VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kreatoloģija: “Nepieciešami tālāki pētījumi!” Vilnis Vējš Dodoties uz tikšanos Kreativitātes zinātniskajā institūtā (KZI), uz mirkli iztēlojos ceļamērķi kā vienā no brāļu Strugacku romāniem aprakstīto "Brīnumdarīšanas un burvestību zinātniski pētniecisko institūtu", jo tā pētāmais objekts man tiešām šķita brīnumiem un burvībām radniecīgs. Taču lai institūta dāmas man piedod šo fantāzijas rotaļu, jo tobrīd vēl biju virspusēju pieņēmumu varā. Desmit gadu pavadījušam dažādu reklāmas aģentūru kreatīvajos departamentos, man joprojām nebija skaidrs, kas tā kreativitāte tāda ir, un tādēļ biju visai pārsteigts, internetā uzejot ziņas, ka tepat Imantā attīstās pavisam jauna zinātne - kreatoloģija. Turpat tīmeklī bija rakstīts, ka KZI darbojas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas paspārnē un ka to vada Dr. psych. prof. Rita Bebre. Biju lasījis arī, ka institūts pastāv jau vairākus gadus, organizējis desmit starptautiskas konferences un izdevis piecus zinātnisku rakstu krājumus. Pretēji iedomātajam saruna ar Ritu Bebri risinājās pavisam ikdienišķā birojā lietišķā atmosfērā. Pirmais, ko profesore uzsver, ir - kreatoloģija ir viņas pašas radīta starpnozaru zinātne, kas cēlusies no pieredzes daiļrades psiholoģijas pētīšanā caur mirklīgu domas uzliesmojumu. Tikai pēc šī radošā akta zinātniece noskaidrojusi, ka kreatoloģijai veltīti žurnāli jau tiek izdoti Irānā un Japānā. Tagad esot izveidojusies laba starptautiska sadarbība. Vārda "kreativitāte" vietā mierīgi varot lietot vārdu "radošums", jo tas ir terminoloģijas komisijas oficiāli atzīts. Savukārt, runājot par personības kreativitātes attīstīšanu, Rita Bebre iesaka lietot vārdu "atraisīt", tātad skatīt kreativitāti nevis kā potenciāli izaudzējamu, bet personībai pilnā mērā piemītošu, tikai kaut kādu iemeslu dēļ "sasaistītu" īpašību. Tālāk uzzinu, ka pasaulē populāra ir kreativitātes pētniecība tādās jomās kā bizness un menedžments, turpretī KZI vairāk pievēršas mākslas kreativitātei. Jau pēc intervijas pārlapojot institūta izdotā rakstu krājuma "Radoša personība" ceturto un piekto sējumu, acīm redzama kļūst arī kreatoloģijas sasaiste ar pedagoģisko perspektīvu - liela daļa pētījumu veltīta izglītības praksei, sākot ar "Kreativitātes iespējas mājturības integrācijā ar eksaktajiem mācību priekšmetiem pamatskolā" (Liene Rasnača, Anita Aizsila)1 un beidzot ar "Pensionēto skolotāju radošās iedvesmas un atklāsmes brīžu iezīmes" (Ārija Karpova)2. Nav aizmirsta arī vidējā paaudze - piemēram, pētījumā "Mākslas un foto terapijas ietekme grupas darbā uz pašaktualizāciju un iekšējo saskaņas izjūtu sievietēm briedumā" (Solveiga Siliņa)3. | |
 (81.-82. lpp.) Dr. psych. prof. Ritas Bebres zīmējums | |
|
Profesore stāsta, ka kreatoloģija ir starpnozaru zinātne, kurā darbojas psihologi, ģenētiķi, pedagogi utt. un kuras interešu lokā ir kreativitāte kā personības iezīme, kā process un arīdzan kā produkts. Trīs "P" - smaida Rita Bebre, un es pārtveru šo smaidu, jo esmu pamanījis, ka trīs, piecu vai septiņu burtu maģiskās kombinācijas viemēr ir bijušas pa rokai it visiem reklāmas vidē sastaptajiem kreativitātes guru. Trīs ir arī kreativitātes galvenie rādītāji - novatorisms, oriģinalitāte un sociālais derīgums (nozīmīgums). Tie man šķiet visai neskaidri, jo ietver plašas interpretācijas iespējas, - par pirmajiem diviem vismaz mākslinieku aprindās vienmēr "domas dalās", lai vai kas tiktu apspriests, bet trešais izriet no vispārīga sabiedrības viedokļa, tās locekļu kopīga atzinuma vai vienošanās. Vai kreativitāte eksistē arī pirms sabiedrības "sprieduma", tā sauktajiem panākumiem, mani interesē visvairāk. Tādēļ taujāju tālāk - kā kreativitāte diagnosticējama? Attiecībā uz personības kreativitāti izrādās - tās diagnosticēšanai precīzu aparātu nav. Tiesa, pastāv zinātne psihometrija, kas pēta smadzeņu procesus ar dažādu ierīču palīdzību, bet kreativitāti vai tās atbūtni (jeb sasaistītības vai atraisītības pakāpes) tādā veidā noteikt nevarot. Uz jautājumu, vai kreativitāte ir ģenētiski pārmantojama, Rita Bebre atbild mīklaini, atsaucoties uz akadēmiķi Elmāru Grēnu, kas viņai privātā sarunā atbildējis vēl mīklaināk - ja cilvēkam esot ko attīstīt, tad esot, bet, ja ne, tad neesot (jau gatavojoties sarunai, es šo pašu jautājumu uzdevu populārajam gēnu pētniekam Jurim Šteinbergam un saņēmu atbildi, ka nekāds kreativitātes gēns, protams, neeksistējot). Ja kādu interesē radošas domāšanas priekšnosacījumi smadzeņu līmenī, der palasīt Dr. biol. Jēkaba Raipuļa rakstu "Vai radošām spējām ir nepieciešamas īpašas smadzeņu funkcijas?"4, kurā teikts, ka "(..) radošai darbībai (spējām) pamatā ir smadzeņu uzbūves un funkciju specifitāte ar noteiktām smadzeņu centru aktivitātēm un arī neiromediatoru sintēzes un noārdīšanās relatīvām sakarībām" (22. lpp). Turpat arī slēdziens, ka "radošuma stimulēšanas ietekme uz psihes procesiem šobrīd vēl ir nepietiekami izpētīta, tādēļ tās praktiska izmantošana ir priekšlaicīga" (27. lpp). Runājot par kreativitātes atraisīšanās ceļu, profesore Bebre pauž uzskatu, ka kreativitāte ir atkarīga gan no dotībām, gan vides, tomēr nepietiekami esot novērtēta personības iespēja pašai pilnveidoties. Kreatīvās domāšanas diagnosticēšanai visā pasaulē kalpo 20. gs. 60. gados Amerikā radītais Torensa tests, kura adaptēšanai Latvijas apstākļiem KZI iegādājies licenci. Darbs joprojām norit. Tālāk uzzinu, ka personības kreativitāte iedalāma primārajā un sekundārajā, piemēram, salīdzinot komponista un mūzikas izpildītāja darbības īpatnības. Savukārt kreativitāte kā produkts arī iespējama divējāda - piemēram, tehnikā un zinātnē kreativitātes pamatā ir ideja, kas balstīta domāšanā. Savukārt mākslā - tēls, kas dzimst iztēlē. Ar to izskaidrojams, ka zinātnieki eksperimentos bieži vien nonāk pie vienāda rezultāta, bet mākslinieki - pie pilnīgi pretēja. Sarunā pievēršamies jautājumiem par kreatīvu procesu. Rita Bebre min hiperslavenā, arī Rīgā pabijušā kreativitātes guru De Bono individuālās un kolektīvās kreativitātes attīstīšanas tehnoloģijas. Atceramies septiņu cepuru metodi - tās būtība ir tāda, ka grupas dalībnieki breinstormā (prāta vētrā) sadala lomas - skeptiķa, optimista, prātotāja, fantazētāja utt. Lai būtu interesantāk, uzliek arī dažādu krāsu cepures un procesa laikā ar tām (un arī lomām) mainās. Šajā sakarā jautāju profesorei, ar ko izskaidrojama arvien pieaugošā tendence saistīt kreativitāti ar grupas, nevis individuālu darbu (man gan ir pašam sava atbilde - tā "kreatīvās tehnoloģijas" var pārdot lielākam skaitam cilvēku un vairāk nopelnīt). Vai grupā kreativitāti var iegūt, saskaitot individuālās kreativitātes vai varbūt reizinot? Rita Bebre pārformulē jautājumu - vai kreativitāti var skatīt kā grupai piemītošu īpašību? - un tā noskaidrošanai aicina talkā vienu no institūta līdzstrādniecēm. Abu atzinums ir, ka jā, lai gan ar piebildi, ka šādi pētījumi pasaulē vēl nav veikti. Un arī, ka KZA nodarbojas ar individuālās kreativitātes pētniecību, kas atbilst orientācijai uz mākslas kreativitāti, kura savukārt, dzimusi no tēla, nevar būt kolektīva. Pēc sarunas mājās lasu pētnieku rakstus institūta izdevumos, kur secinājumu daļā līdzās interesantiem atzinumiem ir ne mazums vispārīgu izteikumu: "Radošas personības jēdziens cieši saistīts ar vēlmi pilnveidoties un radoši realizēties"5, "Pozitīvas emocijas, lietderīgs laika izlietojums rada pamatu noturīgai motivācijai un rosina tālākai radošai darbībai"6, "Garīguma psiholoģijā garīgās izpausmes izpēte ietver (..) izpratni par garīgumu kā neatņemamu cilvēka dzīves kreativitātes kvalitāti"7. Tas pārliecina, ka pētījumi jāturpina. | |
| Atgriezties | |
