VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sarežģītā cilvēka vienkāršās patiesības vai otrādi Alise Tīfentāle Eiropas laikmetīgās mākslas biennāle Manifesta 7 Trentīno - Dienvidtiroles reģionā Itālijā no 19. jūlija līdz 2. novembrim | |
 Skatītāji akustiskajā ekspozīcijā "Scenāriji" Fortecā | |
| Kā jau "klejojošās" biennāles Manifesta iecere paredz, būtisku daļu no tās allaž veido fons un iedvesmas avots - izvēlētā notikuma vieta, un šoreiz laikmetīgā māksla visai netradicionāli apdzīvo nevis vienu pilsētu, bet gan veselu reģionu 150 km garā maršrutā. Ņemot vērā šobrīd hiperaktīvo laikmetīgās mākslas biennāļu un gadatirgu apriti, katras biennāles izdzīvošanas jautājums ir atrast oriģinālu vai kaut nedaudz atšķirīgu pieeju pasākuma rīkošanai (piemēram, izvirzot gigantisku mērķi uzrakstīt mūsu gadsimta vēsturi kā 2007. gada Lionas biennāle, vai izstiepjot biennāli kā performanču un uzvedumu sēriju divarpus mēnešu garumā kā 2008. gada Berlīnes biennāle). Manifesta 7 pārsteidza gan ar izvēlēto lokāciju, gan arī ar vērienu (trīs kuratoru kolektīvi, sešas izstādes, pavadošā literatūra trīs sējumos, vairāk nekā 230 mākslinieku, aptuveni 3000 mākslas profesionāļu izstādes atklāšanas nedēļā utt.). Ieskrējiens un teorētiskie pieturpunkti Pēc visa šī vērienīgā faktoloģiskā ieskrējiena starptautiskā fonda Manifesta direktore Hedviga Fijena (Fijen) biennāles atklāšanas dienā vairākkārt uzsvēra, ka visa biennāle uztverama kā muzikāla kompozīcija un tā prasa, lai auditorija palēninātu soli (slow down). Uz to arī mudina biennāles fons - Alpi pie horizonta, mazas, klusas pilsētiņas ar svētdienās slēgtiem restorāniem un kafejnīcām un sabiedrisko transportu, kas dažos maršrutos brīvdienās nekursē, bet citā - pārvadā pasažierus bez maksas (jo sabojājies kases aparātiņš), utt. Kādu stresa avotu ārpus sevis te atrast grūti. Bet mākslas skatītājam Trentīno - Dienvidtirolē nekāds kūrorts vis nesanāk. Jāpaspēj iepazīties ar sešām atsevišķām izstādēm sešās vietās un pēc tam jātiek skaidrībā, ar ko tad īsti esi iepazinies, jo katrs kurators vai kuratoru grupa ir izveidojusi patstāvīgu ekspozīciju ar savu vēstījumu. Poļu kurators Adams Budaks (Budak, laikmetīgās mākslas izstāžu kurators Kunsthaus Graz am Landesmuseum Joanneum Grācā, Austrijā) Rovereto bijušajā tabakas fabrikā un 20. gs. industriālā celtnē ex-Peterlini izveidojis ekspozīciju ar nosaukumu "Cerības princips". Īsā komentārā viņš skaidro savu priekšstatu par cerību kā "domāšanu par nākotni, kā līdzekli, kas ļauj domāt virzībā" ar neapšaubāmi optimistisku ievirzi (pamatojoties uz vācu filosofa, marksista Ernsta Bloha tēzi, ka cerība ir esamības princips, spēks, kas ved cilvēkus uz labāku un vienlīdzīgāku nākotni). Šajā ekspozīcijā bija iekļauti arī Latvijas mākslinieku Evelīnas Deičmanes un Mika Mitrēvica darbi. Nīderlandes un Izraēlas kuratoru grupa - Anzelms Franke (Franke, laikmetīgās mākslas centra Extra City mākslinieciskais direktors Antverpenē, Nīderlandē) un Hila Pelega (Peleg, Berlīnē strādājoša kuratore) - Trentas bijušajā pasta ēkā piedāvāja plašu ekspozīciju ar visai ambiciozu nosaukumu "Dvēsele (jeb Problēmas ar dvēseļu transportēšanu)". Kuratori atsaucas uz Trentas koncila (1545-1563) izšķirošo lomu Eiropas kultūrtelpas definēšanā, neatgriezeniski nošķirot katolicisma un protestantisma konceptus. Starp daudz ko citu šis koncils lēma arī par paplašinātu grēksūdzes izpratni, iekļaujot katoļu regulārās sirdsapziņas izmeklēšanas darba uzdevumā arī grēkus, kas izdarīti domās, fantāzijās, tā nosakot kontroli pār cilvēka iekšējo pasauli. Šajā gaismā kuratori ar vārdu "dvēsele" saprot kultūras objektu, varas tehnoloģiju veidotu sociālo attiecību alegoriju. Indiešu mākslinieku grupa Raqs Media Collective - Džībešs Bagči (Bagchi), Monika Narula (Narula) un Sudhabrata Sengupta (Sengupta) - Bolcāno bijušajā alumīnija ražotnē ex-Alumix iekārtojuši izstādi "Šodienas pārpalikums". "Pārpalikuma" jēdzienu kuratori cieši saista ar bijušās rūpnīcas vēsturi un telpām, kā arī vispārina to, aicinot pievērst uzmanību tam, kas "paliek pāri", - neizmantotajām iespējām, alternatīvajiem scenārijiem, aizmirstajiem neuzvarētājiem utt. Un, visbeidzot, visas trīs kuratoru grupas kopā veidoja projektu "Scenāriji" Fortecas cietoksnī, un mākslinieku galvenais iedvesmas avots šeit ir unikālā cietokšņa vēsture no 19. gs. 30. gadiem līdz mūsdienām. Ņemot vērā dažādos virzienus, kādos Manifesta 7 kuratori aicināja doties, man šķita nepieciešami formulēt šībrīža atbildi uz jautājumu "kuratora un mākslinieka loma laikmetīgajā mākslā". Vēl pavisam nesen gaisā virmoja (reizēm ar pozitīvu vibrāciju, reizēm visai nīgrā intonācijā) uzskats, ka kuratori ir "nolaupījuši" laikmetīgo mākslu, uzurpējot mākslinieku lomu un tiesības uz jaunradi, tā kļūstot par patiesajiem mākslas dzīves noteicējiem un virzītājiem (mākslas darbi izstādē kā kuratora koncepcijas ilustrācijas), un publika dodas nevis iepazīties ar konkrētu mākslinieku jauniem vai veciem darbiem, bet gan uz "Obrista, Bonami, Miziano, Kortuna, Džioni u. c. kūrētu izstādi". Ietekmīgāko kuratoru zīmoli joprojām ir aktuāli, bet, šķiet, tāda mēroga izstādē kā Manifesta 7, kur katrs kurators savu izstādes telpu piepildījis ar 50-60 mākslinieku darbiem, kurators ir ne tik daudz diktators vai ilustrators, cik centīgs režisors. Māksliniekiem ir jābūt daudz, lai izstādi uztvertu nopietni, un izveidot ciešas, savstarpēji papildinošas radošas attiecības ar katru vienkārši fiziski nav iespējams, mākslinieku un darbu izvēli nereti nosaka nejaušība, paziņu rekomendācija, virspusēja komunikācija kādā izstādes atklāšanā, un vairāk arī nevar pieprasīt. Līdz ar to kuratora - režisora lielākais izaicinājums ir panākt, lai viņam uzticētais mākslas Bābeles tornis slietos debesīs, t. i., lai būtu masa. Vai starp šo torni veidojošajiem atsevišķajiem elementiem (mākslas darbiem) rodas savstarpēja mijiedarbība vai tie paliek kā katrs savā valodā runājošs aktīvists - tas ir jautājums, ko uzdot būtu nepieklājīgi (ja kas paliek neskaidrs - katrs kurators savai ekspozīcijai devis uzvedinošu nosaukumu, ar ko prātā arī jums būs skatīt izstādi). Ar vienu izņēmumu: visu Manifesta 7 kuratoru kopīgi veidotais projekts "Scenāriji" Fortecas cietoksnī. Mākslinieku un kuratoru kolektīvais darbs rezultējies negaidītā un intriģējošā piedzīvojumā, turklāt bez neviena vizuāli tverama mākslas darba. Ir vērts palēnināt soli. Audiogids kā jaunpiedzimis laikmetīgās mākslas žanrs Fortecas cietoksnis pārsteidz ar pārliecinošu antivizualitāti: visi darbi tajā ir ierunāti teksti, atšķiras tikai ierakstu atskaņošanas metodes. Neremdināmi ziņkārajam skatienam atklājas vien tukšas cietokšņa telpas un viena otra skaista ainava pa logu. Vispirms jau šāda pieeja ir vērtīga kā uztveres un apziņas vingrinājums - šeit tiek verbalizēts viss, ko vizuālā māksla parasti ietērpj dažās līnijās, smalki izstrādātā objektā, kustīgu attēlu virknē vai vecā slotaskātā. Brīnišķa pārmaiņa, nevainojama atpūta acīm un patīkama piepūle prātam. Bez šaubām, šim konceptam ir arī nedaudz ambicioza daba, jo diez vai kāds apmeklētājs varēs tik ļoti slow down, lai izstaigātu visas tukšās cietokšņa telpas un rūpīgi no sākuma līdz beigām noklausītos visus stāstus (bet biennāle sniedz atbildi arī šim aizrādījumam - vienā no biennāles kataloga sējumiem "Scenāriji" pilnā apjomā izlasāmi visi teksti. Protams, tukšajās telpās skanošajām balsīm piemīt tāds šarms, ko nu nekādi nav iespējams restaurēt mājās zem segas ar katalodziņu rokā). Šeit laikmetīgā māksla pārkāpj pāri pati saviem aizspriedumiem un kļūst lietderīga, savā ziņā funkcionējot kā novadpētniecības muzeja un tūrisma aģentūras apvienojums, un šo nozaru profesionāļi varētu vismaz aizgūt dažu labu formālu paņēmienu, kā tik lietišķu un neromantisku palīglīdzekli kā audiogids pacelt atsevišķa mākslas žanra augstumos. Tā, piemēram, kāda balss skan no finiera ripām, kas cieši jāpiespiež pie abām ausīm, cits stāsts vibrē vertikāli pakārtā organiskā stikla plāksnē, cits baisi izskan tieši no zemes zem apmeklētāju kājām, bet vēl cita eseja no koka krēsla sēdeklī ieslēptas audio iekārtas tiek ierunāta apmeklētāja dibenā utt. Fortecas cietoksnis 2005. gadā zaudējis militāra objekta statusu, kopš tā laika šis romantiskais un sterotipiski "īstam cietoksnim līdzīgais" cietoksnis (šķiet, Quake un daudzu citu datorspēļu dizaineri tieši šeit noskatījuši darbības vidi) ir bijis atvērts publikai - te notikuši daži koncerti, dažas ekskursijas, bet Manifesta 7 ir pirmais liela mēroga starptautisks kultūras notikums, kas šajā nomaļajā vietā pulcina apmeklētājus. Cietokšņa vēsture, šķiet, ir vēl klātesoša, pāris gadsimtu noslēpumus vēl nav degradējušas tūristu rutīnas takas. Tekstu saturā caur Fortecas cietokšņa kuriozo vēsturi nedaudz rezignēti skatīta Eiropas un visas pasaules vēsture - nebeidzama un būtībā traģiska īsu, cilvēka dzīves garumā zibošu, fragmentu sekvence. Zīmīgi, ka (līdzīgi kā ietekmīgajā Lionas biennālē 2007. gada nogalē) Manifesta 7 izstāžu darbu autori tiek dēvēti par "māksliniekiem un citiem intelektuāļiem", tā paplašinot to personu loku, kam ļauts izpausties šajā kultūras nozarē. Kuratori uzaicinājuši iepazīties ar Fortecas cietokšņa vēsturi un izteikties par to savu uzskatu un pārliecības kontekstā ietekmīgus mūsdienu intelektuāļus - politikas filosofijas profesori, ievērojamu itāļu feministi Adrianu Kavarēro (Cavarero, Verona), globalizācijas teorētiķi Saskiju Sasenu (Sassen, Londona / Ņujorka), vēstures profesoru Šahidu Aminu (Amin, Deli), Ļubļanas Universitātes filosofijas departamenta pētnieku Mladenu Dolaru (Dolar), mākslinieci, rakstnieci un kinorežisori Renē Grīnu (Green, Sanfrancisko / Ņujorka), rakstnieku, mūziķi un dīdžeju Tomasu Meineki (Meinecke, Minhene), rakstnieku Glenu Nītu (Neath, Londona), dramaturģi Margaretu Obekseri (Obexer, Berlīne), par grāmatu "Mazo lietu dievs" Bukera prēmiju ieguvušo rakstnieci Arhundhati Roju (Roy, Deli) un emigrācijā dzīvojošo Irākas rakstnieku, publicistu un politisko aktīvistu Saadī Jusefu (Yousef, Londona). Daži tekstu autori nonāk pie secinājumiem, reflektējot par cietoksni, tā projektētājiem un būvētājiem, dažādajiem iemītniekiem laiku gaitā, par tā likteni un kurioziem. Citi rakstījuši par koloniālismu, migrāciju, par minoritātēm, par darbu un bezdarbu, par varu un tās materializēšanos arhitektūrā un indivīdu likteņos. Tekstu raksturs - daži saspīlēti un sirdi plosoši, daži racionāli un izglītojoši, daži neatšifrējami kā apziņas plūsma, daži izklaidējoši, daži poētiski. Ar tādiem pašiem epitetiem mēdz aprakstīt arī vizuālās mākslas darbus, un šis atklājums vilina atgriezties pie jau nobružātā apgalvojuma, ka visa laikmetīgā māksla balstīta uz "stāstu stāstīšanu". Piemēram, Mladens Dolars no Ļubļanas savā esejā "Balss un cietoksnis" salīdzina šo Habsburgu impērijas varu savulaik simbolizējušo cietoksni ar mākslas darbu - tas gozējas saulē skaists un bezjēdzīgs, savam laikam (19. gs. 30. gadi) pats modernākais un drošākais, bet paradoksālā kārtā visi kari allaž notikuši kaut kur citur un cietoksnim neviens nekad nav uzbrucis, kā arī no tā nav raidīts neviens šāviens. Saskija Sasena dažās minūtēs sniedz ieskatu migrācijas vēsturē Eiropas kontinentā, savukārt Margareta Obeksere epistulārajā žanrā iemieso tipiski traģisku un bezcerīgu likteni, kāds Eiropā piemeklējis ne vienu vien sievieti - imigranti no Tuvajiem Austrumiem. Šāds mākslas projekts vienlaikus gan sniedz nenovērtējamu ieguldījumu vietējās kultūras popularizēšanā un aktualizēšanā, gan arī neuzkrītošā un nebūt ne didaktiskā veidā pievērš laikmetīgās mākslas skatītāja uzmanību tēmām, kas laikam jau mums visiem ir būtiskākas par kāda konkrēta mākslinieka kārtējo veiksmi vai neveiksmi. Fortecas skaistā un bezjēdzīgā cietokšņa tukšajās telpās uz laiku iemājojis humānisms, kāds nu tas šajā laikā ir iespējams. Turklāt neatbildēts paliek jautājums - kur palikušas 127,5 tonnas zelta, Itālijas Bankas zelta rezerves, kas šeit tika noglabātas 1943. gada 16. decembrī? | |
 Ragnars Kjartansons. Šūmaņa mašīna | |
| Vai optimismam ir kaut viens racionāls arguments? Adama Budaka kūrētā ekspozīcija "Cerības princips" mums zīmīga pirmkārt jau ar faktu, ka viens no pirmajiem mākslas darbiem, ko apmeklētājs ierauga, ienākot bijušās Rovereto tabakas fabrikas pagalmā, ir Mika Mitrēvica instalācija "Personu kolekcija", un nepamanīt to nevar. "Personu kolekcija" ir bijusi skatāma Rīgā, Andrejsalā, projekta "Mobilais muzejs" ietvaros (2007. gada augusts-septembris). Šeit darbam jauns konteksts un jauna nozīme - paturot prātā kuratora uzstādījumu, var pieņemt, ka Miks Mitrēvics ir radījis diskrētu apliecinājumu cerībai: "Ideja - dzīve ieliek tevi rāmjos, un tev ir jāatrod iespēja. It kā bezizeja, kurā tu mēģini izdarīt maksimāli to, ko vari. Konteinera materialitāte un ideoloģija ir baigi spēcīgā, esi spiests ar to rēķināties" (Šteimane, I. Simtreiz kalnā lejā. Kultūras Forums, 2008, 25. jūl., 2. lpp.). Šķiet, celtnieku vagoniņi te atrodas paši par sevi, lai vēstītu par jaunas - labākas, skaistākas, pārticīgākas dzīves celtniecību, bet to saturs atstāj skatītāju neziņā, tieši uz ko tad varam cerēt, jo Miks Mitrēvics apzināti atsakās no estētiskas spektakularitātes: "No fotogrāfijas es vakarā bildēju fragmentu, no fragmenta - nākamo fragmentu, kamēr iegūtais attēls zaudē jebkuru objektīvo piesaisti. Pēc tam, kolāžas veidā kombinējot šos attēlus, tiek izspiests tas, ko es saucu "kaut kas no pilnīgi nekā". Nekādas bildes." (Turpat). Iespējams, Andrejsalā Mitrēvica darbs bija uztverams citādi - kontekstā ar nekonkrētā attīstības posmā esošo vidi, savukārt Manifesta 7 ekspozīcijā "Cerības princips" šis darbs organiski iekļāvās kā viens no daudziem līdzīgu formālu paņēmienu izmantojušo mākslinieku darbiem. Strādāt ar "neko" ir plaši izmantota metode, un ir tikai loģiski, ka mākslinieki to izvēlas vizuālās informācijas pārsātinājuma apstākļos. Piemēram, poļu māksliniece Anna Ostoja pēta tekstus par mākslas teoriju, socioloģiju u. c. un rezultātā savas refleksijas ietērpj minimālistiskos objektos (piemēram, piepūsts plastmasas maisiņš kartona kolonnas galā). Vācu mākslinieksJohanness Fogls (Vogl) rīkojas vēl minimālistiskāk: viņš izurbj vairākus niecīgus caurumiņus izstāžu zāles baltajā ģipškartona sienā, pa kuriem skatītājs var palūkoties uz ēkas īstajām, nerestaurētajām mūra sienām, un nosauc savu darbu - "Melnais caurums baltajā kubā". Uz šo piemēru fona horvātu mākslinieks Igors Eškinja jau būtu vainojams barokālā greznībā - viņš ar saimniecības līmlenti uz baltas sienas izveido aplikācijas, plaknē attēlojot pilsētvides elementus ("Atbrīvojiet prātu, ieņemiet telpu"). Netveramība un nematerialitāte ir būtiskas pazīmes kārtīgam laikmetīgās mākslas darbam. Gaistošas, pārejošas un trauslas lietas. Piemēram, viens izteikti intīma rakstura darbs - performance nelielā no skaidu plāksnēm izveidotā istabiņā - provizoriski ierīkotā dekadentiskā fin de siècle salonā, kur islandiešu mākslinieks Ragnars Kjartansons (Kjartansson) izsmēķē cigāru un klavieru pavadījumā izpilda Šūmaņa dziesmas (performance un instalācija "Šūmaņa mašīna"). Patērētājsabiedrības ikdienas uzlabojumu un savā ziņā ekoloģisku domāšanu modinošs ir projekts Rifiuto con affetto - intervence publiskā telpā, kas paredz pilsētvidē izvietot caurspīdīgus konteinerus, "publiskas dārgumu lādes", kurās vietējie iedzīvotāji ir aicināti atstāt apnikušus vai vairs nevajadzīgus priekšmetus, kā arī atrast ko sev noderīgu no citu atstātajām lietām. Iniciatori to dēvē par jaunu tikšanās un komunikācijas punktu. Savukārt iekšķīgai lietošanai paredzētu mākslas darbu paraugs - vafeļu glāzītē ieķeksēts saldējums ar nosaukumu "Arhīvs", "Izrāde", "Atmiņa" vai "Ķermenis" (britu mākslinieka Tima Etčelsa (Etchells) performance "Mākslas garšas"). Savā ziņā tikpat gaistošs ir itāļu jauno mākslinieču grupas (Arianna Kallegāro, Luka Maca, Silke De Vivo, Frančeska Tonji) projekts Aspra.mente, kura rezultāts - zāļu kārbiņas ar uzrakstu Vaccinium. Šī "vakcīna" ir melleņu sula no ogām, kas ievāktas Rovereto tuvumā, un mākslinieces komentē darba jēgu kā refleksiju par pašārstēšanos ar tautas līdzekļiem, kurus jebkuram viegli atrast mežā vai pļavā kā "vecos laikos". Izdzerot 13 ml melleņu sulas, neviens vesels nekļūs, bet šāds projekts uzrāda mūsdienu sabiedrības neirozi un pārspīlētas raizes par veselību: pēc samākslotu diētu, pārtikas piedevu, multivitamīnu un svara vērošanas gadiem eksotisks un glābjošs līdzeklis šķiet ogas no meža - tas, kas iepriekšējām paaudzēm bija pašsaprotams. Dabas un cilvēka nošķirtība, manuprāt, šobrīd ir patiesi aktuāls jautājums, un par to reflektē arī vairāki citi mākslinieki. Vienīgi cerības piesaukšana ir pilnīgi velta situācijā, kad pārmēru urbanizētiem, betonu un stiklu mīlošiem un pa pusei par datortehnikas piedēkli kļuvušiem cilvēkiem sajūsmu izraisa iespēja sapulcēties mazā, aptumšotā istabiņā, lai noklausītos 14 minūtes garu putnu balsu ierakstu (britu mūziķa un skaņu inženiera,Cabaret Voltaire dalībnieka Krisa Votsona (Watson) darbs - skaņu instalācija Cima Verde), vai arī tikpat tumšā kaktā palūkoties uz nofilmētiem īstiem kokiem no īsta meža, projicētiem šņācoša baltā trokšņa pavadībā (itāļu mākslinieka Niko Vašellāri (Vascellari) darbs bez nosaukuma). Vienā no bijušās tabakas fabrikas kabinetiem skatāma Evelīnas Deičmanes video un skaņas instalācija Ņe mečtaj, ņe dumaj ("Nesapņo, nedomā"), un šim darbam, manuprāt, nekāds optimisms gan nepiemīt. Kā jau mākslinieki nereti mēdz darīt, Evelīna par darba "materiālu" izmantojusi savu un savas ģimenes vēsturi, vispārinot laikmetam tipisku pieredzi ar mūzikas fragmentiem, kas tiek atskaņoti no salīmētām skaņuplatēm (pretstatītas melodijas, kas simbolizē brīvo Latviju un padomju Latviju). Kaut arī savā būtībā darbs ir dziļi emocionāls un intīmā pieredzē balstīts, mūzikas semiotikas atšifrējums varētu būt apgrūtinošs cilvēkiem ārpus "bloka" valstīm. Toties lakonisks un universāli aizkustinošs ir viens no video fragmentiem, kurā videokameras priekšā riņķo sievietes galva ar apsietu lakatiņu (vienu brīdi tā ir Evelīna, citu - viņas vecmāmiņa). | |
 Evelīna Deičmane. Ņe mečtaj, ņe dumaj ("Nesapņo, nedomā") | |
| Dvēseles preparēšana Paturot prātā, ka kuratori Anzelms Franke un Hila Pelega traktē dvēseli kā "kultūras objektu", izstāde "Dvēsele (jeb Problēmas ar dvēseļu transportēšanu)" iezīmīga ar padziļinātu skatījumu uz dažādām - reizēm marginālām - cilvēka kā socializēta dzīvnieka pašizpausmes līnijām. Tās vieno jautājums par kontroles nepieciešamību un iespējamību pār sarežģīto dvēseles mehānismu un tā spontānajām izpausmēm. Kuratoru izvēlētie mākslinieki savos darbos pēta cilvēka uztveri, uzvedību, zemapziņu un apziņu, kolektīvās un individuālās atmiņas. Izstādes mērķis saskaņā ar kuratoru teikto ir "meklēt valodas, kas var identificēt un artikulēt jaunas izslēgšanas, norobežošanās formas, kā arī sociālās kontroles apvēršanas jaunas formas". Piemēram, telpiskās uztveres mulsināšanai amerikāņu māksliniece Beta Kempbela (Campbell) izveidojusi instalāciju "Nākamā istaba" - ilūziju par neliela interjera fragmenta bezgalīgiem atspulgiem starp spoguļu sienām, kura turklāt panākta bez neviena spoguļa. "Dvēseles" meklējumi sasaucas ar iepriekš minēto dabas un cilvēka nošķirtības problēmu - piemēram, britu mākslinieks Markuss Koutss (Coates) ir ierakstījis putnu balsis rītausmā, lūdzis vairākiem cilvēkiem palēninātā tempā atdarināt šīs balsis un filmējis čivinošos un svilpojošos cilvēkus viņu ikdienas vidē. Nofilmētais materiāls (aptuveni divas stundas) tiek demonstrēts paātrinātā režīmā (aptuveni četras minūtes), un rezultātā telpas piepilda nedabiska čiepstēšana un gandrīz nekustīgas cilvēku figūras (videoinstalācija sešos ekrānos "Rītausmas koris"). Savukārt iekšējās pasaules manifestēšanos ārējās izpausmēs pētījusi beļģu māksliniece Ria Pakē (Pacquée), filmējot cilvēkus, kas kādā parkā savā nodabā vingro pēc sev zināmām metodēm. Dāņu mākslinieks Joahims Kesters (Koester) īsā un spokainā filmiņā bez skaņas atklāj cilvēka ķermeņa terra incognita - konvulsīvas, dejai līdzīgas kustības, kuras var izraisīt tarantula kodiens un kuras vēsturiski ir viduslaiku dejas tarantellas izcelsmes avots. Vācu māksliniece Angela Melitopulosa (Melitopoulos) garā un visai didaktiskā dokumentālajā filmā "Lietu valoda" pievēršas tehnoloģiju valodai un tās nozīmei, izsekojot ekstātiskajiem stāvokļiem, kādos cilvēki nonāk "amerikāņu kalniņos" atrakciju parkā, spēlējot datorspēles utt. Ekspozīcijas zīmīgākais elements - vairākas izstādes izstādē, miniatūri improvizēti muzeji, kas veltīti reālajā muzeju praksē neeksistējošām tēmām. Šī izstādes daļa kārtējo reizi paplašina mākslas robežas, izstāžu zālē ienesot gan nopietnus zinātniskus pētījumus, gan diskusiju par informācijas pieejamību un muzeju funkcijām, gan arī kritisku attieksmi pret šķietami pašsaprotamām patiesībām. Piemēram, "Mācīšanās muzejs" (izveidojusiBridžida Doertija no Prinstonas universitātes, ASV) atklāj 19. gs. beigās-20. gs. sākumā iedibināto "uz objektu balstīto mācīšanu" - informācijas pasniegšanas metodi, ko filosofs Oto Neirāts iedibinājis Vīnes Sabiedrības un ekonomikas muzejā (1925). Metode balstījās ilustrāciju un priekšmetu izmantošanā ar mērķi sociālos, politiskos un ekonomiskos procesus padarīt viegli saprotamus strādnieku šķirai, un līdzīgā veidā arī šodien tiek strukturētas muzeju ekspozīcijas un izklāstīts mācību saturs. "Franko Bazaljas muzejs" (autors - fotogrāfs un pedagogs Stefāno Graciāni) ir nopietna zinātniska pētījuma rezultāts, kura centrā Franko Bazaljas 1978. gadā ierosinātais likuma labojums par psihiatrisko klīniku juridisko statusu. Miniatūro muzeju veido dokumentu arhīvs, kas saistīts ar šo likumu, intervijas ar nozares ekspertiem un materiāli par Triestas psihiatrisko klīniku. "Personības testa muzejā" (autori - Sina Nadžafi un Kristofers Tērners, žurnāla Cabinet veidotāji) var iepazīties ar Roršaha testa u. c. vēsturi - iespēju izzināt cilvēka zemapziņu un slēptākās domas, piedāvājot komentēt tintes traipu uz papīra vai liekot uzzīmēt kādu figūru. Šī muzeja tēma vistiešākajā veidā reflektē par to, kā strukturēt, pārvaldīt un kontrolēt cilvēku. "Dvēseļu nozagšanas muzejs" (autors - vācu kinorežisors Florians Šneiders) pēta arhetipisko priekšstatu par to, ka, filmējot un fotografējot cilvēka ārieni, iespējams "nozagt viņa dvēseli". "Eiropas normālības muzeja" autori (mākslinieki Marija Teresa Alvesa un Džimijs Darems un antropologs Mihaels Tausigs) pievēršas nesaprašanās un naida cēlonim Eiropas multikulturālajā vidē - dažādām lokāla rakstura paražām, ticējumiem un māņticībai. Piemēram, skatīties acīs sarunu biedram vienā kultūrā ir normāli, otrā - agresijas un naida izpausme utt. Šāda "mazo dīvainību" kolekcija ir spilgta liecība tam, ka nekāda "tautu draudzība" nav iespējama bez izziņas un tuvošanās sava tuvākā dvēselei: autori aicina eiropiešus ziedot savas galvas maoriem un citām tautām, kuru pārstāvju galvas glabājas Eiropas muzejos. Putekļi kā mūsu kultūras piemineklis Ekspozīcijas "Šodienas pārpalikums" (bijušajā alumīnija rūpnīcā Bolcāno) kuratori Raqs Media Collective aicina palūkoties uz Rietumu civilizāciju kā uz milzu Kolizeju, kurā mēs visi esam gan gladiatori, gan skatītāji. Olimpiskais vērtību kopums citius, altius, fortius ("ātrāk, augstāk, stiprāk") valda visās dzīves jomās, un kā iespējamā alternatīva un izeja ir cits vērtību komplekts - "lēnāk, maigāk, dziļāk, kas paredz nevis traukties pēc jaunām uzvarām, bet arī palūkoties apkārt. "Kas tad palicis pāri pēc gadsimta, kurš pagājis izmisīgā skrējienā pēc rītdienas apsolītajām bagātībām? retoriski jautā kuratori, stāvot pie bijušās alumīnija rūpnīcas. Alumīnijs nepieciešams lidmašīnu un auto būvniecībā, militārajā industrijā, tiek plaši lietots celtniecībā un ikdienas dzīvē. Alumīnija iegūšanai nepieciešamā boksīta atradnes liek nolīdzināt veselus kalnus. Bijusī rūpnīca, kādreiz progresa garants un spožas nākotnes solījums, tagad kļuvusi par "šodienas pārpalikumu, nevienam nevajadzīgu celtni, kuras nozīme glabājas varbūt vienīgi strādnieku atmiņās (bet, "laikam ejot, nepieciešamība atcerēties kļūst arvien spēcīgāka, savukārt spēja atcerēties kļūst vājāka", kā teica kuratori). "Kā meditācija par vēsturi var izvairīties no nostalģijas strupceļa? - uz šo un līdzīgiem jautājumiem mākslinieki meklē atbildes Raqs Media Collective veidotajā ekspozīcijā. Bet gribot negribot un neatkarīgi no kuratoru koncepta mākslinieku uzmanības lokā nonāk tās pašas tēmas, kas citās Manifesta 7 izstādēs: migrācija un mūsdienu verdzība Eiropā, vardarbīga pasaules un cilvēka pārkārtošana cēlu mērķu vārdā, vēsturisku faktu pārskatīšana un citas. Kā spilgts piemērs, kas attiecināms uz "pārpalikuma" nozīmes meklējumiem, jāmin poļu 20. gs. 70. gadu amatierfilmu skate (Nīla Kamingsa (Cummings) un Marusjas Levandovskas (Lewandowska) atlasīta programma no kolekcijas "Entuziastu arhīvs"), kas sasaucas ar līdzīgu fenomenu visās padomju ietekmes zonas valstīs. Savulaik savam priekam uzņemtās īsfilmas burtiskā nozīmē ir pārpalikums, ārpus tradicionālās mākslas vēstures esošs artefaktu kopums, kas liecina par savu laikmetu. Pārstāvētas arī zīmētas un leļļu animācijas, un sižeti lielākoties ņemti no veidotāju tuvākās vides - humoristisks skats uz asfalta lējēja darbadienu, pamācošs stāstiņš par vīra alkoholisma dēļ jūkošu jaunu ģimeni, filma par kādas audējas ikdienu utt. Lietuviešu mākslinieka Darjus Žūras fotogrāfiju sērija par ceļojumu uz Udmurtiju iepazīstina ar "Dieva aizmirstu nostūri", ukraiņu mākslinieka Aleksandra Vaindorfa videoinstalācija trijos ekrānos "Viena īpaša svētdiena" pievērš uzmanību imigrantiem no bijušās PSRS teritorijas, kuri darba un labākas dzīves meklējumos nonākuši Romā (ikdienā viņi ir nemanāmi savās gaitās, savukārt svētdienās pulcējas kādā parkā). Spāņu arhitekts un teorētiķis Horhe Otero-Pailoss (Otero-Pailos) darbā "Putekļu ētika" izveidojis atlējumu lateksā no rūpnīcas ārsienas, rūpīgi saglabājot putekļus, kas tur sakrājušies kopš 20. gs. 30. gadiem. Atgādinot par 19. gs. arheologiem, kuri ar tādu pašu rūpību izgatavoja ģipša atlējumus no ceļojumos atrastiem objektiem, Otero-Pailoss norāda uz industriālo piesārņojumu kā vienu no 20. gs. kultūras "pieminekļiem". Jāpiebilst, ka arī šajā ekspozīcijā neiztikt bez atsauces uz dabas un cilvēka attiecībām - bijušajā rūpnīcā kā dārgums ienests mumificēts cipreses zars (Frančesko Dženāri (Gennari) darbs "Ja nu"). Piezīme par fonu Pārsēžoties vietējas nozīmes vilcienā pa ceļam uz notikuma vietu, pirmais iespaids par reģionu - aiz loga Alpi, salonā velosipēdisti (ziemā - slēpotāji), mazpilsētu ieliņas klusas un tukšas - var izrādīties maldīgs. Kur un kā, un kāpēc te lai notiktu laikmetīgās mākslas svētki? Vai tiem iespējams kāds organisks konteksts tādās nelielās pilsētās kā Rovereto, Bolcāno un Trenta? Kaut arī pilnībā var piekrist mākslinieka Mika Mitrēvica teiktajam, ka "apmēram sešdesmit mākslinieku tur droši vien bija pirmo un pēdējo reizi" (Šteimane, I. Simtreiz kalnā lejā, 2. lpp.), vietējās publikas interesi un zināšanas par laikmetīgo mākslu kopj apskaužami aktīvas institūcijas. Piemēram, Museion - Bolcāno Modernās un laikmetīgās mākslas muzejs, kas šīgada maijā ieguvis jaunu septiņstāvu ēku. Daļēji caurspīdīgajā stikla un betona kubā šobrīd iekārtotajā ekspozīcijā "Perifērā redze un kolektīvais ķermenis" (līdz 21. septembrim) apskatāmo darbu autori ir gan drīz vai visi 20. gs. ietekmīgākie mākslinieki no Kazimira Maļeviča līdz Monikai Bonvičīni, Izai Genckenai utt., neizlaižot nevienu pašu "atslēgas" vārdu. Savukārt Trentas pilsētas laikmetīgās mākslas galerijā skatāma amerikāņu mākslinieku Pola Makartija un Bendžamina Veismana (Weisman) patiesi plaša iepriekš neizstādītu zīmējumu izstāde (šo darbu aktualitāti apliecina fakts, ka Makartija personālizstāde šajā pašā laikā notiek prestižajā Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejā Ņujorkā). Un, protams, kā jau visām biennālēm, arī Manifesta 7 ir plaša paralēlo notikumu programma (krietni biezas avīzes apjomā), kuras iniciatori ir vietējās galerijas, institūcijas, domubiedru grupas utt. Piezīmi par fonu rezumējot, jāatzīst - "neskati pilsētu no cepures". No mākslas muzeja gan. | |
| Atgriezties | |
