VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Orlānas metamorfozes Jekaterina Vikuļina Nesen Tallinā notika slavenās franču mākslinieces Orlānas (Orlan) izstāde Post Identity Strategies. Orlāna ir multimediāla autore, viņa darbojas fotogrāfijas, video, tēlniecības, instalāciju un performances jomā. Bet šo mūsdienu māksliniekiem ierasto līdzekļu vidū ir viņas pašas ķer menis, ko viņa pārvērtusi par mākslas darbu un, citējot mākslinieces teikto, arī par "publisku diskusiju vietu". | |
 Orlāna. 7. operācija-performance, saukta par visuresamību. 1993 | |
Īstā Orlāna? Patiesību sakot, par cilvēku, kas slēpjas aiz radošā pseidonīma "Orlāna", mums ir zināms visai maz. Šis vārds ticis pieņemts, lai uzsvērtu atrautību no jebkāda veida pagātnes. Viņa sevi radīja pati, pāršujot ķermeni kā apnikušu apģērbu un piedzimstot no iepriekšējās sevis. Ķermeniskās transformācijas turpinās līdz pat šim brīdim, tās ir viņas daiļrades vadmotīvs. Orlāna postulē savu daudzējādo identitāti, viņa ir daudzsejaina, un, gluži kā dievībai, viņai piemīt vairākas hipostāzes - ne velti vienā no fotogrāfiju sērijām viņa parādās kā Šiva ar liekajām rokām un kājām. Viņas ķermenis izaug no sevis paša, ir klātesošs savā dzimšanā un kļūst par mākslas darbu. Orlānas plānos dalīšanās ar savas biogrāfijas smalkumiem neietilpst. Tā ir daļa no mistifikācijas un tātad - arī no mākslas projekta. Mēs zinām pavisam nedaudz: Orlāna ir dzimusi 1947. gada 30. maijā Sentetjēnā, industriālā pilsētā, un 1980. gadā pārcēlusies uz Parīzi. Vislielāko popularitāti viņa ieguva deviņdesmitajos gados, kad izdarīja deviņas plastiskās operācijas, kas tika ierakstītas video. Tagad viņa ir mākslas profesore Ecole des Beaux-Arts Dižonā, savukārt viņas darbi varētu rotāt ne tikai mākslas vēstures hrestomātiju, bet arī psihoanalītiskās teorijas talmudu. Pašas radītā Ķermeņa problemātikai ir noteicošā loma laikmetīgajā mākslā. Te var atcerēties Sindijas Šērmenas un Džoela Pītera Vitkina fotogrāfijas, Metjū Bārniju, Stelarka mākslīgos orgānus. Tāpat šo sarakstu var papildināt piemēri no kinematogrāfa. Piemēram, Grīneveja filmā "Spilvengrāmata" ķermeņa kā teksta metafora burtiski iemiesojas dzīvē. Mākslas praksi sešdesmitajos gados, kad sāka strādāt Orlāna, noteica tieši interese par ķermeniskumu. Viņas radošais ceļš šajā dumpinieciskajā desmitgadē aizsākās ar performancēm un publiskām izrādēm dzimtās pilsētas ielās. Līdzīgi daudziem citiem tālaika māksliniekiem viņa izjuta Marsela Dišāna ietekmi. Principiāla nozīme Orlānas attīstībā bija divām lietām: Dišāna аlter ego - māksliniecei Rozai Selavī, kuru viņš izdomāja 1920. gadā, un ready-made konceptam, ko Orlāna realizēja ar savu ķermeni. Neskaitot Dišānu, Orlānas mākslinieciskās saknes aizved arī pie Endija Vorhola daiļrades, sadarbības ar Fluxus grupu, Boisa šamanisma. Nedrīkst noliegt arī Vīnes akcionistu (sešdesmito gadu mākslinieku grupa, kas veica asiņainu upurēšanu imitācijas) Hermaņa Niča un jo sevišķi Rūdolfa Švarckoglera ietekmi. Taču atšķirībā no Vīnes akcionistiem, kuru performancēs bija jaušama teatralitāte, bet "dokumentālās" fotogrāfijas bieži vien izrādījās inscenētas - Švarckoglers tajās asinis lēja tikpat daudz kā Švarcenegers uz ekrāna -, Orlāna par savu mākslu maksā ar īstu naudu, ar savu pašas miesu. Vienlaikus viņa saceļas pret sāpēm, visas operācijas viņai tiek veiktas tikai ar vietējo anestēziju, un tas viņu atšķir no daudziem body art māksliniekiem. Gan atzīstot kopīgo sākotni, viņa tiecas norobežoties no body art (ķermeņa mākslas) un savu daiļradi dēvē par carnal art (miesas mākslu). Iztēlojieties atdzīvojušās afrikāņu cilšu maskas, biedējošus seno maiju dievus vai Pikaso kubisma portretus. Piekritīsiet, ka šis skats nav domāts cilvēkiem ar vājiem nerviem. Pirmais iespaids, ko atstāj Orlānas darbi, ir šokējošs, it kā tu būtu nokļuvis kunstkamerā, kurā savākti ērmīgi ķēmi no visas pasaules. Tiesa, izstādē tie ir parādīti galvenokārt digitālā formātā. Fotogrāfija tiek izmantota tikai kā veids, kā iemiesot dzīvē hibrīdus briesmoņus, vai arī performanču dokumentācijai. Ar postindustriālā laikmeta metožu palīdzību tiek preparēta civilizācijas vēsture, kas sniedzas daudzus gadsimtus atpakaļ. Skulptūras no sevis pašas Sērijā "Pašhibridizācijas" (Self-hybridations) Orlāna acīmredzami imitē antīkās statujas, kas, kā zināms, bijušas krāsotas. Tomēr šīs nopindzelētās galvas atgādina nevis brīnumskaisto Hellādu, bet gan Seno Austrumu dievības, senos, nežēlīgos kultus. Šis pirmatnējais ķermenis ar griezumu zīmēm un tetovējumiem ir paredzēts rituālām darbībām. Nav noslēpums, ka pirmskolumba civilizācijās ķermenis tika pakļauts dažāda veida deformācijām. Piemēram, tika apvīlēti zobi, kuros pēc tam inkrustēja dārgakmeņus. Bērnam tīšām tika attīstīta šķielēšana, uz virsdegunes piekarinot vaska vai māla bumbiņu, lai fiksētu skatienu vienā noteiktā punktā. Afrikāņu un Amerikas iedzimto ciltīs, arī pat Karolingu laika Francijā pastāvēja galvaskausa deformācijas tradīcija, kad zīdaiņa galvā tika uzvilkta speciāla korsete. Orlāna mēģina izveidot skulptūru no pašas ķermeņa, izmantojot to kā materiālu māla un marmora vietā. Tā mīts par Pigmalionu iegūst jaunu interpretāciju. Savu ķermeni Orlāna pārvērš tekstā. Patiesību sakot, teksts ir jebkurš ķermenis, kas pakļauts kultūras iedarbībai un apstrādei, - grims, frizūra, pīrsings, tetovējums pauž noteiktu kodu, kuru ir iespējams nolasīt. Ķermenis ir kultūras poligons, tieši kultūra veido mūsu izskatu un ķermeniskās prakses. Kur ir robeža starp cilvēka radīto un dabas radīto, ja visas civilizācijas izmantojušas ķermeni un seju kā veidošanas materiālu? Kur iespējams novilkt robežu starp mākslu un dzīvi? Šos jautājumus Orlāna uzdod skatītājam. Ar sava ķermeņa palīdzību Orlāna pārvietojas pa mākslas vēstures un kultūras nozīmīgākajiem posmiem. "Es vienmēr esmu centusies savu seju un ķermeni izmantot kā materiālu, ar kura palīdzību izzinu cita laika, citu civilizāciju tradīcijas," stāsta māksliniece. Katra ekspozīcijas zāle ir cits laikmets. Pēc arhaiskā laikmeta nāk viduslaiki un baroks, kur Orlāna apspēlē svēto pīšļu pielūgšanu kristietībā, pašdarinātos relikvārijos apmeklētāju apskatei izstādot pašas ķermeņa gabaliņus, kas palikuši pāri pēc plastiskajām operācijām. Atsevišķa tēma ir sievietes ķermenis kristīgajā kultūrā, šeit Orlāna "pielaiko" sev Dievmātes un svētās Terēzes lomu. Māksliniece izveido slavenās Bernīni statujas repliku, kur svētās vietā piedāvā savu pazudušās jaunavas, "svētās Orlānas", tēlu, kā viņa sevi nodēvēja septiņdesmitajos gados. Tas ir ekstātisks ķermenis, kurā baroka kultūra sakausējusi nevainību un erotismu. Orlāna izmanto Baltās un Melnās Jaunavas, svētās un maukas, dihotomiju. | |
 Orlāna. Pārveidošana-pašhibridizācija. Amerikas indiāņu sērija. 2005 | |
|
Zem skalpeļa Un, lūk, mēs jau esam nokļuvuši mūsdienās, kur sievietes miesa ir sašķelta divās daļās un atrodas starp mītu un dzīvi, ideālo un reālo pasauli. Tas ir ķermenis, kas sociālo stereotipu uzbrukumiem ir pakļauts daudz lielākā mērā nekā vīrieša miesa. Un tā vienā pusē - gleznais Botičelli Veneras vaigs, otrā - protokoliska fotogrāfija, kurā redzama sievietes seja bez kādiem izskaistinājumiem, ar zilumiem un sitienu pēdām. Aiz katra tēla vīd Orlānas vaibsti. Jāuzsver mākslinieces feministiskā dedzība, kas daudzējādā ziņā ir noteikusi viņas daiļradi, sākot jau ar agrīnajiem darbiem. Cīņa par sieviešu tiesībām Orlānai ir cīņa par tiesībām brīvi rīkoties ar savu ķermeni. Ekspozīciju noslēdz plastiskās ķirurģijas tēma. Fotogrāfijās māksliniece pozē uz operāciju galda, kur viņa tiek preparēta, taču ne skaistuma dēļ, bet mākslas vārdā. Ķirurģija šeit ir pārvērsta par radošo metodi. Saites, rētas, griezumi, ķirurģiskie instrumenti liek atcerēties Gotfrīda Helnveina (Helnwein) darbus. Orlānu allaž ir interesējusi sieviešu reprezentācija mākslas vēsturē. Deviņdesmitajos viņa sāka nodarboties ar mitoloģisko sieviešu tēlu dekonstrukciju tieši uz operāciju galda. Sekodama sengrieķu mākslinieka Zeiksīda piemēram, kurš nevainojamas sievietes portretu uzgleznoja, izmantodams piecus dažādus modeļus, Orlāna ar operāciju sēriju palīdzību nolēma radīt savu ideālo izskatu, sakombinējot to skaistuļu vaibstus, kuras Eiropas mākslā tikušas atzītas par dailes etaloniem. Ideālajai sejai tika izvēlēts Fontenblo skolas slavenās skulptūras "Diāna" deguns, Bušē otai piederošās "Eiropas" mute, Leonardo da Vinči "Monas Lizas" piere, Botičelli "Veneras" zods un Žana Leona Žeroma "Psīhes" acis. Bez jau iepriekšminētā šādai izvēlei bija arī vēsturiski un mitoloģiski iemesli. Diāna tika izvēlēta tāpēc, ka bija dieviete un nepakļāvās vīriešiem; Psīhe - viņas alku pēc mīlestības un garīga skaistuma dēļ; Eiropa tāpēc, ka viņa vērsās pie cita kontinenta, ļāva sevi aizvest pretim nezināmai nākotnei; Venera - saistībā ar pārpilnību un radošo potenciālu, bet Mona Liza - viņas androgīnisma dēļ. Operāciju zāli Orlāna izdekorēja ar palielinātām šo seju fragmentu reprodukcijām un uzraudzīja procesu, ko pavadīja mūzika, dzeja un deja. Citas ķirurģiskās operācijas laikā viņa, tērpusies Arlekīna kostīmā, lasa pazīstamā franču filozofa Mišela Serā tekstus. Arlekīna tēls šeit nav nejaušs, domātājs to traktē kā vairāku personāžu pārklāšanās rezultātu. Arlekīnu var aplūkot kā zināmas hibridizācijas produktu, par kuras simbolu kalpo viņa daudzkrāsainais kostīms, kura malas atšķiras pēc krāsas un lieluma. Orlāna šeit saskata paralēles: līdzīgi kā Arlekīns ir vairāku substanču - daudzkrāsainu, daudzveidīgu, citcitā pastāvošu - kārtojums, tāpat arī cilvēks sastāv no liela daudzuma kaulu un cīpslu, kas savukārt sastāv no molekulām. Darbu Harlequin Coat, par kuru izstādē stāstīja tāda paša nosaukuma filma, ir iedvesmojis Mišela Serā teksts Laicité, kurā viņš Arlekīnu izmanto kā multikulturālisma metaforu. Instalācija veidota no organiskā stikla, kas atgādina āksta apmetni un sastāv no daudzām izgaismotām šūniņām dažādās krāsās. Galvas vietā atrodas pēc pasūtījuma izgatavots bioreaktors, kurā ievietotas Orlānas un citu dažāda vecuma un nacionalitātes cilvēku, kā arī dzīvnieku šūnas. Rezultātā ir jāizveidojas ģenētiska monstra miesas gabaliņam, apmēram 12 cm garam. Arī mākslinieces ekstravagantā āriene imitē Arlekīna neviendabīgo izskatu: puse viņas matu ir balti, puse - melni, klauna brilles, virs uzacu lokiem - divi reljefi implanti. "Man ļoti gribētos, lai mums būtu mutējoši ķermeņi. Teiksim, būtu tāda poga, kuru nospiežot cilvēks varētu runāt jebkurā pasaules valodā. Nospiež citu pogu - un mainās acu vai ādas krāsa," stāsta māksliniece. Līdz DNS Orlāna ķermeni izjauc pa skrūvītēm, līdz vissīkākajai detaļai, kā aizraujošu mehānismu, nokļūstot līdz pat šūnu līmenim. Viņas arsenālā ir daudz instrumentu - no sejas datormodelēšanas līdz pašas ārienes plastiskai pārveidošanai. Bet Orlānai nepietiek ar to, ka viņa ir svētā, viņa grib būt Demiurgs, un šeit sākas cīkstēšanās ar Dievu un ģenētiskās spēles. "Mans darbs ir cīņa pret dabu un Dieva ideju (..) dzīves nepielūdzamību, ko reprezentē DNS. Un tieši tāpēc es izvēlējos plastisko ķirurģiju; ne tāpēc, lai labāk izskatītos vai atgūtu jaunību, bet gan tāpēc, lai pilnībā izmainītu tēlu un identitāti. Es apgalvoju, ka esmu savu ķermeni atdevusi mākslai. Mana ideja bija caur gēnu inženieriju aktualizēt jautājumus, kas saistīti ar ķermeni, ar tā lomu sabiedrībā un nākamajās paaudzēs, garīgi sagatavot mūs šai problēma." Orlānas patoss liecina, ka ar operāciju palīdzību ir iespējams novērst pretrunu starp to, kā cilvēks sevi uztver, un viņa fizisko stāvokli. Ar ķirurģijas starpniecību, balstoties uz sevis izpratni, ārējo un iekšējo tēlu var novest pie viena kopsaucēja. Mūsdienu pasaulē identitāte ir sarežģīts veidojums. Tā neaprobežojas tikai ar nacionāliem vai sociāliem faktoriem, tai ir daudz komponentu. Identitātes ilūziju mums rada mūsu ķermenis, kurā ir iesakņojies mūsu "es". Bet cik lielā mērā mēs varam likt vienlīdzības zīmi starp mums un mūsu ķermeni? Cik lielā mērā mēs to pārvaldām? Vai mēs varam apturēt novecošanas procesu vai slimības? Rūpes par ķermeni raksturo buržuāzisko kultūru. Tā veido noteiktus ārējā izskata normatīvus, diktē spēles noteikumus, ārpus kuriem tu sociālā ziņā kļūsti par svešinieku. Tāpēc tik izplatīta ir anoreksija un arī plastiskā ķirurģija, ko savos darbos apspēlē Orlāna. Mūsdienu sieviete neko daudz neatšķiras no pirmatnējo cilšu pārstāvjiem, arī viņa deformē savu seju un ķermeni, vadoties pēc pastāvošajiem priekšstatiem par skaistumu. Orlāna apgalvo, ka māksla ir dzīvības un nāves jautājums, un viņa nejoko - viņai tā kļūst par krievu ruletes spēli: katra nākamā operācija satur aizvien pieaugošu riska elementu, tā draud ar paralīzi vai pat nāvi. Māksliniece šādu iespējamo iznākumu pieņem un viņas rīcību rosina interpretēt kā garīgu pārākumu, citējot svētos indiešu tekstus, kuros teikts, ka mūsu ķermenis ir drānas, kas jānomet. Tomēr savu ķermeni Orlāna grib saglabāt uz mūžiem, piedāvādama to pēc nāves mumificēt un izstādīt mākslas galerijā. No krievu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone | |
| Atgriezties | |
