VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
SKAISTUMS CĒSĪS
Laima Slava
  Mākslas festivāls "Cēsis 2008"

Cēsu alus brūzī no 18. jūlija līdz 16. augustam

 
Skats no ekspozīcijas Cēsu alus brūzī
 

"SKAISTUMS" - tik pretenciozu un vismaz divdomīgu nosaukumu šoreiz savai vizuālās mākslas izstādei Cēsu mākslas festivālā izvēlējusies tās ku­ra­tore Daiga Rudzāte, jau otro reizi ai­ci­not skatītājus uz veco Cēsu alus brūzi. Izteikti kuratora autordarbs - šāda tipa izstādes nav bieža parādība mūsu māk­slas ainavā. Parasti tie kuratori, kuri nu mums ir aktīvi, strādā kādai vairāk vai mazāk institucionalizētai vajadzībai, nepieciešamam valstiskam vai starp­valstu pasākumam. Pat Laikmetīgās mākslas centrs ir kļuvis kūtrs savu ide­jiski izloloto izstāžu rīkošanā. Šo var uz­skatīt par tādu kā saldo ēdienu izstāžu kopējā piedāvājumā jau tādēļ vien, ka, pulcinot izvēlētus, lieliskus autorus, izstāde reizē ir arī patīkami personiska.

Arī šogad piedalīties aicināti dažādu mediju pārstāvji, tiecoties uz mak­simāli augstu profesionālo latiņu un cerot uz jaunatklāsmēm (visi darbi tiek publikai rādīti pirmoreiz un gandrīz visi arī ra­dīti tieši šim festivālam), nedomājot tik daudz par kvantitāti, cik par kvalitāti. Kurtuves telpā šogad darbojās Kristaps Kalns un Sarmīte Māliņa, būvējot tajā savu perfekto telpu, kurā zem tumsi­nāta stikla novietota pusatklāta gulta, bet šim stikla sarkofāgam līdzās - balts soliņš, un pie sienas gleznas vietā vīst tikko lasīti ziedi. Jau no tālienes ierau­got uz ēkas uzrakstu "Mīlestība nekad nebeidzas", ir skaidrs, ka šis darbs no­teikti būs viens no izstādes favorītiem. Centrālajā brūža zālē - Andreja Granta fotosērija "K. K." (2005-2006), izgaismota "vizuālu pērļu" virkne uz melna samta fona - meitenes portreti un kailfoto, pats subjektīvākais no šī fotogrāfa redzētajiem darbiem, kas iespaido ar intīmi atvērtu, perfekciju piemirstošu skatu, skaistuma tēmai piešķirot drastiskāku akcentu. Literāri tieši, masu patēriņa viedoklim sekojot, par skaistumu domājusi Frančeska Kirke, rādot plastisko operāciju proce­su, kurā no arhetipiskās Monas Lizas izveidojas arhetipiska Merilina Monro. Arī F5 šajā pirmajā telpā izvietojusi savu skaistuma simbolu - delnu (ar pie­ciem pirkstiem, protams) uz zelta fona. Tālāk, dziļumā dodoties, uzdura­mies Dāvja Sīmaņa uz stikla lodītēm guļošajam un noasiņojošajam tādam kā Ikaram. (Pagājušā gadā šajā telpā bija Arņa Balčus darba projekcija, un šķiet, ka kāds viens kustīgais, laikietil­pīgi vērojamais videodarbs kopējā klās­tā būtu derējis arī šoreiz. Un tādi taču tieši arī ir Dāvja Sīmaņa stiprā puse, vai ne?) Toties nākamā istaba, kas visa atdota Kristapa Ģelža ziņā, tūlīt ievelk interaktīvā pasākumā - luminiscējošā gaisma katru ienācēju padara par dar­ba līdzdalībnieku, kaut arī galvenie, pro­tams, ir gleznojumi pie sienām, kuros fotoreālisms (policistu muguras, kuru vestēs taču arī ir luminiscējošas detaļas) mijas ar gleznieciskiem krāsu laukumiem, notecējumiem un sajūtās pat atgādina Monē romantiskās ūdens­rozes. Kristaps Ģelzis ir pārsteigumu un paradoksu meistars, ko atkal šeit pierāda.

Telpu ziņā ir gūts arī papildinājums - izstāžu vajadzībām atbrīvotas un sa­koptas bijušās direkcijas istabas, kur vieta divu fotogrāfu konceptuālajiem piedāvājumiem: Katrīnas Neiburgas ieraudzītajam, pārdomu vērtajam skais­tumam aizmigušu vīriešu fotoportretos un Francijas viesa Ezras Nahmada foto un skaņu instalācijai "Tālās balsis" ar mulsinošo, harmonisko un totāli vienal­dzīgo debesu un jūras plašuma skaistu­mu sešās lielformāta fotogrāfijās, kura ēteriskajās sfērās, skaņu ausij parasti netveramajā jūklī, noris cilvēku traģē­dijas, zinātniski pētījumi, militāri ekspe­rimenti un tiek būvēti saziņas tilti.

Jā, un vēl man atzīmējams un iespai­dīgs kopumā šķita šī pasākuma teh­niskais nodrošinājums - īpaši gaismo­juma ziņā, kam šādos postindustriālas būves apstākļos var būt pat izšķiroša nozīme.

Viedokļu dažādībai lūdzu izteikties atklāšanas vakarā sastaptos kolēģus, bet īpaši iztaujāt devos Valsts kultūrkapitāla fonda direktoru Edgaru Vērpi.

Laima Slava: Lieliska ir Cēsu pilsē­ta, tās ģilde, kas organizē un atvēl līdzekļus šāda mākslas pasākuma veiksmei. Tomēr daļa naudas māk­slas darbiem nākusi arī no VKKF ka­batas. Ko tu domā par šo pasāku­mu tā otrā iznāciena gadā?

 Edgars Vērpe: Ja festivāla organi­zētāji paši izturēs, tas varētu kļūt par fantastisku, labu un vajadzīgu pasāku­mu. Derīgu gan pašām Cēsīm, gan māk­sliniekiem, skatītājiem, tūristiem utt. No idejas viedokļa Cēsu festivāls izskatās ļoti labi, visa tā būve. Tas ir vietā un laikā. Bet es stādos priekšā, cik tas ir sarežģīti: to noturēt un - vēl jo vairāk -  padarīt par tradīciju. Manā izpratnē sesto reizi jau var saukt par tradīciju. Kā tas būs reāli - atkarīgs no organizatoru izturības. No spējas uzturēt, noturēt, radīt no jauna. Un, protams, no viņu spējas menedžēt līdzekļus, kas te ir vajadzīgi visai lieli.

L.S.: Man liekas, ka tam ir arī sva­rī­gi kļūt par starptautisku notikumu...

E.V.: Par starptautisku to var no­saukt jau šobrīd - tur taču piedalās viens otrs nelatviešu mākslinieks. Bet man tas pat neliekas tik būtiski. Viņiem ir jāizdomā līdz galam par formātu, rit­mu - katru gadu vai reizi divos gados - un tad pie tā dzelžaini jāturas. Jebkura lieta, kļūstot tradicionāla, ieka­ro savu nišu un vairs nav tik apdraudēta. Jeb­kura jauna lieta ir trausla un apdrau­dēta. Bieži vien kādu lietu - uh! - sāk, un tad izrādās, ka tas ir drusku par smagu, neiet tā, kā bija domāts... Viņiem pagaidām dūšas un varēšanas pietiek. Arī VKKF vairāk atbalstītu ar katru gadu. Pirmajā gadā taču tikpat kā neatbalstīja, šogad jau bija finan­sē­jums kā valstiski nozīmīgajiem pro­jektiem. Visas tradicionālās lietas, kas ir paredzamas, tiek iestrādātas valstiski nozīmīgajos pasākumos. Tas vien jau nozīmē atzinību no padomes puses.

L.S.: Esmu dzirdējusi viedokli, ka darbu izstādē ir par maz...

E.V.: Ko nozīmē par maz? Labu māk­slu nevajag tik daudz, lai ģībdams tur staigātu. Rīkot vizuālās mākslas mesi, kur darbu ir vagoniem, taču nav jēgas! Labs ir tieši uzstādījums, ka izvēlēta kvalitatīva, interesanta māksla. Cik kat­ram autoram tas izdodas, tā ir cita lie­ta, bet uzstādījums ir vērtīgs, labs. Augstas raudzes mākslu rādīt, nevis krā­mēties ar apšaubāmām lietām. Vienīgi jautājums, cik Latvijā ir potenču, lai varētu noturēt šo līmeni, nepaliekot pie vieniem un tiem pašiem autoriem. Arī tagad ir autori, kas atkārtojas, - F5, piemēram. Kāpēc tieši viņi, turklāt šo­reiz tādi visai nepamanāmi. No tās pašas kompānijas arī māsas Pences būtu interesantas...

L.S.: Mums ir virkne jaunu, aktīvu mākslinieku, kas vairāk ir ieraugāmi ārzemēs, nevis Rīgā.

E.V.: Nav jau īsta pieprasījuma! Tā­dēļ arī šāds pasākums ir tik vērtīgs. Kur tad tie mākslinieki Latvijā var izstādī­ties? Vēl trīs tādas jaunas, lielas izstāžu zāles būtu vajadzīgas, lai būtu adekvāti mākslinieku spēkam un vajadzībai izstādīties. Tad arī katrs atrastu savu skatītāju.

L.S.: Man drīzāk liekas, ka jārunā par spēcīga un mērķtiecīga menedž­menta trūkumu mākslai.

E.V.: Ir ļoti daudz viduvēju un pavir­šu cilvēku, kas sevi sauc par menedže­riem. Cilvēki, kas tieši kultūrā darbojas ļoti pavirši. Laba menedžmenta trū­kums ir visās nozarēs. Šeit menedž­ments ir spēcīgs, arī vieta, pilsēta - viss ir sakārtots visai precīzi, paredzami. Visas lietas notiek, ja ir cilvēki, kurus tas interesē. Nekas jau nenotiek pēc direktīvām. Cēsīs ir cilvēku grupa, ku­rus tas interesē, un lietas notiek.

L.S.: Bet tagad par darbiem...

E.V.: Izstāde man likās reāli intere­santa. Profesionāļu vidē vairākas reizes esam par to runājuši un diskutējuši. Tā ir viena no pēdējā laika izstādēm, par kuru patiešām vērts runāt. Man bija interesants arī dēla un viņa draugu vie­doklis. Tas jau ir būtiskākais, ka tevi neatstāj vienaldzīgu. Man likās saistošs Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna darbs. Jaunieši saka - tās tādas klišejis­kas lietas. Viņi citādāk uz to raugās, vairāk kontekstā. Es skatījos vairāk emo­­­cionāli. Arī Ģelža darbs. Man tas šķi­ta ļoti interesants un tajā pašā laikā - ļoti polemisks. Vai tā ir māksla, ja no­dzēš zilo gaismu, vai nav? Vai tas ir viss kopā? Vai tā ir glezniecība? Katrā gadījumā - tas ir ļoti interesanti un radoši. Tas arī ir tas, kas mani uzlādēja: izstāde pati par sevi ir ļoti radoša. Vismaz 70% procenti, bet tas ir daudz. Kristapam bija tīrs eksperiments šādā izstādē un tajā pašā laikā - labs rezultāts.

Granta darbu sērija man šķita ļoti personiska. Līdz šim biju skatījies uz viņa darbiem citādāk - kā uz precīzi sakomponētiem, mazliet distancētiem. Katrā vecumā ir savs skaistums - to var izspēlēt visdažādākajos veidos. Mākslinieks jau ēd sevi visu laiku, no tā viņš arī dzīvo. Ja vīrietim ir par ko domāt un runāt un viņš ir gatavs to arī rādīt, tad viss ir kārtībā. Māksla ir tad, ja tā tevi aizskar, liek par sevi domāt. Šī izstāde man diezgan ilgi lika par to domāt. Un runāt. Tie man bija šī mēneša spilgtākie iespaidi - Dziesmu svētki un Cēsu izstāde. Rīgā burzmā viss ātri pazūd.

Elita Ansone (mākslas zinātniece): Skaistuma jēdziens mākslā 20. gadsim­ta vidū zaudēja savu estētisko uz­de­vumu. Intelektuāļi priekšplānā izvir­zīja mākslas darba semantiku, vairāk sāka diskutēt - par ko ir šis darbs. Un skais­tums kā mākslas darba vizuālā katego­rija vairs netika saukts par nozīmīgu. Taču patiesībā tieši estētiskā skaistuma jautājums cilvēkus nodarbinājis vien­mēr. Skaistuma interpretiem savu ska­tījumu uz skaistumu nācies pilnveidot, lai tam piešķirtu paplašinātu nozīmi. Un galu galā skaistums var būt viss, arī neglītajā to var ieraudzīt. Viss atkarīgs no skatītāja. Skaistums ir kā spogulis, māksla ir kā spogulis, tu esi spogulis.

No izstādes astoņām darbu grupām divas ir izcilas. Tātad ceturtā daļa, un tas ir labs rādītājs. Pilnīgi noteikti šo di­vu dēļ ir vērts triekties no Rīgas uz Cēsīm, jo tādi darbi nerodas bieži.

Absolūti precīzi un atbildīgi pret iz­­stādes tēmu izturējušies Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns. Tukšs balts so­liņš - jaunības mīlestības randiņu, romanti­kas, smeldzīgu atmiņu vieta. Balti klāta gulta melnīgsnēja stikla kubā kā zārkā. Gulētāji aizgājuši, pametuši šo vietu, pasauli, viens otru? Dzīvi ziedi stikla vitrīnas rāmītī pie sienas - vīstošs skais­tums, mirstoši sapņi, pagājusi dzīve. Skaistums, aizkustinājums, sentiments. Dzīve un nāve - viss blakām. Māliņas un Kalna forma ir perfekta, vienkārša, emocionāla, domāju, ka ikvienu uzru­nā­joša, jā, un arī skaista. Mortāls šodien ir vecmāmiņu laika skaistums un ideāli - un tas smeldzīgi sāp.

Kristaps Ģelzis savā telpā radījis ne­daudz spocīgu, nereālu noskaņu. Ar īpašu apgaismojumu tumsā panākts luminiscējošs efekts. Abstraktu akva­reļu virknē satraucoši iejaucas un izce­ļas pilnīgi reāli objekti, nē, tie ir tik pār­dabiski reāli, ka kļūst pārreāli. Sprie­dzes zīmju kolekcijā centrālo vietu ieņem policistu figūras ar luminiscējoši za­ļa­jām vestēm. Šis kontrasts starp ab­straktajiem, tecinātajiem ak­vareļiem, kuru atmosfēriskums piesū­cies ar me­lan­holiju un vedina uz kontemplāciju, un realitātes agresiju rada dīvainu sa­jūtu par mūsu eksistences mistisko plānu un ikdienas realitātes vienlaicī­gumu.

Pārējie izstādes dalībnieki pieklājīgi vingrinājušies veikt uzdevumu vai pie­meklēt darbus par skaistuma tēmu. Tomēr jau minētie ir tik izcili, ka ar to pietiek.

Helēna Heinrihsone (māksliniece): Mērojot skaisto ceļu no Rīgas, biju pa­ tīkami pārsteigta par Cēsu "eiropeis­­ko elpu". Respektējot augstās māk­slinie­ciskās kvalitātes un teicamo festivāla programmu, gribējās redzēt vairāk autoru, arī tēlniecību un instalācijas ārpus telpām.

Anna Heinrihsone (māksliniece): Cēsu festivāla izstādes "Skaistums" mākslinieku atlasei piemīt neapstrīda­ma kvalitāte. Izstāde kopumā ar per­fek­to tehnisko nodrošinājumu (gaismas, telpas) atstāj eleganta priekšnesuma iespaidu. Šo izstādi apskatot, liekas, ka tas ir tikai sākums, un ir vēl­me meklēt plašajās telpās vēl kādus mākslas fak­tus. No otras puses - tas veicina radošo domu, un brūža kom­pleksu var uztvert kā vienotu radošu objektu.

Zaiga Gaile (arhitekte): Man ļoti patika telpa un izstāde. Māksla indus­triālā mantojuma piemineklī. Pēdējos gados tas it kā vairs nav pārsteigums un atklājums, esam jau pieraduši, kā mākslinieki cenšas apdzīvot vecās fa­b­rikas, noliktavas, garāžas, ostas spī­ķerus, spēkstacijas ne tikai Ņujorkā un Londonā, arī Latvijā. Andrejsala, Zunda fabrika, "Sapņu fabrika" Rīgā, Karosta un spīķeri Liepājā. Valdzina neparastā vide un ilgi valkātā arhitektūra, raupjās faktūras. Cēsīs saredzu kuratora darbu, kas mērķtiecīgi radījis izstādi alus brū­zī kā vienotu mākslas projektu. Darbo­jas pagalms, ejas un telpas vienā elpā ar mākslu, tā izriet no arhitektūras, spe­ciāli radīta šai vietai, un rodas vienots mākslas notikums, jauna skaistuma kvalitāte. Augstākās virsotnes ir Ģelža istaba un Māliņas / Kalna gulta mājā mājā mājā.

 
Atgriezties