VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ...KO SPĒJ ĪSTS GLEZNOTĀJS Maija Tabaka Leonīda Mauriņa personālizstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē no 27. jūnija līdz 27. jūlijam | |
 Leonīds Mauriņš pie sienas gleznojuma Latvijas refrižeratorflotes administratīvās ēkas foajē. 1974 | |
Vai ir vēl otrs mākslinieks, kas var katrā gleznā izveidot jaunu krāsu gammu un neatkārtot sevi? Tāds ir Leonīds Mauriņš un tikai viņš viens pats. Viņam ir tāda apdāvinātība, ka tas liekas viegli un pašsaprotami, kad uzmirdz vakara krāsas, kas vibrē ar violetu virsskaņu, vai arī saule ienes karstumu ar dzelteno gammu, ūdens ir tik zils, ka jūt gaisā ūdens kristālu pilienus; tā varētu runāt bezgalīgi, jo viņš vispirms atdod savu sajūtu. Jo tālāk viņš iet laikā, jo vieglāk tas padodas. Tā tas varētu likties, ka viss, ko viņš rada, nāk no Dieva un lido visapkārt, ka nav jānopūlas, jo viss jau ir pats no sevis - tas lielais talants, kas nāk no mākslinieku otrās paaudzes, un iedzimtā inteliģence no cilvēkiem - latviešiem, kuri dzīvojuši pirms kara un tā arī turpinājuši Leonīda bērnībā, jaunībā padomju gados. Bet kā tad ir dzīvē? Vai māksla ir pirmā, vai dzīve to nosaka un veido? Kādēļ ir kāds cilvēks, kuram viss ir gleznošanas vērts un kurš veido to vienīgo, ko var tikai viens cilvēks - mākslinieks. Viņam galvenais ir ieraudzīt un strādāt, un strādāt, jo tas viss ir brīnišķīgi, bet arī sāpīgi - tā likt krāsu pie krāsas, punktiņu pie punktiņa, līniju aiz līnijas, līdz gleznu var izbaudīt, tai ir samtaina virsma un rožu smarža, atnāk skaistas meitenes un visur ir klāt, glezna staro, tai ir aura un kontakts ar cilvēku, kas to aplūko. Vairs neatceros, kurš bija tas, kas ierosināja 1975. gadā mums četriem sarīkot Jūrmalas izstāžu zālē izstādi "Leonīds Mauriņš, Bruno Vasiļevskis, Gunta Liepiņa un Maija Tabaka". Leonīds bija zvaigzne, viņa idejas - absolūti jaunas, un Bruno Vasiļevskis (viņš tajā laikā noteica kvalitāti) augstu novērtēja darbu krāsu un ritma kvalitāti. Tika nolemts, ka katram autoram jābūt citādam, princips - dažādība. Izstāde izpelnījās lielu popularitāti un arī kritiku, bet vienlaicīgi pavēra redzes leņķi tiem, kas Latvijā mīl mākslu. Izstādi apmeklēja Valdis Āboliņš, kurš brauca no Rietumberlīnes uz Rīgu meklēt jaunās parādības latviešu mākslā. | |
 Leonīds Mauriņš. Krēslas stunda. Kādas ģimenes portrets. 1980. Audekls, eļļa. 130x180 | |
| Leo vienmēr ir bijis sabiedrisks, viņš virpuļoja kā spēļu vilciņš tai laikā, kad māksla bija populāra un subkultūras trūkuma dēļ ļoti pieprasīta, bet paralēli tam uz molberta vienmēr kas tapa un idejas krājās skicēs un zīmējumos. Viņš vienmēr strādāja. Es pārāk nezinu, kā viņš dzīvoja savā privātajā dzīvē, bet, satiekot sabiedrībā vai Rīgā uz ielas, vienmēr bija patīkami, ka viņš tik daudz lasījis, interesējas par sabiedrību un to visu pasniedz ar labestību un siltumu. Arī gleznas izstaro harmoniju un laipnību. Mēdz uzskatīt, ka mākslinieks nevar būt saīdzis un ļauns, tad tas atspoguļojas gleznās. Nu Leonīds nekad tāds nebija, viņš arī tagad var teikt, ka mīl dzīvi un nav nekāds svētulis, bet savu īsto dzīvi un baudu ieliek gleznās. Tā arī ir tā īstā realitāte, ko viņš pats radījis. Ir cilvēki, kas saka, ka viņiem laukos esot garlaicīgi, bet tad liekas, ka tie ir aklie, daba viņiem neuzsmaida. Leo ar Dainu bieži uzturas dzimtas mājās Promultos, un es redzu viņa gleznās turienes ainavu, ļaudis ar to ikdienas priekiem un rūpēm, šīs gleznas ir latviskas. Mūsu eglītes, saulītes, putniņi, liepiņas, siena gubiņas un tas mīļums, ko dod govs, kura var būt ar zaļu, košu ēnu, večiņas un vecīši, un it kā skan Leonīda Mauriņa balss, kad viņš stāsta par savu veco, mīļo tanti, kuru viņš kopis un mīlējis līdz tās pēdējai stundai. Siltums un cilvēciskums nāk ārā no katra viņa otas triepiena. Izstādes atklāšanā viņš teica: "Neskatieties uz mani, bet skatieties uz maniem darbiem." Mēs arī skatāmies un tur redzam, ka viņš kā cilvēks nekad nav vienaldzīgs, ir taisnīgs un godīgs, tā ir tā saikne, kas vieno ar senu kultūras cilvēka izcelsmi un paaudžu pārmantojamību, redzam arī interesi par citiem māksliniekiem. Reti var sastapt mākslinieku, kas vēl šodien sajūt baudu impresionistos; viņš var uzdāvināt Manē albumu un sajūsmināties par Renuāru, atzīt Pikaso un Braka ietekmi savā tapšanas posmā, tikai tagad tur vairs nav nekā no viņiem, jo mākslinieks ir pats, tikai viņš pats ar savu muzikalitāti un jaunatklāto mandalu, kas atvesta no Kualalumpuras. Mandalai veltīti veseli gleznu cikli, līdz to atkal izspiedusi Latvijas ritmika un ūdens šalkoņa, un arī sievietes klātbūtne. Sieviete tagad ir reālāka, straujāka un 2008. gada gleznā jutekliskāka, tie ir realizēti sapņi. Krāsas samtainas, mulsinošas, reibinošas. Cik daudz ir uzgleznots, un arī tā daļa, kas aizdota un laikmeta griežos zudusi, kaut kur eksistē, bet mums, latviešiem, diemžēl kā "nezināms mākslinieks". Pagaidām Leonīds Mauriņš ir vinnētājs, jo pietaupījis sev popularitāti līdz šodienai, pats saglabādams savas gleznas darbnīcā un sev zināmā paziņu lokā, un viņa izstāde bija īstajā laikā, lai cilvēki redzētu, ko spēj īsts gleznotājs. | |
| Atgriezties | |
