VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Viesu nams “Latvija” Zaiga Gaile Man ir divi iknedēļas maršruti: Rīga-Rūmenes muiža Kandavā un Rīga-Kaltene. Tos es pārzinu un varu novērot izmaiņas. Idilliskā Annas Brigaderes lauku formula ("Dievs. Daba. Darbs.") laika gaitā ir mainījusies līdz rezultātam, ko redzam šodien. Ar vienu nosaukumu - "Viesu nams". | |
 Ceļmalas krogs un viesu nams "Mazais Ansis" | |
"Izklaide, komforts, serviss". Tas ir jaunais brīvā laika un atpūtas tipoloģiskais fenomens, kas atspoguļo sabiedrības pašreizējās prasības un vēlmes pēc būšanas dabā un svaigā gaisā ārpus pilsētas stresainās ikdienas vai, gluži otrādi, virtuālās pasaules vientulības un atsvešinātības. Dabiska prasība pēc balansa, lai izdzīvotu. Un arī šeit izkristalizējas divi virzieni, ko cilvēki meklē: aizbēgt klusumā un vientulībā - pirmā grupa vai, gluži otrādi, atlaist bremzes un iztrakoties lielos baros - otrā grupa. Pieprasītajam modelim tiek piemērota esošā lauku apbūve, un veidojas jauni atpūtas kompleksi. Viensētas, muižas, pilis, krogi, dzirnavas, pat fabrikas, piemēram, filca fabrika "Bille". No tiem sākotnējo funkciju saglabā tikai krogi, pārējie maina funkciju un tiek piemēroti jaunai. Krogi, manuprāt, visorganiskāk iekļaujas ainavā, jo atrodas ceļa malā un nemaina veidolu. Padomju laikā tie stāvēja tukši un pamesti. Pēc muižniecības izzušanas pamestās muižas un pilis padomju laikā izmantoja kā skolas, pārvaldes ēkas, kultūras namus, veselības un aprūpes iestādes, un tā nebūt nav slikta funkcija. Atkarībā no vietējās varas godprātības celtnes tika vairāk vai mazāk pārbūvētas un saudzētas. Dažas joprojām darbojas kā muzeji - Rundāle, Durbe Tukumā, Šlokenbekas pils... Pašlaik populārākie viesu nami ir Mežotne, Dikļu pils, Jaunmoku pils, Bīriņu pils, Mārcienas muiža, Kukšu muiža. Jaunajam izmantošanas veidam nav ne vainas, ja to dara godprātīgi un smalkjūtīgi, un pamatā funkcionālā shēma jau nemainās: zemes stāvā viesistabas, augšstāvos guļamtelpas. Arī viensētas varētu tikt labi piemērotas jaunai funkcijai, ja to darītu saprātīgi, ar izjūtu un pietāti pret esošo, un neparādītos jauni sveši apjomi. Tajās ir dzīvojamā māja, klēts, kūts. Staļļus, riju var pārbūvēt viesu guldīšanai un godu rīkošanai. Pirts - pati par sevi. Tiek būvēti arī jauni viesu nami un kompleksi skaistās vietās dabā - pie upēm, ezeriem, jūras. Pilna Sigulda un Gaujas Nacionālais parks gar Daugavu. Kurzemes jūrmala nupat kļūst par "topa" vietu, jo padomju laikā aizliegtās zonas dēļ tā ir salīdzinoši neskarta un ļoti pievilcīga, kārota. Tagad šī piekraste tiek piegandēta. Kas tad kaitina? Laikam trīs lietas. Pirmkārt, sekošana kaut kādiem globāliem priekšstatiem un pieņemtiem standartiem par viesmīlības servisu, bailes būt tādiem, kādi esam. Savas dabiskās dzīves izjūtas aizstāšana ar... kaut ko. Ja palūgsi svaigu pienu pie kafijas, tev pasniegs plastmasas konservu kārbiņu. Šo tendenci veicina kārotie Eiropas naudas fondu piešķīrumi ar savām idiotiskajām standartu prasībām un saspringtajiem termiņiem. Nav laika izstrādāt kārtīgu projektu un visu rūpīgi pārdomāt, būvēšana notiek pa galvu pa kaklu. Otrkārt, degradēta arhitektoniskā domāšana - bieži lietas notiek vispār bez arhitekta. It kā sekošana tradicionālam arhetipam, bet bez dziļas tā būtības izpratnes, kas noved pie vienkāršotas, primitivizētas vai, gluži otrādi, kičīgi uzskaistinātas kopijas. Situāciju neglābj vērtīgo dabas materiālu - koka guļbaļķu un salmu jumtu - izmantošana. Lielākoties rezultāts, kuru redzam, ir banāla suvenīrarhitektūra. Treškārt, mūsdienu noplicinātā būvniecības kvalitāte. Dabiskie materiāli un būvdetaļas tiek aizstāti ar surogāta materiāliem un būvniecības paņēmieniem. Veco māju pēc siltināšanas pārvelk ar kompozīta apmetumu un nokrāso ar sintētisko krāsu, parasti jēli dzeltenu; iekštelpas izšuj ar rīģipša plāksnēm, saliek baltus plastmasas logus, parasti ar asimetrisku vērtni. Mēs tos saucam par klibajiem logiem. Un pāri visam bezgaumība. Kas tā gaume tāda ir, un kur tā zudusi? Fantazēju, vai latvieši vienmēr bijuši tādi bezgaumes pāķi, kā tas staro tagad no visām pusēm, kur tik pagriezies, - politika, sadzīve, masu kultūra, mediji, prese. Darba attiecībās cilvēki vēl spēj turēties kādos saprāta rāmjos, bet atpūtas un brīvā laika pavadīšana ir neprāta bezgaumība. Protams, arhitektūra ir sabiedrības spogulis, un - kādi paši, tādi tie viesu nami. Par latviešu tradicionālo māju man ir spēcīgs arguments, un par to katrs var pārliecināties, apmeklējot, piemēram, Brīvdabas muzeju: tā ir perfekti izkopta kultūra. Tradicionālā lauku sēta ir askētiski tīra forma, sabalansētas proporcijas un materiāli, kur katra lieta un priekšmets - deķis vai pods - iegulst kopējā struktūrā. Tātad pamatā latvieša ainavas, telpas, pelēko toņu, formas izjūta ir skaidra un tīra. Paralēli esam mantojuši izkoptu muižniecības kultūru, par to liecina atstātie vērienīgie ēku ansambļi ar parkiem un koptu ainavu. Dabiski iedibināta un no paaudzes paaudzē mantota lietu kārtība un noteikta stila izjūta turpināja atspoguļoties jebkura veida pirmskaru būvniecībā, arī lauku jaunsaimniecībās, un laikam tikai ar totalitāro varu laikmetu vērtības sāka iet grīstē... Nesen vadāju angļu arhitektūras fotogrāfu pa koka māju maršrutiem - Āgenskalna ieliņām un Jūrmalu. Pēcpusdienā, kafiju dzerot, viņš man uzdod pavisam vienkāršu un tiešu jautājumu: kā jūs izskaidrojat to, ka jums ir tik izcils arhitektūras mantojums un tradīcija, un no kurienes Jūrmalā rodas tik briesmīgas mājas? Es kaut ko murminu un taisnojos par pārejas laika apjukumu un ka arī Alpu slēpošanas ciematiņos būvē briesmīgas mājas, bet patiesībā man nav atbildes. Pēdējos gadus daudz nākas strādāt ar ārzemju klientiem, un esmu novērojusi, ka cilvēka raksturojumā ļoti svarīgs ir labas gaumes kritērijs: viņam ir laba gaume, viņam nav gaumes, viņam ir slikta gaume, tas diezgan ātri tiek pamests gaisā. Kāds diplomāts man reiz stāstīja, kā viņš mēģina izkopt savas sievas gaumi: mēs ejam uz mākslas izstādēm un antikvāriem tirdziņiem, skatāmies labas Eiropas filmas. Izklausās varbūt naivi, bet liekas daudz drošāks ceļš nekā smelties no glancētiem sieviešu un interjera dekorēšanas žurnāliem, kurus atražo tādi paši komercijas vadīti pāķi un pāķenes, kas nabaga cilvēkam liek lēkāt līdzi mistiskām sezonas modes aktualitātēm un traukties uz noteikto pārdotuvi aktuālos krāmus iegādāties. Izstādē "Process" kā jauna tendence parādījās ŠĶŪNIS. Par to nedaudz rakstīju portālā "A4D" atsauksmēs par izstādi: "Tradicionālās tautas būvniecības arhetipa atgriešanās caur sētas noliktavas loftu un ne caur dzīvojamās mājas transformāciju, kas pašlaik šķiet pārāk pareiza un garlaicīga. Saredzu šo zīmi kā laika nerva uztaustījumu. Interese par tradicionālo siluetu nav nekāda revolūcija, un savas prakses laikā esmu piedzīvojusi jau otrreizēju viļņošanos: viena paaudze jumtus norauj nost, nākamā tos liek atpakaļ un par jaunu manifestē. Un tomēr talants var pateikt ko jaunu un citādāk: pagājušā gadā pasaules izdevumus apceļoja Džona Pavsona (John Pawson) Barona fermas nospiedums baltā, un šogad tik ļoti iepriecina mūsu Andra Kronberga skats uz mammas māju Mellužos starp zemeņu laukiem." Šī gada arhitektūras labāko projektu un koka māju skates laureāte ir viensēta "Pūcītes", arhitektes - Andra Šulca, Liene Griezīte, kas ir labs piemērs, kā mainās kritēriji. Nupat biju tūrē Itālijā pa Palladio villām, un nācās secināt, ka noplicināta mantojuma izmantošana nav tikai mūsu problēma. Vienu nakti palikām pilī, otru - 16. gadsimta villā. Abas bija briesmīgas. Pils plānojums bija diezgan brutāli "uzarts", lai tajā iedabūtu vajadzīgās jaunās funkcijas, villa bija stulbi pārdekorēta. Tā ka minētā parādība ir universāla, saistīta ar globālo tūrisma attīstību un pilsonisko tirgus pieprasījumu. Viesu namu galvenais peļņas avots ir lielās "pārtijas": jubilejas, kāzas - numur viens un tā sauktās izbraukuma konferences - numur divi. Jaunais dzīves stils pieprasa team building, un iestādes tērē milzu naudu darbinieku organizētai atpūtai, organizāciju svētku svinēšanai, piemēram, iestāžu jubilejas kā gadskārtu godi. Konferenču korporatīvais stils meklē jaunus impulsus, lai piedabūtu cilvēkus šajās garlaicīgajās pļāpāšanās un tukšu salmu kulšanās piedalīties. Tās tiek rīkotas par lielām naudām ārpus pilsētas, pat eksotiskās vietās. (Mans brālis urologs jau vairākus gadus brauc uz starptautisku konferenci Alpos - Davosā, kur no rītiem sēdes, pēcpusdienās visi slēpo, vakaros ēd un dzer.) Līdzīgi bizness zeļ un plaukst arī Latvijā. Viesu nami lielākoties orientēti uz lielām ļaužu grupām, un tām nepieciešamais serviss ir skaidri definēts: konferenču telpa ar aprīkojumu mītiņošanai, lielas ēdamzāles ar kamīniem, noteikts skaits viesu guļamistabu, viesistabas, obligāts pirts komplekss vai SPA ar baseiniem, burbuļvannām, pirtīm, dīķiem, kā arī citi izklaides veidi - grila lapene, paviljons vai saliņa, deju zāle ar dzīvās un mašīnu mūzikas aprīkojumu, laivu izbraucieni, pastaigu un velo maršruti, sporta laukumu kompleksi, medību un makšķerēšanas vietas, vienas vai vairāku dienu ekskursijas piedāvājums ar pavadoni... fantāzijas viesu izklaidei ir neizmērojamas un arvien drosmīgākas. Kādā muižā jutos kā Brēgeļa gleznā, it kā samērā nelielā pleķī ap dīķi rosītos ķipari, - kāds pabraucās šurpu turpu (100 m) ar laiviņu, kādi jau cep gaļu uz saliņas, daži braši soļo pārgājienā apkārt dīķim, cits peldas, cits šūpojas koka šūpolītēs, kāds iegremdējies āra burbuļvannā. Nu skaista glezniņa! Varbūt tiešām kāds Gunāra Bērziņa tipa zīmētājs to varētu ilustrēt. Viesu namu orientācija uz liela cilvēku skaita pasākumiem nav savienojama ar individuālu, klusu un intīmu atpūtu. Reiz, aizbraukusi ar savu vīru darbdienā baudīt lauku klusumu, es jutos kā minoritāte, kas apgrūtina darbiniekus starplaikā starp lielajiem "festiem". Arī Itālijā. Pieļauju, ka iespējama pareiza plānošana, lai sabalansētu individuālos viesus ar grupām, tomēr vajadzētu būt dažādu veidu piedāvājumiem. | |
| Atgriezties | |
