VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Land 250 Ilona Brūvere Patijas Smitas retrospekcija Land 250 Parīzes Kartjē Laikmetīgās mākslas muzejā līdz 22. jūnijam | |
 Skats no izstādes ekspozīcijas | |
Parīze, kas 1968. gada studentu nemieru laikā arestē vienu no ietekmīgākajām Rietumeiropas intelektuālās revolūcijas figūrām, rakstnieku un filozofu Žanu Polu Sartru, revolūcijas 40. gadskārtu atzīmē ar laikmetīgās mākslas izstādēm. Modernās mākslas muzejā - Penks, Žorža Pompidū centrā - Luīze Buržuā, Kartjē Laikmetīgās mākslas muzejā - Patijas Smitas (Patti Smith) skices, zīmējumi, performances, dienasgrāmatas un filmu fragmenti. Slavenās pankroka vecmāmiņas radošais mantojums ir kā studentu revolūcijas postulāts, testaments, laika liecība personiskajā pieredzē. Pretēji patērētājsabiedrības domāšanas veidam ir ne tikai 1968. gada intelektuāļu politiskie uzskati, kas veido jauno Rietumeiropas sabiedrības domāšanas modeli. Intelektuālā revolūcija piesaka arī jaunu mākslas jēdziena izpratni, dekoratīvismu nomainot ar eksistenciālu pasaules izziņas fiksāciju, mākslas telpā producējot sociālo indivīdu, kas nereti cieš sakāvi pragmatiskajās dzīves kaujās, nesaskatot to funkcionālo nepieciešamību sava brīvību alkstošā ego ideāla meklējumos. Patija Smita mākslu formulē kā domāšanas veidu ne tikai mūzikā, lai gan mūsdienu skatītāja uztverē viņas fenomens strādā vairāk kā atmiņa, atgādinājums par laiku, kad mākslas tendences bija vērstas uz indivīda eksistenciālo un emocionālo apziņu, šokējot, bet ne mākslinieciski pārsteidzot ar izsmalcinātu formu. Tie ir dokumentēti mirkļi un izjūtas. Prieks, bailes, šaubas, vientulība un izteikta vēlme pēc kopības sajūtas. "Es rakstu grāmatas, zīmēju, fotografēju un komponēju dziesmas, lai runātu par man cilvēciski būtisko," komentē Smita, kas 1968. gadā no Ņujorkas ierodas Parīzē, lai pilnveidotu performanču mākslas prasmi un piepildītu savu bērnības sapni - tuvoties pilsētai, kas rosinājusi Pikaso, Kamī, Bresona, Ženē un Godāra māksliniecisko iztēli. Viņai patīk klaiņot pa Monparnasas un Monmartras lielajiem kapiem, ar polaroīda kameru iemūžinot kapu pieminekļus savas iekšējās redzes albumam. Parīzes ielas, melnbaltas, grafiski komponētas, laika gaitā izbalējušas poētiskas fotoetīdes, kas ienirst gaišu skumju kosmosā, kur realitāte mijas ar fantāzijas tēliem, piedāvājot aizvien jaunas apcerīgas un dziļi intīmas dvēseles atklāsmes. Gleznieciski vienkāršie polaroīda bilžu motīvi, zīmējumi, audio un video ieraksti, kas skan telpā, ļauj tuvoties Patijas Smitas dzīves izjūtai. Telpa sadalīta vairākās daļās, pie ieejas uz grīdas - matracis ar Patijas Smitas personīgajām lietām un tuvāko draugu fotogrāfijām. Telpas centrālo daļu ieskauj zīmējumi un fotogrāfijas, tā atvēlēta performancei, bet pie projekcijas skatuves ieejas izstādītas Patijas Smitas skiču burtnīcas, dzejoļi, rokraksti un dzirdama balss, kas skan telpā ar nesteidzīgiem vārdiem par mīlestību, šķiršanos, aiziešanu un mūziku. Smitas zīmējumu kolekcija cieši saistīta ar mūziku un literatūru. Hermaņa Heses rakstāmmašīna, Virdžīnijas Vulfas "Vientulības upe", fotogrāfa un Smitas tuvākā jaunības drauga Meipltorpa rīta čības. Mazliet sirreālie zīmējumi atgādina Modiljāni un Arto skiču burtnīcas - kā mīlestības apliecinājums 19. gadsimtam. Patija Smita veido savu dzīves uztveres stenogrammu, apbrīnojot Mena Reja un Artura Rembo romantiskos tēlus. "Es gleznoju sapņus un stāstu par sapņiem," raksta Patija Smita savā Parīzes dienasgrāmatā. Mākslas kuratore Anna Lī, recenzējot izstādi Parīzes Kartjē centrā, raksturo to kā ikonogrāfisku mākslinieces dialogu ar skatītāju, kas žanriskā daudzveidībā stāsta par dzīvi un brīvības pieredzi, uzrunājot publiku intīmi. Viņa atzīst, ka mākslai un rakstniecībai pievērsusies vairāk nekā mūzikai gan pēc traģiskā skatuves kritiena 1977. gadā, gan arī gadus divdesmit vēlāk, pēc brāļa un vīra nāves, atrodot savā izjūtu arsenālā aizvien jaunas krāsas. Ģērbusies džinsās un baltā vīriešu kreklā, Patija no ekrāna runā par mākslu un poēziju kā eksistenciālu nepieciešamību. Upes ūdens plūdums. Koku šalkas. Parīzes ielu civilizācijas atstātās laika zīmes. Patija baltā kleitā. Vīrieši, kas redzami aizejot un kurus nevar atpazīt. Nazis, kas, rokas pacelts no galda, asiem vēzieniem sagriež gaisu sāpīgās strēmelēs. Pašportrets. Viņas lielās un skumjās acis. Grammy balvas ieguvēja Patija Smita Francijā atzīta par 49. populārāko mākslinieci 100 pasaules slavenību sarakstā. Pirms gada saņēmusi nozīmīgo Francijas Kultūras ministrijas Literatūras balvu. Viņas pirmā grāmata Seventh Heven ("Septītās debesis") iznāk Ņujorkā 1972. gadā. Pēc trim gadiem ar debijas albumu The horses ("Zirgi") Patija garāžas roka stilā integrē bīta poēziju. Pagājušajā gadā viņas vārds ierakstīts Rokenrola slavas zālē. "Mākslai un mīlestībai nav robežu," postulē studentu revolūcijas bērni. Zīmējumi, fotogrāfijas, dienasgrāmatu pieraksti, skices un videomākslas fragmenti tapuši laikā no 1967. līdz 2007. gadam kā trausla un neaizskarama revolūcijas paaudzes dzīves un mākslas uztveres liecība. | |
| Atgriezties | |
