VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Lakats kā nesaprašanās zīme Alise Tīfentāle Apskatot kolumbiešu mākslinieces Dorisas Salsedo (Salcedo, dz. 1958) darbu Shibboleth - 167 metrus garu plaisu Tate Turbīnu zāles grīdā -, aktualizējas jautājums par laikmetīgās mākslas un reliģijas attiecībām šodienas kultūrā (darba nosaukums ir precīza atsauce uz Vecās Derības vēstījumu par Israēla cilts genocīdu pret Efraima cilti, Soģu 12:5-6*). Kādā Shibboleth iedvesmotā privātā sarunā mani saērcināja sarunas biedra teiktais, ka mūsdienu cilvēkam esot grūti izvēlēties sev piemērotāko reliģisko sistēmu, jo pieejama plaša informācija par tik daudzām un būtu nepieciešams salīdzināt visas. Liekas, ka vainīgais vārds bija "izvēlēties" - šķita, ka to lietot attiecībā uz reliģiju ir neadekvāti. Taču "izvēle" ir atslēgas vārds Rietumu kultūrā - tiesības izvēlēties ir Rietumu demokrātijas balsts un pamatpostulāts. Līdzīgi kā, piemēram, skrupulozi salīdzinām dažādu banku hipotekārā kredīta nosacījumus vai termiņnoguldījuma procentus, mūsdienu rietumnieks salīdzina un izvēlas sev piemērotāko (ērtāko, izdevīgāko, vismazāk apgrūtinošo) reliģisko sistēmu - pestīšanu caur grēksūdzi, glābšanos caur gavēni, atbrīvošanos caur fiziskiem vingrojumiem, dvēseles mieru caur meditāciju u. tml. Šādu viedokli paudis arī Korāna tulkotājs latviešu valodā Uldis Bērziņš: "Tagad, kad cilvēce tik beidzot pa īstam iepazīst pati sevi, kad iepazīstam cits citu, - tagad nevaram neapjaust, ka reliģijas ir mūsu veidoti (vai mums dāvāti) instrumenti, ar kuriem - meklējam savu Radītāju? Noorientējam sevi kosmosā? Iegrožojam instinktus, kuri veidoti vai dāvāti citā, zemākā evolūcijas līmenī. Ja un kad varam par to vienoties, atliek tikai salīdzināt mūsu "instrumentus" talantīguma vai efektivitātes ziņā" (Raups, E. Reliģijas ir mūsu veidoti instrumenti. Kultūras Forums, 2007, 12.-19. janv., 4. lpp.). | |
 Mākslinieku grupa AES (Tatjana Arzamasova, Ļevs Evzovičs, Jevgeņijs Svjatskis). Jaunā brīvība. 2006 | |
|
Izvēles diktatūra kā radošuma priekšnoteikums Izvēles brīvība ir pamatā visam - mēs baudām priekšrocības izvēlēties dzīvesvietu, profesiju, darbavietu, dzīvesbiedru, hobijus, politisko un reliģisko pārliecību, preces un pakalpojumus. Šī brīnišķā brīvība ļauj ikvienam no mums būt radošam (kreatīvam) - vismaz tā tiek apgalvots socioloģiskos un antropoloģiskos pētījumos. Tā, piemēram, populārais amerikāņu pētnieks Ričards Florida pētījumos par jauno, "kreatīvo šķiru" (Florida, R. The Rise of the Creative Class. New York: Basic Books, 2002), kas pašlaik esot Rietumu pasaulē visplašāk pārstāvētā un ekonomiski visefektīvākā, mēģina pierādīt, ka savā darbā un privātajā dzīvē kreatīvs ir katrs, kurš akurāt nestrādā rūpnīcā pie konveijera vai ogļu šahtā. Kreativitāte šajā kontekstā interpretējama kā izvēles brīvības produkts un sekas, savukārt indivīds ar ierobežotām izvēles tiesībām nevar būt pietiekami brīvs un līdz ar to radošs. Kritiski palūkojoties uz Ričarda Floridas mērītās un definētās "radošās šķiras" (socioloģiskie pētījumi veikti ASV pilsētās) raksturlielumiem, rodas nepārvarams iespaids par sabiedrības totālu infantilizāciju - šo "radošo šķiru" raksturo tādas pazīmes kā "radošs darbs" (par tādu tiek uzskatīts faktiski jebkurš darbs - no datorsistēmu administratora līdz kabarē māksliniekam), augsta mobilitāte (īslaicīgas darba attiecības, veikli pārceļoties uz turieni, kur labāks/interesantāks darba piedāvājums), augsta tolerance (vienā kopienā sadzīvo dažādu nacionalitāšu, reliģiju u. c. pārstāvji, kā arī liels homoseksuālu personu īpatsvars, kas Floridas pētījumos tiek uzrādīts kā īpaša radošās šķiras kopienas pazīme), radoša attieksme pret privāto dzīvi (t. s. single dzīvesveids - bez pastāvīgām partnerattiecībām, bērniem un kopīga īpašuma, kas ļauj nepārtraukti veidot jaunas, īslaicīgas un "interesantas" attiecības) utt. Floridas pētījumu lasītājs var prātā uzzīmēt šībrīža valdošās šķiras portretu - kārtīgs patērētājs, baudītājs, visa "interesantā" meklētājs bez mazākās atbildības izjūtas, kura informatīvi pārsātināto prātu šokēt vai kaut vai kairināt var tikai kas ārkārtējs, "jauns un nebijis". Neokoloniālisms un pseidodiskriminācija Šajā egoistiski orientētajā izvēles brīvības diktatūrā svešs ir priekšstats par noteikumu kopumu, kura ievērošana ir labprātīga un noderīga, - iespējams, šeit meklējams viens no cēloņiem (vai viena no seku izpausmēm) 20. gs. raksturojošajam civilizāciju konfliktam starp Rietumiem un Austrumiem. Rietumnieku ideālisms aicina izpostīt to pasaules kārtību, kāda iedibināta islāma valstīs, un tās vietā emulēt rietumnieku dzīves modeli, kas pats par sevi ir visai apšaubāms. Politiķu publiskajās runās, aktīvu sabiedrisku organizāciju paziņojumos un publikācijās tiek akcentēts islāma pasaules it kā zemākais statuss - no šīm tradīcijām cilvēki ir "jāatbrīvo" gluži kā no verdzības. Tradicionālā musulmaņu ģimenē dzīvojošas sievietes būtu "jāatbrīvo" - jāatņem viņu tradicionālais apģērbs un jāsūta viņas strādāt algotu darbu kantorī, lai panāktu "līdztiesību", utt. Tradicionālisms no Rietumu puses tiek uzlūkots kā anahronisms, kas ar steigu jālikvidē, dodot vietu rietumnieku "progesīvajai", demokrātiskajai domāšanai (kura tomēr paradoksālā kārtā paredz viedokļu plurālismu), izvēles brīvībai un citām vērtībām. Kā apgalvo sociologi, mēs pašlaik piedzīvojam ideoloģiju vai civilizāciju konfliktu - un tā cēlonis ir dažādu kultūru nesavietojamie pamatprincipi. Kā uzsver Semjuels P. Hantingtons grāmatā "Civilizāciju sadursme" (Huntington, S. P. The Clash of Civilizations: Remaking of World Order. New York: Simon & Schuster, 1997), ir vairāki iemesli, kāpēc 20. gs. beigās aktualizējies konflikts tieši starp civilizācijām - t. i., islāmu un Rietumiem. Hantingtons min vairākus motīvus, to skaitā arī islāma atdzimšanas kustības atjaunoto musulmaņu pašapziņu, savu vērtību apzināšanos un nošķiršanu no Rietumu vērtībām. To veicina arī musulmaņu un Rietumu civilizācijas pārstāvju arvien ciešākie kontakti (migrācijas u. c. iemeslu dēļ), kas tikai stiprina katras civilizācijas nepieciešamību pārliecinoši definēt savu identitāti. Otrs motīvs - paralēli notiekošā Rietumu civilizācijas (ko, viņaprāt, pasaulē visspēcīgāk pārstāv ASV) vēlme universalizēt savas vērtības un institūcijas, saglabāt militāro un ekonomisko pārākumu un iejaukties musulmaņu pasaules konfliktos. Pēc islāma atdzimšanas (ko iezīmē enerģijas krīze 20. gs. 70. gados, kura noveda pie naftas eksportētājvalstu organizācijas OPEC izveidošanas, kā arī Ajatollas Homeini atgriešanās Irānā 1979. gadā un fundamentālas islāma valsts radīšana) musulmaņu pasaule saasināti izjūt nepieciešamību kategoriski nošķirt sevi no Rietumu kultūras. Islāma atdzimšanas kustība pārtrauca iespējamo islāma pasaules rietumnieciskošanos, "tā vietā musulmaņu valstu politiķi, amatpersonas, akadēmiķi, uzņēmēji, žurnālisti uzsver atšķirības starp savu un Rietumu civilizāciju, savas kultūras pārākumu un tās nepieciešamību saglabāt identitāti, pretojoties Rietumu uzbrukumiem. (..) Viņi redz Rietumu kultūru kā materiālistisku, samaitātu, dekadentu un amorālu. (..) Arvien biežāk musulmaņi Rietumiem pārmet nevis to, ka viņi ir piederīgi pie nepilnīgas, nepareizas reliģijas, bet gan to, ka vispār nav piederīgi ne pie kādas reliģijas. Musulmaņu acīs Rietumu sekulārisms un amoralitāte ir daudz lielāks ļaunums nekā Rietumu kristietība," raksta Hantingtons (213. lpp.). Sekulārajai un materiālistiski orientētajai pasaulei un - saskaņā ar Ričarda Floridas pētījumu - tās ekonomisko pamatu uzturošajai "radošajai šķirai", par spīti tās iluzorajai tolerancei, nevar būt pieņemamas un saprotamas tradīcijas, kas balstās citas kultūras vēsturē. Viens no spilgtākajiem simboliem šim sapratnes trūkumam ir musulmaņu sieviešu tradīcija valkāt lakatu, kas nosedz matus un daļēji (vai pilnīgi) arī seju, un rietumnieku noliedzošā un pat agresīvā attieksme pret to kā pret diskriminācijas izpausmi. Piemēram, plašsaziņas līdzekļos laiku pa laikam parādās lakoniska informācija par to, ka kādā no Eiropas valstīm pieņemts kārtējais likums aizliegt valkāt tradicionālās musulmaņu sieviešu galvassegas skolās. Publiskās diskusijās tiek pausts arī viedoklis, ka musulmaņu sieviete lakatā ir anahronisms, nepieļaujama personas brīvības ierobežošana un cilvēktiesību pārkāpums. Rietumnieki musulmaņu sievietes tradicionālajos tērpos nicinoši sauc par "pingvīniem" vai arī pauž sašutumu par to, kāpēc šīm sievietēm "spiež" valkāt tik aizsedzošu apģērbu un "neļauj" demonstrēt nabu. Lakata mitoloģija Rietumos ar tradicionālā musulmaņu sieviešu lakata valkāšanu saistās mīts, ka tas ir musulmaņu izgudrojums ar mērķi pazemot un ierobežot sievietes brīvību. Šī sieviešu apģērba specifika ir cieši saistīta ar Korānu, tā skaidrošanas tradīciju un Shari'a (islāma reliģisko likumu kopums) nosacījumiem. Izejot ārpus mājas, musulmaņu sievietei jāapsedzas (apsegšanās pakāpe atšķiras atkarībā no kultūras konteksta konkrētajā kopienā, valstī un reģionā - tas var būt gan lakats, kas nosedz tikai matus, gan arī viscaur ķermeni slēpjošs virstērps burqa u. c. varianti), lai pasargātu sevi no ziņkārīgiem vīriešu skatieniem un vīriešus - no savas potenciālās iekāres, tāpat arī no sava izskata salīdzināšanas ar citām sievietēm (kas potenciāli noved pie lepnuma, skaudības u. c. nevēlamām kaislībām). Šī tradīcija arī kalpo kā sociālā garantija sievietes aizsardzībai - piemēram, laulība tiek noslēgta, vadoties pēc praktiskiem un loģiskiem apsvērumiem, neizvirzot kā galveno attiecību motīvu rietumnieku kultivēto romantisko mīlestību, līdz ar to katrai sievietei garantēta vietējiem apstākļiem atbilstoši pilnvērtīga un droša dzīve sava vīra mājās, nevis izmisīga sacensība un cīņa par laimi profesionālajā un privātajā dzīvē. Skaidrs, ka apsegšanās prakses motīvi nav savietojami ar šodienas Rietumu kultūras galvenajiem principiem - izvēles brīvību, līdztiesību visās jomās, tendenci dot priekšroku nevis stabilai ģimenes dzīvei, bet gan profesionālajai karjerai un vispār "interesantai" dzīvei, partneru izvēles brīvībai, izklaidei un ceļojumiem, sevis pilnveidošanai un savu hobiju kopšanai. Par aizplīvurotās, "paslēptās" sievietes tēla ekspluatēšanu rietumnieku izklaidei ar sašutumu raksta alžīriešu izcelsmes franču rakstnieks Maleks Alloula: "Plīvura baltums kļūst par akluma simbolisko ekvivalentu: leukoma, balts plankums fotogrāfa acī un viņa skatu meklētājā. Pilnīgi balts laukums ir fotogrāfijas neesamība, aizplīvurota fotogrāfija, izgaismots kadrs. Uz fona izceļas vien dažas kontūras, anonīmas savā līdzībā. Nekas neatšķir vienu aizplīvurotu sievieti no visām pārējām. Alžīriešu sievietes plīvuru fotogrāfs redz arī kā perfektu un vispārinātu masku. (..) Tā ir ikdiena, gluži kā uniforma. Tā uzspiež vienveidību, fotogrāfijas neiespējamību un vilšanos par izteiksmības trūkumu. (..) Bet plīvuram ir vēl viena funkcija - individualizētā veidā atgādināt par privātās telpas noslēgtību. Tas nozīmē aizliegumu svešiniekam tajā ienākt, un tas šo privāto telpu paplašina arī līdz publiskās telpas robežām, kurās atrodas arī fotogrāfs. (..) Fotogrāfs uz šo kluso izaicinājumu atbildēs ar dubultu pārkāpumu: viņš noņems plīvuru aizplīvurotajai un figurāli reprezentēs to, ko aizliegts reprezentēt. Šis ir viņa rīcības vienīgais kopsavilkums, viņa simboliskā atriebība sabiedrībai, kas liedz viņam pieeju un apšauba viņa vēlmes leģitimitāti" (Alloula, M. The Colonial Harem. Manchester: Manchester University Press, 1987, pp. 7-14). No rietumnieka pozīcijām prasība ievērot noteiktu, reliģiski (tātad arhaiski un diskriminējoši, jo viss mūsdienīgais, progresīvais un pozitīvais rietumniekam ir sekulārs, materiālistisks, egoistisks) motivētu dress-code var šķist ierobežojoša, pretrunā ar izvēles diktatūru, tomēr dīvainā kārtā islāma tradicionālā galvassega kļūst par jauna veida feminisma izpausmi - protestējot pret fiziskā skaistuma kultu, mūsdienu sievietes pieņem islāmu, uzskatot nepieciešamību aizsegties par priekšrocību, nevis diskriminējošu un pazemojošu likumu. "Mana izvēle valkāt lakatu bija viens no vissvarīgākajiem personiskajiem lēmumiem manā dzīvē. (..) Es justos izģērbta bez sava lakata - ir atbrīvojoši pārvietoties un komunicēt ar cilvēkiem, nenoliekot sevi kā skatlogā. Svarīgs ir tas, ko es saku, nevis tas, kā es izskatos. Tā ir priekšrocība, ko sniedz apģērbs, kurš nepievērš uzmanību ķermenim un neatbilst Rietumu stereotipiem par seksīgu izskatu. Apģērbam pat nav nekāda specifiska sakara ar islāmu, daudz vairāk tas attiecas uz to, ko nozīmē būt sievietei sabiedrībā, kurā valda vīriešu seksisms un kurā sievieti vērtē tikai pēc viņas izskata," saka kāda britu medicīnas studente, kura 16 gadu vecumā pieņēmusi islāmu un sākusi nēsāt tradicionālo galvassegu. Viņa ir viena no respondentēm pētījumā par iemesliem, kādēļ 20. gs. Beigās Rietumu sievietes labprāt pieņem islāmu; tas publicēts rakstu krājumā "Islāms, globalizācija un postmodernitāte" (Watson, H. Women and the Veil: Personal Responses to Global Process. In: Akbar, S. A., Hastings, D. (eds.). Islam, Globalisation and Postmodernity. London; New York: Routlege, 1994). Vai māksla varētu kalpot kā tilts starp civilizācijām, kā nereti tiek apgalvots dažādu laikmetīgās mākslas projektu ievadrakstos? Diez vai. Var pieņemt, ka islāma kultūrā priekšstati par radošumu un mākslu būtiski atšķiras no tiem, ko šobrīd lieto Rietumu pasaulē (kur laikmetīgā māksla primāri tomēr ir bizness, viena no "radošajām industrijām" ar savām popzvaigznēm, skandāliem un miljonus vērtiem darījumiem), un nekādi kopsaucēji nevar tikt atrasti. Aplūkojot, piemēram, ASV dzīvojošās irāņu mākslinieces Širinas Nešatas (dz. 1957) darbus, vai mēs skatām patiesi "irāņu laikmetīgo mākslu"? Gribētu bilst, ka ne. Māksliniece dzīvo ASV, kaut arī ir dzimusi Irānā ļoti rietumnieciskā ģimenē. (Kādā intervijā viņa teikusi: "Mans tēvs fantazēja par Rietumiem, viņš romantizēja Rietumus un pamazām atteicās no visām savām vērtībām. To darīja abi mani vecāki. Manuprāt, viņu identitāte pamazām izzuda, viņi to nomainīja pret komfortu, jo tas atbilda viņu sociālajam statusam.") Viņas darbi ir rietumnieciski laikmetīgi gan pēc izteiksmes formas, gan valodas, un arī tēmas autore izvēlas no tipiskajiem Rietumu domāšanas konceptiem - identitāte, dzimtes jautājumi un citi. Nav iespējams iedomāties, ka visa pasaule var vienoties vienā, turklāt no Rietumu sekulārās, kapitālistiskās patērētājkultūras nākušā priekšstatā par to, kas ir patiess radošums, jaunrade, māksla. "Atjaunotā islāma un Rietumu konflikta iemesli meklējami fundamentālajos varas un kultūras jautājumos. Kurš? Kuru? Kurš valdīs, un kurš tiks pārvaldīts? (..) Papildu konflikts rodas starp divām atšķirīgām versijām par to, kas ir pareizi un kas nav pareizi, un attiecīgi - kuram ir taisnība un kuram nav. Tik ilgi, kamēr islāms paliek islāms (kas noteikti tā būs) un Rietumi paliek Rietumi (kas ir visai apšaubāmi), šis fundamentālais konflikts starp divām civilizācijām un dzīvesveidiem arī nākotnē turpinās noteikt šīs attiecības," raksta Hantingtons ( 212. lpp.). * "Un ikreiz, kad kāds pārnācējs efraimietis, kas meklēja glābiņu, teica: ļaujiet man celties pāri, - tad Gileāda vīri tādam prasīja: vai tu esi efraimietis? Kad viņš atbildēja: es neesmu, - tad tie viņam sacīja: pasaki "šibolet"! Ja tas teica "sibolet", nespēdams šo vārdu pareizi izrunāt, tad tie viņu sagrāba un nokāva pie Jordānas brasliem, un tanī laikā no Efraima ļaudīm krita četrdesmit divi tūkstoši vīru." | |
| Atgriezties | |
