VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Miro un…
Jānis Nīgals
  Izstāde "Ainavas" KUMU muzejā Tallinā no 2007. gada 14. decembra līdz 2008. gada 9. martam

 
Skats no Hoana Miro darbu izstādes "Ainavas"
 
  ...Tallina

Ar kaimiņvalsts galvaspilsētu Miro dzī­ves laikā nav bijis nekāda nojaušama vai bio­grāfijā atrodama sakara, toties man kopš 2008. gada ar Miro saistīsies tieši Tallina, jo KUMU muzejā bija skatāma viņa gleznu, zīmējumu un skulptūru izstāde "Ainavas" ar tiešu Miro piedalīšanos sešās fotogrāfijās un netiešu - divās. Brauciens uz Tallinu pārvērtās par izbraucie­nu kaut kur tālāk uz dienvidiem un tuvāk pie sevis, jo, patei­co­ties fotogrāfijām, iegūta sajūta, ka esmu tuvāk iepazinis mākslinieku.

...Katalonija

Bērnībā Miro esot bijis neizturami zinātkārs pētnieks un novērotājs (pierādījums ir viņa astoņu gadu vecumā zīmētā ģimenes ikdienas aina - pedikīrs) kā jau jebkurš bērns, tikai Miro to nekad nav aizmirsis! Hoans Miro dzimis Montroigā, Katalonijā. Tiem, kas nav bijuši mazajos zvejnieku miestos vai Spānijas laukos pie Vidusjūras, šī vieta paliek tikai nosau­kums. Tiem, kuri bijuši vismaz Barselonas nomalē vai tirgū, ir zināms kataloņu lepnums, patriotisms un kareivīgi stin­grā pārliecība, ka viņi nav spāņi, pazīstamas spožās debesis un spilgtās krāsas, jo īpaši gaiši zilā. Dzimtās vietas radīto iespaidu Miro dēvēja par galveno domu un jūtu uzbudinātāju, kairinātāju un iedvesmotāju. Intelektuālo bāzi viņš ieguva Gali akadēmijā Barselonā un Parīzē, kas 20. gs. 20. ga­dos bija mākslas paradīze: lēta dzīve, brokastīs - Luvra, pusdienās - audekls, vakariņās - mūžīgas sarunas par mākslu ar drau­giem, toreiz modernistiem, bet mūsdienās jau atzītiem kla­siķiem (piemēram, Pablo Pikaso, Andrē Bre­tons, Salvadors Dalī, Andrē Masons, Mišels Lerī, Robērs Deno u. c.), kuri minējuši tādas Miro patriotisma pazīmes kā olīvkoka zars viņa ža­ke­tes kabatā un pēc formas Latvi­jas cūkpupām līdzīgo ceratonijas pupiņu (praktiski izman­tojamas tikai ēzeļu barībai) klātbūtne. Šis herbārijs un Montroigas zeme, ko ceļasomā no mājām uz Parīzi Miro veda sev līdzi, ir tie Kata­lonijas simboli, kas katru dienu atgādināja par bērnību.

No 90. gadiem gan process ir apgriezies - gandrīz katra Katalonijas banka, tūrisma vai apdrošināšanas firma (pat Barselonas Olimpisko spēļu logo) savā grafiskajā identitātē izmanto Miro, kā arī tikpat slavenā kataloņu arhitekta Gaudi krāsas un stilu, atzīstot, ka tā ir tautas tāpatība.

...poēzija

Lielākā daļa "Ainavās" iekļauto darbu tapuši laikā, kad jau­tājumi par Miro ģenialitāti vairs nebija aktuāli. Piemē­ram, vēl 1943. gadā, būvējot Hilton viesnīcu Sinsinati, nekustamo īpašumu biznesmenis, filantrops un atbildīgais par šo objektu Džons Džosia Emerijs, vērojot Miro skices lielformāta gleznai restorāna terases noformējumam, esot smaidījis un teicis: "Tas ir ļoti interesanti. Sakiet - kā jūs atšķirat labu Miro no slikta?"

Miro darbos redzamo nevar izstāstīt, to var tikai interpre­tēt atbilstoši uzkrātajiem piedzīvojumiem un zināšanām māk­slā, par ko autors nepārtraukti reflektē. Liela daļa darbu nosaukti vienkārši - "Glezna", nekautrējoties sevi tādē­jādi dēvēt par mākslinieku un skatītājam rādīt mākslas darbu, kurā nav konkrētu priekšmetu, tikai detaļas vai fragmenti, kas veido koptēlu vērotāja galvā, tam pietiekami ilgi iedziļi­noties. Miro par to teicis: "Glezna veidojas no otas triepie­niem kā dzeja no vārdiem. Jēga rodas vēlāk." Trūkstot kon­krētiem objektiem, šķiet, ka attēlotas  idejas un domas, kas ik pa laikam noķeramas un gudrojamas. Pēc šādiem saskaņas brīžiem man ir līksmes pilns prāts un apjausma par klusu noslēpumu, kuru atklājot - jau zinu iepriekš - zaudētu kņu­došo sajūtu pakausī un iegūtu morālas paģiras, jo mans atstāsts būtu neizkopts un pārāk konkrēts.

Bet ir arī konkrēti un amizanti gadījumi, piemēram, mani saistīja stāsts par mākslinieka darba radīšanas procesu: uzsākot darbu, viņš neizbēgami nostājies pie tīra audekla un gaidījis sākumu - ko darīt, kādu krāsu lietot. Gleznā, pie kuras stāvu, melnais triepiens ir darba sākums, spēcīgs un lekns. Tālāk seko jau uztrenēta acs, jušana un zināšanas, kā darbu papildināt un attīstīt, - viss tumšos toņos. Baltais triepiens ir darba finišs, beigas - pēc tā vairs nekas nav vilkts, gaišās, mazās pilītes, kas atlēkušas otas trieciena rezultātā, redzamas izsijātas pa visu darbu. Domas uz citu pusi pārbīda kāda meitenīte ar cukurgailīti vienā rokā un tēti pie otras rokas. Viņa ir bērns, kas kaunu nepazīst un skaļā krievu balsī stāsta savu vērojumu par melno nezvēru, kurš uzbrūk zemei, un balto zīmi, kas noteikti visus izglābs, jo pilītes jau redzami saēdot šausmoni.

Zinātnisku Miro darbu analīzes mēģinājumu neuzņemos veikt, jo tad mani, manuprāt, piemeklētu "Simpsonu" seriāla varoņa Homēra liktenis: sērijā "Tas deviņdesmito šovs" viņš, ieraudzījis Mēnessputna skulptūru Springfīldas parkā, skaļi izlasīja: "Mārdž, vai tu stāvi aiz tās Žuan Mairo statujas?" - un nekavējoties tika atmaskots. Snobisku zinā­tāju bariņš viņu nodēvēja par townie, personu, kas dzīvo studentu pilsē­tiņā, bet nav pie tās akadēmiski piederīgs.

Pats Miro runāt māk, tāpēc viņa citātus izstādes kuratori rakstījuši uz sienām. Viņš ir atklāts un saka, ko jūt, bet par dar­biem neko konkrētu nepavēsta un slidinās pa dažādām tē­mām vienlaikus, arī izteikumos atstājot vietu iztēlei. "Debesu skats mani saviļņo. Jūtos aizkustināts, kad redzu pusmēnesi vai sauli bezgalīgajās debesīs. No otras puses, manos plaši tukšajos gleznu fonos ir ļoti mazi objekti, viss kailais mani vienmēr dziļi vilinājis."

...Miro

Pretēji parastajam ekspozīciju paņēmienam, kad doku­menti, kas raksturo izstādīto darbu autoru, ir sīki aprakstīti, fotogrāfijām, kurās tverta Miro dzīve, nebija paskaidroju­ma - šajā izstādē skatītājam viss bija jāizgudro pašam. Bija vienīgi attēli, kas, reproducēti lielā formātā, atgādināja glez­nas. Nebija minēti pat fotogrāfiju autori, galvenajā lomā - tikai Miro. Septiņiem attēliem no astoņiem autors noteikti ir spāņu reālisma fotogrāfijas aizsācējs Fransesks Katala-Roka (Francesc Catalá-Roca), kas pazīstams ar nesamocītu un vieglu dzīves attēlošanu perfektā kompozīcijā. Miro darbu viņš dokumentējis vairākus gadus, bet fotogrāfijas izstādei atlasītas no perioda, kad Miro bija slavens un bagāts. Simbols tam ir trijos attēlos skatāmā Miro māja un darbnīca, kas no ārpuses atgādina kruīza kuģi: liela, balta un iekārojama.  Raugoties no mājas iekšpuses, šo iespaidu vēl paspilgtina pa logu redzamais Vidusjūras skats.

Man vienmēr paticis novērot mākslinieku darbnīcā strādājam - kā top glezna, kā tā mainās un cik kļūdaini es darba procesā iztēlojos to gatavu, kad, piemēram, puķes pēc mirkļa ir gaiļa spalvas un tas viss beigās - portrets. Fotogrāfi parasti cenšas iemūžināt tieši mākslas darba beigu stadiju, jo iespēja fotogrāfijā identificēt šedevru it kā piešķir attēlam lielāku nozīmi. Taču mani interesē nevis gatavā glezna, bet tieši norise, piemēram, kur Miro redzams, cieši spiežot otu audeklā, tai gandrīz vai saplūstot ar virsmu. Un interesanta ir klātbūtnes sajūta, kas panākta dabiski, jo Miro ir ļoti koncentrējies savam darbam. Viņš izteicies: "Es strādāju kā strādnieks fermā vai vīnogu laukā. Materiāls pie manis nāk lēni. Piemēram, mana formu leksika nav atklāta vienā dienā, tā atrada veidu, par spīti man." Fotogrāfijas ir lielisks vizuālais pretinieks gleznām, un izstādē konkrētais pret abstrakto darbojas kā bezrūpīgi atrisināmā vienādojumā, kur vienmēr personība ved pie savas mākslas un māksla - pie personības izzināšanas.
 
Atgriezties