VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Formas pierunāšana Gints Ozoliņš Džemmas Skulmes personālizstāde Rīgas pilsētas izstāžu zālē "Rīgas mākslas telpa" no 10. marta līdz 20. aprīlim | |
 Džemma Skulme. Kariatīde. 2007. Audekls, akrils. 150 x 100 | |
|
Padomju Latvijas komunistiskās partijas vadības, nomenklatūras un proletariāta dzīvestelpa izskatītos nesalīdzināmi pelēcīgāk, ja ne Viņa - karaliskais tautas avangards, padomju nācijas mākslas hercogiene. Iepazīstināšana še nav vietā. Džemmu Skulmi pazīst katrs, kurš par labo toni uzskata mākslas izstāžu apmeklēšanu. Vēl jo vairāk - tā ir savveida obligātā literatūra: bez Džemmas Skulmes, Jāņa Anmaņa un Maijas Tabakas mākslas pazīšanas pilsonis nevar cerēt uz izglītota sabiedrības locekļa statusu. Pazīt - tas nozīmē apmeklēt izstādes, apzināties, ka tevi izstādes apmeklējumā redz, bet, ja netiec uz izstādēm vai vēlies būt īpaši inteliģents, - turi zem rakstāmgalda stikla žurnāla "Zvaigzne" izgriezumu ar kāda iemīļota mākslinieka darba reprodukciju... Un, lūk, - atkal vērusies vaļā izstāde! Komjaunatnes sekretārus melnās volgās un pionierus ar "Vēsmas" saldējumiem rokās neredz, taču tautu redz, turklāt joprojām to visvisinteliģentāko. Tomēr atļaušos būt vāji maskēti kritisks - daudziem, kam mājās sekcijā joprojām glabājas albums "Latviešu padomju glezniecība" (1985) ar Džemmas Skulmes gleznu uz vāka, trūkst jelkādas izpratnes par mākslinieces darbu fenomenālo glezniecisko vērtību, kam diemžēl konjunktūras apstākļos ļaužu masās bijusi sekundāra loma. Ir samērā viegli atbildēt uz jautājumu, kāpēc infantili mākslas darinājumi piesaista plašas tautas masas. Taču sarežģītāk pielūgsmes fenomenu izvērtēt gadījumos, kad mākslas darba radītājs patiešām ir gan spriest, gan just spējīgs - tātad gatavs radīt paliekošas mākslas vērtības. Ja argumentācijai izmantosim harismātiskas personības starojuma trumpi, tad netiksim tālāk par rožu klēpi teātra primadonnai. Harisma būtībā ir tukšas runas, kas sintezē apjūsmotāju patikas sajūtas ar libido. Enerģētiskai izlādei, kas norisinās pie molberta, nav nekā kopīga nedz ar harismu, nedz siltām politisko līderu uzrunām, atklājot izstādi, vai lielu tautas mīlestību. Tā ir saruna ar sevi, esamību, Dievu, idejām, sapņiem, tukšumu. Mākslinieks diktē audeklam pārjuteklisko, ko pats līdz galam nespēj izprast, bet ko spēj pierakstīt bez kļūdām. Tas ir kodēts naratīvs, kas domāts lasīšanai bez tulkojuma. Džemmas Skulmes daiļrades simboliskie monumenti, tādi kā kariatīde, latviešu tautumeitas, spāņu infante balstās tiklab nacionālajos, kā pārnacionālajos arhetipos. Zemes klēpis, kas dzemdē un kas baro, no kā viss sākas un pie kā viss atgriežas, - dzīvības un esamības priekšnoteikums uzrunā skatītāju nepastarpināti. Spēcīgas, atbildīgas sievietes, mātes tēls, pašlepnuma, gribasspēka un drosmes asociēšana ar latvisko, kurzemniecisko mentalitāti uzmundrina, iedvesmo un pacilā mazās nācijas pārstāvi. Nebūs tālu no patiesības, ja apgalvotu, ka kariatīdes tēls ir pašas Džemmas Skulmes atbildīgās sievietes projekcija uz audekla. Tā ir cildena misijas apziņa, kas liek sargāt pavardu, aprūpēt savas cilts saknes un jaunos dzinumus. Tai seko arī palete - smaga, piesātināta, silta, brīžam uzliesmojot trauksmainās mīlestības ugunīs. Kā biezas vilnas seģenes gulstas pastozie krāsu klājieni mežonīgā mūrnieka ķelles ekspresivitātē, mijoties ar filigrānu sievietes pieskārienu, iezīmējot sejas aprises. Varam apjaust, ka Skulmes numinozais kariatīdes tēls nelīdzinās visu māšu prototipam - Villendorfas Venerai. Tas ietver gan pārcilvēka, gan mazā cilvēka - mesijas arhetipus, tas ir spēks, kas gatavs vīrišķīgiem varoņdarbiem un revolūcijām. Pārsteidzoši, ka pēdējo gadu darbos kariatīde padodas mazajam cilvēkam. Darbu sērija ar nosaukumu "Modelis" postulē pilnīgi jaunas savstarpējās attiecības mākslinieces simbolu hierarhijā. No dievišķās animas nesatricināmās stabilitātes uzsvars tiek pārnests uz bērna arhetipiskās figūras sazvērniecisko revolucionārismu (mesiānismu). Un Džemma Skulme arī nemaz nekautrējas no saviem jaunajiem dieviem - viens no darbiem "Ar bērna acīm" uzrāda stingru atgriezenisko saiti, ko māksliniece izveidojusi ar jaunajiem simboliem. Formāli aplūkojot pēdējo gadu veikumu, nepaliks neievērota krāsas slāņa biezuma samazināšanās, rokas ekspresijas atslābums - it kā atsakoties no mirušo dievu regālijām un sākot veidot jaunu pasauli uz baltas papīra lapas. Skulme distancējas no smagnējās zemes toņu paletes, priekšroku dodot bērna krāsu valodai - spirgtu, gaišu toņu pārgalvīgai rotaļai, triepienā padodoties liriskākam temperamentam, sapņainumam, neformulējot mērķus kā agrāk - kodolīgi, bet gan uzsākot daudznozīmīgu sarunu ar bezapziņas dziļākajām formācijām. Izstādē eksponēti aptuveni astoņdesmit galvenokārt eļļas tehnikā gleznoti darbi. Nozīmīga vieta atvēlēta arī kolāžām un akvareļgleznojumiem. Šī tehniskā variācija šķiet kā mākslinieces pāri malām plūstošās eļļas gleznošanas eksperimentālās laboratorijas nepieciešama notece. Akvareļos Skulme turpina kārtot savu simbolu teātri introvertākā manierē, kaut arī cīņas elementam šeit, iespējams, ir vēl nozīmīgāka loma. Tas nav titāniskais darbs ar eļļas svina smagumu, bet viltīga rotaļa ar nevaldāmu ūdens šalti. Tā ir nevis formas veidošana, bet gan pierunāšana. | |
| Atgriezties | |
