VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| SKAISTUMS CĒSĪS Laima Slava Mākslas festivāls "Cēsis 2008" Cēsu alus brūzī no 18. jūlija līdz 16. augustam | |
 Skats no ekspozīcijas Cēsu alus brūzī | |
"SKAISTUMS" - tik pretenciozu un vismaz divdomīgu nosaukumu šoreiz savai vizuālās mākslas izstādei Cēsu mākslas festivālā izvēlējusies tās kuratore Daiga Rudzāte, jau otro reizi aicinot skatītājus uz veco Cēsu alus brūzi. Izteikti kuratora autordarbs - šāda tipa izstādes nav bieža parādība mūsu mākslas ainavā. Parasti tie kuratori, kuri nu mums ir aktīvi, strādā kādai vairāk vai mazāk institucionalizētai vajadzībai, nepieciešamam valstiskam vai starpvalstu pasākumam. Pat Laikmetīgās mākslas centrs ir kļuvis kūtrs savu idejiski izloloto izstāžu rīkošanā. Šo var uzskatīt par tādu kā saldo ēdienu izstāžu kopējā piedāvājumā jau tādēļ vien, ka, pulcinot izvēlētus, lieliskus autorus, izstāde reizē ir arī patīkami personiska. Arī šogad piedalīties aicināti dažādu mediju pārstāvji, tiecoties uz maksimāli augstu profesionālo latiņu un cerot uz jaunatklāsmēm (visi darbi tiek publikai rādīti pirmoreiz un gandrīz visi arī radīti tieši šim festivālam), nedomājot tik daudz par kvantitāti, cik par kvalitāti. Kurtuves telpā šogad darbojās Kristaps Kalns un Sarmīte Māliņa, būvējot tajā savu perfekto telpu, kurā zem tumsināta stikla novietota pusatklāta gulta, bet šim stikla sarkofāgam līdzās - balts soliņš, un pie sienas gleznas vietā vīst tikko lasīti ziedi. Jau no tālienes ieraugot uz ēkas uzrakstu "Mīlestība nekad nebeidzas", ir skaidrs, ka šis darbs noteikti būs viens no izstādes favorītiem. Centrālajā brūža zālē - Andreja Granta fotosērija "K. K." (2005-2006), izgaismota "vizuālu pērļu" virkne uz melna samta fona - meitenes portreti un kailfoto, pats subjektīvākais no šī fotogrāfa redzētajiem darbiem, kas iespaido ar intīmi atvērtu, perfekciju piemirstošu skatu, skaistuma tēmai piešķirot drastiskāku akcentu. Literāri tieši, masu patēriņa viedoklim sekojot, par skaistumu domājusi Frančeska Kirke, rādot plastisko operāciju procesu, kurā no arhetipiskās Monas Lizas izveidojas arhetipiska Merilina Monro. Arī F5 šajā pirmajā telpā izvietojusi savu skaistuma simbolu - delnu (ar pieciem pirkstiem, protams) uz zelta fona. Tālāk, dziļumā dodoties, uzduramies Dāvja Sīmaņa uz stikla lodītēm guļošajam un noasiņojošajam tādam kā Ikaram. (Pagājušā gadā šajā telpā bija Arņa Balčus darba projekcija, un šķiet, ka kāds viens kustīgais, laikietilpīgi vērojamais videodarbs kopējā klāstā būtu derējis arī šoreiz. Un tādi taču tieši arī ir Dāvja Sīmaņa stiprā puse, vai ne?) Toties nākamā istaba, kas visa atdota Kristapa Ģelža ziņā, tūlīt ievelk interaktīvā pasākumā - luminiscējošā gaisma katru ienācēju padara par darba līdzdalībnieku, kaut arī galvenie, protams, ir gleznojumi pie sienām, kuros fotoreālisms (policistu muguras, kuru vestēs taču arī ir luminiscējošas detaļas) mijas ar gleznieciskiem krāsu laukumiem, notecējumiem un sajūtās pat atgādina Monē romantiskās ūdensrozes. Kristaps Ģelzis ir pārsteigumu un paradoksu meistars, ko atkal šeit pierāda. Telpu ziņā ir gūts arī papildinājums - izstāžu vajadzībām atbrīvotas un sakoptas bijušās direkcijas istabas, kur vieta divu fotogrāfu konceptuālajiem piedāvājumiem: Katrīnas Neiburgas ieraudzītajam, pārdomu vērtajam skaistumam aizmigušu vīriešu fotoportretos un Francijas viesa Ezras Nahmada foto un skaņu instalācijai "Tālās balsis" ar mulsinošo, harmonisko un totāli vienaldzīgo debesu un jūras plašuma skaistumu sešās lielformāta fotogrāfijās, kura ēteriskajās sfērās, skaņu ausij parasti netveramajā jūklī, noris cilvēku traģēdijas, zinātniski pētījumi, militāri eksperimenti un tiek būvēti saziņas tilti. Jā, un vēl man atzīmējams un iespaidīgs kopumā šķita šī pasākuma tehniskais nodrošinājums - īpaši gaismojuma ziņā, kam šādos postindustriālas būves apstākļos var būt pat izšķiroša nozīme. Viedokļu dažādībai lūdzu izteikties atklāšanas vakarā sastaptos kolēģus, bet īpaši iztaujāt devos Valsts kultūrkapitāla fonda direktoru Edgaru Vērpi. Laima Slava: Lieliska ir Cēsu pilsēta, tās ģilde, kas organizē un atvēl līdzekļus šāda mākslas pasākuma veiksmei. Tomēr daļa naudas mākslas darbiem nākusi arī no VKKF kabatas. Ko tu domā par šo pasākumu tā otrā iznāciena gadā? Edgars Vērpe: Ja festivāla organizētāji paši izturēs, tas varētu kļūt par fantastisku, labu un vajadzīgu pasākumu. Derīgu gan pašām Cēsīm, gan māksliniekiem, skatītājiem, tūristiem utt. No idejas viedokļa Cēsu festivāls izskatās ļoti labi, visa tā būve. Tas ir vietā un laikā. Bet es stādos priekšā, cik tas ir sarežģīti: to noturēt un - vēl jo vairāk - padarīt par tradīciju. Manā izpratnē sesto reizi jau var saukt par tradīciju. Kā tas būs reāli - atkarīgs no organizatoru izturības. No spējas uzturēt, noturēt, radīt no jauna. Un, protams, no viņu spējas menedžēt līdzekļus, kas te ir vajadzīgi visai lieli. L.S.: Man liekas, ka tam ir arī svarīgi kļūt par starptautisku notikumu... E.V.: Par starptautisku to var nosaukt jau šobrīd - tur taču piedalās viens otrs nelatviešu mākslinieks. Bet man tas pat neliekas tik būtiski. Viņiem ir jāizdomā līdz galam par formātu, ritmu - katru gadu vai reizi divos gados - un tad pie tā dzelžaini jāturas. Jebkura lieta, kļūstot tradicionāla, iekaro savu nišu un vairs nav tik apdraudēta. Jebkura jauna lieta ir trausla un apdraudēta. Bieži vien kādu lietu - uh! - sāk, un tad izrādās, ka tas ir drusku par smagu, neiet tā, kā bija domāts... Viņiem pagaidām dūšas un varēšanas pietiek. Arī VKKF vairāk atbalstītu ar katru gadu. Pirmajā gadā taču tikpat kā neatbalstīja, šogad jau bija finansējums kā valstiski nozīmīgajiem projektiem. Visas tradicionālās lietas, kas ir paredzamas, tiek iestrādātas valstiski nozīmīgajos pasākumos. Tas vien jau nozīmē atzinību no padomes puses. L.S.: Esmu dzirdējusi viedokli, ka darbu izstādē ir par maz... E.V.: Ko nozīmē par maz? Labu mākslu nevajag tik daudz, lai ģībdams tur staigātu. Rīkot vizuālās mākslas mesi, kur darbu ir vagoniem, taču nav jēgas! Labs ir tieši uzstādījums, ka izvēlēta kvalitatīva, interesanta māksla. Cik katram autoram tas izdodas, tā ir cita lieta, bet uzstādījums ir vērtīgs, labs. Augstas raudzes mākslu rādīt, nevis krāmēties ar apšaubāmām lietām. Vienīgi jautājums, cik Latvijā ir potenču, lai varētu noturēt šo līmeni, nepaliekot pie vieniem un tiem pašiem autoriem. Arī tagad ir autori, kas atkārtojas, - F5, piemēram. Kāpēc tieši viņi, turklāt šoreiz tādi visai nepamanāmi. No tās pašas kompānijas arī māsas Pences būtu interesantas... L.S.: Mums ir virkne jaunu, aktīvu mākslinieku, kas vairāk ir ieraugāmi ārzemēs, nevis Rīgā. E.V.: Nav jau īsta pieprasījuma! Tādēļ arī šāds pasākums ir tik vērtīgs. Kur tad tie mākslinieki Latvijā var izstādīties? Vēl trīs tādas jaunas, lielas izstāžu zāles būtu vajadzīgas, lai būtu adekvāti mākslinieku spēkam un vajadzībai izstādīties. Tad arī katrs atrastu savu skatītāju. L.S.: Man drīzāk liekas, ka jārunā par spēcīga un mērķtiecīga menedžmenta trūkumu mākslai. E.V.: Ir ļoti daudz viduvēju un paviršu cilvēku, kas sevi sauc par menedžeriem. Cilvēki, kas tieši kultūrā darbojas ļoti pavirši. Laba menedžmenta trūkums ir visās nozarēs. Šeit menedžments ir spēcīgs, arī vieta, pilsēta - viss ir sakārtots visai precīzi, paredzami. Visas lietas notiek, ja ir cilvēki, kurus tas interesē. Nekas jau nenotiek pēc direktīvām. Cēsīs ir cilvēku grupa, kurus tas interesē, un lietas notiek. L.S.: Bet tagad par darbiem... E.V.: Izstāde man likās reāli interesanta. Profesionāļu vidē vairākas reizes esam par to runājuši un diskutējuši. Tā ir viena no pēdējā laika izstādēm, par kuru patiešām vērts runāt. Man bija interesants arī dēla un viņa draugu viedoklis. Tas jau ir būtiskākais, ka tevi neatstāj vienaldzīgu. Man likās saistošs Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna darbs. Jaunieši saka - tās tādas klišejiskas lietas. Viņi citādāk uz to raugās, vairāk kontekstā. Es skatījos vairāk emocionāli. Arī Ģelža darbs. Man tas šķita ļoti interesants un tajā pašā laikā - ļoti polemisks. Vai tā ir māksla, ja nodzēš zilo gaismu, vai nav? Vai tas ir viss kopā? Vai tā ir glezniecība? Katrā gadījumā - tas ir ļoti interesanti un radoši. Tas arī ir tas, kas mani uzlādēja: izstāde pati par sevi ir ļoti radoša. Vismaz 70% procenti, bet tas ir daudz. Kristapam bija tīrs eksperiments šādā izstādē un tajā pašā laikā - labs rezultāts. Granta darbu sērija man šķita ļoti personiska. Līdz šim biju skatījies uz viņa darbiem citādāk - kā uz precīzi sakomponētiem, mazliet distancētiem. Katrā vecumā ir savs skaistums - to var izspēlēt visdažādākajos veidos. Mākslinieks jau ēd sevi visu laiku, no tā viņš arī dzīvo. Ja vīrietim ir par ko domāt un runāt un viņš ir gatavs to arī rādīt, tad viss ir kārtībā. Māksla ir tad, ja tā tevi aizskar, liek par sevi domāt. Šī izstāde man diezgan ilgi lika par to domāt. Un runāt. Tie man bija šī mēneša spilgtākie iespaidi - Dziesmu svētki un Cēsu izstāde. Rīgā burzmā viss ātri pazūd. Elita Ansone (mākslas zinātniece): Skaistuma jēdziens mākslā 20. gadsimta vidū zaudēja savu estētisko uzdevumu. Intelektuāļi priekšplānā izvirzīja mākslas darba semantiku, vairāk sāka diskutēt - par ko ir šis darbs. Un skaistums kā mākslas darba vizuālā kategorija vairs netika saukts par nozīmīgu. Taču patiesībā tieši estētiskā skaistuma jautājums cilvēkus nodarbinājis vienmēr. Skaistuma interpretiem savu skatījumu uz skaistumu nācies pilnveidot, lai tam piešķirtu paplašinātu nozīmi. Un galu galā skaistums var būt viss, arī neglītajā to var ieraudzīt. Viss atkarīgs no skatītāja. Skaistums ir kā spogulis, māksla ir kā spogulis, tu esi spogulis. No izstādes astoņām darbu grupām divas ir izcilas. Tātad ceturtā daļa, un tas ir labs rādītājs. Pilnīgi noteikti šo divu dēļ ir vērts triekties no Rīgas uz Cēsīm, jo tādi darbi nerodas bieži. Absolūti precīzi un atbildīgi pret izstādes tēmu izturējušies Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns. Tukšs balts soliņš - jaunības mīlestības randiņu, romantikas, smeldzīgu atmiņu vieta. Balti klāta gulta melnīgsnēja stikla kubā kā zārkā. Gulētāji aizgājuši, pametuši šo vietu, pasauli, viens otru? Dzīvi ziedi stikla vitrīnas rāmītī pie sienas - vīstošs skaistums, mirstoši sapņi, pagājusi dzīve. Skaistums, aizkustinājums, sentiments. Dzīve un nāve - viss blakām. Māliņas un Kalna forma ir perfekta, vienkārša, emocionāla, domāju, ka ikvienu uzrunājoša, jā, un arī skaista. Mortāls šodien ir vecmāmiņu laika skaistums un ideāli - un tas smeldzīgi sāp. Kristaps Ģelzis savā telpā radījis nedaudz spocīgu, nereālu noskaņu. Ar īpašu apgaismojumu tumsā panākts luminiscējošs efekts. Abstraktu akvareļu virknē satraucoši iejaucas un izceļas pilnīgi reāli objekti, nē, tie ir tik pārdabiski reāli, ka kļūst pārreāli. Spriedzes zīmju kolekcijā centrālo vietu ieņem policistu figūras ar luminiscējoši zaļajām vestēm. Šis kontrasts starp abstraktajiem, tecinātajiem akvareļiem, kuru atmosfēriskums piesūcies ar melanholiju un vedina uz kontemplāciju, un realitātes agresiju rada dīvainu sajūtu par mūsu eksistences mistisko plānu un ikdienas realitātes vienlaicīgumu. Pārējie izstādes dalībnieki pieklājīgi vingrinājušies veikt uzdevumu vai piemeklēt darbus par skaistuma tēmu. Tomēr jau minētie ir tik izcili, ka ar to pietiek. Helēna Heinrihsone (māksliniece): Mērojot skaisto ceļu no Rīgas, biju pa tīkami pārsteigta par Cēsu "eiropeisko elpu". Respektējot augstās mākslinieciskās kvalitātes un teicamo festivāla programmu, gribējās redzēt vairāk autoru, arī tēlniecību un instalācijas ārpus telpām. Anna Heinrihsone (māksliniece): Cēsu festivāla izstādes "Skaistums" mākslinieku atlasei piemīt neapstrīdama kvalitāte. Izstāde kopumā ar perfekto tehnisko nodrošinājumu (gaismas, telpas) atstāj eleganta priekšnesuma iespaidu. Šo izstādi apskatot, liekas, ka tas ir tikai sākums, un ir vēlme meklēt plašajās telpās vēl kādus mākslas faktus. No otras puses - tas veicina radošo domu, un brūža kompleksu var uztvert kā vienotu radošu objektu. Zaiga Gaile (arhitekte): Man ļoti patika telpa un izstāde. Māksla industriālā mantojuma piemineklī. Pēdējos gados tas it kā vairs nav pārsteigums un atklājums, esam jau pieraduši, kā mākslinieki cenšas apdzīvot vecās fabrikas, noliktavas, garāžas, ostas spīķerus, spēkstacijas ne tikai Ņujorkā un Londonā, arī Latvijā. Andrejsala, Zunda fabrika, "Sapņu fabrika" Rīgā, Karosta un spīķeri Liepājā. Valdzina neparastā vide un ilgi valkātā arhitektūra, raupjās faktūras. Cēsīs saredzu kuratora darbu, kas mērķtiecīgi radījis izstādi alus brūzī kā vienotu mākslas projektu. Darbojas pagalms, ejas un telpas vienā elpā ar mākslu, tā izriet no arhitektūras, speciāli radīta šai vietai, un rodas vienots mākslas notikums, jauna skaistuma kvalitāte. Augstākās virsotnes ir Ģelža istaba un Māliņas / Kalna gulta mājā mājā mājā. | |
| Atgriezties | |
