VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vietas faktors Vilnis Vējš Šogad katrā numurā "Studija" raksta par jauniem latviešu laikmetīgās mākslas darbiem, kas bijuši apskatāmi Maskavā, Flensburgā, Diseldorfā, tagad arī Amsterdamā, Reimsā, Prāgā un... Šo sarakstu var turpināt. Vienlaikus gandrīz vai jāatvainojas lasītājiem - sak, jūs šos darbus neesat redzējuši un ticams, ka arī neredzēsiet, tāpēc, lūk, jums tikai fotogrāfijas un apraksti. Kam būtu jānotiek, lai Rīga, Latvijas galvaspilsēta, pašiem māksliniekiem nešķistu visbezcerīgākā vieta pasaulē, kur izstādīt savus mākslas darbus? | |
Tā jau nav, ka nekā nav. Vēl ziemā varēja skatīt Ginta Gabrāna Venēcijas biennālei gatavotās ekspozīcijas variantu "Rīgas mākslas telpā" vai aizbrist līdz Andrejsalai, kur nepārejošas tusēšanas paēnā Korpusu cehā savas aktivitātes rīko Laikmetīgās mākslas centrs, un apskatīt tiešām labas Ērika Boža un Armīna Ozoliņa personālizstādes. Pavasarī zem Rātslaukuma varēja notvert Lauru Feldbergu... Un tas tad laikam arī viss. Bet laikmetīgi domājošu mākslinieku, izrādās, Latvijā ir daudz, daudz vairāk, un viņiem ir labas idejas. Vai tad Rīgā nav vietu, kur tās parādīt? Varbūt nebūtu skatītāju? Neticu. Baltajās naktīs tūkstoši meklē un nevar vien atrast to mākslu. Lūk, Cēsīs parādās enerģiska menedžeru komanda, kas prot mākslas izstādi padarīt par notikumu, un skatītājos - ne miņas no arogances. Paradoksāli, bet, šķiet, tieši ilgstošā centrēšanās uz "vietas faktoru" liegusi saskatīt, ka labas mākslas tapšanai vajadzīgs daudz vairāk nekā tikai vieta tās izstādīšanai. Nu, kad zem Rātslaukuma pilnīgā paškustības režīmā darbojas vesela mākslas autostāvvieta, ir skaidrs, ka vietu mums netrūkst. Trūkst vēlmes tās aizpildīt. Ko tad vēl bez vietas māksliniekam piedāvā pateicīgā auditorija? Kultūrkapitāla fondā konkursa kārtībā var saņemt stipendiju, lai kādu mēnesi atrautos no pienākumiem reklāmas aģentūrā vai izdevniecībā, kur nu kurš mākslinieks pelna iztiku. Vēl arī nelielus līdzekļus darbu izgatavošanai. Bet, kamēr Latvijā nav laikmetīgās mākslas tirgus (un līdz ar to komerciālo galeriju ieinteresētības), māksliniekam pašam jāgādā par milzu entuziasmu, vēlēšanos dažas nedēļas "paspīdēt" un lielu, lielu šķūni vai pagrabu, kur savus mākslas darbus pēc izstādīšanas glabāt. Protams, ir pāris nevalstisku organizāciju, kas var palīdzēt ar menedžmentu un kas to sekmīgi arī dara - jau minētais Laikmetīgās mākslas centrs vai Mākslas menedžmenta un informācijas centrs -, vai virkne biedrību un pulciņu, kuru nosaukumus var lasīt Kultūrkapitāla fonda projektu pieteicēju sarakstos. Tikmēr valsts muzeji, kam tad vajadzētu būt tām prestižākajām mākslas vietām, pat izstāžu organizēšanu nevarot uzņemties - kaut kādi iepirkumu likumi vaņģojot. Nemaz neprasiet, kas tie tādi, kā lai absurdu izskaidro? Divritenis nav divreiz jāizgudro. Tāpat nav divreiz jāmin, kas tad būtu nepieciešams, lai Rīgas izstāžu zāles pildītos ar jauniem, pārsteidzošiem laikmetīgās mākslas darbiem. Iespējām māksliniekiem vismaz pretendēt uz stipendiju, kas ļautu uz laiku atteikties no iztikas darba. Iespējai šo laiku rezidēt kādā mazliet lielākā telpā par paša virtuvi. Un pats galvenais - masīvam promocijas atbalstam, virzības potenciālam, kas ļautu cerēt, ka, tieši Rīgā izstādīts, mākslas darbs varētu gūt kāroto starptautisko ievērību. Pārliecībai, ka nav labākas vietas pasaulē, kur izstādīt mākslu, kā Rīga. Lai nebūtu tā, ka Latvijas galvaspilsēta ir kā pēdējā neobligātā pieturvieta kādai Londonā vai Berlīnē notikušai izstādei radītam darbam - pirms galapunkta šķūnī vai pagrabā. Dikti daudz jau nu tiem māksliniekiem vajag, varētu teikt. Tomēr skatītājiem vajag vairāk. Ne tikai ziņas, kā mūsu māksliniekiem gājis pasaules metropolēs, bet arī personisko, vienreizējo saskarsmes mirkli ar mākslu, kas vienīgais var vairot izpratni un likt gribēt vēl. | |
| Atgriezties | |
