VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dzīļu portrets: Jāns Tomiks Iliana Venberga Ķermeņa un gara duālisms, seksualitāte, ģimene, psihe, zemapziņa, māksla, sociālas konvencijas, kristīgā reliģija - šīs un tamlīdzīgas tēmas ir aktuālas Rietumu pasaulē, liecinot, ka mākslinieks, kas tās risina, un skatītājs, kas ir atnācis šo risinājumu apskatīt, ir piederīgi attiecīgajai domas un kultūras telpai, kas savukārt paģēr spēju vienoties mākslas notikuma izpratnē. Ko un kā vēlas mums vēstīt Jāns Tomiks, kura darbi - 7 video un gleznas - ir skatāmi Rīgas mākslas telpā (RMT)? | |
RMT pārsteidzošā kārtā līdz šim ir bijušas veiksmīgi iekārtotas izstādes, arī Tomika video darbi ir ne tikai pērles paši par sevi, bet arī ir atlasīti un izvietoti tā, ka veido jēgpilnu saikni savā starpā, padziļinot šo mākslas darbu pieredzēšanu. Vienīgais video darbs, kas nav nošķirts no izstāžu zāles skaņu absorbējošā konstrukcijā un ar savu centrālo izvietojumu pirmais sagaida ikvienu apmeklētāju, ir Jāna Tomika Dancing with Dad ("Dejojot ar tēvu", 2003). Ar rokas kameru saulainā dienā filmēts tiek pats Tomiks, Hendriksa mūzikas pavadījumā dejojam kapos, kur piemineklis vēsta, ka tā ir Tomiku kapa vieta. Semantiski ļoti ietilpīgais darbs gan atsaucas uz mākslinieka privāto dzīvi, attiecībām ar ģimeni, tēvu, gan arī acīm redzama ir darba "rituālā" iedaba, kas ļauj vilkt paralēles ar civilizācijas vēsturi, kuras pirmsākumi meklējami mītiskajā pasaules uztverē. Oriģinālu perspektīvu piešķir tas, ka rituāls šajā gadījumā ir "modernizēts", pielāgots mūsdienu situācijai, liekot uzdot jautājumu - cik tālu cilvēce ir attīstījusies un vai maz ir attīstījusies? Gribēta vai negribēta, bet iznāk arī parafrāze par mākslu kā rituālu, kur māksla, balstīta kolektīvā pieredzē, vērtībās spēj vienot cilvēkus "dziļāku" fenomenu piedzīvošanai. Dziļākie fenomeni izstādes kontekstā ir jau iepriekš minētā ģimenes tēma, kas tiek risināta arī darbā "Tēvs un dēls" (Father and Son, 2007). Citi darbi - "Līna" (Liina, 2003) un "Cilvēks" (Man, 2001) konfrontē skatītāju ar cilvēka ķermeņa un gara duālisma un to sasaistes problēmu. Līna ir fiziski vesela sieviete, kura cieš, nespējot identificēt sevi. Viņasprāt, viņā mīt četri dažādi cilvēki, no kuriem viens ir pats mākslinieks Jāns, kurš savukārt dublējas ar sievietes mātes tēlu, kā arī vairāki psihologi, psihiatrs. Turpretī "Cilvēks" fiksē vīrieti, kura fizisko eksistenci apgrūtina slimība - konvulsīvas, nekontrolējamas ķermeņa kustības, kas uzskatāmi kontrastē ar viņa absolūti normālajām, pat zināmā mērā asajām prāta spējām. Neiedziļinoties abu personāžu vēstījuma saturā, jāmin, ka Jāns Tomiks ir paveicis titāna darbu, spējot pāris minūšu garajās filmās-intervijās ne tikai dokumentēt savdabīgus cilvēkus, bet arī ļoti precīzi un trāpīgi iemest skatītāju "es" esamības problēmu lokā, par kuru parasti jautājumus uzdod filosofi un psihiatri, jo visādi citādi sava persona parasti tiek uztverta kā koherenta, loģiska un kontrolējama vienība, kas jautājumus neprasa. Kā Jāns Tomiks panāk šo uzrunājošo vispārinājumu? Pirmkārt, ar ļoti meistarīgo operatora darbu - kadra iekārtojums, apgaismojums, hronometrāžas dinamisms, kurā ievīti tuvplānu akcenti un it kā rokas kamerai raksturīgā "izkrišana" no precīzā kadrējuma, ir paņēmieni, ar kuriem mākslinieks iedzīvina, gandrīz vai padara jutekliski tveramu šo dokumentālo materiālu. Otrkārt, vēstījuma saturs un iekšējā loģika ir apbrīnojama. Jāns Tomiks portretē gan subjektu, gan objektu ar precīziem, kodolīgiem jautājumiem, prasmīgi mijot "lielās tēmas" un ikdienišķas, pat privātas lietas, pats ar savu personu paliekot "ārpus kadra", kā pārpasaulīgais saprāts iekārtojot mums - skatītājiem - piedzīvošanai doto pasauli. Rosinošu saspēli veido divi citi izstādes darbi "Neredzamās pērles" (Invisible Pearls, 2004) un "Jānika" (Jaanika, 2007), kur pirmais ļoti tiešā veidā vēsta par noteiktas sabiedrības grupas - ieslodzīto - savdabīgo "rotāšanās" tradīciju, paralēli atklājot šīs grupas pasaules redzējumu un domāšanas perspektīvas. "Jānika" sociālās hierarhijas ziņā portretē pavisam citu sabiedrības slāni. Jānika, šķiet, ir jauna meitene no vidusšķiras, kuras dzīvi vada Dieva gādīgā roka, un savu piepildījumu, kā Jānika to liecina draudzes sanāksmē, viņa ir radusi, palīdzot ieslodzītajiem. Paradoksāls ir kontrasts šo divu tipu starpā, kur viens savu vietu pasaulē redz, palīdzot kādam, kas, šķiet, ļoti pašpietiekami dzīvo pats pēc saviem likumiem, aktualizējot jautājumu par to, kas ir un kas nav autentiska dzīve. "Sveicināta, draudze," saka sievietes balss, kas tālāk izklāsta brīnumainās, ceļu norādošās sakritības savā dzīvē; šo verbālo frāzi pavada video kadrs ar aplupušu griestu tuvplānu, kurā čum un mudž prusaku varza, arī acīmredzot savākusies kopā kāda iemesla dēļ, raisot metaforiskas asociācijas ar cilvēku mērķtiecīgo rosību, kas, skatīta no mūžības viedokļa, varētu likties bezjēdzīga. Ar kontrastiem, paradoksiem un metaforām, ar vizuālu poētiku vai naturālismu, ar skaņām, vārdiem vai klusumu, ar dokumentalitāti vai māksliniecisku vispārinājumu Jāns Tomiks rada portretus. Ne tik daudz konkrēta cilvēka, kā fenomena portretējumu - kas un kāds ir cilvēks, cik tverams vai netverams tā daudzajās izpausmēs. | |
| Atgriezties | |
