VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Signe Baumane. Ķermenis un karnevāls
Viktors Freibergs
  Pastāv uzskats, ka animācija ir vienīgā konsekventi pa­tie­sā kino forma, jo tajā (protams, ir arī izņēmumi kā jebkurā jomā) filmas autors rada pilnīgi visu vēstījuma telpu, neko neaizgūstot no tā dēvētās realitātes, nav nekā tāda, kas ne­­­būtu mākslinieka rokas radīts. Turpretim kino, kā reiz to ap­­galvojis Pazolīni, mākslinieks veido savu izteiksmes līdzekļu arsenālu, patapinot tēlus no apkārtējās pasaules un tikai pēc tam iestrādājot tos savā personiskajā kino valodā. Ani­mācijas filmā autors (vismaz iluzori) pilnībā valda pār tēliem, ciktāl vēlmes un meistarība to atļauj, bet spēlfilma daudz vairāk pakļauta nejaušībām nekā animācijas lente - kaut vai tāpēc, ka katram aktierim ir sava personība un griba, turpretim zīmēti personāži (kā varētu šķist) ir bez savas gri­bas izpausmēm. Taču nepārspīlēsim autora brīvību, kā reiz apgalvojis angļu rakstnieks Džons Faulzs, ikviens per­so­nāžs kādā brīdī sāk dzīvot savu dzīvi un atsakās tev, autoram, pa­klausīt. Lai nu kā, bet jebkurš mākslas darbs, arī animā­cija, ir tas esamības lauks, kurā iespējama vislielākā pašiz­pausmes brīvība, ko Signe Baumane visā pilnībā izmanto.

 
Signe Baumane. Teat Beat of Sex. 2007
 

Nu jau daudzus gadus Signe dzīvo Ņujorkā. 1999. gadā viņai ticis piešķirts "īpašu spēju ārvalstnieces" statuss, kas angliski saucas extraordinary ability alien. Vārds alien šeit ir īsti vietā, jo viena no tā nozīmēm, kā zināms, ir arī "cit­pla­­ nē­­tietis/te", un savā ziņā Signes Baumanes izteiksmīgais, ļoti personiskais un konsekventais stils ir grūti salīdzināms vismaz ar citiem latviešu animatoriem, kaut arī jautājums par to, vai Signe ir amerikāņu animācijas tradīciju pārņē­mēja vai "īstena" latviešu tradīciju veidotāja, nav ne atbil­dams, ne arī svarīgs. Jo ikviena kategorizācija, kas balstīta uz kaut kādiem etniskiem principiem (izņemot, protams, pašu etnisko kultū­­­ru), ir visai problemātiska mūsdienu kultū­ras procesu globa­­li­­zā­cijas apstākļos. Signe pēc izglītības ir filozofe (viņa ir beigusi Maskavas universitāti), un kā tāda viņa vēlas "aplū­­kot stāsta simbolisma izpausmes, lai izpē­tī­tu, par ko šis stāsts patiesība ir". Vislielākā kļūda, interpre­tējot jebkura žanra vizuālu vēstījumu, ir uztvert to kā paš­pietiekamu, proti, ka uz ekrāna redzamo tēlu funkcija būtu radīt reali­tā­­tes (atkal šis mistiskais vārds) dublikātu, igno­­­rē­jot meta­­­fo­­risko, simbolisko vai ietverto filmas jēgu. Tas pats attieci­nāms arī uz animācijas darbiem, kaut gan ani­ma­to­ram ir iespējas manipulēt ar tēla līdzību savam prototipam - cilvē­ka seja var tikt kariķēta, var tikt mainītas tēlu proporcijas, kā, piemēram, Signes filmā "Ragana", kurā raga­na ir sīka, bet govs un tās radītās mēslu čupas - kā kalni. Savukārt filmā "Kurpītes" meitene, kuras vienīgais sapnis ir apprecēt "daiļo princi" - Signes interpretācijā viņš nebūt nav pievilcības iemie­sojums, kas ļauj ironizēt par pasakas arhetipiem, - ir vizuāli grotesks tēls tāpat kā visa filma; meitenei pierē "ieskrūvētā" spuldzīte ne pārāk biežajos atklāsmes mirkļos iedegas - pār viņu nāk apgaismība. Šis ir tikai viens no ne­daudzajiem piemēriem valodas un vizuālā tēla ironiskajai mijiedarbībai, un dažus Signes Baumanes darbus var klasifi­cēt kā grafiskas valodu spēles (viens no izteiksmīgākajiem piemēriem ir Five Infomercials for Dentists ("Piecas inforeklā­mas zobārstiem"). Pati autore apgalvo, ka "tekstam un attēliem ir vienam otru jāpapildina, nav jāat­aino viena un tā pati lieta". Šāda verbālā teksta un vizuālā teksta savstarpēja atsvešinātība ļauj radīt ironiju, kas palie­lina visa atainotā stāsta nosacītību un simbolismu.

Atgriežoties pie vizuālā vēstījuma un realitātes attiecībām, jāsaka, ka Signes Baumanes filmu skatītājiem pastāv kādu citu lamatu drauds - tā kā viņas darbos izteikti domi­nē seksa tēma (kādā no intervijām Dzintras Gekas filmā par Signi Bau­mani viņa pašironiski izteikusies, ka domā par seksu visu laiku un ko lai dara, ja viņas smadzenes, iespē­­jams, ir pārāk tuvu ģenitālijām), jūtīgāks skatītājs var netikt tālāk par ķer­menisko, fizioloģisko tēlu barjeru. Tomēr jāat­ceras, ka filmas jau netiek radītas jūtīgiem vai nejūtīgiem skatītājiem, bet baudītājiem, jo, tāpat kā sekss, arī filmas skatīšanās ir viens no baudas gūšanas veidiem. Diez vai uz pasaules atradīsies daudz cilvēku, kas nevēlas gūt baudu, bet pārtikt tikai no ciešanām un pašuzupurēšanās. Signe pati ir sacījusi, ka sekss ir komunikācija un atslābināšanās; tas ir ķermeņa valodas komponents, veids, kā radīt saikni (kaut reizēm tikai īslaicī­gu) starp divām būtnēm. 

Signes darbu galvenie motīvi ir sekss, nāve, bauda, mī­les­tība, ķermeniskuma nozīmība utt. Viens no fascinējošākajiem viņas darbu aspektiem ir krāsu salikumu ekspresivitāte, gluži vai jutekliskā tekstūra, kas paradoksāli ļauj identificē­ties ar tēliem, kuriem  nav nekādas vizuālas līdzības ar pazīs­tamo vidi. Ja filma spēj radīt savu specifisku atmosfēru, ļau­jot skatītājam reproducēt tajā ieliktās izjūtas (savveida jūtu imažisms), tas nešaubīgi jātraktē kā izcilības pazīme. Piemē­ram, filmā "Veterinārārsts" (pēc tās noskatīšanās rodas pār­e­joša vēlme pievērsties veģetārismam) vairākkārt atkārtotā aina, kad veterinārārsts iznāk laukā no blāvi iekrāsotā nama, ko ieskauj karmīnsarkanas, violetas un citu toņu debesis un koki, savu krāsu salikuma dēļ ir pat pacilājoša. Savukārt filmā "Mīlas stāsts" un darbā "Apdraudētais" (Horhes Luisa Borhesa dzejoļa interpretācija) pulsējošās un trīsuļojošās krāsas rada papildu ritmiskumu un nepastāvības izjūtu.

Ķermenis un karnevāls

Ķermeniskais, tā funkcijas, hierarhiju un aizliegumu igno­rēšana vai apzināta noārdīšana, sekss un nāve, instinktīvā valdīšana pār racionālo ir daži no tā sauktās karnevāla kul­tūras elementiem, un, ja tomēr vēlamies ierakstīt Signes Baumanes darbus zināmā kultūras tradīcijā, tad šī ir viena no produktīvākajām atsaucēm. Izteiksmīgākais latviešu tau­tas kultūras piemērs, protams, ir nerātnās tautasdzies­mas, un iespējams, ka Signes dirty ditties kā viņas vairāku filmu ģeneriskais nosaukums ir atsauce tieši uz tām. Viena no Signes jaunākajām, pat skandalozajām filmām Teat Beat of Sex (filma, kura titros tiek nosaukta par "izteikti audzinošu"/explictly educational, kas rada asociācijas ar citu frāzi: strictly confidential - īpaši slepeni) ir viens no viņas darbu piemē­riem, kurā tiek runāts par masturbāciju, seksu kā baudu utt. Šeit pat minama filma "Nataša", sirreāls stāsts par sievie­tes un putekļsūcēja dēku, taču arī, kas ir svarīgāk, par vientulību un alkām pēc seksa. Bet filmā Five Fucking Fables viens no stāstiņiem ir "Vīrietis, kurš prata sarunāties ar puķēm", tajā zieds tiek traktēts kā sievišķais simbols, kā mute, kā ģenitā­lijas, līdzīgi kā, piemēram, arī filmā "Apdraudētais", kurā zieds kļūst par vīrieša dzimumorgāna simbolu, poeti­zējot orgasmiskās izjūtas, kad tas tiekas ar savu iemīļoto. Šo ne­lielo stāstiņu par vīrieti un ziediem iespējams interpretēt arī kā ironisku komentāru par sievietes ķermeņa ekspluatāciju, un, kopumā skatoties Signes darbus, viens no ietvertiem jautājumiem ir atšķirība starp mākslu un por­nogrāfiju: por­­nogrāfijai nekad nav zemteksta, bet Signes filmām tas vien­mēr ir, visbiežāk izsakot kādu ironisku attieks­mi, tāpēc viņas darbiem nekādas pornogrāfiskas tieks­mes nedrīkstam piedēvēt.

Spoguļi, labirinti un pasaku tēli

Jau minētā filma "Apdraudētais" ļauj blakusnostatīt poē­tiskās valodas un vizuālās valodas līdzības, gan dzejā, gan animācijā ierasti tēli tiek apveltīti ar simbolisku jēgu. Kā reiz apgalvojis velsiešu dzejnieks Dilans Tomass, tieši dzeja (un šajā gadījumā animācija) ir vispiemērotākais valodas veids, lai runātu par lietām, kas vārdiski un racionāli nav formulē­jamas, - par instinktu un zemapziņas pasauli, tātad par iekāri un tieksmi pēc baudas. Borhesa ietekme uz Signes darbiem acīmredzot ir daudz plašāka par viena viņa dzejoļa vizuālu interpretāciju - un tādi tēli kā labirints un spogulis (ne tikai burtiskā izpratnē, bet arī kā vēstījuma struktūras princips), iespējams, vismaz daļēji ir šīs intereses izpausmes.

Piemēram, filmā "Tīģeru zelts" lēnīgi un hipnotiski atai­notā leģenda ir metamorfožu pilna: tīģeru svītras pārtop labirintu rakstā, tīģeris kļūst par mednieku, bet mednieks - par tīģeri, tādējādi radot tēlu labirintu un uzdodot jautāju­mu, kurš kuru sapņo - tīģeris mednieku vai mednieks tīģeri. Divi tēli bieži vien Signes filmās nav tikai autonomi perso­nāži, bet viens otra spogulis. Līdzīgs princips izmantots arī filmā "Kurpītes", kur meitene pati pārtop par pūķi, ļaujot nolasīt skatītājam virkni atsauču uz pasaku un leģendu tē­liem. "Kurpītes" ar nosacīto attēla naivismu, stila noturību (kas raksturīga visām Signes filmām) ir arī darbs, kurā ir vairāki īpaši interesanti vēstījuma principi un tēli. Vi­sas filmas darbības ironisku fonu šā vārda burtiskajā nozīmē veido tapetes, kas atkarībā no vietas ir dekorētas ar dažā­diem rīkiem (piemēram, meitenes istabā uz tām ir dārza pie­derumu raksts). Tā kā princis ir gatavs iemīlēt tikai tādu mei­­teni, kam kājās viņa "sapņu kurpītes", to var uztvert gan kā atsauci uz pasakas motīvu (kristāla kurpīte mums labi pazīstamajai Pelnrušķītei nodrošināja laimīgu nākotni), gan kā komentāru par fetišu. Savukārt tādi tēli kā princis un pūķis, protams, ļoti skaidri kalpo par pasakas žanra apzī­mētājiem, tāpat arī tēva novēlējums un dāvinājums meitai, kad tas ir uz nāves gultas. Taču vēstījums nav žanriski vien­dabīgs, un tas padara to vēl suģestējošāku - tēva izcelšana no akas/šahtas pēc negadījuma raktuvēs pasakas arhetipos neierakstās. Viens no ģeometriskajiem tēliem, kas dominē filmā, ir aplis, un tas saistāms ar vairākiem konkrētiem tēliem: pulksteni (kā laika rituma, tātad nenovēršamības, likte­nīgu­­ ma apzīmētāju), aku (šai gadījumā kā nāves sim­bolu) un vārnu riņķošanu pa apli, kad ik pa brīdim filmā notiek kāds nozīmīgs notikumu pavērsiens. Tādējādi filma mums izstās­ta konkrētu pasaku/stāstu un tai pašā laikā pārsniedz savas konkrētības robežas, pakāpeniski piešķirot kādai vizuālu tēlu kopai tikai šajā vēstījumā raksturīgo nozī­mi. Līdz ar to veidojas konkrētās filmas valoda, kuras identificēšana ir bū­tisks instruments filmas nolasīšanai, lai aiz zīmētajiem tēliem mēs spētu ieraudzīt dziļāko jēgu.

Tad no Ņujorkas piezvanīja Signe Baumane, un daudz kas kļuva skaidrāks.

Viktors Freibergs: Jūsu filma "Apdraudētais" ir Borhe­sa dzejoļa vizuāla interpretācija. Vai Borhesa daiļradei jūsu darbos ir plašāka nozīme?

Signe Baumane:  Laikposmā no 18 līdz 24 gadiem manā dzīvē bija divas galvenās "Bībeles" - Kurta Vonnegūta ro­māns "Kaķa šūpulis" un Borhesa īsie stāsti. Borhesa darbos mani visvairāk aizrāva viņa nosacītais romantisms, eksisten­ces noslēpumainības apzināšanās, intelektuālā mistika. Savu­kārt Vonnegūta romānā mani saistīja viņa cinisms, melnais humors, kas arī man ir ļoti tuvs.

V.F.: Cik lielā mērā jūsu daiļrades veidošanos ietek­mējusi sirreālisma tradīcija glezniecībā vai kino?

S.B.: Sirreālisms mani tiešā veidā nav ietekmējis, bet var­būt kaut kādā netiešā, ietvertā veidā tā iespaidi ir sazīmē­jami manos darbos. Dziļu iespaidu uz mani atstājuši Švank­meijera darbi, taču viņu es atklāju salīdzinoši vēlu, kad man bija kādi 20-22 gadi, tāpēc par formatīvu ietekmi runāt nevar. Visvairāk mani aizrāva un iespaidoja Austrumeiropas karikatūristi, šī ir ļoti spēcīga vizuāla ietekme manās filmās. Tie bija čehu, igauņu un lietuviešu karikatūristi un grāmatu ilustratori, un mani īpaši fascinēja tas, kā viņu darbos vārdi mijiedarbojas un savienojas ar vizuālajiem tēliem, kā vizuālie tēli netiešā veidā ietekmē vārdisko tekstu, kā tie palīdz at­klāt vārdiskā teksta nozīmi, kā maina tā jēgu.

V.F.: Viens no animācijas ģēnijiem un arī jūsu lielāka­jām autoritātēm ir Plimptons. Vai jūs īpaši ietekmējuši arī kādi konkrēti spēlfilmu režisori?

S.B.: Savulaik es neskaitāmas reizes skatījos Bunjuela fil­mas, tāpat arī aizrāvos ar franču "jaunā viļņa" režisoriem, it īpaši ar Alēnu Renē. Bet es nevarētu teikt, ka tie būtu atstā­juši uz maniem darbiem kaut kādu tiešu ietekmi.

V.F.: Kādā no intervijām jūs minējāt īpašo Junga lomu jūsu daiļradē. Kāda tieši bijusi šī ietekme?

S.B.: Bez Junga es nebūtu vispār nekāda dzīvotāja. Bez Bunjuela un Renē, bez minētajiem ilustratoriem un Dalī es būtu varējusi kaut kā iztikt, bet bez Junga gan ne. Jungs ļauj atrast ikvienam savu pasaules redzējumu, jo, kā zināms, mūsu eksistencei nav nekādas augstākas nozīmes, nekādas misijas, bet mēs katrs vēlamies to atrast un noformulēt, un tieši Jungs sniedz mums šīs iespējas. Iespējas atrast iemeslu, kāpēc mēs vispār dzīvojam. Manā dzīvē bija kāds periods, kad es nezināju, kā priecāties, neredzēju iemeslu, kāpēc vis­­pār kaut kas jādara, bet arī man gribējās būt laimīgai, un Jungs šo jēgu man vienkārši pavēra. Viņa filozofiskais psiho­loģisms sniedz iespēju atrast savai dzīvei skaistu struktūru, atklāt, ka katrs cilvēks būtībā ir kā pērle, lai kādu uzde­vumu tu savā dzīvē veiktu.

V.F.: Kādā veidā jūsu un citu animatoru darbi tiek izplatīti un rādīti? Vai tas notiek galvenokārt tikai festi­vālos un ar DVD palīdzību pēc tam? Vai situācija šai ziņā ir radikāli atšķirīga Latvijā un Ņujorkā?

S.B.: Es ceru, ka situācija Latvijā arī šobrīd mainās, kaut gan patiesībā īpaši daudz šai ziņā nekas nenotiek. Parasti animācijas filmas apmēram kādus divus gadus tiek demon­strētas dažādos festivālos, tās ceļo no viena festivāla uz citu. Bet visumā animāciju filmu auditorija palielinās, interese pa­­­kāpeniski aug. Piemēram, nesen manas filmas tika demon­­strētas Ņujorkā Rooftop festivālā, kura laikā uz Bruklinas jum­tiem tika rādītas filmas. Un animāciju filmu audito­rija bija visai liela - 500-1000 cilvēku. Pie mums diemžēl šādu festi­vālu nav, "Bimini" jau vairs nenotiek, "Arsenāls" ir reizi divos gados, bet arī tas vairāk pievēršas alternatīvām filmām, ma­­zāk animācijai un īsfilmu žanram vispār. Tai pašā laikā, cik man zināms, šogad Preiļos un Kandavā tika organizēti ani­mā­ciju filmu seansi, bet viss taču parasti iesākas tieši ar kādu individuālu iniciatīvu. Maijā Kinomuzejā arī tika demon­strēti animācijas seansi, tā ka interese pamazām palielinās.

ASV ne visi televīzijas kanāli demonstrē animācijas filmas (runa ir par pieaugušo animāciju - V. F.), lielākoties tās de­mon­­strē neatkarīgie TV kanāli. Bet šur tur arī sabiedriskā televī­zija rāda animāciju, Taču pārsvarā visa rādīšana no­tiek festi­vālos, un, kad filmas vairs festivālos netiek demonstrē­tas, tad tās tiek ievietotas internetā.

Viss sākas ar mazumiņu. Bērni, kas tagad skatās animā­cijas filmas, aug, un, cerams, tiem ar gadiem interese par animāciju nezudīs.

 
Atgriezties