VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Signe Baumane. Ķermenis un karnevāls Viktors Freibergs Pastāv uzskats, ka animācija ir vienīgā konsekventi patiesā kino forma, jo tajā (protams, ir arī izņēmumi kā jebkurā jomā) filmas autors rada pilnīgi visu vēstījuma telpu, neko neaizgūstot no tā dēvētās realitātes, nav nekā tāda, kas nebūtu mākslinieka rokas radīts. Turpretim kino, kā reiz to apgalvojis Pazolīni, mākslinieks veido savu izteiksmes līdzekļu arsenālu, patapinot tēlus no apkārtējās pasaules un tikai pēc tam iestrādājot tos savā personiskajā kino valodā. Animācijas filmā autors (vismaz iluzori) pilnībā valda pār tēliem, ciktāl vēlmes un meistarība to atļauj, bet spēlfilma daudz vairāk pakļauta nejaušībām nekā animācijas lente - kaut vai tāpēc, ka katram aktierim ir sava personība un griba, turpretim zīmēti personāži (kā varētu šķist) ir bez savas gribas izpausmēm. Taču nepārspīlēsim autora brīvību, kā reiz apgalvojis angļu rakstnieks Džons Faulzs, ikviens personāžs kādā brīdī sāk dzīvot savu dzīvi un atsakās tev, autoram, paklausīt. Lai nu kā, bet jebkurš mākslas darbs, arī animācija, ir tas esamības lauks, kurā iespējama vislielākā pašizpausmes brīvība, ko Signe Baumane visā pilnībā izmanto. | |
 Signe Baumane. Teat Beat of Sex. 2007 | |
Nu jau daudzus gadus Signe dzīvo Ņujorkā. 1999. gadā viņai ticis piešķirts "īpašu spēju ārvalstnieces" statuss, kas angliski saucas extraordinary ability alien. Vārds alien šeit ir īsti vietā, jo viena no tā nozīmēm, kā zināms, ir arī "citpla nētietis/te", un savā ziņā Signes Baumanes izteiksmīgais, ļoti personiskais un konsekventais stils ir grūti salīdzināms vismaz ar citiem latviešu animatoriem, kaut arī jautājums par to, vai Signe ir amerikāņu animācijas tradīciju pārņēmēja vai "īstena" latviešu tradīciju veidotāja, nav ne atbildams, ne arī svarīgs. Jo ikviena kategorizācija, kas balstīta uz kaut kādiem etniskiem principiem (izņemot, protams, pašu etnisko kultūru), ir visai problemātiska mūsdienu kultūras procesu globalizācijas apstākļos. Signe pēc izglītības ir filozofe (viņa ir beigusi Maskavas universitāti), un kā tāda viņa vēlas "aplūkot stāsta simbolisma izpausmes, lai izpētītu, par ko šis stāsts patiesība ir". Vislielākā kļūda, interpretējot jebkura žanra vizuālu vēstījumu, ir uztvert to kā pašpietiekamu, proti, ka uz ekrāna redzamo tēlu funkcija būtu radīt realitātes (atkal šis mistiskais vārds) dublikātu, ignorējot metaforisko, simbolisko vai ietverto filmas jēgu. Tas pats attiecināms arī uz animācijas darbiem, kaut gan animatoram ir iespējas manipulēt ar tēla līdzību savam prototipam - cilvēka seja var tikt kariķēta, var tikt mainītas tēlu proporcijas, kā, piemēram, Signes filmā "Ragana", kurā ragana ir sīka, bet govs un tās radītās mēslu čupas - kā kalni. Savukārt filmā "Kurpītes" meitene, kuras vienīgais sapnis ir apprecēt "daiļo princi" - Signes interpretācijā viņš nebūt nav pievilcības iemiesojums, kas ļauj ironizēt par pasakas arhetipiem, - ir vizuāli grotesks tēls tāpat kā visa filma; meitenei pierē "ieskrūvētā" spuldzīte ne pārāk biežajos atklāsmes mirkļos iedegas - pār viņu nāk apgaismība. Šis ir tikai viens no nedaudzajiem piemēriem valodas un vizuālā tēla ironiskajai mijiedarbībai, un dažus Signes Baumanes darbus var klasificēt kā grafiskas valodu spēles (viens no izteiksmīgākajiem piemēriem ir Five Infomercials for Dentists ("Piecas inforeklāmas zobārstiem"). Pati autore apgalvo, ka "tekstam un attēliem ir vienam otru jāpapildina, nav jāataino viena un tā pati lieta". Šāda verbālā teksta un vizuālā teksta savstarpēja atsvešinātība ļauj radīt ironiju, kas palielina visa atainotā stāsta nosacītību un simbolismu. Atgriežoties pie vizuālā vēstījuma un realitātes attiecībām, jāsaka, ka Signes Baumanes filmu skatītājiem pastāv kādu citu lamatu drauds - tā kā viņas darbos izteikti dominē seksa tēma (kādā no intervijām Dzintras Gekas filmā par Signi Baumani viņa pašironiski izteikusies, ka domā par seksu visu laiku un ko lai dara, ja viņas smadzenes, iespējams, ir pārāk tuvu ģenitālijām), jūtīgāks skatītājs var netikt tālāk par ķermenisko, fizioloģisko tēlu barjeru. Tomēr jāatceras, ka filmas jau netiek radītas jūtīgiem vai nejūtīgiem skatītājiem, bet baudītājiem, jo, tāpat kā sekss, arī filmas skatīšanās ir viens no baudas gūšanas veidiem. Diez vai uz pasaules atradīsies daudz cilvēku, kas nevēlas gūt baudu, bet pārtikt tikai no ciešanām un pašuzupurēšanās. Signe pati ir sacījusi, ka sekss ir komunikācija un atslābināšanās; tas ir ķermeņa valodas komponents, veids, kā radīt saikni (kaut reizēm tikai īslaicīgu) starp divām būtnēm. Signes darbu galvenie motīvi ir sekss, nāve, bauda, mīlestība, ķermeniskuma nozīmība utt. Viens no fascinējošākajiem viņas darbu aspektiem ir krāsu salikumu ekspresivitāte, gluži vai jutekliskā tekstūra, kas paradoksāli ļauj identificēties ar tēliem, kuriem nav nekādas vizuālas līdzības ar pazīstamo vidi. Ja filma spēj radīt savu specifisku atmosfēru, ļaujot skatītājam reproducēt tajā ieliktās izjūtas (savveida jūtu imažisms), tas nešaubīgi jātraktē kā izcilības pazīme. Piemēram, filmā "Veterinārārsts" (pēc tās noskatīšanās rodas pārejoša vēlme pievērsties veģetārismam) vairākkārt atkārtotā aina, kad veterinārārsts iznāk laukā no blāvi iekrāsotā nama, ko ieskauj karmīnsarkanas, violetas un citu toņu debesis un koki, savu krāsu salikuma dēļ ir pat pacilājoša. Savukārt filmā "Mīlas stāsts" un darbā "Apdraudētais" (Horhes Luisa Borhesa dzejoļa interpretācija) pulsējošās un trīsuļojošās krāsas rada papildu ritmiskumu un nepastāvības izjūtu. Ķermenis un karnevāls Ķermeniskais, tā funkcijas, hierarhiju un aizliegumu ignorēšana vai apzināta noārdīšana, sekss un nāve, instinktīvā valdīšana pār racionālo ir daži no tā sauktās karnevāla kultūras elementiem, un, ja tomēr vēlamies ierakstīt Signes Baumanes darbus zināmā kultūras tradīcijā, tad šī ir viena no produktīvākajām atsaucēm. Izteiksmīgākais latviešu tautas kultūras piemērs, protams, ir nerātnās tautasdziesmas, un iespējams, ka Signes dirty ditties kā viņas vairāku filmu ģeneriskais nosaukums ir atsauce tieši uz tām. Viena no Signes jaunākajām, pat skandalozajām filmām Teat Beat of Sex (filma, kura titros tiek nosaukta par "izteikti audzinošu"/explictly educational, kas rada asociācijas ar citu frāzi: strictly confidential - īpaši slepeni) ir viens no viņas darbu piemēriem, kurā tiek runāts par masturbāciju, seksu kā baudu utt. Šeit pat minama filma "Nataša", sirreāls stāsts par sievietes un putekļsūcēja dēku, taču arī, kas ir svarīgāk, par vientulību un alkām pēc seksa. Bet filmā Five Fucking Fables viens no stāstiņiem ir "Vīrietis, kurš prata sarunāties ar puķēm", tajā zieds tiek traktēts kā sievišķais simbols, kā mute, kā ģenitālijas, līdzīgi kā, piemēram, arī filmā "Apdraudētais", kurā zieds kļūst par vīrieša dzimumorgāna simbolu, poetizējot orgasmiskās izjūtas, kad tas tiekas ar savu iemīļoto. Šo nelielo stāstiņu par vīrieti un ziediem iespējams interpretēt arī kā ironisku komentāru par sievietes ķermeņa ekspluatāciju, un, kopumā skatoties Signes darbus, viens no ietvertiem jautājumiem ir atšķirība starp mākslu un pornogrāfiju: pornogrāfijai nekad nav zemteksta, bet Signes filmām tas vienmēr ir, visbiežāk izsakot kādu ironisku attieksmi, tāpēc viņas darbiem nekādas pornogrāfiskas tieksmes nedrīkstam piedēvēt. Spoguļi, labirinti un pasaku tēli Jau minētā filma "Apdraudētais" ļauj blakusnostatīt poētiskās valodas un vizuālās valodas līdzības, gan dzejā, gan animācijā ierasti tēli tiek apveltīti ar simbolisku jēgu. Kā reiz apgalvojis velsiešu dzejnieks Dilans Tomass, tieši dzeja (un šajā gadījumā animācija) ir vispiemērotākais valodas veids, lai runātu par lietām, kas vārdiski un racionāli nav formulējamas, - par instinktu un zemapziņas pasauli, tātad par iekāri un tieksmi pēc baudas. Borhesa ietekme uz Signes darbiem acīmredzot ir daudz plašāka par viena viņa dzejoļa vizuālu interpretāciju - un tādi tēli kā labirints un spogulis (ne tikai burtiskā izpratnē, bet arī kā vēstījuma struktūras princips), iespējams, vismaz daļēji ir šīs intereses izpausmes. Piemēram, filmā "Tīģeru zelts" lēnīgi un hipnotiski atainotā leģenda ir metamorfožu pilna: tīģeru svītras pārtop labirintu rakstā, tīģeris kļūst par mednieku, bet mednieks - par tīģeri, tādējādi radot tēlu labirintu un uzdodot jautājumu, kurš kuru sapņo - tīģeris mednieku vai mednieks tīģeri. Divi tēli bieži vien Signes filmās nav tikai autonomi personāži, bet viens otra spogulis. Līdzīgs princips izmantots arī filmā "Kurpītes", kur meitene pati pārtop par pūķi, ļaujot nolasīt skatītājam virkni atsauču uz pasaku un leģendu tēliem. "Kurpītes" ar nosacīto attēla naivismu, stila noturību (kas raksturīga visām Signes filmām) ir arī darbs, kurā ir vairāki īpaši interesanti vēstījuma principi un tēli. Visas filmas darbības ironisku fonu šā vārda burtiskajā nozīmē veido tapetes, kas atkarībā no vietas ir dekorētas ar dažādiem rīkiem (piemēram, meitenes istabā uz tām ir dārza piederumu raksts). Tā kā princis ir gatavs iemīlēt tikai tādu meiteni, kam kājās viņa "sapņu kurpītes", to var uztvert gan kā atsauci uz pasakas motīvu (kristāla kurpīte mums labi pazīstamajai Pelnrušķītei nodrošināja laimīgu nākotni), gan kā komentāru par fetišu. Savukārt tādi tēli kā princis un pūķis, protams, ļoti skaidri kalpo par pasakas žanra apzīmētājiem, tāpat arī tēva novēlējums un dāvinājums meitai, kad tas ir uz nāves gultas. Taču vēstījums nav žanriski viendabīgs, un tas padara to vēl suģestējošāku - tēva izcelšana no akas/šahtas pēc negadījuma raktuvēs pasakas arhetipos neierakstās. Viens no ģeometriskajiem tēliem, kas dominē filmā, ir aplis, un tas saistāms ar vairākiem konkrētiem tēliem: pulksteni (kā laika rituma, tātad nenovēršamības, liktenīgu ma apzīmētāju), aku (šai gadījumā kā nāves simbolu) un vārnu riņķošanu pa apli, kad ik pa brīdim filmā notiek kāds nozīmīgs notikumu pavērsiens. Tādējādi filma mums izstāsta konkrētu pasaku/stāstu un tai pašā laikā pārsniedz savas konkrētības robežas, pakāpeniski piešķirot kādai vizuālu tēlu kopai tikai šajā vēstījumā raksturīgo nozīmi. Līdz ar to veidojas konkrētās filmas valoda, kuras identificēšana ir būtisks instruments filmas nolasīšanai, lai aiz zīmētajiem tēliem mēs spētu ieraudzīt dziļāko jēgu. Tad no Ņujorkas piezvanīja Signe Baumane, un daudz kas kļuva skaidrāks. Viktors Freibergs: Jūsu filma "Apdraudētais" ir Borhesa dzejoļa vizuāla interpretācija. Vai Borhesa daiļradei jūsu darbos ir plašāka nozīme? Signe Baumane: Laikposmā no 18 līdz 24 gadiem manā dzīvē bija divas galvenās "Bībeles" - Kurta Vonnegūta romāns "Kaķa šūpulis" un Borhesa īsie stāsti. Borhesa darbos mani visvairāk aizrāva viņa nosacītais romantisms, eksistences noslēpumainības apzināšanās, intelektuālā mistika. Savukārt Vonnegūta romānā mani saistīja viņa cinisms, melnais humors, kas arī man ir ļoti tuvs. V.F.: Cik lielā mērā jūsu daiļrades veidošanos ietekmējusi sirreālisma tradīcija glezniecībā vai kino? S.B.: Sirreālisms mani tiešā veidā nav ietekmējis, bet varbūt kaut kādā netiešā, ietvertā veidā tā iespaidi ir sazīmējami manos darbos. Dziļu iespaidu uz mani atstājuši Švankmeijera darbi, taču viņu es atklāju salīdzinoši vēlu, kad man bija kādi 20-22 gadi, tāpēc par formatīvu ietekmi runāt nevar. Visvairāk mani aizrāva un iespaidoja Austrumeiropas karikatūristi, šī ir ļoti spēcīga vizuāla ietekme manās filmās. Tie bija čehu, igauņu un lietuviešu karikatūristi un grāmatu ilustratori, un mani īpaši fascinēja tas, kā viņu darbos vārdi mijiedarbojas un savienojas ar vizuālajiem tēliem, kā vizuālie tēli netiešā veidā ietekmē vārdisko tekstu, kā tie palīdz atklāt vārdiskā teksta nozīmi, kā maina tā jēgu. V.F.: Viens no animācijas ģēnijiem un arī jūsu lielākajām autoritātēm ir Plimptons. Vai jūs īpaši ietekmējuši arī kādi konkrēti spēlfilmu režisori? S.B.: Savulaik es neskaitāmas reizes skatījos Bunjuela filmas, tāpat arī aizrāvos ar franču "jaunā viļņa" režisoriem, it īpaši ar Alēnu Renē. Bet es nevarētu teikt, ka tie būtu atstājuši uz maniem darbiem kaut kādu tiešu ietekmi. V.F.: Kādā no intervijām jūs minējāt īpašo Junga lomu jūsu daiļradē. Kāda tieši bijusi šī ietekme? S.B.: Bez Junga es nebūtu vispār nekāda dzīvotāja. Bez Bunjuela un Renē, bez minētajiem ilustratoriem un Dalī es būtu varējusi kaut kā iztikt, bet bez Junga gan ne. Jungs ļauj atrast ikvienam savu pasaules redzējumu, jo, kā zināms, mūsu eksistencei nav nekādas augstākas nozīmes, nekādas misijas, bet mēs katrs vēlamies to atrast un noformulēt, un tieši Jungs sniedz mums šīs iespējas. Iespējas atrast iemeslu, kāpēc mēs vispār dzīvojam. Manā dzīvē bija kāds periods, kad es nezināju, kā priecāties, neredzēju iemeslu, kāpēc vispār kaut kas jādara, bet arī man gribējās būt laimīgai, un Jungs šo jēgu man vienkārši pavēra. Viņa filozofiskais psiholoģisms sniedz iespēju atrast savai dzīvei skaistu struktūru, atklāt, ka katrs cilvēks būtībā ir kā pērle, lai kādu uzdevumu tu savā dzīvē veiktu. V.F.: Kādā veidā jūsu un citu animatoru darbi tiek izplatīti un rādīti? Vai tas notiek galvenokārt tikai festivālos un ar DVD palīdzību pēc tam? Vai situācija šai ziņā ir radikāli atšķirīga Latvijā un Ņujorkā? S.B.: Es ceru, ka situācija Latvijā arī šobrīd mainās, kaut gan patiesībā īpaši daudz šai ziņā nekas nenotiek. Parasti animācijas filmas apmēram kādus divus gadus tiek demonstrētas dažādos festivālos, tās ceļo no viena festivāla uz citu. Bet visumā animāciju filmu auditorija palielinās, interese pakāpeniski aug. Piemēram, nesen manas filmas tika demonstrētas Ņujorkā Rooftop festivālā, kura laikā uz Bruklinas jumtiem tika rādītas filmas. Un animāciju filmu auditorija bija visai liela - 500-1000 cilvēku. Pie mums diemžēl šādu festivālu nav, "Bimini" jau vairs nenotiek, "Arsenāls" ir reizi divos gados, bet arī tas vairāk pievēršas alternatīvām filmām, mazāk animācijai un īsfilmu žanram vispār. Tai pašā laikā, cik man zināms, šogad Preiļos un Kandavā tika organizēti animāciju filmu seansi, bet viss taču parasti iesākas tieši ar kādu individuālu iniciatīvu. Maijā Kinomuzejā arī tika demonstrēti animācijas seansi, tā ka interese pamazām palielinās. ASV ne visi televīzijas kanāli demonstrē animācijas filmas (runa ir par pieaugušo animāciju - V. F.), lielākoties tās demonstrē neatkarīgie TV kanāli. Bet šur tur arī sabiedriskā televīzija rāda animāciju, Taču pārsvarā visa rādīšana notiek festivālos, un, kad filmas vairs festivālos netiek demonstrētas, tad tās tiek ievietotas internetā. Viss sākas ar mazumiņu. Bērni, kas tagad skatās animācijas filmas, aug, un, cerams, tiem ar gadiem interese par animāciju nezudīs. | |
| Atgriezties | |
