VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nagi niez Vilnis Vējš Saruna ar mākslinieku Kristianu Brekti | |
 Kristians Brekte. Nieze | |
Pirms vairākiem gadiem "Studijas" slejās nikni uzbruku māksliniekiem, kas savos darbos pielieto provokatīvas metodes ("Piecelties, provokācija nāk!", sk.: Studija, 2004, februāris-marts, 77. lpp.). Nesapratu, kam tādas provokācijas vajadzīgas. Toreiz bija runa par Eināram Repšem veltīto Aijas Zariņas izstādi un kādu mīklainu gadījumu, kad no izstādes "Rudens" tika it kā izzagta nezināma lietuviešu autora glezna. Kuluāros runāja, ka ar šo akciju esot saistīts Kristians Brekte. Pats viņš to spītīgi noliedz joprojām. Likteņa ironija, ka nesen Kristians bija sarīkojis pirmo personālizstādi Aijas Zariņas kūrētajā Mākslinieku savienības galerijā, bet tās vadītāja pēcāk publicēja agresīvu repliku, kurā teikts: "Ja kāds atļaujas sabiedriskā telpā apdraudēt cita dzīvību, propagandēt vardarbību, tad tas kvalificējams kā huligānisms un kā pret tādu pret to arī ir jāizturas." (Laikraksta "Diena" pielikums "Sestdiena", 2007, 10. nov.) Vai provokācija no provokācijas atšķiras? Jāatzīmē, ka ar provokācijām latviešu māksla nav bagāta. Visnejaukākā provokatora gods laikam pienākas klasiķim Jānim Robertam Tillbergam, kas, ļauni parodējot moderno mākslu, uzbruka progresīvajiem gleznotājiem un panāca vien lieliskā mākslinieka Jēkaba Kazaka drīzāku šķiršanos no dzīves (t. s. kasparsoniāde 1920. gadā, par ko sīki var lasīt Daces Lambergas monogrāfijā par Jēkabu Kazaku). Jaunu ceļu gājēji latviešu mākslā nemaz tik naski uz provokācijām nav bijuši. Nāk prātā vien Tillberga uzvārda brāļa Oļega izsvaidītie zārki Jāņasētā ("Pārmija", 1990) un Ginta Gabrāna "Nazis, ar ko sagraizīt sev dirsu" (izstāde "Geo-ģeo" Pedvālē, 1996). Šķiet, tieši publikas skandālu kāres un atbilstoša piedāvājuma trūkuma dēļ provokatora slava Kristianam tagad jau pielipusi kā cenas zīme pie krūzītes. Tādēļ sarunājos tieši ar viņu. Vilnis Vējš: Kā ir pēc izstādes? Vai tu nejūties "noķerts", pieradināts? Bija taču mīts par opozicionāru Brekti, kas dara briesmu lietas, bet te - izstāde Mākslinieku savienībā, konservatīvās mākslas citadelē. Kristians Brekte: Nē, es uz to lēni gāju, jo visi mani laikabiedri jau bija sarīkojuši pa izstādei. V.V.: Vai tu negribēji noturēt savu austsaidera pozīciju? K.B.: Gribēju, tādēļ briedu vairākus gadus, bet gribējās arī noslēgt vienu laika posmu - no 2002. līdz 2007. gadam. V.V.: Kas tas par posmu, kā tu to raksturotu? K.B.: Kā izpēti. Sākotnēji manas intereses objekts bija patērētāju sabiedrība, bet vēlāk, kad jau mani darbi parādījās galerijās un visādos "rudeņos", - cilvēks un (mākslas) darbs. V.V.: Un ko tu esi izpētījis? Kāds ir rezumējums? K.B.: Es jau vēl neesmu noslēdzis to posmu. Es vēl joprojām nevaru neko īsti pateikt. Tas ir tik nenotverami. Tagad izstādīju darbus, atnāca tantes, viņām ir kaut kāda TĀDA reakcija, citām atkal patīk. Visu laiku balansēju starp vienu un otru. V.V.: Tev nav apnikusi provokatora loma? K.B.: Es nekad neesmu veidojis darbu ar domu, ka tas būs provokatīvs vai kāds. V.V.: Un tie, ko noņem, aizliedz izrādīt? K.B.: Par pašu pirmo, kas bija izstādīts "LV.TM" 2003. gadā, man ne mazākās jausmas nebija, kas tam draud. Es izstādīju piepūšamās lelles, bet tās bija apģērbtas, nekādas "vāverītes" nebija redzamas. V.V.: Vai tev bija pārsteigums, kad šo darbu lika no viesnīcas "Rīga" skatloga izņemt? Škrobe? K.B.: Nē, drīzāk man patika, ka Ieva Kalniņa (Kulakova), kas šo izstādi rīkoja, un pārējie mākslinieki, kuri bija izstādījušies, nolēma - ja šo vienu darbu noņem, tad mēs visi savējos arī ņemam nost. Tā solidaritāte. Man likās, ka tas ir labs variants, ja jau tā bija grupas izstāde. | |
 Kristians Brekte. Balodis. 2007. 100 x 80 | |
|
V.V.: Bet, vai "sperot" savu gleznu ārā no muzeja, tu paredzi kaut kādu citu reakciju, nekā tā pēc tam ir? K.B.: Es domāju, to tev nevajadzētu rakstīt... Nē, tas vispār bija lietuvietis, kas bija iesniedzis savu gleznu. V.V.: Tie nebija meli? K.B.: Ne-e! (blēdīgi ķiķina). V.V.: Bet mēs par to varam parunāt - latviešiem ir tendence to, ko citi dara nopietni, aizbildināt ar joku. Demjens Hērsts liek aitas formalīnā, tu kaut kādus kombinētus dzīvnieciņus. K.B.: Jā, tas ko es daru organiskajā tēlniecībā, ir vairāk balstīts uz humoru. Bet ir dažādi. Neatkarīgajā biennālē "Čečenija. Pieturvieta Rīga" (1996), kur bija zaldātiņi ar baložu galvām, tie bija nopietni. Tādēļ ka uzstādījums bija veltīts Čečenijai. V.V.: Cik tu pakļaujies svešiem uzstādījumiem? Rodas iespaids, ka tu piedalies visur, kur vien var piedalīties. K.B.: Nē!!! Es esmu diezgan izvēlīgs. To jau man Andris Grīnbergs teica - nepiedalies visur, kur aicina. V.V.: Vai tu vari saskaitīt visus savus skandālus? Noņemtos darbus? K.B.: Pirmais, man liekas, bija "LV.TM" Ekonomikas augstskolā, kur protestēja pret gleznu "Zilais lakatiņš" (tajā bija attēlota meitene ar ietetovētu kāškrustu - V.V.), Valmierā projektā "U25" 1996. gadā, un vēl kaut kas bija, nevaru atcerēties. Te būtu vietā pastāstīt par reti kuram zināmiem notikumiem, kas norisinājās tirdzniecības centrā "Mols" pirms vairākiem gadiem. Centra vadība vēlējās būt "progresīva" - Jāņos tradicionālo meiju vietā izstādīt laikmetīgo mākslu. Uzaicināto autoru vidū bija Kristians... Nojaušat nelabas beigas? Kristians uz milzu kartoniem brīvi pārzīmēja slavenās Edgara Ozoliņa ilustrācijas grāmatai "Mīlestības vārdā" un izstādīja tās visur - pie eskalatoriem, pārtikas veikaliem, kafejnīcām. Tas nebija uz ilgu. Veikalu vadītāji sacēla brēku. Mārketinga direktore zvanīja ģenerāldirektorei ārzemēs. Sekoja komanda - visu novākt! Latviešu erotikas klasika lielveikala apmeklētājus bija priecējusi tikai pāris stundu... V.V.: Un visa šī ņemšanās ar nesaprastajiem darbiem - kādas emocijas tā tev izraisa? K.B.: Nē, tādas škrobes man laikam vispār nav. Vilšanās... reizēm tā izaug par pavisam kaut ko citu, kas dod enerģiju darīt vēl kaut ko citu. Nekad nav bijusi tāda vilšanās sajūta: darbs noņemts, ko nu tagad - kārties vai nezin ko. Tomēr tas liek cilvēkiem domāt - tiklīdz pasaka, ka darbs noņemts vai ka tas ir pilnīgs sūds, cilvēki sāk domāt. V. V.: Par ko tu gribi, lai viņi domā? K. B.: Ja runā par darbu "Ja tu šo lasi, pēc vienas minūtes tu mirsi" (no Valmieras projekta) - tad vispār par nāves tēmu. Kāds paskatīsies pulkstenī un pēc piecpadsmit minūtēm nopriecāsies: "O! Es vēl esmu dzīvs!" - cits varbūt pasmaidīs, vēl kāds novērsīsies un domās par kādām eksistenciālām problēmām ("Ko es esmu izdarījis?", "Kāpēc es neesmu māti apsveicis dzimšanas dienā?") vai vēl kaut ko. Varbūt tas būs kāds maziņš sīkums, varbūt kādas piecas minūtes domu, kuru laikā cilvēks mazdrusciņ mainīsies. V.V.: Un tie tavi vārnulācīši? Vai tev nagi niez? K.B.: Vispār, kādēļ es sāku ar to nodarboties - ar dzīvniekiem -, ir tā, ka es gribēju studēt par ķirurgu. V.V.: Un tādēļ tagad taisi tādus mutantus? K.B.: Tēlniecība man vairāk ir kā hobijs. Īstenībā arī gleznošana. Man to patīk darīt, man tā ir bauda. Man ienāk prātā kāda doma, un tad es to apspēlēju. Dažreiz ir tā, ka es braucu ar riteni un redzu beigtu dzīvnieku, es to nobildēju. V.V.: Kāpēc? K.B.: Tas ir mirklis, kas arī ir saistībā ar nāvi. Piemēram, es pabraucu garām, kad pirms piecām minūtēm ir sabraukts kaķis. Bijis dzīvs un tagad miris. Galvenais ir tās piecas minūtes. V.V.: Viss ap nāvi grozās? K.B.: Jā. | |
 Kristians Brekte. Jods ar skuvekli. 2007. 153 x 100 | |
|
Manuprāt, Kristians Brekte ir ziņkārīgs. Dziļi ziņkārīgs. Kā bērns, ko mamma nevar vien atraut no sētmalē atrasta beigta baloža. Parasti ar gadiem tas pāriet, ziņkārība tiek sadalīta vēlamā un nevēlamā un pēdējā apspiesta. Bet laikam māksliniekā saglabājas kādas primitīvas dziņas, kas to vieno ar bērnu un nedod mieru. Kā Kristiana gleznā "Nieze". Nieze - kā motivācija mākslai un mākslas motīvs vienlaikus? V.V.: Un kas tev ir ar Hērstu? K.B.: Ar Hērstu man nekā nav! Protams, es esmu lasījis, ka mani salīdzina ar Hērstu. Bet tas ir tāpat kā - cits glezno, es arī gleznoju, cits strādā ar zīmuli, es arī strādāju ar zīmuli. Hērsts strādā ar dzīvniekiem - es arī, kas par to? V.V.: Vai tevi pašu šī līdzība nemulsina, tā nav tīša? K.B.: Nē, nav. Es īstenībā Hērstu iepazinu, kad jau biju pirmo darbu uztaisījis - "Zelta jaunatni" (caurdurta liellopa mēle), un es tikai pēc pāris gadu mācīšanās atklāju, ka radu kaut ko līdzīgu Hērstam. V.V.: Tomēr tu turpini. Tu taču saproti, ka šajā salīdzinājumā tev nav izredžu... K.B.: Laikam jau. Nu, lai tā ir. Ko tagad darīt? Ārprāts. Es par to nesatraucos. Man tas nav aizskaroši. Hērsts darbojas citādāk. V.V.: Kāda ir atšķirība? K.B.: Mani darbi ir vairāk balstīti uz ironiju, viņam darbi ir nopietni, nostrādāti, minimālistiski. Es vairāk kombinēju, miksēju, varbūt tāpēc, ka esmu mācījies par tēlnieku. Es no vairākām organiskām daļām salieku vienu, kas spēlē vienu lomu. V.V.: Par to, ka tu savās jaunajās gleznās esi līdzīgs agrīnajam Mitrēvicam, esi dzirdējis? K.B.: Nē! Tā man ir pirmā dzirdēšana, būs jāiet, jāpaskatās. Bija tā, ka es darbojos ar trafaretiem, lai labāk varētu nolasīt gleznu, un tad pēdējā laikā sāku ar brīvo krāsu darboties. Krāsu plūdināšana, žāvēšana, tad pēc piecām stundām atkal kaut ko uzkrāsot - tas man tagad liekas forši. Es esmu iesācis ar brīvu roku strādāt un noteikti kādu laiku paeksperimentēšu, jo cenšos nestāvēt uz vietas un, līdzko atrodu kaut ko jaunu, man patīk paskatīties, vai tas iet vai neiet, vai man pašam patīk. Lielākā daļa manu darbu velk uz eksperimentēšanu. V.V.: Tu teici, ka glezniecība ir tava blakusnodarbošanās. Kas tad ir pamatnodarbošanās? K.B.: Studijas Mākslas akadēmijā (smejas). Es varu arī bronzas darbiņu uztaisīt. Pateicoties tēlniecības studijām. Trīsdimensionālas lietas man ļoti patīk. Varbūt tādēļ es sāku ar teātri nodarboties. Man patīk, ka varu strādāt ar apjomu, ar telpu. | |
 Kristians Brekte. Meitene ar ābolu. 2007. 100 x 150 | |
|
Mūsu sarunas laikā vairākkārt zvana režisore Gaļina Poļiščuka - top kārtējais scenogrāfijas projekts. (Kristians maģistrantūrā studē scenogrāfiju, viņa kontā jau ir tādas izrādes kā "LV" un "Cēlgāzes" Jaunajā Rīgas teātrī, "Svētās asinis" Nacionālajā teātrī). Kristians atbild viņam raksturīgajā tonī - tik atsaucīgi, ka rodas aizdomas: kaut kas sarunās par mākslu viņu vienkārši uzjautrina. V.V.: Par stenciliem man tev pat negribas jautāt, es neieredzu šo modi. Tomēr tu ar to nodarbojies. K.B.: Neko politisku uz sienām es neesmu taisījis. Es uzskatu - ja tu strādā uz ielas, tas jādara kvalitatīvi. Bet gleznās ir tā - es uzzīmēju, es pats zinu, kā to izgriezt, un tālākais jau ir kā meditācija, kad nazis ir it kā otas vietā. V.V.: Tomēr tu ielavījies izstādē "Pornogrāfija", lai nesankcionēti apķēpātu sienas ap Līgas Purmales gleznām... K.B.: Ak jā, biju aizmirsis... man laikam toreiz kaut kādi trafaretiņi bija paņēmušies līdzi. Bet nebija jau nesmuki, smuki bija! Reiz pārsteigts pamanīju, ka Kristians piedalās sviestainā televīzijas šovā - kur vairāki puiši cīnās par vienas meitenes sirdi un tamlīdzīgi. Ainā, ko redzēju, Kristians šokēja meitenes vecākus ar vaļsirdīgu atzīšanos, ka viņam nebūtu nekas pretī pamēģināt seksu ar vīrieti. Solvita Krese interpretē Kristiana mākslu kā "kritisku komentāru par mūsdienu patērētāju un izrādīšanās sabiedrību, kurā vardarbība un nežēlība joprojām ir ļoti pieprasīta prece" (Laikraksta "Diena" pielikums "Kultūras Diena", 2007, 16. nov.). Es nesaskatu, ka Kristians kaut ko apzināti komentētu. Katrā ziņā ne jau no malas un nekādā ziņā ne kritiska soģa tonī. Viņš kā diversants, kā aģents X dodas iekšā visur: institucionalizētajā un neformālajā mākslas telpā, pilsētā, attiecībās, PR stratēģijās - visur, kur valda kādas konvencijas, kur mums šķiet, ka esam jau viņu "atšifrējuši" un zinām, ko no "tāda" var sagaidīt. Viņa darbība izraisa it kā ķīmisku reakciju, katrreiz līdzīgu, bet atkal citu - un tā, nevis "darbi" paši par sevi šķiet esam Kristiana māksla. V.V.: Kādas tev ir attiecības ar sadomazohismu? K.B.: Nu, es interneta lapās esmu kaut ko tādu redzējis... Es piedalījos izstādē "Erots", liekas, 2006. gadā un šogad arī centīšos piedalīties. Man liekas, tajā erotikas štellītē ir daudz enerģijas, ne velti "Erots" ir viena no apmeklētākajām izstādēm. Man patīk tā situācija - cilvēki ir gadu nocietušies, un tad viņiem publiski parāda: o, viss ir, jūs drīkstat to redzēt! Daudzi slēpj visu sevī un tad reizi gadā nodomā: tur gan mēs varam aiziet. V.V.: Vai tavās erotiskajās gleznās tās ir tavas fantāzijas? K.B.: (viltīgi) Daļēji. Jā, daļēji ir. Par sasiešanu - japāņiem jau vispār tā ir tāda kā tradīcija. V.V.: Tātad tu tomēr esi papētījis? K.B.: Mm... Jā. V.V.: Bet tu teici - tikai interneta lapās redzējis. K.B.: Kaut kā tā sanāca. | |
| Atgriezties | |
