VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māksla. Pretīgums. Morāle Ainārs Kamoliņš | |
 Kristians Brekte. Sashinka. 2005. 20x15x15 | |
|
Pirms pāris gadiem es klausījos kādu disku - Sanfrancisko duo Matmos 2001. Gada albumu A Chance to Cut Is a Chance to Cure. Tajā skanēja elektroniska mūzika, kas iesākumā manī neraisīja nekādas īpašas izjūtas. Arī manus draugus, kas bija atnākuši ciemos, šī mūzika nemaz netraucēja. Taču attieksme mainījās, kad viņi uzzināja, ka šīs mūzikas pamatā ir skaņas no operāciju zāles un ķirurģiskām manipulācijām. Šķita, ka viņi izjūt nelielu diskomfortu vai pat pretīgumu, ko pirms tam šī mūzika nebija izraisījusi. Daži pat lūdza izslēgt. Nav grūti saprast, kāpēc notika šāda pārmaiņa attieksmē pret mūziku: tā bija estētiski baudāma, kamēr nebija atklājies tās konteksts un skaņu saturs bija abstrakts. Taču, protams, ne vienmēr zināt skaņas izcelsmi nozīmē izjust nepatīkamas emocijas. Ja kāds, piemēram, klausītos Džona Keidža mūziku un domātu, ka klausās perkusijas, nevis pārveidotas klavieres, tad viņš visticamāk nevis izjustu nepatiku, bet justos pārsteigts vai nedaudz vīlies, ka nav to atpazinis ātrāk. Protams, šādi gadījumi ikdienā un mākslā ir salīdzinoši reti sastopami. Tomēr to apskatīšana ļauj pievērst uzmanību tai bieži vien nemanāmajai nobīdei, kura parādās daudzos mākslas darbu vērtējumos: no "man nepatīk, rada pretīgas izjūtas" uz "tas nav pieļaujams, nav māksla, nav morāli atbalstāms, ir jāaizliedz" u. tml. Andresa Serrano attēlotais krucifikss vai madonna ar bērnu var aizvainot nevis estētisko kvalitāšu, bet gan mākslas darbā izmantotā materiāla dēļ, proti - tie ir iemērkti vielā, kas vizuāli atgādina urīnu, un šo darbu sērijas nosaukums ir Piss Deities ("Mīzalu dievības"). Citu piemēru varētu ņemt no attālākas vēstures un citas sfēras. Vileterks - viens no pirmajiem de Sada darbu kritiķiem - atzīmē, ka pat labs stils nav attaisnojums pretīgam saturam. Šeit pat var ignorēt de Sada atbildi, ka viņš attēlojis savus varoņus un notikumus, kā tie īstenībā notiek, nevis tos iztēlojies.1 De Sada taisnošanās ne visus pārliecina, un daudzi joprojām uzskata, ka pretīga satura reprezentācija no morāles skatpunkta ir mākslas darbam piemītošs trūkums. Tas, kas tika uzskatīts par patiesu de Sada laikā, tāds visticamāk ir arī mūsdienās. Šķiet, ka vairumā gadījumu tiek ignorēta Oskara Vailda maksima, ko viņš izmantoja "Doriana Greja" ievadā: "Nav tikumīgu vai netikumīgu grāmatu. Ir tikai labi vai slikti uzrakstītas grāmatas." Kāpēc ignorēta? Tādēļ, ka eksistē pieņēmums, ka mākslas darbs izraisa noteiktas emocijas un negatīvas emocijas liek domāt par darbu ne tikai estētiskās, bet arī ētiskās kategorijās. Viljams Īans Millers - viens no izcilākajiem pretīguma emociju pētniekiem - norāda: "Pretīgums padara skaistumu un neglītumu par morāles jautājumu."2 Proti, noteiktu emociju izjušana rada grūtības nošķirt mākslu no morālās jomas. Īsāk sakot, pretīguma izjūtas jau pašas par sevi bieži vien norāda uz morālu trūkumu, savukārt skaistais ne vienmēr tiek asociēts ar šādu morālu pagrimumu. Šajās īsajās un vienkāršajās pārdomās minētie nedaudzie piemēri mums var parādīt, ka mēs ne vienmēr varam vispārināt savus morāles priekšrakstus, lai vērtētu mākslas darbus. Mūs instinktīvi aizvaino tas, kas rada pretīguma sajūtas, apdraud mūsu "tīrību". Iedomāta tuvība operāciju zālei vai de Sada varoņiem, vai urīnam rada vēlmi no tās izvairīties - par to signalizē pretīguma izjūta. Darbības, kas parasti risinās aiz slēgtām durvīm vai ir apslēptas, izraisa pretīgumu, kad kļūst publiskas: urinēšana, sekss, uzšķērsts ķermenis u. tml. Tas liek aizdomāties, vai ir nepieciešams publiski reprezentēt pretīgo, nepatīkamo. Savukārt tas liek uzdot jautājumu - vai eksistē saistoši iebildumi pret pretīgu mākslu no "morāles" skatpunkta? Minēto iemeslu dēļ medicīnas prakse (kas parasti nav pieejama publiskai apskatei mākslā), kamēr tā kādam izraisīs pretīgumu, gandrīz vienmēr liks uzdot morāles dabas jautājumus. Citēto Vailda maksimu vai de Sada iebildi, ka saturs nav svarīgs, viegli attiecināt uz tradicionālām mākslas formām. Proti, mākslā pastāv t. s. literatūras paradokss, ko var formulēt ar šādu jautājumu: vai emocijas, kuras mēs izjūtam pret izdomātiem tēliem, ir tādas pašas emocijas kā pret reāliem cilvēkiem vai notikumiem? Acīmredzami, ka gan Vaildam, gan arī de Sadam emocijas nespēlēja lielu lomu mākslas darba vērtējumā un jautājums par morāli bija otršķirīgs atšķirībā no Millera u. c. (protams, neviens no viņiem neizslēgtu iespēju mākslas darba saturu analizēt no morāles skatpunkta). Nebūtu pat jāpieslienas kādai no nometnēm, lai redzētu, ka ir mākslas darbi, kuru statuss ir citādāks. Piemēram, daudzās performancēs varam redzēt, ka pati mākslinieciskā darbība nav realizēta kādā "nekurnekad zemē", bet ir tikpat reāla kā citas darbības. Tāpēc ir svarīgi nošķirt mākslas darba veidošanas procesa novērtējumu no vēstījuma, satura analīzes. Ja vēstījums mums šķiet nepieņemams, vai tas automātiski attiecas arī uz darba veidošanas procesu? Attēlojuma izraisīto emociju ietekmē spriedums par saturisko aspektu bieži vien tiek pārnests arī uz procesu. Tāpēc medicīnas izmantojums mākslā kļūst problemātisks. Vai mēs varam pieļaut medicīnas izmantošanu mākslas vārdā? Lai to noskaidrotu, nepieciešams pavisam īsi norādīt, kādas ir pieļaujamās robežas. Acīmredzami medicīnā galvenās rūpes ir pacienta labklājība - gan psiholoģiska, gan arī fiziska. Šeit var pieskaitīt arī kontroversiālas manipulācijas, piemēram, plastiskās ķirurģijas manipulācijas, vai arī atsevišķu ķermeņa daļu (kam nekas nekaiš) amputāciju pēc pacienta pieprasījuma - un, neizplūstot detaļās, šādas operācijas būtu jāpieļauj (un tās tiek pieļautas), ja vien pacients atbilst autonomijas un racionalitātes kritērijiem.3 Vai mākslas darbu gadījumā stāvoklis ir citādāks? Tad, kad medicīna tiek izmantota mākslas darba radīšanai, rūpes par labklājību paliek otrā plānā. Tas, kas šajā gadījumā ir svarīgs, ir mākslas darbs. Tādēļ būtu jānoskaidro, vai māksla var sniegt pietiekamu pamatojumu (kas ļautu rīkoties pret esošiem medicīnas principiem - nenodarīt bezjēdzīgas sāpes), ka nepieciešams rīkoties pacienta interesēs utt. Šos principus izjautā t. s. ķermeņa radikāļi - māksliniece Orlāna, Stelarks un citi, kas izmanto savus ķermeņus kā materiālu mākslas darbam. Šajā mākslas novirzienā medicīniska iejaukšanās kļūst par mākslas daļu. Piemēram, par Orlānas performancēm raksta: "Operācijas telpa kļūst par "nežēlības teātra" daļu, kur tiek eksperimentēts ar jaunu identitāti un kur visas tehniskās un ķirurģiskās procedūras ir filmētas video, fotografētas un skicētas."4 Kopumā var apgalvot, ka šie mākslinieki attīsta "ķermeņa veidola" kritiku: mums būtu jāpārvērtē kultūras veidotie priekšstati par ķermeni un arī - kas tiek uzskatīts par normālu vai skaistu ķermeni. Orlānas darbības kontekstā tiek arī rakstīts: "Viņas plastiskās ķirurģijas operācijas ir specifiskas darbības, kuras tiek veiktas uz tradicionālās ētikas ķermeņa, kas liek pārskatīt līdz šim akceptētos morāles nojēgumus. Ķermenis veido īpašu mūsdienu diskursu saskarsmi ar likumu. Orlānas gadījumā savienojuma punkts starp miesiskumu un likumu rada apgabalu, kas ir piesātināts ar spriegumu, kur notiek ikdienas morāle un "cita" ētikas konfrontācija."5 Kā redzams no citātiem, kritikai tiek pakļautas ne tikai dažādas kultūras konvencijas, bet arī pati medicīnas prakse. Šajā gadījumā norisinās spēle ar pieņemamā un nepieņemamā robežām - tiek ilustrēta pati pieņemšanas-nepieņemšanas problēma. Tādējādi šie mākslas darbi savdabīgi izgaismo morāles ierobežoto konvenciju attiecībā uz ķermeni un manipulācijām ar to, kritikas iespējas no mākslas perspektīvas. Šajā procesā ir divas puses - mākslinieks un ķirurgs. Ja mākslinieks vēlas kritizēt konvencijas, tad vai tas ir jāpieļauj ķirurgam, kas strādā šo konvenciju ietvarā? Īpaši tad, kad šādas manipulācijas ietver pašizkropļošanu, sāpes u. tml., kas ir pretrunā ar vispārpieņemtu medicīnas praksi. Nav iespējams neko pārmest, ja ārsts atsakās. Sarežģītāks gadījums ir tad, ja ārsts piekritis. Acīmredzami, ka nevar reducēt problēmu tikai uz ārsta un pacienta attiecībām, jo uz spēles ir likta ne vien pacienta fiziskā vai psiholoģiskā labklājība. Bet ir arī jautājums par mākslas dabu vai mākslinieka darbības intenci, ko mēs nevaram novērtēt tikai saskaņā ar kādiem medicīnas ētikas principiem. Pirmām kārtām būtu jāizsver tā medicīnas personāla statuss, kurš piedalās mākslas darba veidošanā. Vai viņi jāuzlūko tikai kā ārsti, kas savukārt ietver noteiktu atbildību, vai arī viņi ir daļa no mākslas veidošanas procesa? Kāds varētu apgalvot: pat ja tā ir māksla, tā neattaisno līdzekļus, t. i., māksla neattaisno noteiktas darbības, kas var mazināt labklājību. Pirms spriest par šāda iebilduma jēdzīgumu, nepieciešams atsaukties uz Orlānas ķirurģes teikto: "Es esmu ļoti praktiska persona. Esmu ārste, esmu ķirurge, es neesmu filozofe. Tāpēc man ir svarīgi noteikt un būt pārliecinātai, ka Orlāna nav traka, nenosvērta, nenormāla vai ļoti, ļoti neirotiska. Citiem vārdiem sakot, es biju norūpējusies. Man vajadzēja zināt, ka viņa nenodara sev pāri mazohistisku vai citu nenormālu iemeslu dēļ."6 Lai arī šīs nav ļoti izsmalcinātas pārdomas, tomēr no citāta ir nomanāms, ka ķirurgiem operācijā ir tikai instrumentāla vērtība. No ķirurga skatpunkta, ja viņš ir piekritis, nav redzamas būtiskas morālas iedabas problēmas. Nav pamata noraidīt operāciju, ja vien ķirurgs tam piekrīt un mākslinieks ir autonoma persona pie pilna prāta. Taču tas, kas padara šīs darbības kontroversiālas, ir to publiskā iedaba. No vienas puses, mēs redzam ikdienišķu operāciju. No otras - to, kā ķirurgi ir iesaistīti mākslas darba veidošanā, kura mērķis nav utilitārs. Tieši otrais aspekts raisa negatīvas emocijas un liek pārdomāt un kritizēt mākslas darba saturu. Tomēr pati darbība nav nosodāma. Ja mums šī konkrētā darbība nešķiet pieņemama, vai mums var būt pieņemamas citas, kas norisinās aiz slēgtām durvīm? Mākslā robežas nosaka tikai veselā saprāta morāle. Taču ir riskanti, kad mākslinieks veic to principu kritiku, kuri, kā mēs normālā gadījumā uzskatām, pieder pie morāles jomas. Un - ja pieļaujam noteiktu rīcību mākslas vārdā - kā mēs varam novilkt līniju, kur tā vairs nav pieļaujama? Vissarežģītākais jautājums ir - kurš ir mākslinieks, bet kurš nav (un kas par to ir tiesīgs spriest)? Man ir grūti iedomāties citu principu kā veselais saprāts, kas traucētu cilvēkiem (ne tikai atsevišķam māksliniekam) rīkoties ar savu ķermeni, kā pašiem tīk. Tas liktu mums būt uzmanīgiem, vai par mākslas darbu var spriest tikai pēc tā izraisītajām emocijām. Domājams, ka, pat ja instinktīvi šķiet, ka negatīvas emocijas izraisījušais darbs ir arī morāli nepieņemams, drošāk tomēr būtu - līdzīgi kā to darīja mani draugi - palūgt uzlikt citu mūziku. 1 Vileterka un de Sada domu apmaiņu sk.: De Sade: The One Hundred & Twenty Days of Sodom. Arrow books, 1990, p. 117-129. 2 Miller, I. W. The Anatomy of Disgust. Harvard UP, 1997, p. 200. 3 Sk., piem.: Bayne, T., Levy, N. Amputees by Choice: Body Integrity identity Disorder and the Ethics of Amputation. Journal of Applied Philosophy, Vol. 22/1, 2005, p. 75-86. 4 Miglietti, F. A. Extreme Bodies. Milano: Skira, 2003, p. 172. 5 Lisiewicz, M. Orlan: On the Border Between Ethics and Aesthetics. Magazyn Sztuki, Nr. 9, 1996, s. 48. 6 Citēts no filmas Orlan, Carnal Art (2001). Režisors Stefans Oriaks (Stéphan Oriach). | |
| Atgriezties | |
