionālās pašapziņas avots un vēstures doktrīnas ass), tikai PSRS tā jo īpaši izpaudās radošajās sfērās. "Zudušās paaudzes" rēgs nedrīkstēja ieklīst komunistiskās valsts garīgajā telpā. Tādēļ mākslinieki frontinieki saņēma dažādas privilēģijas - no ārpus rindas dzīvokļiem un veļasmašīnām līdz noteicošajam vārdam dažādu radošu jautājumu risināšanā. Un kā laimes lāči viņi tika vadāti apkārt pa skolām, darba kolektīviem, pionieru un komjauniešu pirmorganizācijām, lai stāstītu par karu un audzinātu, audzinātu, audzinātu... "Latvijas PSR Mākslinieku savienības kolektīvā aktīvi strādā mākslinieki - Lielā Tēvijas kara veterāni, kuru radošā un sabiedriskā darbība aptver mūsu mākslas dzīves visas nozares."1 Ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1941. gada 17. aprīļa lēmumu izveidotā Latvijas Mākslinieku savienība (MS), protams, nebija nekāda radošu interešu apvienība mūsdienu izpratnē, bet gan totalitāra režīma radīts instruments ar hipertrofētām mākslas dzīves kontroles pilnvarām (jābrīnās, cik bieži par to šodien tiek aizmirsts!). Loģiski, ka pēc kara laika trimdas Ivanovā MS pārreģistrēja biedrus un atplestām rokām tajā gaidīti bija tieši frontinieki - kara veterāni - kā "pareiza" ideoloģiska kursa apsolījums. Viņiem jau sākotnēji tika paredzēta kā ideoloģiski, tā estētiski konservatīva loma. Tādēļ starp MS biedru kopienām bija un saglabājās berze, saspringtas attiecības, kas varēja izpausties gan kā čomiskums bez cieņas, gan kā nicinājums un pat slēpts naids (kaut vai ieviešot naidīgo veterānu apzīmējumu "plintnieki"). Pretrunu iemesli bija trīs - pirmkārt, politiski, ko noteica padomju režīma darbošanās (arī kultūras jomā) okupētā teritorijā, otrkārt, nacionāli, jo lielākā daļa frontinieku bija etniskie krievi, kas pēc kara apmetās Latvijā. Atšķirībā no literatūras, kur valodas problēmas dēļ "veterānu" lomām tika virzīti galvenokārt latviešu izcelsmes rakstnieki un dzejnieki - Andrejs Balodis, Valdis Lukss, Arvīds Grigulis, Ingrīda Sokolova, Jūlijs Vanags, Jezups Laganovskis un citi -, vizuālajās mākslās dominēja iebraucēji, kas stingri turējās pie savas identitātes un parasti tā arī neiemācījās nevienu vārdu latviski līdz pat mūža galam. Tātad no varas stratēģijas viedokļa frontinieki bija arī izdevīgs rusifikācijas instruments. Manuprāt, tikai trešajā vietā frontinieku kopienas nošķirtības iemeslos meklējami estētiskie principi. Taču tie mums ir visinteresantākie. "Mākslinieki - Lielā Tēvijas kara veterāni veido spēcīgu kopu heroiskās un militāri patriotiskās tēmas risināšanā republikas mākslā." Der atcerēties, ka tālaika mākslas teorija stingri turējās pie uzskata, ka mākslas darbs noteikti "risina kādu tēmu", no kā veidojas "saturs" un ko galu galā izsaka forma. Turklāt tēmu hierarhijā pastāvēja "nozīmīgas" un ne tik nozīmīgas (piem., klusā daba, ainava), bet, protams, Rasmas Lāces nosauktās piederēja pie tēmu "resnā gala". Izrādījās, ka latviešu māksliniekiem ir zināmas grūtības izpildīt jauno ideoloģisko pasūtījumu. Bijušie frontinieki bija izpalīdzīgi. Latvijas Valsts arhīvs glabā nelielu kladīti, kuras pēdējā lasītāja pirms manis bijusi šeit daudz citētā Rasma Lāce un kura saucas "Mākslinieku savienības valdes kara komisijas sēžu protokoli". Tiesa, tā gan ir plāna un aptver tikai laika periodu no 1958. Gada 29. oktobra līdz 1959. gada 3. novembrim. Tomēr tajā varam uzzināt, ka mākslinieki frontinieki grasās organizēt izstādes (tādas tiešām vēlāk notika ik gadu), palīdzēt pašdarbniekiem, rīkot tikšanās ar citiem veterāniem, izveidot kaujas gatavības teicamnieku galeriju un pat izstādīt karikatūras. Cita starpā biedrs Zviedris vaicā biedram Moškinam, vai varētu no armijas daļas dabūt modeļus, un saņem apstiprinošu atbildi.2 Laikam komisijas darba augļi nebija pietiekami, jo Padomju armijas un Jūras kara flotes 42. gadadienai veltītās starprepublikāniskās izstādes apspriedē, kas notika 1960. gada 19. martā, tās vadītājs, kāds biedrs Ivanovs, piemēram, spriež, ka "mums nav lielu tradīciju batāliju mākslas jomā, vismaz latviešiem un Lietuvā, nav lielu klasisku tradīciju, bet mums tās jārada, jo šai tēmai pirmkārt ir milzīga audzinoša nozīme - šai patriotisma, varonības tēmai, un, es domāju, nākotnē tā ieņems milzīgu vietu mūsu mākslā".3 Lai saprastu galēji reakcionāro kontekstu, kādā izskan šie vārdi, jācitē arī viešņa PSRS Mākslinieku savienības sekretāre biedre Balamova: "Tagad starp katras republikas jauniešiem, arī Maskavā, dzenoties pēc novatorisma, ir izplatīti atkāpties oriģinalitātes virzienā. (..) Tas nav labi, tādēļ ka pazemina paša mākslinieka dvēseles tonusu." 4 Savukārt Semjons Geldbergs no Latvijas uzstājas ar aicinājumiem stiprināt mākslinieku un Padomju armijas saites, lai līdzīgas izstādes nepaliktu vien sporādiskā līmenī.5 | |
 Vasilijs Kovaļovs. Karavīri. 1977 | |
|
Tomēr grūtības ar "tēmas milzīgās vietas" izkarošanu saglabājās, jo arī 1965. gada 21. martā izstādes "Miera sardzē" apspriešanā Indulis Zariņš ir spiests bezmaz vai taisnoties: "Man jāsaka, ka mūsu kolektīvs ir stipri audzis un ir ķēries pie atbildīgiem uzdevumiem. Gleznotājiem bieži pārmet, ka viņi glezno viens otru vai klusās dabas. Tagad stāvoklis ir krasi mainījies uz labo pusi. Šai izstādē visi darbi ir tematiski, viena klusā daba. Tagad jāprasa, vai mākslinieki ar savu tematiku varēja pacelt šo izstādi. Te jāatbild - jā!" 6 Ar labu vārdu tiek pieminēti Postaža, Kažociņas, Bikova un Stankeviča darbi, arī Jadvigas Žilvinskas "Pulka biedri". Tomēr joprojām ir problēmas - izstādes apmeklētājs biedrs Dzilna (jeb tautas balss) liecina, ka "šīs izstādes atklāšana bija ļoti nepopulāra. Ka šāda izstāde "Miera sardzē" tiek organizēta, es uzzināju tikai vienu nedēļu pirms." Turklāt viņā neizpratni radījis tēlnieces Līces darbs "Drosmīgie zēni", jo "zirgam, kas aulekšo, nekad nav kājas tā uz priekšu, kā te redzams".7 Rūgti ironizējot, var teikt, ka frontinieki patiešām bija īstie cilvēki īstajā vietā - jo ideologu pieprasītās tēmas (sākotnēji - uzvarētā kara glorifikācija, vēlāk, aukstā kara apstākļos, - militārisma propaganda ar domu "lai tikai nebūtu kara") lielākoties sakrita ar viņu pārliecību. Tas arī psiholoģiski saprotami, jo no cilvēkiem, kam karš neapšaubāmi bija lielākais un nozīmīgākais notikums viņu dzīvē, nebūtu taisnīgi prasīt distancētu skatījumu uz lietām. Kaut gan pasaules praksē netrūkst piemēru, kad no kareivjiem izveidojas visniknākie pacifisti, šāds scenārijs režīma spaidos vienkārši "neietu cauri". Intīmāku mākslinieku darbības motivāciju atklāj, piemēram, A. Tirzmalas publikācija žurnālā "Māksla" par "Frontes zīmējumu izstādi": "Sanitāres Lejiņas portrets nesasniedz to meistarību, kādu esam paraduši vērot mākslinieces (Gundegas Vaskas - V.V.) pēdējo gadu darbos. Bet ne jau tas ir galvenais šajā izstādē. Nekad neviens vairs nevarēs zīmēt sanitāres Lejiņas portretu, jo viņas vairs nav mūsu vidū." 8 Tātad mākslas darbam tiek piešķirta arī dokumenta loma, memoriāls raksturs, kas brīžam visai tieši robežojas ar noteiktu fetišismu. Sarežģītie radošas personības tapšanas ceļi, ko izstaigājis ikviens no šiem māksliniekiem, atspoguļojas gan individuālo stilu daudzveidībā, gan dažādu nacionālo skolu un tradīciju mijiedarbībā. Vairumam dzīve un ceļš uz mākslu sācies visdažādākajās Padomjzemes malās. (..) Pēckara gados Padomju Latvijas mākslinieku kolektīvam pievienojās arī nobrieduši mākslinieki, kas profesionālo izglītību ieguvuši dažādos Padomju Savienības mākslas institūtos. (..) Tomēr lielākā daļa bijušo frontinieku akadēmisko izglītību pēckara gados ieguvuši Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā. Lūk, šeit visintriģējošākais un būtiskākais jautājums: kā frontinieku kopas darbība bagātinājusi vai plicinājusi latviešu mākslas dzīvo miesu - zīmējuma un gleznojuma manieri, krāsas un līnijas, triepienus un uzlicienus. Atbildes šeit nebūs, tikai dažas diskutējamas tēzes: pirmkārt, ja nomainām pēdējos divdesmit gadus populāro nacionāli izolacionistisko retoriku (par latviešu gaumi un migrantu kultūras trūkumu) pret mūsdienīgi liberālu, izrādās, ka esam piedzīvojuši reālu multikulturālismu, kad šīs, kā tagad atzīts, auglīgās parādības metropolei Londonai tā vēl sapņos nerādījās. Tiesa, neaizmirstot, ka LPSR multikulturālisms balstījās burtiski uz automātu laidnēm (bet vai gan Londonā tagad nenotiek pa sprādzienam?). Otrkārt, būtu aplam visus frontiniekus, kā saka, mest pār vienu kārti, jo maz kopīga var atrast Semjona Geldberga kičīgi impresionistiskajās kompozīcijās "Miera draugi" (1950), "Pavasaris" (1952) un skarbi transcendentālajās Miķeļa Golca Sibīrijas ainavās. Vai Alberta Goltjakova sirreālajās vīzijās un Valda Buša ekspresīvajā fovismā. (Salīdzinājumam: arī dzejniece - urbānā moderniste - Monta Kroma formāli pieskaitāma bijušo frontinieku pulkam.) Lai gan par mākslinieku - kara veterānu - pamatmasu var teikt Džemmas Skulmes vārdiem: "Šie mākslinieki visi bija apguvuši krievu klasisko zīmēšanas skolu un stingri pie tās turējās, tādēļ viņu darbi bieži izskatījās ļoti līdzīgi. Tur nebija nekādu atradumu," 9 - tomēr šķiet, ka masīvā krievu mākslinieku kopienas desanta klātbūtne ieviesa arī zināmu stingrību franču un beļģu modernisma inspirētajā latviešu mākslas formas vaļībā, kas, iespējams, nospēlēja savu lomu t. s. skarbā stila dzimšanā, kuru tradicionāli saista ar latviešu mākslinieku Stankeviča, Iltnera, Zariņa, Klēba-ha vārdiem. Turklāt, sekojot vairāku mākslas domātāju - Miervalža Poļa, Alekša Osmaņa un Imanta Lancmaņa - uzskatam, ka modernisms ir bijis tikai sānsolis mākslas primāri mimētiskajā plūsmā, Skulmes vērtējums nemaz neizklausās peļošs. Visbeidzot, pārsteidzošākais atklājums varētu būt, ka latviešu māksla šodien varbūt izskatītos pavisam citāda, ja bijušie frontinieki nebūtu tik sirdīgi nodevušies vienai no sev uzticētajām misijām - audzināšanai: Vladimirs Kozins ilgus gadus bija Mākslas akadēmijas glezniecības katedras vadītājs, Vitālijs Karkunovs - Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas zīmēšanas skolotājs prestižākajā dekoratoru nodaļā, Mihails Korņeckis - pasniedzējs Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. Kā sarunās ar Andu Kļaviņu likuši noprast Miervaldis Polis un Līga Purmale, bez pēdējā nez vai unikālais latviešu fotoreālisms maz būtu bijis tāds, kāds tas bija. 10 "Viņu mākslinieciskais mantojums turpina dzīvot." 1 Šeit un turpmāk izcēlumā citāti no: Lāce, Rasma. Ievads. No: Dzimtenes un miera sardzē. Rīga: Liesma, 1985, 5.-13. lpp. 2 Latvijas Valsts arhīvs, 230. f., 1. apr., 283. l., 3.-8. lp. 3 Turpat, 330. f., 1. apr., 32A l., 7. lp. 4 Turpat, 18. lp. 5 Turpat, 37. lp. 6 Turpat, 230. f., 1. apr., 340. l., 19. lp. 7 Turpat, 48.-49. lp. 8 Tirzmala, A. Frontes zīmējumu izstāde. Māksla, 1961, Nr. 3. 9 Kļaviņa, Anda. Foršs krievs. Laikraksta "Diena" pielikums "Sestdiena", 2007, 17. marts. 10 Turpat. | |
| Atgriezties | |
