VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Šie darbi tik labi mums vairs nepatīk” Elita Ansone Aijas Zariņas personālizstāde Prāgā, Kampas muzejā, no 2008. gada 7. februāra līdz 23. martam | |
 Skats no Aijas Zariņas personālizstādes | |
|
Tādā garā Latvijas mākslas vide izsakās par Aijas Zariņas pēdējo četru piecu gadu darbiem. Taču dīvainā kārtā tieši šos darbus izstādei ekskluzīvajā Kampas muzejā Prāgā izvēlējās muzeja veidotāja Meda Mladkova, čehu emigrante, kundze ar milzīgu pieredzi mūsdienu mākslas procesos. Meda Mladkova apmeklēja Aijas Zariņas personālizstādi "Princese uz zirņa", kas notika Rīgā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls", 2007. gada 9. februārī-11. martā. Kad centos ieteikt izstādē iekļaut arī 20. gs. 80. gados tapušā cikla "Eiropas nolaupīšana" un 90. gadu sākuma nāves un mīlestības tēmas darbus, kas, pēc manām domām, izstādi vērstu monumentālu un ekspresīvu, tūdaļ tiku apturēta savos centienos. Kļuva skaidrs, ka Mladkovas kundze ir novērtējusi Zariņas personību, viņas mākslas vērienu un dzīves principus, tāpēc uzskata, ka vienkārši ir jāuzticas un jārāda tas, kas top pašlaik. Jāļauj "strādāt" tam, ko rada personība. Meda Mladkova Aijas Zariņas izstādes "Mans ceļš" kataloga ievadā raksta: "Tiklīdz ieraudzīju viņas retrospektīvo izstādi, nešaubījos ne minūti par piedāvājumu viņas izstādei mūsu Kampas muzejā Prāgā. Stipra, gudra un skaista, viņa man atgādināja dažus mūsu čehu māksliniekus, īpaši Evu Kmentovu. Diemžēl Zariņa būtu varējusi sarunāties tikai ar vēlīno Kmentovu caur viņas darbiem, kas izstādīti mūsu muzejā. Gan kritiķi, gan vēsturnieki apstiprina, ka valstis, kas asociējas ar politisko un kultūras apzīmējumu "Austrumeiropa", tradicionāli tiek uzskatītas par Rietumu mākslas perifēriju, par spīti tādu mākslinieku kā Kandinskis, Maļevičs, Kupka, Brinkuši, Mohojs-Naģs milzīgajiem sasniegumiem divdesmitā gadsimta mākslā. Diemžēl sajūta, ka mākslinieki no jaunajām demokrātijām - no Baltijas līdz pat Balkāniem - galvenokārt spēlē nenozīmīgas lomas globālajā mākslas dialogā, joprojām pastāv gandrīz divas dekādes pēc "dzelzs priekškara" krišanas. Tas īpaši attiecas uz mākslinieku paaudzēm, kas nobrieda aukstā kara periodā un kas atšķirībā no saviem jaunākajiem laikabiedriem radīja savus darbus daudz izolētākā kultūras vidē. (..) Zariņa ir to mākslinieku vidū, kuriem bija tā laime piedzīvot radikālas politiskas un sociālas pārmaiņas sev apkārt līdztekus ar negaidītu kultūras dialoga liberalizāciju. Un tā ir viņas vēlēšanās palikt patiesai savā mākslas valodā, kas attīstījusies šo pārmaiņu virzienā, pat ja Rietumu kritiķis var atrast to mazliet par "austrumeiropeisku", tās ir kvalitātes, kas veido viņas darbus īpašas ievērības cienīgus." Izstādei tika atlasītas deviņas 2004.-2007. gadā tapušas gleznas. Trīs vecākās no tām ir ar politekonomiskas kritikas ievirzi, pārējās runā par personības pašattīstības un izvēles ceļiem. "Austrumeiropeiski", iespējams, šie darbi izskatās no ASV krastiem, kur Mladkovas kundze pavada pusi gada, taču, no Čehijas puses raugoties, manuprāt, tie ir ļoti labi saprotami, jo mums ir kopīga vēsturiskā pagātne un līdzīgas šodienas problēmas. Vecajās Kampas dzirnavās tagad ir muzejs, bet to staļļos - izstāžu zāle, un tā izrādījās labi piemērota grīdas gleznojumam uz linoleja. Pēc 2007. gadā "Arsenālā" notikušās izstādes parauga glenojums tika radīts uz vietas, saskaņojot to ar Kampas muzeja izstāžu zāles gleznu ekspozīciju. Čehijas lielākajā dienas laikrakstā Mlada Fronta Dnes redaktore Martina Bulakova raksta: "Dumpinieces ar optimistisku vīziju (..) naivisma stilā ieturētā mākslinieciskā izpausme ar izteiktu gleznotājas rokrakstu slēpj sevī arī avangarda elementus un izraisa vēlmi uzdot jautājumus. (..) Izstādes apjoms nav liels, taču sniedz vienreizēju iespaidu. Tā nosūta apmeklētāju atpakaļ bērnībā, kad tas uz papīra zīmēja savus priekšstatus par skaisto dzīvē un dabā. Visuresošās gleznas un zīmējumi, kas neatrodas varbūt tikai uz griestiem, izstāžu zālei ļauj atgādināt bērnudārzu." Prāgas izstādē dominēja trauslu, ēterisku figūru gleznojumi dzidrā, tīrā krāsu gammā. Aijas mākslas attiecības ar jēgu redzamas līniju konstrukcijas atklātībā, formas nepabeigtībā, caurspīdīgumā. Runa ir par rekonstrukciju, rekompozīciju, lai no jauna apjēgtu, kā ticis uzkonstruēts Dieva veselums. Aija Zariņa dekonstruē māksliniecisko valodu, lai sagatavotu augsni jaunas estētikas rašanās procesam. Ne velti 20. gs. beigu Rietumu kultūrā parādījās termins New Age, zem kura tika apvienoti plaši izplatītie eklektiskie garīgie meklējumi. Tajos tradicionālās reliģiskās piederības tiek neierobežoti papildinātas, garīgās tradīcijas no Austrumiem un Rietumiem saplūdinātas, papildinātas ar moderno zinātni, psiholoģiju un ekoloģiju. Spirituālisms, budisms, hinduisms, šamanisms, sūfisms, taoisms un neopagānisms globālajā tautu staigāšanā pārvietojas pa visu pasauli un gluži postmodernā stilā tiek lietots, citēts, praktizēts. Taču paradoksālā kārtā tieši postmodernais laikmets, pieļaujot jebko, ir izsitis pamatu zem kājām. Daudzi ilgojas pēc konstruktīvas un pozitīvas programmas, kas nodrošinātu sabiedrības gara izaugsmi. Aijas Zariņas radošā biogrāfija realizējās sociālisma stagnācijas un sairuma periodā, kā arī postmodernās domāšanas laikmetā. Tomēr māksliniece, kaut arī nevar izvairīties no šī laikmeta, saglabā modernistisko, dziļi nopietno attieksmi pret savu mākslu, viņai nav pieņemams jēgas zudums un plurālisms. Viņas uzskats par mākslinieka atbildību un mākslas lomu ir gluži vai totalitārs. Pārfrāzējot "Visu varu padomēm", Aija tagad pieprasa: "Visu varu mākslai!" Vienīgo iespēju garīgai izaugsmei šajos apstākļos viņa saskata kultūrā. Un atkal - 21. gadsimta sākumā - uzņēmusies romantisko pasaules pārveidotājas misiju. Caur politiskās kritikas darbiem viņa nonāk pie personiskās atbildības un, visbeidzot, eksistenciālas misijas apziņas. "Repše, kāda ir tava nākotnes vīzija?" tika jautāts 2004. gada premjeram, retoriskā veidā tika pieprasīta atbildība, upuris sabiedrības izaugsmes vārdā. Aija Zariņa premjeram, kā arī dažiem kultūrpolitiķiem ultimatīvā veidā izvirzīja prasību definēt, kur un kā virzīties tālāk, kas būs tās vērtības, kuras mēs nosauksim par vērtībām un kuras ietekmēs mūsu turpmāko attīstību. Valsts mehānismā viņa saskata tikai saimnieciskus uzdevumus un materiālo interešu sviras. Šādā aspektā tapusi glezna "Eņģeļi industrijas valgos". Māksliniece nevar pieņemt, ka pirktspējīgajā sabiedrībā mākslinieks ir galma āksts, kura uzdevums ir ne jau pabarot, bet gan apreibināt. Gleznā "Karabass Barabass uz zirņa" nonācis Valsts kultūrkapitāla fonda direktors ar pātagu rokā, kas simbolizē mediju varu. Šī uzbrūkošā Aijas Zariņas daiļrades epizode tolaik saniknoja kultūrpolitikas vidi. Bet Aija izslēdz spekulatīvā prāta apsvērumus, kas viņai pašas labā liktu rīkoties "pareizi" un sagādāt sev labāku dzīvi. Mākslinieces metode - būt opozīcijā - ir viens no viņas ieročiem. Tomēr tā nav viegla dzīve. Dedzīgā taisnības izjūta un nonkonformistiskie izlēcieni noliek viņu vientuļas cīnītājas pozīcijā. Viņa identificējas ar erceņģeli Mihaēlu - karotāju. Tomēr arī cīnītāji raud ("Es"). Viņas izraudāto asaru taka ir viņas misijas ceļš. Šodien viņa cenšas veidot savu uztveri pēc iespējas precīzāku. Vienkāršība, tīrība, patiesība, miers palielina skaidrību, kas var sniegt atklāsmi ("Redzēt"). | |
| Atgriezties | |
