VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Sarežģītā cilvēka vienkāršās patiesības vai otrādi
Alise Tīfentāle
Eiropas laikmetīgās mākslas biennāle Manifesta 7
Trentīno - Dienvidtiroles reģionā Itālijā no 19. jūlija līdz 2. novembrim
 
Skatītāji akustiskajā ekspozīcijā "Scenāriji" Fortecā
 
Kā jau "klejojošās" biennāles Manifesta iecere paredz, būtisku daļu no tās allaž veido fons un iedvesmas avots - izvēlētā notikuma vieta, un šoreiz laikmetīgā māksla visai netradi­cionāli apdzīvo nevis vienu pilsētu, bet gan veselu reģionu 150 km garā marš­rutā. Ņemot vērā šobrīd hiperaktīvo laikmetīgās mākslas biennāļu un gada­tirgu apriti, katras biennāles izdzīvoša­nas jautājums ir atrast oriģinālu vai kaut nedaudz atšķirīgu pieeju pasāku­ma rīkošanai (piemēram, izvirzot gigan­tisku mērķi uzrakstīt mūsu gadsimta vēsturi kā 2007. gada Lionas biennāle, vai izstiepjot biennāli kā performanču un uzvedumu sēriju divarpus mēnešu garumā kā 2008. gada Berlīnes bien­nāle). Manifesta 7 pārsteidza gan ar izvēlēto lokāciju, gan arī ar vērienu (trīs kuratoru kolektīvi, sešas izstādes, pa­va­došā literatūra trīs sējumos, vairāk nekā 230 mākslinieku, aptuveni 3000 mākslas profesionāļu izstādes atklāša­nas nedēļā utt.).

Ieskrējiens un teorētiskie pieturpunkti

Pēc visa šī vērienīgā faktoloģiskā ie­skrējiena starptautiskā fonda Manifesta direktore Hedviga Fijena (Fijen) biennā­les atklāšanas dienā vairākkārt uzsvēra, ka visa biennāle uztverama kā muzi­kā­la kompozīcija un tā prasa, lai audito­rija palēninātu soli (slow down). Uz to arī mudina biennāles fons - Alpi pie hori­­zonta, mazas, klusas pilsētiņas ar svēt­­dienās slēgtiem restorāniem un kafejnīcām un sabiedrisko transportu, kas dažos maršrutos brīvdienās nekur­sē, bet citā - pārvadā pasažierus bez mak­­sas (jo sabojājies kases aparātiņš), utt.

Kādu stresa avotu ārpus sevis te atrast grūti. Bet mākslas skatītājam Trentī­no - Dienvidtirolē  nekāds kūrorts vis nesa­nāk. Jāpaspēj iepazīties ar se­šām atsevišķām izstādēm sešās vietās un pēc tam jātiek skaidrībā, ar ko tad īsti esi iepazinies, jo katrs kurators vai ku­ratoru grupa ir izveidojusi patstāvīgu ekspozīciju ar savu vēstījumu.

Poļu kurators Adams Budaks (Budak, laikmetīgās mākslas izstāžu kurators Kunsthaus Graz am Landesmuseum Joanneum Grācā, Austrijā) Rovereto bi­ju­šajā tabakas fabrikā un 20. gs. industriālā celtnē ex-Peterlini izveidojis ekspozīciju ar nosaukumu "Cerības princips". Īsā komentārā viņš skaidro savu priekšstatu par cerību kā "domāša­nu par nākotni, kā līdzekli, kas ļauj domāt virzībā" ar neapšaubāmi optimistisku ievirzi (pamatojoties uz vācu filosofa, marksista Ernsta Bloha tēzi, ka cerība ir esamības princips, spēks, kas ved cilvēkus uz labāku un vienlīdzīgāku nākotni). Šajā ekspozīcijā bija iekļauti arī Latvijas mākslinieku Evelīnas Deič­manes un Mika Mitrēvica darbi.

Nīderlandes un Izraēlas kuratoru gru­pa - Anzelms Franke (Franke, laikme­tīgās mākslas centra Extra City māk­sli­nieciskais direktors Antverpenē, Nīder­landē) un Hila Pelega (Peleg, Berlīnē strādājoša kuratore) - Trentas bijušajā pasta ēkā piedāvāja plašu ekspozīciju ar visai ambiciozu nosaukumu "Dvē­se­­le (jeb Problēmas ar dvēseļu transportē­šanu)". Kuratori atsaucas uz Trentas koncila (1545-1563) izšķirošo lomu Eiro­pas kultūrtelpas definēšanā, neat­grie­zeniski nošķirot katolicisma un protes­tantisma konceptus. Starp daudz ko citu šis koncils lēma arī par paplašinātu grēksūdzes izpratni, iekļaujot katoļu regulārās sirdsapziņas izmek­lēšanas darba uzdevumā arī grēkus, kas izdarīti domās, fantāzijās, tā nosa­kot kontroli pār cilvēka iekšējo pasauli. Šajā gaismā kuratori ar vārdu "dvēsele" saprot kultū­ras objektu, varas tehnolo­ģiju veidotu sociālo attiecību alegoriju.

Indiešu mākslinieku grupa Raqs Media Collective - Džībešs Bagči (Bagchi), Monika Narula (Narula) un Sudhabrata Sengupta (Sengupta) - Bolcāno bijušajā alumīnija ražotnē ex-Alumix iekārtojuši izstādi "Šodienas pārpalikums". "Pārpalikuma" jēdzie­­nu kuratori cieši saista ar bijušās rūpnī­cas vēsturi un telpām, kā arī vis­pārina to, aicinot pievērst uzmanī­bu tam, kas "paliek pāri", - neizmantota­jām iespē­jām, alternatīvajiem scenāri­jiem, aiz­mirstajiem neuzvarētājiem utt.

Un, visbeidzot, visas trīs kuratoru grupas kopā veidoja projektu "Scenā­riji" Fortecas cietoksnī, un māksli­nieku galvenais iedvesmas avots šeit ir unikā­lā cietokšņa vēsture no 19. gs. 30. ga­diem līdz mūsdienām.

Ņemot vērā dažādos virzienus, kādos Manifesta 7 kuratori aicināja doties, man šķita nepieciešami formulēt šībrīža atbildi uz jautājumu "kuratora un mākslinieka loma laikmetīgajā mākslā". Vēl pavisam nesen gaisā virmoja (rei­zēm ar pozitīvu vibrāciju, reizēm visai nīgrā intonācijā) uzskats, ka kuratori ir "nolaupījuši" laikmetīgo mākslu, uz­urpējot mākslinieku lomu un tiesības uz jaunradi, tā kļūstot par patiesajiem mākslas dzīves noteicējiem un virzītā­jiem (mākslas darbi izstādē kā kura­to­ra koncepcijas ilustrācijas), un publika dodas nevis iepazīties ar konkrētu māk­­slinieku jauniem vai veciem dar­biem, bet gan uz "Obrista, Bonami, Miziano, Kortuna, Džioni u. c. kūrētu izstādi". Ietekmīgāko kuratoru zīmoli joprojām ir aktuāli, bet, šķiet, tāda mēroga izstādē kā Manifesta 7, kur katrs kurators savu izstādes telpu pie­pildījis ar 50-60 mākslinieku darbiem, kurators ir ne tik daudz diktators vai ilustrators, cik centīgs režisors. Māk­­sli­­niekiem ir jābūt daudz, lai izstādi uz­tvertu nopietni, un izveidot ciešas, savstarpēji papildinošas radošas attie­cības ar katru vienkārši fiziski nav ie­­spējams, mākslinieku un darbu izvēli nereti nosaka nejaušība, pa­ziņu reko­mendācija, virspusēja komunikā­cija kādā izstādes atklāšanā, un vairāk arī nevar pieprasīt. Līdz ar to kuratora - režisora lielākais izaicinājums ir panākt, lai viņam uzticētais mākslas Bābeles tornis slietos debesīs, t. i., lai būtu masa. Vai starp šo torni veidojo­šajiem atsevišķajiem elementiem (māk­slas darbiem) rodas savstarpēja mijie­dar­bī­ba vai tie paliek kā katrs savā va­lodā runājošs aktīvists - tas ir jautājums, ko uzdot būtu nepieklājīgi (ja kas pa­liek neskaidrs - katrs kurators savai eks­po­zīcijai devis uzvedinošu nosaukumu, ar ko prātā arī jums būs skatīt izstādi). Ar vienu izņēmumu: visu Manifesta 7 kuratoru kopīgi veidotais projekts "Sce­nāriji" Fortecas cietoksnī. Mākslinieku un kuratoru kolektīvais darbs rezultē­jies negaidītā un intriģējošā piedzīvo­jumā, turklāt bez neviena vizuāli tverama mākslas darba. Ir vērts palē­nināt soli.

Audiogids kā jaunpiedzimis laikmetīgās mākslas žanrs


Fortecas cietoksnis pārsteidz ar pār­liecinošu antivizualitāti: visi darbi tajā ir ierunāti teksti, atšķiras tikai ierakstu atskaņošanas metodes. Neremdināmi ziņkārajam skatienam atklājas vien tuk­­šas cietokšņa telpas un viena otra skaista ainava pa logu. Vispirms jau šāda pieeja ir vērtīga kā uztveres un apziņas vingrinājums - šeit tiek verba­lizēts viss, ko vizuālā māksla parasti ietērpj dažās līnijās, smalki izstrādātā objektā, kustīgu attēlu virknē vai vecā slotaskātā. Brīnišķa pārmaiņa, nevaino­jama atpūta acīm un patīkama piepūle prātam. Bez šaubām, šim konceptam ir arī nedaudz ambicioza daba, jo diez vai kāds  apmeklētājs varēs tik ļoti slow down, lai izstaigātu visas tukšās cietok­šņa telpas un rūpīgi no sākuma līdz beigām noklausītos visus stāstus (bet biennāle sniedz atbildi arī šim aiz­rādī­jumam - vienā no biennāles kata­lo­ga sējumiem "Scenāriji" pilnā apjomā izlasāmi visi teksti. Protams, tukšajās telpās skanošajām balsīm piemīt tāds šarms, ko nu nekādi nav iespējams restaurēt mājās zem segas ar katalo­dziņu rokā).

Šeit laikmetīgā māksla pārkāpj pāri pati saviem aizspriedumiem un kļūst lietderīga, savā ziņā funkcionējot kā novadpētniecības muzeja un tūrisma aģentūras apvienojums, un šo nozaru profesionāļi varētu vismaz aizgūt dažu labu formālu paņēmienu, kā tik lietiš­ķu un neromantisku palīglīdzekli kā audio­gids pacelt atsevišķa mākslas žanra augstumos. Tā, piemēram, kāda balss skan no finiera ripām, kas cieši jāpie­spiež pie abām ausīm, cits stāsts vibrē vertikāli pakārtā organiskā stikla plāk­­snē, cits baisi izskan tieši no zemes zem apmeklētāju kājām, bet vēl cita eseja no koka krēsla sēdeklī ieslēptas audio iekārtas tiek ierunāta apmeklē­tāja dibenā utt.

Fortecas cietoksnis 2005. gadā zau­­dējis militāra objekta statusu, kopš tā laika šis romantiskais un sterotipiski "īstam cietoksnim līdzīgais" cietoks­nis (šķiet, Quake un daudzu citu dator­spē­ļu dizaineri tieši šeit noskatījuši darbī­bas vidi) ir bijis atvērts publikai - te notikuši daži koncerti, dažas ekskur­­si­jas, bet Manifesta 7 ir pirmais liela mē­­roga starptautisks kultūras noti­kums, kas šajā nomaļajā vietā pulcina apmeklētājus. Cietokšņa vēsture, šķiet, ir vēl klātesoša, pāris gadsimtu noslē­pumus vēl nav degradējušas tūristu rutīnas takas. Tekstu saturā caur Forte­cas cietokšņa kuriozo vēsturi nedaudz rezignēti skatīta Eiropas un visas pa­saules vēsture - nebeidzama un būtībā tra­ģiska īsu, cilvēka dzīves garumā zibo­šu, fragmentu sekvence. Zīmīgi, ka (līdzīgi kā ietekmīgajā Lionas biennālē 2007. gada nogalē) Manifesta 7 izstā­­žu darbu autori tiek dēvēti par "māksli­nie­­kiem un citiem intelektuāļiem", tā pa­plašinot to personu loku, kam ļauts izpausties šajā kultūras nozarē. Kura­tori uzaicinājuši iepazīties ar Fortecas cietokšņa vēsturi un izteikties par to savu uzskatu un pārliecības kontekstā ietekmīgus mūsdienu intelektuāļus - politikas filosofijas profesori, ievēroja­mu itāļu feministi Adrianu Kavarēro (Cavarero, Verona), globalizācijas teo­rē­tiķi Saskiju Sasenu (Sassen, Londona / Ņujorka), vēstures profesoru Šahidu Aminu (Amin, Deli), Ļubļanas Universi­tātes filosofijas departamenta pētnieku Mladenu Dolaru (Dolar), mākslinieci, rakstnieci un kinorežisori Renē Grīnu (Green, Sanfrancisko / Ņujorka), rakst­nieku, mūziķi un dīdžeju Tomasu Mei­neki (Meinecke, Minhene), rakstnieku Glenu Nītu (Neath, Londona), drama­turģi Margaretu Obekseri (Obexer, Ber­līne), par grāmatu "Mazo lietu dievs" Bukera prēmiju ieguvušo rakstnieci Arhundhati Roju (Roy, Deli) un emigrā­cijā dzīvojošo Irākas rakstnieku, publi­cistu un politisko aktīvistu Saadī Jusefu (Yousef, Londona).

Daži tekstu autori nonāk pie secinā­jumiem, reflektējot par cietoksni, tā projektētājiem un būvētājiem, dažā­dajiem iemītniekiem laiku gaitā, par tā likteni un kurioziem. Citi rakstījuši par koloniālismu, migrāciju, par mino­­ritā­tēm, par darbu un bez­darbu, par varu un tās materializēša­nos arhitektūrā un indivīdu likteņos. Tekstu raksturs - daži saspīlēti un sirdi plosoši, daži racionāli un izglītojoši, daži neatšifrējami kā apziņas plūsma, daži izklaidējoši, daži poētiski. Ar tā­diem pašiem epite­tiem mēdz aprakstīt arī vizuālās mākslas darbus, un šis at­klā­jums vilina atgriez­ties pie jau nobružātā apgalvojuma, ka visa laikmetīgā māksla balstīta uz "stāstu stāstīšanu". Piemēram, Mla­dens Dolars no Ļubļa­nas savā esejā "Balss un cietoksnis" salīdzina šo Habs­burgu impērijas varu savulaik simboli­zējušo cietoksni ar māk­slas darbu - tas gozējas saulē skaists un bezjēdzīgs, savam laikam (19. gs. 30. gadi) pats moder­nākais un drošā­kais, bet para­doksālā kārtā visi kari allaž notikuši kaut kur citur un cietok­snim neviens nekad nav uzbrucis, kā arī no tā nav raidīts neviens šāviens. Saskija Sasena dažās minūtēs sniedz ieskatu migrāci­jas vēsturē Eiropas kon­tinentā, savu­­kārt Margareta Obekse­re epistulārajā žanrā iemieso tipiski traģis­ku un bez­cerīgu likteni, kāds Eiropā piemeklējis ne vienu vien sievieti - imigranti no Tuvajiem Austrumiem.

Šāds mākslas projekts vienlaikus gan sniedz nenovērtējamu ieguldījumu vietējās kultūras popularizēšanā un aktua­lizēšanā, gan arī neuzkrītošā un nebūt ne didaktiskā veidā pievērš laik­metīgās mākslas skatītāja uzmanību tēmām, kas laikam jau mums visiem ir būtiskākas par kāda konkrēta māksli­nieka kārtējo veiksmi vai neveiksmi. Fortecas skaistā un bezjēdzīgā cietokš­ņa tukšajās telpās uz laiku iemājojis humānisms, kāds nu tas šajā laikā ir iespējams. Turklāt neatbildēts paliek jautājums - kur palikušas 127,5 tonnas zelta, Itālijas Bankas zelta rezerves, kas šeit tika noglabātas 1943. gada 16. de­cembrī?


 
Ragnars Kjartansons. Šūmaņa mašīna
 
Vai optimismam ir kaut viens racionāls arguments?

Adama Budaka kūrētā ekspozīcija "Cerības princips" mums zīmīga pirm­kārt jau ar faktu, ka viens no pirmajiem mākslas darbiem, ko apmeklētājs ierau­ga, ienākot bijušās Rovereto tabakas fabrikas pagalmā, ir Mika Mitrēvica in­stalācija "Personu kolekcija", un nepa­manīt to nevar. "Personu kolekcija" ir bijusi skatāma Rīgā, Andrejsalā, projekta "Mobilais muzejs" ietvaros (2007. gada augusts-septembris). Šeit darbam jauns konteksts un jauna no­zīme - paturot prātā kuratora uzstādī­jumu, var pieņemt, ka Miks Mitrēvics ir radījis diskrētu apliecinājumu cerībai: "Ideja - dzīve ieliek tevi rāmjos, un tev ir jāatrod iespēja. It kā bezizeja, kurā tu mēģini izdarīt maksimāli to, ko vari. Konteinera materialitāte un ideoloģija ir baigi spēcīgā, esi spiests ar to rēķinā­ties" (Šteimane, I. Simtreiz kalnā lejā. Kultūras Forums, 2008, 25. jūl., 2. lpp.). Šķiet, celtnieku vagoniņi te atrodas paši par sevi, lai vēstītu par jaunas - labākas, skaistākas, pārticīgākas dzīves celtniecību, bet to saturs atstāj skatītā­ju neziņā, tieši uz ko tad varam cerēt, jo Miks Mitrēvics apzināti atsakās no estētiskas spektakularitātes: "No foto­grāfijas es vakarā bildēju fragmentu, no fragmenta - nākamo fragmentu, kamēr iegūtais attēls zaudē jebkuru ob­jektīvo piesaisti. Pēc tam, kolāžas veidā kombinējot šos attēlus, tiek izspiests tas, ko es saucu "kaut kas no pilnīgi nekā". Nekādas bildes." (Turpat).

Iespējams, Andrejsalā Mitrēvica darbs bija uztverams citādi - kontekstā ar nekonkrētā attīstības posmā esošo vidi, savukārt Manifesta 7 ekspozīcijā "Cerības princips" šis darbs organiski iekļāvās kā viens no daudziem līdzīgu formālu paņēmienu izmantojušo māk­slinieku darbiem. Strādāt ar "neko" ir plaši izmantota metode, un ir tikai lo­ģiski, ka mākslinieki to izvēlas vizuālās informācijas pārsātinājuma apstākļos. Piemēram, poļu māksliniece Anna Os­toja pēta tekstus par mākslas teoriju, socioloģiju u. c. un rezultātā savas refleksijas ietērpj minimālistiskos objek­tos (piemēram, piepūsts plastmasas maisiņš kartona kolonnas galā). Vācu mākslinieksJohanness Fogls (Vogl) rīkojas vēl minimālistiskāk: viņš izurbj vairākus niecīgus caurumiņus izstāžu zāles baltajā ģipškartona sienā, pa ku­riem skatītājs var palūkoties uz ēkas īstajām, nerestaurētajām mūra sienām, un nosauc savu darbu - "Melnais caurums baltajā kubā". Uz šo piemēru fona horvātu mākslinieks Igors Eškinja jau būtu vaino­­jams baro­kālā greznī­bā - viņš ar saimniecības līmlenti uz baltas sienas izveido aplikā­ci­jas, plaknē attē­lojot pilsētvides elementus ("Atbrīvojiet prātu, ieņemiet telpu").

Netveramība un nematerialitāte ir būtiskas pazīmes kārtīgam laikmetīgās mākslas darbam. Gaistošas, pārejošas un trauslas lietas. Piemēram, viens iz­teikti intīma rakstura darbs - perfor­mance nelielā no skaidu plāksnēm iz­veidotā istabiņā - provizoriski ierīkotā dekadentiskā fin de siècle salonā, kur islandiešu mākslinieks Ragnars Kjartan­sons (Kjartansson) izsmēķē cigāru un klavieru pavadījumā izpilda Šūmaņa dziesmas (performance un instalācija "Šūmaņa mašīna").

Patērētājsabiedrības ikdienas uzlabo­jumu un savā ziņā ekoloģisku domā­šanu modinošs ir projekts Rifiuto con affetto - intervence publiskā telpā, kas paredz pilsētvidē izvietot caurspīdīgus konteinerus, "publiskas dārgumu lā­des", kurās vietējie iedzīvotāji ir aicināti atstāt apnikušus vai vairs nevajadzī­gus priekšmetus, kā arī atrast ko sev node­rīgu no citu atstātajām lietām. Iniciatori to dēvē par jaunu tikšanās un komu­nikā­cijas punktu. Savukārt iekšķīgai lietošanai paredzētu mākslas darbu paraugs - vafeļu glāzītē ieķeksēts saldē­jums ar nosaukumu "Arhīvs", "Izrāde", "Atmiņa" vai "Ķermenis" (britu māksli­nieka Tima Etčelsa (Etchells) perfor­mance "Mākslas garšas").

Savā ziņā tikpat gaistošs ir itāļu jau­no mākslinieču grupas (Arianna Kalle­gāro, Luka Maca, Silke De Vivo, Frančes­ka Tonji) projekts Aspra.mente, kura rezultāts - zāļu kārbiņas ar uzrakstu Vaccinium. Šī "vakcīna" ir melleņu sula no ogām, kas ievāktas Rovereto tuvumā, un mākslinieces komentē darba jēgu kā refleksiju par pašārstēšanos ar tautas līdzekļiem, kurus jebkuram viegli atrast mežā vai pļavā  kā "vecos laikos". Izdzerot 13 ml melleņu sulas, neviens vesels nekļūs, bet šāds pro­jekts uzrāda mūsdienu sabiedrības nei­rozi un pārspīlētas raizes par veselību: pēc samākslotu diētu, pārtikas piede­vu, multivitamīnu un svara vērošanas gadiem eksotisks un glābjošs līdzeklis šķiet ogas no meža - tas, kas iepriekšē­jām paaudzēm bija pašsaprotams.

Dabas un cilvēka nošķirtība, manu­prāt, šobrīd ir patiesi aktuāls jautā­jums, un par to reflektē arī vairāki citi māk­slinieki. Vienīgi cerības piesaukšana ir pilnīgi velta situācijā, kad pārmēru urbanizētiem, betonu un stiklu mīlo­šiem un pa pusei par datortehnikas piedēkli kļuvušiem cilvēkiem sajūsmu izraisa iespēja sapulcēties mazā, aptumšotā istabiņā, lai noklausītos 14 minūtes garu putnu balsu ierakstu (britu mūziķa un skaņu inženiera,Cabaret Voltaire dalībnieka Krisa Vot­sona (Watson) darbs - skaņu instalācija Cima Verde), vai arī tikpat tumšā kaktā palūkoties uz nofilmētiem īstiem ko­kiem no īsta meža, projicētiem šņācoša baltā trokšņa pavadībā (itāļu māksli­nieka Niko Vašellāri (Vascellari) darbs bez nosaukuma).

Vienā no bijušās tabakas fabrikas kabinetiem skatāma Evelīnas Deičma­nes video un skaņas instalācija Ņe mečtaj, ņe dumaj ("Nesapņo, nedo­mā"), un šim darbam, manuprāt, ne­kāds optimisms gan nepiemīt. Kā jau mākslinieki nereti mēdz darīt, Evelīna par darba "materiālu" izmantojusi savu un savas ģimenes vēsturi, vispārinot laikmetam tipisku pieredzi ar mūzikas fragmentiem, kas tiek atskaņoti no salīmētām skaņuplatēm (pretstatītas melodijas, kas simbolizē brīvo Latviju un padomju Latviju). Kaut arī savā bū­tībā darbs ir dziļi emocionāls un intīmā pieredzē balstīts, mūzikas semiotikas atšifrējums varētu būt apgrūtinošs cilvēkiem ārpus "bloka" valstīm. Toties lakonisks un universāli aizkustinošs ir viens no video fragmentiem, kurā video­kameras priekšā riņķo sievietes galva ar apsietu lakatiņu (vienu brīdi tā ir Evelīna, citu - viņas vecmāmiņa).

 
Evelīna Deičmane. Ņe mečtaj, ņe dumaj ("Nesapņo, nedomā")
 
Dvēseles preparēšana

Paturot prātā, ka kuratori Anzelms Franke un Hila Pelega traktē dvēseli kā "kultūras objektu", izstāde "Dvēse­le (jeb Problēmas ar dvēseļu transportē­šanu)" iezīmīga ar padziļinātu skatīju­mu uz dažādām - reizēm margi­nā­lām - cilvēka kā socializēta dzīvnieka pašizpausmes līnijām. Tās vieno jautā­­jums par kontroles nepieciešamību un iespējamību pār sarežģīto dvēseles me­hānismu un tā spontānajām izpaus­mēm. Kuratoru izvēlētie mākslinieki savos darbos pēta cilvēka uztveri, uzve­dību, zemapziņu un apziņu, kolektīvās un individuālās atmiņas. Izstādes mēr­ķis saskaņā ar kuratoru teikto ir "meklēt valodas, kas var identificēt un artikulēt jaunas izslēgšanas, norobežošanās for­mas, kā arī sociālās kontroles apvēr­šanas jaunas formas".

Piemēram, telpiskās uztveres mulsi­nāšanai amerikāņu māksliniece Beta Kempbela (Campbell) izveidojusi insta­­lāciju "Nākamā istaba" - ilūziju par ne­liela interjera fragmenta bezgalīgiem atspulgiem starp spoguļu sienām, kura turklāt panākta bez neviena spoguļa. "Dvēseles" meklējumi sasaucas ar ie­priekš minēto dabas un cilvēka nošķir­tības problēmu - piemēram, britu māk­slinieks Markuss Koutss (Coates) ir ierakstījis putnu balsis rītausmā, lūdzis vairākiem cilvēkiem palēninātā tempā atdarināt šīs balsis un filmējis čivinošos un svilpojošos cilvēkus viņu ikdienas vidē. Nofilmētais materiāls (aptuveni divas stundas) tiek demonstrēts paātri­nātā režīmā (aptuveni četras minūtes), un rezultātā telpas piepilda nedabiska čiepstēšana un gandrīz nekustīgas cil­vēku figūras (videoinstalācija sešos ekrānos "Rītausmas koris").

Savukārt iekšējās pasaules manifes­tēšanos ārējās izpausmēs pētījusi beļģu māksliniece Ria Pakē (Pacquée), filmējot cilvēkus, kas kādā parkā savā nodabā vingro pēc sev zināmām metodēm. Dāņu mākslinieks Joahims Kesters (Koester) īsā un spokainā filmiņā bez skaņas atklāj cilvēka ķermeņa terra incognita - konvulsīvas, dejai līdzīgas kustības, kuras var izraisīt tarantula kodiens un kuras vēsturiski ir viduslaiku dejas tarantellas izcelsmes avots. Vācu māksliniece Angela Melitopulosa (Melitopoulos) garā un visai didaktiskā dokumentālajā filmā "Lietu valoda" pievēršas tehnoloģiju valodai un tās nozīmei, izsekojot ekstātiskajiem stā­vokļiem, kādos cilvēki nonāk "ameri­kā­ņu kalniņos" atrakciju parkā, spēlējot datorspēles utt.

Ekspozīcijas zīmīgākais elements - vairākas izstādes izstādē, miniatūri improvizēti muzeji, kas veltīti reālajā muzeju praksē neeksistējošām tēmām. Šī izstādes daļa kārtējo reizi pa­plaši­na mākslas robežas, izstāžu zālē ienesot gan nopietnus zinātniskus pētījumus, gan diskusiju par informācijas pieeja­mību un muzeju funkcijām, gan arī kri­tisku attieksmi pret šķietami pašsa­pro­tamām patiesībām. Piemēram, "Mā­cī­šanās muzejs" (izveidojusiBridžida Doertija no Prinstonas universitātes, ASV) atklāj 19. gs. beigās-20. gs. sā­kumā iedibināto "uz objektu balstīto mācīšanu" - informācijas pasniegšanas metodi, ko filosofs Oto Neirāts iedibi­nājis Vīnes Sabiedrības un ekonomikas muzejā (1925). Metode balstījās ilus­trā­ciju un priekšmetu izmantošanā ar mērķi sociālos, politiskos un ekonomis­kos procesus padarīt viegli saprotamus strādnieku šķirai, un līdzīgā veidā arī šodien tiek strukturētas muzeju ekspo­zīcijas un izklāstīts mācību saturs.

"Franko Bazaljas muzejs" (autors - fotogrāfs un pedagogs Stefāno Graciā­ni) ir nopietna zinātniska pētījuma rezultāts, kura centrā Franko Bazaljas 1978. gadā ierosinātais likuma labo­jums par psihiatrisko klīniku juridisko statu­su. Miniatūro muzeju veido doku­mentu arhīvs, kas saistīts ar šo likumu, intervijas ar nozares ekspertiem un materiāli par Triestas psihiatrisko klīni­ku. "Personības testa muzejā" (autori - Sina Nadžafi un Kristofers Tērners, žur­nāla Cabinet veidotāji) var iepazī­ties ar Roršaha testa u. c. vēsturi - iespēju izzināt cilvēka zemapziņu un slēptākās domas, piedāvājot komentēt tintes trai­pu uz papīra vai liekot uzzīmēt kādu figūru. Šī muzeja tēma vistiešākajā vei­dā reflektē par to, kā strukturēt, pārvaldīt un kontrolēt cilvēku"Dvēseļu nozagšanas muzejs" (autors - vācu kinorežisors Florians Šneiders) pēta arhetipisko priekšstatu par to, ka, filmējot un fotografējot cilvēka ārieni, iespējams "nozagt viņa dvēseli".

"Eiropas normālības muzeja" autori (mākslinieki Marija Teresa Alvesa un Džimijs Darems un antropologs Mi­haels Tausigs) pievēršas nesaprašanās un naida cēlonim Eiropas multikulturā­la­jā vidē - dažādām lokāla rakstura paražām, ticējumiem un māņticībai. Piemēram, skatīties acīs sarunu bied­ram vienā kultūrā ir normāli, otrā - ag­resijas un naida izpausme utt. Šāda "mazo dīvainību" kolekcija ir spilgta liecība tam, ka nekāda "tautu drau­dzī­ba" nav iespējama bez izziņas un tuvo­šanās sava tuvākā dvēselei: autori ai­cina eiropiešus ziedot savas galvas maoriem un citām tautām, kuru pār­stāvju galvas glabājas Eiropas muzejos.

Putekļi kā mūsu kultūras piemineklis


Ekspozīcijas "Šodienas pārpalikums" (bijušajā alumīnija rūpnīcā Bolcāno) ku­ratori Raqs Media Collective aicina pa­lū­koties uz Rietumu civilizāciju kā uz milzu Kolizeju, kurā mēs visi esam gan gladiatori, gan skatītāji. Olimpiskais vērtību kopums citius, altiusfortius ("ātrāk, augstāk, stiprāk") valda visās dzīves jomās, un kā iespējamā alterna­tīva un izeja ir cits vērtību komplekts - "lēnāk, maigāk, dziļāk, kas paredz nevis traukties pēc jaunām uzvarām, bet arī palūkoties apkārt. "Kas tad pa­licis pāri pēc gadsimta, kurš pagājis izmisīgā skrējienā pēc rītdienas apsolī­tajām bagātībām?  retoriski jautā kuratori, stāvot pie bijušās alumīnija rūpnīcas. Alumīnijs nepieciešams lid­mašīnu un auto būvniecībā, militārajā industrijā, tiek plaši lietots celtniecībā un ikdienas dzīvē. Alumīnija iegūšanai nepieciešamā boksīta atradnes liek no­līdzināt veselus kalnus. Bijusī rūpnīca, kādreiz progresa garants un spožas nākotnes solījums, tagad kļuvusi par "šodienas pārpalikumu, nevienam ne­vajadzīgu celtni, kuras nozīme gla­bājas varbūt vienīgi strādnieku atmiņās (bet, "laikam ejot, nepieciešamība atcerēties kļūst arvien spēcīgāka, savukārt spēja atcerēties kļūst vājāka", kā teica kura­tori). "Kā meditācija par vēsturi var izvairīties no nostalģijas strupceļa? - uz šo un līdzīgiem jautājumiem māk­sli­nieki meklē atbildes Raqs Media Collective veidotajā ekspozīcijā. Bet gribot negribot un neatkarīgi no kura­toru koncepta mākslinieku uzmanības lokā nonāk tās pašas tēmas, kas citās Manifesta 7 izstādēs: migrācija un mūsdienu verdzība Eiropā, vardarbīga pasaules un cilvēka pārkārtošana cēlu mērķu vārdā, vēsturisku faktu pārska­tīšana un citas.

Kā spilgts piemērs, kas attiecināms uz "pārpalikuma" nozīmes meklēju­miem, jāmin poļu 20. gs. 70. gadu amatierfilmu skate (Nīla Kamingsa (Cummings) un Marusjas Levandovskas (Lewandowska) atlasīta programma no kolekcijas "Entuziastu arhīvs"), kas sasaucas ar līdzīgu fenomenu visās padomju ietekmes zonas valstīs. Savu­laik savam priekam uzņemtās īsfilmas burtiskā nozīmē ir pārpalikums, ārpus tradicionālās mākslas vēstures esošs artefaktu kopums, kas liecina par savu laikmetu. Pārstāvētas arī zīmētas un leļļu animācijas,  un sižeti lielākoties ņemti no veidotāju tuvākās vides - humoristisks skats uz asfalta lējēja darbadienu, pamācošs stāstiņš par vīra alkoholisma dēļ jūkošu jaunu ģimeni, filma par kādas audējas ikdienu utt.

Lietuviešu mākslinieka Darjus Žūras fotogrāfiju sērija par ceļojumu uz Ud­mur­tiju iepazīstina ar "Dieva aizmirstu nostūri", ukraiņu mākslinieka Aleksan­dra Vaindorfa videoinstalācija trijos ekrānos "Viena īpaša svētdiena" pievērš uzmanību imigrantiem no bijušās PSRS teritorijas, kuri darba un labākas dzīves meklējumos nonākuši Romā (ikdienā viņi ir nemanāmi savās gaitās, savukārt svētdienās pulcējas kādā parkā). Spā­ņu arhitekts un teorētiķis Horhe Otero-Pailoss (Otero-Pailos) darbā "Putekļu ētika" izveidojis atlējumu lateksā no rūpnīcas ārsienas, rūpīgi saglabājot putekļus, kas tur sakrājušies kopš 20. gs. 30. gadiem. Atgādinot par 19. gs. ar­heologiem, kuri ar tādu pašu rūpību izgatavoja ģipša atlējumus no ceļoju­mos atrastiem objektiem, Otero-Pailoss norāda uz industriālo piesārņojumu kā vienu no 20. gs. kultūras "pieminek­ļiem". Jāpiebilst, ka arī šajā ekspozīcijā neiztikt bez atsauces uz dabas un cil­vēka attiecībām - bijušajā rūpnīcā kā dārgums ienests mumificēts cipreses zars (Frančesko Dženāri (Gennari) darbs "Ja nu").

Piezīme par fonu


Pārsēžoties vietējas nozīmes vilcie­nā pa ceļam uz notikuma vietu, pir­mais iespaids par reģionu - aiz loga Alpi, salonā velosipēdisti (ziemā - slēpotāji), mazpilsētu ieliņas klusas un tukšas - var izrādīties maldīgs. Kur un kā, un kā­pēc te lai notiktu laikmetīgās mākslas svētki? Vai tiem iespējams kāds orga­nisks konteksts tādās nelielās pilsē­tās kā Rovereto, Bolcāno un Trenta? Kaut arī pilnībā var piekrist mākslinieka Mika Mitrēvica teiktajam, ka "apmēram sešdesmit mākslinieku tur droši vien bija pirmo un pēdējo reizi" (Šteimane, I. Simtreiz kalnā lejā, 2. lpp.), vietējās publi­kas interesi un zināšanas par laik­me­tīgo mākslu kopj apskaužami aktī­vas institūcijas. Piemēram, Museion - Bol­cāno Modernās un laikmetīgās mākslas muzejs, kas  šīgada maijā ieguvis jaunu septiņstāvu ēku. Daļēji caurspīdīgajā stikla un betona kubā šobrīd iekārto­tajā ekspozīcijā "Perifērā redze un ko­lek­tīvais ķermenis" (līdz 21. septem­brim) apskatāmo darbu autori ir gan­­ drīz vai visi 20. gs. ietek­mīgākie māksli­­nieki no Kazimira Maļe­viča līdz Monikai Bonvičīni, Izai Genc­kenai utt., neizlai­žot nevienu pašu "atslēgas" vārdu. Savukārt Trentas pilsētas laikmetīgās mākslas galerijā skatāma amerikāņu mākslinieku Pola Makartija un Bendža­mina Veismana (Weisman) patiesi pla­ša iepriekš neiz­stādītu zīmējumu izstāde (šo darbu aktualitāti apliecina fakts, ka Makartija personālizstāde šajā pašā laikā notiek prestižajā Vitnijas Ame­rikā­ņu mākslas muzejā Ņujorkā). Un, pro­tams, kā jau visām biennālēm, arī Manifesta 7 ir plaša paralēlo notikumu programma (krietni biezas avīzes ap­jomā), kuras iniciatori ir vietējās galeri­jas, institū­cijas, domubiedru grupas utt. Piezīmi par fonu rezumējot, jāat­zīst - "neskati pilsētu no cepures". No mākslas muzeja gan.
 
Atgriezties