VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Naudas ir vairāk nekā ideju Laima Slava Intervija ar Latvijas Republikas kultūras ministri Helēnu Demakovu 2008. gada 18. martā | |
 Helēna Demakova | |
Laima Slava: Kādi apstākļi pamudinājuši Kultūras ministriju uzņemties iniciatīvu radošo industriju attīstīšanai? Helēna Demakova: Atbilde meklējama vienā no mūsu konferencēm "Septiņas māsas" par radošajām industrijām, kas diezgan nepārprotami pauda, ka Ekonomikas un Izglītības ministrijas ir vājas. Ekonomikas ministrijā ilgstoši nebija ministra, bet Izglītības ministrija pati par sevi ir vāja, ar šauru zināšanu loku. (Šobrīd situācija ir labāka, ir stabili ministri.) Šai nav jābūt Kultūras ministrijas iniciatīvai, man patika Vēsmas Konteres "Dienā" teiktais, ka tas nav Kultūras ministrijas uzdevums. Absolūti ne, tā ir tīri ekonomikas lieta, bet kā aktīva politiķe, kas darbojas savas partijas valdē, es vienkārši nevaru noskatīties uz bezdarbību. Atšķirībā no Igaunijas, kur gan premjers, gan ekonomikas ministrs bija aktīvi iesaistījušies Eiropas struktūrfondu novirzīšanā ar iezīmētu budžeta ailīti "radošā industrija", Latvijā nekas tāds nebija noticis, jo Ekonomikas ministrijai bija grūti saprast, ka tas ir kaut kas autonoms. Lai arī igauņiem līdzekļi ir nelieli, runa ir par sapratnes veidošanu. Kultūras ministrijas resursi tiek izmantoti nevis kaut kādām biznesa aktivitātēm - pasarg, Dievs! - bet tieši izpratnes veidošanai. Tieši fundamentālās bāzes stiprināšanai, kur kā virsprodukts tautsaimniecībā radīsies biznesa slānis. L.S.: Un kā tieši noris sadarbība gan ar valsts, gan varbūt arī ar nevalstiskajām un privātajām struktūrām? H.D.: Jau pieminēju Ekonomikas ministriju, kur mums ir izveidota kopīga darba grupa, kas varbūt skan birokrātiski, bet savā ziņā tas ir vienīgais veids, kā izkustināt no stagnācijas. Līdz šim ir darbojusies 2006. gadā ar manu rīkojumu nodibinātā Dizaina padome pie Kultūras ministrijas, kas ir aplam. Ar ekonomikas ministru vienojāmies, ka padome būs pie viņiem. Pašreizējais ekonomikas ministrs ir gatavs to pārņemt, un noris jaunas Dizaina padomes veidošana pie Ekonomikas ministrijas. Visnopietnākais sarunu partneris līdz šim man un Kultūras ministrijai ir bijis Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors Andris Ozols, izglītots un daudzpusīgs cilvēks, kurš saprot šī biznesa īpatnības. Nākotnē mana lielā cerība ir izveidot kopā ar ieinteresētiem uzņēmējiem kopīgu dizaina apmācības atbalsta programmu. Tas nozīmētu, ka valsts ar struktūrfondu palīdzību atbalsta vecāko kursu dizaina studentu stažēšanos vai pat iesaistīšanos uzņēmumu darbībā. Uzņēmēji cieš ļoti lielus zaudējumus, izstrādājot jaunus dizaina prototipus, - par to es pati vairāku dienu garumā pārliecinājos "Latvijas finierī", kur viena koka zirdziņa prototipa izstrāde izmaksā apmēram 40 000 latu. Lai stiprinātu šo augsto pievienoto vērtību, valstij ir jāatbalsta uzņēmējdarbība. Tā varētu būt īpaša stipendija tiem augstāko kursu studentiem, kas iesaistās uzņēmējdarbībā. Kad nevis uzņēmējs maksā viņiem algu, bet valsts piemaksā, un iegūst gan uzņēmējs, gan students. Jau vairākus gadus esmu runājusi par šo tēmu Ekonomikas ministrijā, vistraģiskāk bija, kad ministrs bija Kariņš, tad vispār saruna nevarēja notikt, viņš nesaprata, par ko es runāju. Šobrīd ledus ir izkustējies. Mums ir parakstīts nopietns protokols arī ar Rivžas kundzi, kura problēmu saprata, bet viņai bija ļoti grūti vadīt ministriju, kad valsts sekretārs torpedēja tās darbu, ilgstoši nenāca darbā un tiesājās, - tā nevar būt, jo administratīvo un finansiālo atbildību uzņemas valsts sekretārs, bet ministram ir jāvirza idejas, taču viņš nevar virzīt idejas, ja nav komandas. Rivžas kundze bija laba ministre, bet komanda darbojās pret viņu. Viņas lielais nopelns radošo industriju kontekstā, kam būs ļoti lielas un tālejošas sekas, - gastronomijas koledža Rīgā. Tagad tai jau vieta ir izvēlēta - spīķeros. Pateicoties Rolandam Lappuķem, kas bija aktīvs vēstnieks Francijā, mums izveidojās kontakti ar Francijas skolām. Francijā gastronomija ir Kultūras ministrijas, pie mums - Izglītības ministrijas pārziņā, līdz ar to bija nepieciešams šis starpministriju dialogs. Mēs to iesākām, Izglītības ministrija tagad turpina, un arī es esmu daudz strādājusi ar Rīgas domi, lai tiktu atrisināts spīķeru jautājums, lai tiešām būtu jauna, moderna, starptautiska gastronomijas skola, - tas ir tipisks radošo industriju paraugs, kam nav nekāda sakara ar Kultūras ministrijas naudām vai citu interešu ierobežošanu, vienīgi ar pareizu vīziju, kā valstij jāattīstās. Var jau kritizēt kapitālismu, bet to var darīt arī, labi ēdot, nevis aprobežojoties ar karbonādēm ar majonēzes rūtiņām par vēl bargāku naudu. Mums ir arī nevalstiskie partneri. Esam uzticējuši mācību programmu papildinājumu - dizaina izglītības pamatu ieviešanu visos kultūrizglītības līmeņos - nevalstiskajai organizācijai Dizaina informācijas centram. Es pati esmu iepazinusies ar darba grupas sastāvu, finanšu sadali, ar darba grafikiem, kas jāveic līdz vasaras vidum. Budžeta grozījumos tika piešķirti 100 000 latu šo jauno mācību programmu izstrādei. Manuprāt, izglītības bāzei ir jābūt savietotai ar fundamentālās mākslas apguvi. Ojārs Pētersons saviem studentiem Vizuālo komunikāciju nodaļā obligāti liek apmeklēt zīmēšanu, gleznošanu, mākslas vēsturi. Bez tā nav iespējams beigt Mākslas akadēmiju. Tāpēc es esmu skeptiska pret jaunradītām mākslas augstskolām ar dizaina programmām, kurām nav dziļā kultūras tradīcijas fundamenta. Mēs stiprināsim savas koledžas, stiprināsim savas trīs kultūras un mākslas augstskolas, veidosim jaunu dizaina koledžu Liepājā, bet tas ir starpposms starp mākslas skolu, ko Smaida Rubeze ļoti veiksmīgi vada, un augstskolu, kurā, pateicoties Kalles Bjoršmarka un Kristīnes Briedes iniciatīvai, jau ir ieviesta interaktīvā, multimediālā dizaina apmācība, taču koledžas līmeņa iztrūkst. Un tas būtu milzīgs impulss visam Dienvidkurzemes reģionam. L.S.: Šie pasākumi, kas ļoti koncentrēti tagad ir sevi pieteikuši, varbūt arī rada bažas mākslinieku vidē, vai, pievēršoties radošo industriju attīstīšanai, nekomerciālie mākslinieki netiek atbīdīti, par viņiem Kultūras ministrija vairs negrib domāt... H.D.: Nav nekādas abstraktas Kultūras ministrijas, ir tie paši speciālisti, kas nodarbojas ar to, ar ko līdz šim, vai tas būtu teātris, vizuālā māksla vai kas cits, - vienkārši latvieša daba acīmredzot ir tāda, kas nespēj saprast, ka mēs arvien izplešamies. Arī kultūras ministram ir cits profils, domāju, ka manā laikā tas ir iedibināts. Ceru, ka kultūras ministrs nekad vairs nebūs tikai tāds skaisti runājošs cilvēks, lentīšu griezējs, kas nenāk ar jaunām iniciatīvām. Taču tas nekādā ziņā nenozīmē nobradāt to, kas jau bijis labs fundamentālajā kultūrā vai kultūrizglītībā. Ja runājam par dizaina izglītību, tad ne jau uz pamata programmu rēķina. Mēs tikai paplašināmies. Mēs neko nelikvidējam. Tāpat ar fundamentālo kultūru. Viens no kreisiem jauniem ģēnijiem, ar kuru man iznāca saskare un kurš kritizēja šo mūsu reālpolitisko darbību, kas ir nepieciešama, lai mēs nepaliktu nabagi Eiropas nomalē, uzdeva man ļoti muļķīgu jautājumu: kādā sakarā ir jāsubsidē Opera, tā taču pati pelna! Tagad es cīnos par diviem miljoniem lielākām dotācijām Operai nākamgad. Tāpat mēs redzam, cik nopietni ir augušas algas dažādās jomās - Nacionālajā bibliotēkā, piemēram, tās ir daudzkāršojušās. Kultūras jomā vispār - vai tas būtu mantojums vai citas nozares - ļoti nopietni līdzekļi ir nākuši klāt. Pret mūsu simt desmit miljoniem minētie simt tūkstoši ir vienīgā nauda, kas kā papildinājums paredzēta dizaina ieviešanai kultūrizglītības sistēmā. Vai tas ir kāda kreisa kritiķa, kurš var atsaukties uz kaut kādiem kanoniskiem, gandrīz simt gadu veciem tekstiem, pūļu vērts? Tā ir procesa primitivizēšana. Vai tad labāk, lai kultūras ministri tikai staigā pa izstāžu atklāšanām un klausās garlaicīgas runas, nevis nodarbojas ar to, ko citi ministri nav izdarījuši? Es nāku no partijas, kurā mēs esam ļoti, ļoti darbīgi cilvēki. Vienkārši noskatīties, ka Latvija neieiet tajā nišā, kur varētu ieiet ar mūsu milzīgo potenciālu, - tā ir nodevība pret vēlētāju, kas ir vēlējis par aktīvu cilvēku. Nav noslēpums, ka manā laikā sākās arī kultūras mantojuma digitalizācija - arhīvos, muzejos, bibliotēkās, kam nebija ne santīma; tā nauda tika izcīnīta vēl Emša valdības laikā. Šodien tiek uzsākta arī kinomantojuma digitalizācija. Runa ir par papildu komponentiem, kas ir svarīgi. Arī pelnīt naudu. Jo ir taču tā, mīļie latvieši: ja naudu nenopelna, tā ir jāaizņemas vai jāzog. Un tad vienā brīdī ir pilnīgs fiasko. Uzskatu, ka mums ir jāiet uzņēmējdarbībā, mēs nevaram tikai tirgot apaļkokus, mums ir arī jārada simts un viena lieta! Es nedomāju, ka brīvā tirgus apstākļos tam varbūt ne-ģēnijam, kas ir beidzis Mākslas akadēmiju un nespēj sarīkot personālizstādi, kā politiska protesta forma būtu jāizvēlas kāda aplama darbavieta, drīzāk jārada viņam iespēja iet uz kādu reklāmas aģentūru vai kur citur, kur viņš var likt lietā savas radošās izpausmes un saņemt cilvēka cienīgu atalgojumu. L.S.: Reklāmas industrija ar naudas vilinājumu jau savā laikā ir nosūkusi ne viena vien talantīga mākslinieka radošo spēku... H.D.: Es tādēļ runāju tieši par tiem māksliniekiem, kas mācību periodā ir sapratuši, ka negrib sevi īstenot tīrā daiļradē. Tagad ir vērojams gluži pretējs process nekā savulaik, kad, lai izdzīvotu, bija nepieciešamība mesties reklāmas biznesā, - tagad māksla tiek agresīvi pirkta! Ļoti agresīvi tiek veidotas privātkolekcijas, ir izstādes, kuru darbi tiek izpirkti, pirms izstāde atklāta. Vai tās ir korporatīvās intereses kā bankām vai privātkolekcionāri, kas sacenšas, kurš vairāk nopirks, - nauda tirgus apritē ir liela! Es runāju tikai par tiem, kam ir neīstenojies radošums. L.S.: Ja bažas nav pamatotas, vai ir kas jauns, kas tiek piedāvāts tieši vizuālajām mākslām? VKKF padomes joprojām satraucas, ka līdzekļu, ko dalīt, attiecībā pret pieprasījumu ir maz. Arī radošo darbnīcu jautājums ir aktuāls. Vai ir domāts, kā vēl vairāk atbalstīt tieši radošo procesu? H.D.: Pirmām kārtām jāsaprot, ka viss nevar notikt vienlaicīgi. Vizuālā māksla tomēr ir tikai viena no jomām, bet valstij ir jādomā par radošo procesu kopumā. Kad sāku strādāt, es zināju par Egila Rozenberga ļoti nopietnām iestrādēm Zvārtavā, veidojot rezidenču centru, kas turpina attīstīties. Mēs no ministrijas puses tam sekojam. Pakāpeniski burtiski tukšā vietā ir radītas jaunas sistēmas radošam atbalstam, piemēram, Ventspils rakstnieku un tulkotāju māja. Ļoti svarīgi tomēr ir uztvert iniciatīvas no apakšas. Ir jābūt aktīviem cilvēkiem, nevalstiskajām organizācijām, kas rosina, un valsts tikai seko. Nevar būt tā, ka mēs no augšas tagad uzspiedīsim kaut ko kādai nozarei. Tā bija Noras Ikstenas un Latvijas Literatūras centra iniciatīva, ļoti nopietna un pamatota, tādēļ arī man ir pietiekama argumentācija, zinot iesaistītos spēkus, pārliecināt Finanšu ministriju par Ventspils centru. VKKF nav vienīgais avots. Pagājušā gadā mēs pirmo reizi esam deleģējuši valstisku funkciju izpildi ar trīs gadu līgumiem daudzām nevalstiskām organizācijām, ļoti jaudīgām. Tas ir pirmais atbalsts radošumam, kur pašas organizācijas izvēlas, ko atbalstīt. Mums ir trīs gadu valsts līgumi ar trim vizuālās mākslas organizācijām, tātad stabils finansējums: tas ir Laikmetīgās mākslas centrs, kur finansējums ir trīskāršots, "Noass" un RIXC. Vienīgais, ko mēs no viņiem esam prasījuši (un tā ir mana strikta prasība) - pēc pusotra gada atskaitīties, ar kādiem privātiem resursiem viņi ir runājuši. Privātie līdzekļi pašlaik ir ļoti lieli. Ir izveidojušies divi vērā ņemami fondi - "Aizkraukles bankas" fonds un "Rietumu bankas" fonds. Ļoti nopietni tieši nekomerciālās aktivitātes atbalsta kā "Hansabanka", tā "Unibanka". Viena no minētajām vizuālās mākslas organizācijām - es nesaukšu vārdā - kategoriski sākotnēji iebilda: ko ministre iedomājas, ka viņiem jāstaigā ar cepuri apkārt, viss ir jāfinansē valstij! Ja nevīžo tikties un kaut reizi mēnesī uzrakstīt kādu vēstuli, tad mēs domāsim, vai savu atbalstu turpināt. Tā kā izdevās valdības deklarācijā iekļaut alternatīvās kustības, kurās tiešām ir runa par radošumu, tad mums trīs gadu līgums ir arī ar "Skaņu mežu" un "Arēnu", kas ir jaunās mūzikas festivāli. Šis atbalsts skaņu mākslai, kas dzimst, ir ļoti, ļoti vajadzīgs. Manuprāt, tā ir no visām mākslas formām visapdraudētākā - ļoti komplicēta, ar mazu auditoriju, vēl mazāku nekā laikmetīgajai mākslai. Šogad mums būs jāveido konkurss par ilgtermiņa sadarbību literatūras jomā, ir deleģējums Jaunā teātra institūtam - tas ir stabils finansējums, un tādus piemērus varētu minēt vēl. Ir jāsaprot, ka katrā jomā pakāpeniski veidojas dažādi atbalsta fondi, bet nekas jau nav jāizgudro no jauna, ir jāturpina iesāktās programmas, nevis tās jālauž, ir jāaudzē kaut kas klāt. Ļoti svarīgi ir nostiprināt tādas lietas, kas jau iegājušas kultūrvidē. Mēs atceramies vēlmi kādreiz likvidēt mūsu līdzdalību Venēcijas biennālē - tā arī ir nopietna nodokļu maksātāju nauda, kas aiziet radošā procesa atbalstam. Ja runājam par stabilām lietām, kas ļoti reti izskan publiskā telpā, tad ir arī Kultūras ministrijas rīkotais konkurss par iespējām uzturēties Cité darbnīcā Parīzē. Kad es atnācu, tāda konkursa nebija. Tagad ir noregulēts, ka tas notiek konkursa kārtībā, kuru izvērtē ļoti nopietna komisija. Bet pats galvenais, kas noticis pēdējo gadu laikā, ir lielie festivāli. Vai tas būtu "Francijas pavasaris" Latvijā un "Pārsteidzošā Latvija" Francijā vai ļoti nopietnie festivāli šogad - Vācijas festivāls Latvijā un Latvijas festivāls Vācijā, Krievijas dienas Latvijā un Latvijas dienas Krievijā, kā arī Latvijas līdzdalība Gēteborgas grāmatu tirgū -, tie ir lieli līdzekļi, kas augstākā profesionālā līmenī ieiet radošajā procesā. Runājot par Alises Tīfentāles veidoto fotoizstādi Maskavā - tie ir līdzekļi, kas ieguldīti radošajā procesā: cilvēkiem, kas radījuši darbus īpaši šai izstādei, kas veidojuši katalogu. Ģeniālā Ramonas Umblijas plakātu izstāde mūsu sarunas laikā vēl turpinās Vinzavodā, absolūtā top vietā Maskavā! Tikko mūsu prezidents atklāja Latvijas kultūras dienas Vācijā, kur ir ļoti daudz dažādas elektroniskās mākslas, mūzikas aktivitātes, daudz jaunradītu vērtību. Īpaši pasākumi tiek producēti Gēteborgas grāmatu tirgum. Festivāli ģenerē papildu līdzekļus kultūrai un radošam procesam. Tieši tam procesam, kas top šeit un tagad. Arī konkurss par pieminekli padomju deportācijās cietušajiem bija milzīga līdzekļu pieplūde vizuālajai mākslai! Mēs varējām pārliecināties gan par savas tēlniecības kvalitāti, gan par kreativitāti vispār, un nopietni naudas līdzekļi aizgāja uzvarētājiem, no kuriem divi ir latvieši un viens - ārzemnieks. Iniciatīvu ir tik daudz, ka tāds žurnālists vēl nav dzimis, kas to visu varētu aptvert. Ar to es gribu teikt, ka kultūrpolitikas kvalitāte ierēdņu līmenī mums diemžēl ir augstāka nekā izvērtētāju līmenī. L.S.: Kā veicas ar Laikmetīgās mākslas muzeju, joprojām lielāko iztrūkumu mūsu aktuālajā mākslas scēnā? Pastāv arī uzskats, ka muzejam būtu jāvada laikmetīgās mākslas process, un, kamēr muzeja nav, šis process ir maz efektīvs... H.D.: Laikmetīgās mākslas muzejs ir procesa vainagotājs, bet ne līdz galam katalizators. Ir ļoti svarīgas tādas mākslas telpas, kas pašorganizējas. Jo kaut kādā veidā šis muzejs būs - patīk tas mums vai ne - smagnēja valstiska institūcija. Katrā ziņā - valsts dotēta institūcija. Pat ja tai būs sabiedriskas organizācijas statuss, kas būtu vislabāk. Vienalga, tas nozīmēs smagnējas atskaites procedūras Valsts ieņēmumu dienestam un Valsts kontrolei, kas, protams, ir labi. Process nekad nav virzāms. Tie, kas 1917. gadā sanāca Cabaret Voltaire telpās Cīrihē, lai rakstītu savu pirmo dadaisma manifestu, nebija valsts vadīti. Futūrisma manifests tapa pretēji tābrīža Itālijas valstij utt. Kad Oļegs Tillbergs vāca savus pirmos, kā viņš teica, hlamus, tas nenotika ar padomju valsts svētību. Viņš to darīja un visu organizēja pats. Arī manas pirmās izstādes bija tikai kaislības, mīlestības pret mākslu auglis. Negribas kļūt patētiskai, bet tam nebija nekāda sakara ar institucionālām struktūrām. Sorosa fonds, kur varēja kādu atbalstu dabūt, radās vēlāk. Naudu pirmajai Baltijas valstu mākslinieku izstādei Tallinā Krisbergs Andreja Kaufmaņa klātbūtnē iebēra manā dermatīna portfelītī, jo mums nebija pat, par ko benzīnu transportam nopirkt. Ir jābūt entuziasmam no mākslinieka, no kuratora puses, valsts uzdevums ir tikai sekot nopietnām privātām iniciatīvām. Jau kuro gadu pēc kārtas "Dienas" kultūras balvu iegūst vizuālajās mākslās ļoti cienījami cilvēki. Taču viņi iemieso to, ko savulaik, pirms 12 gadiem, rakstīja manis bezgala cienītais Eduards Kļaviņš izstādes Personal Time katalogā (1996) par Imanta Lancmaņa mākslu, kura radās uz vietējo autoritāšu virtuozā postimpresionisma fona. Šobrīd iztrūkst cilvēku, kuriem patiesi rūp laikmetīgā māksla, iztrūkst balss publiskajā telpā par to, kas ir starptautiski konvertējama vērtība. L.S.: Ja runājam par starptautiski konvertējamām vērtībām, tad labprāt informēju ministri, ka vēl kā žurnāla galvenā redaktore saņēmu uzaicinājumu pieteikt divus jaunus autorus starptautiskai izstādei L'Art en Europe ("Māksla Eiropā"), ko organizē franču vizuālās mākslas žurnāls BeauxArts magazine, pieaicinot 27 Eiropas "prestižāko laikmetīgās mākslas žurnālu vadītājus". Ar prieku viņi akceptēja Katrīnas Neiburgas un Mika Mitrēvica kandidatūras. Pašlaik noris sarunas par konkrētiem darbiem, kas tur tiks realizēti. H.D.: Manuprāt, izcilākais notikums izstāžu dzīvē Latvijā - tagad es nerunāju kā ministre, jo politiķiem tur nav jājaucas iekšā, es runāju kā cilvēks, kurš pārskatāmā nākotnē atgriezīsies pie mākslas kritikas un teorijas, - izcilākais pienesums laikmetīgās mākslas kustībai kā procesam pagājušajā gadā nebija ne Andrejsalā, nedz oficiālajās izstāžu zālēs. Visnopietnākā jaunradītā vērtība bija Viestarta Gailīša kūrētā izstāde jaunajā industriālajā zonā Pārdaugavā ar nosaukumu "Skan". Absolūti kaut kas nebijis, inovatīvs un tiešām atkal robežas pārkāpjošs. Pilnīgi svaigs. Un tas palika ārpus jebkādām nominācijām un balvām. Mēs ar domubiedriem bijām visai satraukušies par tādu nospiedumu publiskajā telpā. L.S.: Un tomēr - kas šobrīd notiek muzeja, ja tā var izteikties, virtuālajā telpā? H.D.: Pakāpeniski tiek veidota kolekcija. "Studija" būs pirmā, kas uzzinās, ka esam ieguvuši ļoti ievērojamus līdzekļus, daudzus simt tūkstošus eiro! "Jaunie "Trīs brāļi"" ir vinnējuši lielā konkursā nonkonformiskā mantojuma izpētei, iepirkšanai utt. Tas nozīmē, ka mēs varam pirkt visu mākslu pirms 1991. gada no šī reģiona - ieskaitot lietuviešu, igauņu, krievu. Veikt dokumentāciju. Arī darbus, kas ir iesākti tajā laikā un pabeigti varbūt pēc desmit gadiem. Kad es te atnācu strādāt, valsts sekretārs strikti pateica, ka norvēģi šo naudu ir iezīmējuši un Latvijas valstij tur nav teikšanas. Bet man ir tāda dīvaina daba, es aizlidoju uz Norvēģiju, tikos ar abiem atbildīgajiem ministriem - kultūras ministru un ārlietu ministru -, kuri, paldies Dievam, bija no radniecīgās konservatīvās partijas, un stingri viņiem noprasīju: vai tiešām to naudu dodat tikai tam, ko jūs uzskatāt par vajadzīgu? Viņi bija ļoti sašutuši, teica, ka esmu dezinformēta, ka nauda domāta tam, ko Latvijas valsts uzskata par savām prioritātēm. Mūsu prioritāte tomēr ir kaut kādā veidā salikt pa plauktiem to, kas noticis padomju laikā. Runa ir par vizuālo mākslu un topošo Laikmetīgās mākslas muzeju. Viņi teica - nav problēmu, rakstiet to savās prioritātēs. Mēs izgājām cauri ļoti sarežģītam procesam, aģentūra "Jaunie "Trīs brāļi"" piedalījās konkursā kopā ar daudziem pretendentiem. Viens projekts, kas ir ieguvis šo norvēģu naudu, jau publiskajā telpā ir izskanējis: Kuldīgas koka arhitektūras mantojuma restaurācija, namu atjaunošana augstākajā līmeni; otrs ir šis nonkonformiskās mākslas mantojuma projekts. Tā ka sāksim pirkt, sāksim dokumentēt, mākslas zinātniekiem būs lieli līdzekļi - varu iepriecināt tos, kas lasa šo rakstu! Lai tiktu līdz ēkai, līdz Rema Kolhāsa brīnišķīgajai vīzijai, ir jāveic virkne soļu. Piemēram, nesen, kad bijām ar padom niekiem tur, ēkā Andrejsalā, vairākiem no mums palika fiziski slikti no azbesta izgarojumiem šajā telpā. Ir jātiek vispirms vaļā no azbesta un tad jāvirzās uz priekšu. Pārāk strauji arī mēs nevirzīsimies, taču nav jau jānotiek tā, kā teica Veņečka Jerofejevs, "lēnām un nepareizi", bet jānotiek secīgi. Mēs strādāsim pie projekta, nevar muzeju būvēt vienlaicīgi ar bibliotēku. To es esmu solījusi arī Latvijas Bankas prezidentam, bet bibliotēkas būvniecība noritēs ļoti strauji. Bibliotēkas tehniskais projekts tapa trīs gadus, domāju, ka muzeja tehniskā projekta izstrāde tik ilgi neies, jo bibliotēka ir daudz sarežģītāks organisms, bet arī tas prasīs zināmu laiku. Paralēli ir jāstrādā pie pārvaldes modeļa. Dažādas idejas šobrīd tiek cilātas un izvērtētas. Daudzās iesaistītās puses ceļā uz šo muzeju - privātie atbalstītāji, aģentūra, andrejsalieši... tas viss ir daudz nopietnāk jākoordinē. Izskatās, ka mēs diversificēsim atbalstītājus: "Aizkraukles banka" vairāk atbalstīs tradicionālo mākslu, mazāk tradicionālai tiks piesaistīti jauni sponsori. Jāsaprot, ka tas ir bezprecedenta gadījums, ka mēs vienlaicīgi virzām trīs nozīmīgas kultūras būves un vēl Liepājas koncertzāli, - tāda gadījuma Latvijas vēsturē vēl nav bijis. L.S.: Muzeja lietas taču arī ēkas nozīmē virzās uz priekšu ne jau tikai ar valsts kapitāla palīdzību? H.D.: Protams! Privātkapitāls ir jau finansējis Rema Kolhāsa skiču projektu, un Jaunrīgas attīstības uzņēmums turpina finansēt aktivitātes Andrejsalā, katru gadu ieguldot vairākus simtus tūkstošu latu. Privātā biznesa lielais ieguldījums ir arī tas, ka viņi šīs daudzās aktivitātes, kas ir devušas lielu enerģētiku visai mākslas videi, ielaida savās telpās bez nomas maksas. Arī tur tiek piesaistīti dažādi | |
| Atgriezties | |
