VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslas un šampanieša kopdzīve Pomrī Laima Slava Izstāde "Māksla Eiropā" Reimsā, Domaine Pommery No 14. jūnija līdz 31. decembrim | |
 Miks Mitrēvics. Syndromeda | |
| Grandiozā izstāde ar nosaukumu "Māksla Eiropā", kas jūnija vidū vēra durvis Pomrī teritorijā (Domaine Pommery) Reimsā, stundu braucienā no Parīzes, dārzā, hallē un vārdiem neaprakstāmajos milzu pagrabos - alās, bijušajās romiešu kaļķakmens un krīta raktuvēs, kur pasaules otru lielāko šampanieša ražotāju un piegādātāju Pommery-Vranken ģimenes rūpals glabā savus šampaniešus jau kopš 19. gadsimta vidus, - būs skatāma sešus mēnešus. 25 profesionālie Eiropas mākslas žurnāli te manifestē savu jaunu un daudzsološu mākslinieku izvēli - Eiropas mākslas jauno paaudzi. Tā kā jau piekto reizi šeit notiek vērienīgas skates ar namatēvu Pola Fransuā un Natālijas Vrankenu doto devīzi Expérience Pommery, nav šaubu, ka pasākums tiks ievērots. Par to liecināja kuplais žurnālistu pulks, kas ieradās ar autobusu no Parīzes lietainajā atklāšanas dienā uz rīta preses konferenci. Kā nekā šeit savu ekspozīciju piedāvājumu rādījuši tādi šobrīd aktuāli kuratori kā Daniels Birens (2007) un Stefānija Muasdona (2004). Protams, visu pasākumu kā žurnālistiem, tā dalībniekiem bagātīgi "apskaloja" izcils šampanietis. Šoreiz izstāde saskaņota ar Eiropas kultūras sezonu Francijā, iezīmējot Francijas prezidentūras laika sākumu, tātad it kā politiskas gribas inspirēta, taču tās kurators ir populārā franču mākslas žurnāla Beaux Arts magazine galvenais redaktors Fabriss Busto (Fabrice Bousteau), kurš pirms astoņiem gadiem jau organizēja līdzīgu izstādi "Māksla pasaulē", ko veidoja 50 pasaules mākslas žurnālu piedāvājums. Ideja iespaidīga un saprātīga, jo varētu būt pamats arī uzticēties mākslas žurnālu redaktoriem kā savas zemes mākslas scēnas pārzinātājiem, tādēļ tie nokļuva līdzkuratoru lomā. Tomēr galaizvēle piederēja Fabrisam Busto un viņa komandai, kas apstiprināja piedāvātos kandidātus un izvēlējās konkrētus darbus izstādei. Rezultāts pārsteidza ar uzrunājošu pozitīvismu, cilvēcisku, emocionālu saprotamību, pat tādu kā vienotu elpu, neraugoties uz mediju un nacionālo skolu dažādību, ģeogrāfiski un kultūras tradīcijās visai izteiktu. Tajā tikpat kā nebija politisku akcentu, ja neskaita vācu mākslinieka Mihaela Zailštorfera (Michael Sailstorfer) piedāvāto uzpūšamo milzu tanku, kas ik pa brīdim lēni sašļuka un tad atkal atguva draudošos apjomus, un nīderlandieša Renzo Martensa (Renzo Martens) filmu, kura baisi tieši ironizēja par veidu, kādā "baltie cilvēki" iejaucas "melnā" kontinenta dzīvē, palīdzot "attīstīt" tās iedzīvotāju spēju nopelnīt. Viņš dokumentēja sevi kā cilvēku, kas māca afrikāņu jaunekļiem no vietējā fotoveikaliņa vienkāršu ģimenes fotogrāfiju vietā uzņemt, kādas nu iespējams, apkārtnes šausmas: kara upurus, bada un slimību nomocītus bērnus utt. - attēlus, kurus pieprasa un par kuriem maksā Rietumu prese. Visai cinisks koncepts, jo tas tomēr bija reāls darbs ar reāliem cilvēkiem, kas to visu uztvēra ļoti nopietni. (Privātā sarunā autors atzinās, ka ir mēģinājis šīs viņu fotogrāfijas patiešām arī pārdot, taču bez panākumiem...) Izstādē redzamais gan kopumā, gan detaļās ir patiesi baudāma, lieliskas kvalitātes māksla ar estētisku vērtību pazīmēm, kas noteikti liks ievērot jaunus vārdus. Kaut vai portugāli Žoau Pedru Valu (Joao Pedro Vale). Pazemē ieraugot, tā liekas te tik iederīga - kā no dzelmes (vai vēstures) izcelta piķa melna laiva; līdzīgi kuģa vrakiem, kas apauguši ar gliemežiem, tā ir apaugusi ar jūrasbraucēja sadzīves detaļām un relikvijām. Barokāla Vidusjūras kultūrtelpas poēzija un mistika, dzīves filozofija, kur nāve un dievišķā pielūgsme, jūras stihijai pakļautā melanholiskais fatālisms ir vienuviet ar dzīves prozu un mūžības elpu. Ar negaidītu instalāciju formas iespēju demonstrējumu, iesaistot dzīvo dabu, pārsteidza franču mūziķis un plastisko mākslu pārstāvis Selests Bursjē-Muženo (Céleste Bourcier-Mougenot). Viņš rāda interaktīvu skaņu instalāciju ar dzīviem putniem, kas, skatītāju iztraucēti, bariņos pārvietojas pa slēgto, viņiem īpaši iekārtoto (ar smiltīm un koku zariem radot puslīdz dabisku vidi, ieskaitot aliņas sienā, kur patverties), izgaismoto un siltināto telpu no vienas elektriskās ģitāras stīgām uz citu, radīdami spēcīgu trokšņu fonu. Grūti tagad pat formulēt, kādēļ šis darbs tā patika, - pārsteigums, putni un to čivināšana pazemē, aktīvais vērojums, tiem uzspurdzot un pārvietojoties, un radot atkal jaunas skaņu kombinācijas? Somu māksliniece Terike Hāpoja (Terike Haapoja) savukārt izmantoja sajauktas šķietamības un realitātes maldinošos efektus, kas labi iederējās visai sirreālajā alu labirinta vidē: galds paplašinājuma centrā, uz tā redzama lampas ēna, apkārt telpai podesti un aiz tiem - priekšmetu ēnas. Tikai pēc laba brīža apjēdz, ka priekšmetu, kuru ēnas redz krītam telpas pusgaismā, nemaz nav. Ēnas ir uzzīmētas uz sienas. Joks, protams, taču asprātīgs un vizuāli izteiksmīgs. Igauņu kolēģe Heije Treiere izstādē redzamo rakstu roja kā visnotaļ buržuāzisku izvēli, kas dabiski saskaņojas ar vietu un tās saimniekiem. Man šis emocionālais pozitīvisms šķita visai sievišķīga izvēle, un izrādījās arī, ka gandrīz visus mākslas žurnālus (izņemot franču un slovāku) vada sievietes... Esmu pārliecināta, ka starp ievērotajiem vārdiem būs arī Katrīna Neiburga un Miks Mitrēvics. Miks Mitrēvics rādīja divus jau agrāk tapušus darbus - izgaismoto fotogrāfiju sēriju un video Somewhere Nearby un gaismas objektu instalāciju Syndromeda. Alu pustumsa šiem darbiem bija kā radīta, spilgtie, dinamiskie gaismas objekti piesaistīja uzmanību, veidojot intrigu, ievilka nišā un tad ļāva skatītājiem pielipt mazajiem attēliem ar mežu un tā noslēpumiem. Ļoti jūtīga, smalka pieredze - to atzina daudzi tābrīža skatītāji. Laima Slava: Vai vari salīdzināt šo pieredzi šeit ar citām, kas tev ir bijušas, izstādoties ārpus Latvijas? Miks Mitrēvics: Parasti ārzemju izstādes vairāk ir tāds darbs, kas jādara lietas labā. Jo parasti to organizācija ir sarežģīta un viņi izvēlas iepriekš tapušus darbus. Bet man, protams, ir ļoti interesanti, kā iepriekš veidotais darbs izskatīsies jaunā vietā. Šī ir ļoti interesanta vieta. Bet nav tā, ka es ļoti fanotu par ārzemju izstādēm, īpaši Eiropas reprezentatīvajām skatēm. Meklējumi tur atklājas mazāk. L.S.: Ja šīs izstādes dalībniekus izvēlējās Eiropas mākslas žurnāli, tad kaut kādam priekšstatam par kopējo ainu būtu jāveidojas... M.M.: Katrā reģionā ir savas īpatnības, un katrā kotējas kas cits. Dažu darbu vērtība arī man likās ļoti lokāla. Bet parasti tādās izstādēs izvēle ir liela un kaut ko vienmēr var atrast arī sev. Parasti mākslinieks rēķinās ar muzejiem, bet šeit lokācija ir pārsteidzoša un pārsteidzoša ir arī saspēle ar vidi - mākslinieks tādu nevar iepriekš iedomāties. Daži darbi ir ļoti iespaidīgi tieši šīs vides dēļ. Piemēram, darbs ar mazajiem putniņiem virs ģitārām. Franču mākslinieks šo darbu rāda sesto reizi, viņš ar putniem nodarbojas jau 12 gadus, līdz šim savas instalācijas rādījis muzejos, bet šeit zinātnieki iepriekš īpaši pētīja, kā lai putnus pieradina. Jo viņa doma ir, ka sešus mēnešus, kamēr izstāde šeit būs, putni paši attīstīsies, viņiem ir sastādīti augi, viņi paši var reproducēties - jauna vide, jauns izaicinājums. Mākslinieks ir ļoti pārņemts ar jauno situāciju un ļoti to izmanto. Man patika arī grieķu mākslinieka darbs - smalka līnija, zīmējums uz sienas, ļoti poētiski. L.S.: Vai tev nebija doma veidot šeit ko jaunu? Kā sapratu, rīkotāju budžets to atļāva... M.M.: Tas nebūtu iespējams. Es ilgi strādāju pie saviem darbiem - domāju, pārveidoju... Ja es te ilgstoši uz vietas dzīvotu, reāli domātu un strādātu šajā vietā, tad varbūt. Katrīna Neiburga atzīst, ka viņas darbi varbūt pat vairāk redzami ārpus Latvijas nekā Latvijā (šovasar tomēr tos var redzēt arī Cēsu festivālā). Pomrī viņas veidotā iespēja ieskatīties tipiskas padomjlaika hruščovkas logos, vērojot tās iemītnieku dzīvi, piesaistīja plašu publikas uzmanību - noslēpumainajās Pomrī alu ejās klīstot, darbu varēja pamanīt jau no tāluma kā velvētas nišas noslēgumu, un allaž tā priekšā bija redzams krietns pūlītis vērotāju. L.S.: Esi gana daudz redzējusi lielās kopizstādes, kurās pati piedalījies. Kāds tev salīdzinoši rodas iespaids šeit? Katrīna Neiburga: Izstāde mani patīkami pārsteidza. Nav bieži tādās lielās grupu izstādēs, ka daudzi darbi patiktu. Pat Sidnejas biennālē man mazāk darbu patika nekā šeit. Varbūt vieta, kurā mēs izstādāmies, dod savu sajūtu. Man patīk gan tie putni, gan lielais propellers - lielie objekti. Ja būtu tikai videomāksla, tas būtu nogurdinoši. Pa šo izstādi staigājot, ir laba sajūta. Tendences te ir ļoti dažādas, nav vienas kopējās, kas varbūt it kā iezīmētu nākotni. Nav politiskās mākslas, un tas ir ļoti patīkami. L.S.: Kas te ir vērtīgais tev pašai kā māksliniecei? K.N.: Jēga noteikti nav kontaktu dibināšanā. Tie varbūt ar māksliniekiem izveidojas, bet ir īslaicīgi. Taču tas, ko es saņemu, ir skatītāju uzmanība. Tāda skatītāju atdeve, kādu es redzu ārzemēs, Latvijā ir ļoti reti sastopama. Varbūt es neesmu sarīkojusi tādu izstādi un izlikusi grāmatu, kurā katrs kaut ko varētu ierakstīt, un tas man noteikti palīdzētu. Man ir svarīgi, ka kāds kaut ko pasaka, lai būtu vismaz kaut kāda reakcija. Mākslinieku starpā tāda komunicēšana sen jau vairs nenotiek, tad vismaz ir skatītāji, kam ir reakcija, kas kaut ko pauž. Bez šaubām, patīkamāk, ja reakcija ir pozitīva, tomēr tas nav galvenais. Svarīgi, ka tāda ir vispār. Protams, ja atceramies jezgu ap operas plakātu, tad tā jau pat nebija negatīva reakcija, par to vispār nav vērts runāt... L.S.: Kā māksliniece tu tomēr jūties neaizsargāta? K.N.: Jā, un, ja godīgi, tad vēl līdz šim brīdim es jūtos tā, ka manī ir kāda pašcenzūra, man ir bail, ka tik nesāktos atkal kāda šļura, jo es nezinu, vai varēšu to izturēt. Tāds baiļu slānis manī ir palicis no tā briesmīgā laika. Cēsīs izstādīt Antonu guļošu (kaut apģērbtu) man ir bail - ka tik atkal kāds kaut ko neiedomājas. Un es nezinu, kad šīs bailes manī beigsies. Man ir bail no kaut kāda nezināmā skatītāja. L.S.: Tad kā gan tu vispār vari strādāt kā māksliniece? K.N.: Nē, nu manī viena puse ir tāda, otra citāda, trešā vēl nezin kāda. Tās visas tur iekšā ņemas, un beigās jau es kaut kā turpinu dzīvot un strādāt, un domāt tāpat kā līdz šim. Bet ir tādi ieklupieni, kad domāju par to, par ko īstenībā nemaz nevajadzētu. | |
 Katrīna Neiburga. Iela | |
|
L.S.: Tas, ko tu dari mākslā, ir ļoti intīmi pārdzīvots. Kad tu nāc priekšā tādai starptautiskai publikai, tad vispirms tu esi cilvēks, kas kaut ko jūt un pārdzīvo, bet gribot negribot tu nāc arī ar to vietu, no kurienes tu nāc. Vai nav tevī arī tādas bailes, ka tevi var nesaprast šīs vietas dēļ? Šī Hruščova laika arhitektūra, padomjlaika mantojums... K.N.: Nē, es domāju, ka tas viņiem, no vienas puses, varētu būt tieši interesanti. Ka kāds nesaprastu manus darbus - tā man nav gadījies. Mani darbi iedalās dokumentālajos, kas bija senāk, un tagad ir citādāki, personiskāki. Un es ceru, ka tas personiskais ir vispārīgs, tas nav nodalāms ar robežām - latviešu personiskais vai austrāliešu personiskais. Tas ir pats bēdīgākais māksliniekam, radošam cilvēkam, ja viņu piesaista vietai. Man liekas, ja runā par īsto lietu, tad tai nav dzimtenes. L.S.: Kas tev liek realizēt lietas līdz galam? Kādi ir tie impulsi, no kurienes tie nāk? K.N.: Tas ir sarežģīts jautājums, par to bieži esmu domājusi, un vienīgais kā es varu atbildēt, ir - man nav garlaicīgi dzīvot. Manī nav vēlmes būt māksliniecei. Ar katru projektu ir tā, ka man liekas - tas būs pēdējais, tad es sākšu dzīvot, sākšu kaut ko, kaut vai mātei iešu palīgā, sākšu strādāt... Un tad - pag, pag, varbūt es jau dzīvoju! Mani ir ieinteresējusi kāda lieta, es to daru, tad ir nākamā, kas atkal aizrauj, ir citādāka. Jo līdz šim mani projekti ir diezgan atšķirīgi: par valodu - tā "Alvoda" ar zinātniekiem, tad somiņas ("Kas meitenēm somiņās"), tad vientulība (Solitude) - un es absolūti nesaprotu, kāpēc es to darīju, bet tas bija man vienas nakts impulss, no kura izauga darbs, bija sajūta, ka ir jādara, un viss. Ideja tiek iemesta auglīgā zemē. Pēdējā laikā ideju un domu ir ļoti daudz, bet es apšaubu, vai ir vērts to darīt. Laikam vecums ir citādāks un arī tas, ka ir bērns. Vai ir vērts, vai tas salīdzinoši ir tā vērts, vai tas būs lielāks pārdzīvojums - darīt to darbu nekā būt kopā ar Antonu. L.S.: Kas pirmais nāk prātā, raksturojot šo izstādi? Heije Treiere (kunst.ee, Igaunija): Ļoti spēcīga un profesionāla izstāde. Arī mūsu, igauņu, izvēle bija ļoti profesionāla. Un kas ir interesanti - mūsu mākslinieks Rauls Kellers teica, ka finansējumam nav bijis limita, viņš savai skaņu instalācijai šeit varēja izmantot tik dārgas tehnoloģijas, kādas normāli mākslas pasaulē nav iespējamas. Viņa darba izmaksas bija tieši tādas pašas kā viss Igaunijas budžets izstādei Venēcijas biennālē! Viņš dabūja šādu naudu diviem darbiem, kas ir neredzami - tās ir skaņu instalācijas. Izstāde notiek privātā īpašumā, un attieksme, veidojot izstādes, ir pilnīgi citādāka nekā, teiksim, Igaunijā un Latvijā. Mums nav tādas augstās buržuāzijas, kurai būtu tik milzīga tradīciju bāze un vēsture, un, protams, arī tās naudas, kas nāk no augstākās kvalitātes šampanieša ražošanas. Man tā ir eksotiska pieredze, es zinu, ka "eksotisks" nav labs vārds, bet es negaidīju šādu kontekstu. Un, tā kā nebija finansiālu ierobežojumu, te var redzēt darbus, kuru izmaksas ir ļoti lielas - lielās telpiskās instalācijas un ļoti komplicētās tehnoloģijas. Instalāciju māksliniekiem, kam ir dotas šādas iespējas kā šeit, tas ir kas sapnim līdzīgs. L.S.: Vai bija kāds konkrēts pārsteigums darbos? H.T.: Viens ir šis institucionālais apekts, cits - psiholoģiskais, jo šādā kontekstā sociāli kritiski darbi, man šķiet, ne īpaši tika akceptēti. Vairums darbu ir poētiski, filozofiski, ļoti jūtīgi. (Tāpat kā šampanieša darināšanas tehnoloģija ir ļoti smalka.) Šampanietis te ir visapkārt, arī pudeļu krāvumos pagrabā līdzās darbiem. Šo šampanieša momentu nevar neievērot. Arī es uz šampanieti tagad paskatījos no gluži cita aspekta! Darbu izvēle ir nākusi no kardināli dažādiem avotiem, tie arī ir ļoti dažādi, un varbūt vienīgi šis pagrabs - dīvainā izstāžu zāle - tos apvieno. Taču ir dialogi, kas veidojas starp darbiem, piemēram, "mehāniskā lakstīgala" (Judīte Fegerle (Judith Fegerl, Austrija)) kāpņu sākumā un lejā - instalācija ar dzīviem putniem. Arī Kellers lieto skaņu. Daudzi mākslinieki izmanto skaņu - tā šodien ir nozīmīga tendence. Šis augsti buržuāziskais aspekts, izslēdzot sociāli kritisko momentu, toties ir atbrīvojis māksliniekiem iztēli. L.S.: Vai bija pārsteigumi izstādē, un, ja tā, kas tieši? Arja Elovirta (Taide, Somija): Es neteiktu - pārsteigumi, bet, protams, interesanta ir telpa un tas, kā tajā izlikti darbi kopējā vidē. Un tieši tas, ka darbi no šīs ļoti iespaidīgās vides necieš. Man ļoti patika jūsu Neiburgas darbs. Dominante ir cilvēki. Nav spekulatīvu filozofisku konceptu, bet ir patiesa cilvēku dzīve. Tādas ēkas esmu redzējusi Tallinā, tādu ir daudz visā bijušajā padomju teritorijā. Ļoti jūtīgs Latvijas cilvēku redzējums. Es jutos, kā apmeklējusi Latviju Pomrī pagrabos. L.S.: Kā darbojas šī 25 kuratoru - žurnālu redaktoru izvēle? A.E.: Manuprāt - ekselenti! Un man liekas, ka tas varbūt arī ir tieši augstais līmenis darbu izvēlē, kādēļ tie šeit skatās tik ļoti vienoti, tajos nav jūtami kādi nacionāli rāmji. Man ir pārsteigums, ka mūsu izpratne par to, kas ir laikmetīgā māksla un kas jārāda citiem no sava arsenāla, ir tik līdzīga. L.S.: Kāpēc jūs uzsākāt šādu projektu? Fabriss Busto (Beaux Arts magazine, Francija): Esmu patiesi pārliecināts, ka ir nepieciešams strādāt pie Eiropas kultūras radīšanas. Eiropa tagad ir nauda, Eiropa ir organizācija, bet Eiropa nav kultūra. Eiropas Komisijas nauda kultūrai ir 0,01 % . Un no tās 95% ir kultūras mantojumam, nevis jaunradei. Es gribēju parādīt Eiropas māksliniekus. Jo jau gadiem mums ir amerikāņu mākslas izstādes, Ķīnas māksla, latino māksla, bet par Eiropas mākslu mēs vairs nerunājam. Kas tad īsti tagad ir Eiropas māksla? L.S.: Vai, jūsuprāt, attaisnojas izvēle, piedāvājums no mākslas žurnālu redaktoriem? F.B.: Jā, jo viņi vislabāk zina situāciju savā valstī. Bet es pats pēc tam runāju ar katru mākslinieku, strādāju ar viņiem kopā, pārrunājām viņu darbu atrašanās vietu izstādē. Tas nebija mehānisks darbu izvietošanas process. L.S.: Kāds tagad ir iespaids izstādē par kopainu, kādi izskatās šie jaunie Eiropas mākslinieki? F.B.: Ļoti radoši. Tie ir jauni mākslinieki un visi runā angļu valodā, viņi nedomā par krīzēm un karu. Viņiem nav nekādu barjeru, viņi ir pieraduši ceļot, viņiem ir nepieciešamība ceļot un nepieciešamība strādāt mākslā. Eiropa ir pilna ar jaunu enerģiju, bet nevar pašlaik noteikt kādu identitātes rādītāju. Jo mākslinieki ir ļoti jauni. Eiropa konstruējas, atrodas radīšanas procesā, Eiropa ir jauna. L.S.: Pārsteigumi? F.B.: Tas, ka lielākā daļa mākslinieku patiesi jūtas kā eiropieši, ka tas viņiem kaut ko nozīmē un ka ar viņiem kopā var atrast risinājumu jebkurai problēmai. Katrs no šiem māksliniekiem var darīt visu. Viņi ir radoši katru mirkli. L.S.: Un kāds ir jūsu kā kuratora nākamais izaicinājums? F.B.: Milzīga izstāde Pompidū centrā, kur franču laikmetīgā māksla būs kopā ar indiešu laikmetīgo mākslu. Pēc tam šī izstāde tiks rādīta Bombejā un Deli. | |
| Atgriezties | |
