VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mīti par Padomjzemi Jana Kukaine Ekspozīcija "Padomjzemes mitoloģija" izstāžu zālē "Arsenāls" no 11. aprīļa līdz 7. septembrim | |
 Mihails Korņeckis. Izglābtā Madonna. 1984-1985 | |
Apjomīgā izstādē "Padomjzemes mitoloģija" ietverti Latvijas padomju periodā - no 1945. līdz 1985. gadam - tapušie mākslas darbi, kurus vieno piederība sociālistiskā reālisma (vienīgajai PSRS atzītajai) doktrīnai. Darbu formālās un stilistiskās atšķirības sniedz ieskatu sociālistiskā reālisma metodes un ideoloģijas attīstībā, sākot no PSRS cildinošiem, kara romantikas un pārnākšanas prieka iedvesmotiem darbiem, beidzot ar zināmu pagurumu, kas iestājas 80. gadu vidū, ko visspilgtāk ilustrē iztrūkstoša stunda stacijas pulksteņa ciparnīcā Alekseja Fjodorova darbā "Atvadas". Darbu daudzveidība apliecina individuālā rokraksta meklējumu aktualitāti par spīti valdošajam mākslas kanonam. Rakstīt par šo izstādi ir izaicinājums. Galvenokārt tāpēc, ka sociālistiskais reālisms nav tik sena pagātne, lai varētu nerēķināties ar izstādes apmeklētāju personīgām atmiņām par tajā laikā subjektīvi pārdzīvoto. Šī māksla nozīmē vairāk nekā tikai pati sevi, un šī nozīme ir tīri subjektīva. Vecāka gadagājuma cilvēkiem izstāde ne tikai atgādinās jaunību, bet arī uzburs vientuļo zaudējuma sajūtu, ar kādu mēs uzlūkojam lietas, kuras spējam saprast tikai mēs paši. Citiem "Padomjzeme" šķitīs vien kārtējais vēstures artefakts, ko var veiksmīgi izspēlēt komerciālos vai mākslinieciskos nolūkos, un izstādē fonā skanošie patētiskie akordi neatsauks atmiņā ziņu pārraides sākšanos. Mēs varam meklēt nejaušas laikmeta liecības un, atstājot novārtā estētisko spriedumu, varbūt ieraudzīsim savu bērnību vai mūsu vecāku jaunību, tālaika sadzīvi, modi, pilsētas ielas un laukumus - milzīgas baltas lentes meiteņu matos, baltas golfenes ar mazām, smieklīgām bumbiņām sānos. Tomēr mākslas saprašana nevar aprobežoties ar atmiņām vai atdurties pret iemaņām (vai to trūkumu), kuras saistītas ar piederību noteiktam laikmetam vai videi, - un tas sakāms arī par padomju literatūras paraugiem, filmām un anekdotēm. Pateicoties informācijas pieejamībai un tēmas aktualitātei, par Padomjzemi ir iespējams ievākt plašu materiālu vai arī - apgrieztā kārtībā - ekspozīciju "Arsenālā" var uzskatīt par tādu kā lietisko pierādījumu krātuvi. Vislielākās izredzes no izstādes gūt kādu baudu ir tieši visnaivākajiem skatītājiem, kuriem šī māksla nekad nav uzbāzusies, kaitinājusi vai likusi piedzīvot vilšanos. Kaut arī rodas iespaids, ka socreālisma mākslai raksturīgais uzspēlētais optimisms, kas tiecas pārliecināt, ka PSRS dzīvo tikai talantīgi un drosmīgi cilvēki, patiesībā slēpj bēdu lejas - nesakārtotus, varmācīgus, cilvēka cieņu pazemojošus dzīves apstākļus -, tomēr aptvertais laika periods ir gana ilgs, lai tajā varētu nodzīvot pusi dzīves, un šīs dzīves varēja būt visdažādākās - gan laimīgas, gan nelaimīgas. Par tām mēs neko zināt nevaram, jo socreālisms atceļ ne tikai individuālās dzīves pašvērtību, bet arī dzīves tēlojuma nepieciešamību vispār, un mūsu rīcībā ir vien simulācija par četrdesmit gadiem, kuros dzīvoja mūsu vecāki un vecvecāki. Protams, tagad mēs spējam no gleznām "nokasīt" politisko glazūru, lai gan precīzāk būtu teikt - tagad mēs drīkstam to darīt, riskējot vienīgi ar to, ka apkārtējiem šķitīsim garlaicīgi, jo atkārtosim visiem zināmas lietas. Katrā ziņā personīgās atmiņas ļauj izvairīties no vispārinājumiem, taču, jāatzīst, atrast netiešu un nepolitisku laikmeta dokumentāciju šīs mākslas kontekstā ir diezgan grūti, jo socreālismā tādām lietām nekad netika piegriezta īpaša vērība. Ja neapmierinātas vai izbrīnītas replikas, vērstas laikmetīgās mākslas virzienā, nākas dzirdēt samērā bieži (parasti uzturoties sabiedrībā, kas, būdama tāla mākslas pasaulei, tomēr vēlas par to izteikties), tad pret sociālistisko reālismu daudziem ir izveidojusies strikta attieksme vai vispārīgs vērtējums, kas izslēdz pārsteiguma iespēju un balstās mākslas kritiķu un vēsturnieku veikumā. Arī izstādē līdzās gleznām un krūšutēliem ir iekļauts patriotisko padomju dziesmu atskaņojums, arhivēto dokumentu kopijas, centralizētie rīkojumi, arī atsevišķu mākslinieku biogrāfijas un viņu darbu "nozīmes" skaidrojums savulaik valdošās mākslas doktrīnas ietvaros. Pārdomājot izstādē redzēto un akumulējot informāciju par "Padomjzemes mitoloģiju", secinu, ka arī pati "Padomjzeme" ir kļuvusi par vēl vienu mītu. Šī mākslas fenomena daudzpusīgās izpausmes ir pārvērtušās par "objektu valodu", kurai tagad piedēvējam jaunu, no šiem objektiem neatkarīgu nozīmi. Piemēram, mēs runājam par to, ka socreālisms ir ideoloģijas instruments, ka tam bija jāpilda patriotiskās audzināšanas funkcijas utt., un izstādes rosinātās asociācijas jau ir daudzkārt aprakstītas un pat iemācītas no galvas, kas apliecina šī metamīta dzīvīgumu. | |
 Vladimirs Kuzmenko. Padomju Savienības varoņa pulkveža Gubrijas portrets. 1953 | |
|
Par laimi, neskatoties uz visu zināmo, gaidāmo un paredzamo, izstāde ir daudz vairāk nekā izplatīto stereotipu un "mītu" sakopojums. Šajā ziņā var piekrist izstādes veidotājiem - laiks, kas mūs šķir no PSRS sabrukuma, ir pietiekams, lai šīs politiskās sistēmas kultivēto mākslu uzlūkotu ar patiesu interesi. Sociālistiskā māksla savā nemākslinieciskumā sāk tuvināties konceptuālas mākslas faktam, un šis iespaids paspilgtināsies, pieaugot laika distancei. Izstāde atstāj pabeigtības un saskaņotības iespaidu - tā ir naiva, pārspīlēta un patosa pilna. Neskatoties uz atšķirīgajiem rokrakstiem un piederību dažādām desmitgadēm, "Padomjzemes mitoloģija" demonstrē vienotību māksliniecisko paņēmienu un tematikas izvēlē, kā arī idejisku pārsātinājumu. Brīdī, kad pieķer sevi par to brīnāmies, pārņem sajūta, ka "padomju mākslu" sev svarīgā veidā esi atklājis no jauna. Šī atklājuma pamatā ir vēsturiskā konteksta sniegtā nosacītība, ko varam novērtēt, izmantojot privilēģiju spriest par kultūras parādību ar laika noilgumu. Ieejot izstādē, skatītājs tiek iepazīstināts ar hronoloģisku notikumu izklāstu, kas attēlo laika posmu no Pirmā pasaules kara beigām līdz Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanai; 1991. gads tiek datēts ar PSRS impērijas sabrukumu. Kā jau katrai impērijai, arī šai bija savi atribūti, par kuru - likumsakarīgi - aizbildniecība bija jāuzņemas radošo profesiju pārstāvjiem. Atšķirībā no cariskās Krievijas vai, teiksim, Napoleona Francijas PSRS imperiālo ambīciju apmierināšanai tika izstrādāta specifiska "mākslas programma", kas izpaudās gan atsevišķos formālos paņēmienos (piemēram, reglamentētajā vadoņa atspoguļojumā), gan tematikas izvēlē, par ko atbildēja 1941. gadā izdotais rīkojums par 120 akceptētiem vēstures tēmu sižetiem. Dokuments acīmredzot ir iespaidojis garo un vēsturiski precīzo darbu nosaukumu rašanos (piemēram, Oto Skulmes gelznu "Ļeņins ar latviešu strēlniekiem Kremlī 1928. gada 1. maijā"), kas raksturīgi socreālismam vispār. Darba virsraksta akcentējums atgādina konceptuālās mākslas aizrautību ar "vārdiem un idejām", kad vizuāli iegūto informāciju koriģē lingvistisks pastarpinājums. Līdzīgi iestarpinājumi uzkrītošā un nevajadzīgā veidā pieblīvē arī pašus mākslas darbus - Valda Dišlera gleznā "Raiņa arests" redzam zemē nosviestu Marksa "Kapitālu" un "Dienas Lapu", Felicitai Pauļukai netipiskajā "A. Amtmaņa-Briedīša portretā" uz galda guļ avīze "Cīņa", Oto Skulmes vēsos toņos ieturētajā "Stahanovieša Freiberga portretā" sarkaniem burtiem vīd trekns uzraksts "USSR". Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Jura Ģērmaņa klusā daba ar "obligāto literatūru" - uz galda novietots Ļeņina "1905. gads", J. Jansona "Vēsturiskais materiālisms", P. Dauges "Pētera Stučkas dzīve un darbs". Par birkām - toreizējām caurlaidēm politizētajā mākslas telpā - vēl krāšņāks un daudzrunīgāks ir glezniecisko paņēmienu kopums, kas sastopams gan vairākos individuālajos, gan grupu portretos. Tās ir raupjās, sastrādātās zemnieces rokas, ar aristokrātisku smalkumu atbalstītas pret krēsla atzveltni, lepni paceltā galva, gudrības un dzīves rūdījuma apliecinājums tālumā vērstajā skatienā, un saules stari, kas apspīd sociālistiskā darba varoņu sejas. Jāsaka, saules gaisma vispār tiek lieta dāsni, kas padomju ideoloģijā skaidrojams ar komunisma drīzo iestāšanos, un vienīgi klusajās dabās tā ir mazliet skumja, jo ir skaidrs, ka gleznot tikai tā toreiz nevarēja. Pie ieejas izstādē rindojas iespaidīgu krūšutēlu virkne, taču viens no varenākajiem - Staļins - sagaida skatītāju pie ieejas otrā zālē. Nez kādēļ tas pārsteidz, un liekas, ka viņš patiešām ir tevi šeit gaidījis. Kādu citu reizi, apstājoties pie vienas gleznas, ar acu kaktiņu fiksēju kādu stāvu, ko automātiski noturu par izstādes apmeklētāju, taču vēlāk attopos, ka tas ir Gustava Šķiltera "Kalējs Bidzāns" - patinētā ģipša figūra ir tikai mazliet garāka par mani, un, ja to noceltu no postamenta, tā nemaz neatšķirtos no pārējiem. Mītam par Padomjzemi tiek pretstatīti citi mīti - par mūsdienu mākslu, par Latviju un vēstures redzējumu. To klātbūtne izstādē nav uzkrītoša, tomēr jaušama: padomju periods tiek saukts par "okupāciju", Latvijas valsts tiek saukta par "mūsu". Taču mīti ir labi, pat nepieciešami - līdz zināmai robežai. Sociālistiskais reālisms ir viens no piemēriem, kas ilustrē šādas robežas pārkāpšanu. Bet par to, kā šodien skatāmies uz padomju mākslu un ko esam iemācījušies tajā saskatīt, mēs varēsim spriest vēlāk. | |
| Atgriezties | |
