VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Viss sākās ar kaķiem Arnis Balčus | |
 Daniela Džonstona zīmējums | |
|
Vienīgais, kas vieno māksliniekus Danielu Džonstonu un Lūisu Veinu, ir tas, ka radoši izpausties abus rosinājis mājās esošs kaķis. Abu dzīves gan attīstījušās dažādi, un abi sirguši ar atšķirīgām garīgām slimībām - Džonstons ar divpolu traucējumiem, bet Veins ar šizofrēniju. Džonstons slavu iemantoja kā mūziķis un joprojām raksta dziesmas un koncertē, bet par viņu simt gadu vecākais Veins vispirms bija pazīstams kā kaķu zīmējumu meistars un ar šizofrēniju saslima tikai tuvu sešdesmit gadu vecumam. Tieši Veina darbos var novērot slimības progresu - kā mīlīgos kaķēnus pamazām aizstāj arvien psihedēliskāki kaķveidīgi monstri. Daniels Džonstons Nemitīgas skumjas, vainas sajūta, dusmas, izolācija, bezcerīgums, apetītes un miega traucējumi, nogurums, vientulība, motivācijas trūkums, koncentrēšanās grūtības, apātija, kautrīgums, sociāla atsvešinātība ir tikai daži no divpolu traucējumiem jeb maniakālās depresijas simptomiem, ar ko jau kopš jaunības sirgst amerikāņu mūziķis un mākslinieks Daniels Džonstons. Daudziem viņš ir kulta personība, lai gan citi viņā saskata tikai ķertu amatieri, kas īsti neprot ne dziedāt, ne gleznot. Daniels Džonstons dzimis 1961. gada 22. janvārī Sakramento, Kalifornijā. Sākotnēji viņš interesējās par vizuālo mākslu un tikai vēlāk pievērsās mūzikai. "Es sāku zīmēt komiksus, kad man bija astoņi gadi," Džonstons stāsta biogrāfiskajā grāmatā Hi, How Are You?. Viņš komiksos bieži izmantoja savu kaķi. "Es attēloju savu kaķi kā supervaroni. Dažkārt es zīmēju par Bībeles tēmu, un man patika arī Godzilla un Kings Kongs. Mana mamma pirka man papīru vienā laidā." Džonstona bērnībā zīmētie komiksi veidoja pamatstruktūru viņa vēlākajiem darbiem, kuros labais cīnās ar ļauno, darbojas monstri, dinozauri, supervaroņi un vienkārši kaķi. 1979. gadā pēc vidusskolas beigšanas Daniels sāka apmeklēt mākslas kursus Kentas Universitātes filiālē Īstliverpūlē, Ohaio. Kādā lekcijā klasē ienāca meitene Lorija, kļūstot par Daniela mūža mīlestību. Tomēr viņiem nebija lemts būt kopā, jo Lorija jau bija saderinājusies ar kādu citu puisi, drīz vien apprecējās un palika stāvoklī. Taču viņa joprojām apmeklēja mākslas stundas, un Daniels izklaidējoties zīmēja komiksus viņas pierakstu burtnīcā. Drīz vien viņš sāka dziedāt speciāli Lorijai sarakstītas dziesmas. Viņa iedrošināja Daniela mēģinājumus mūzikā, un tas pamudināja Danielu rakstīt dziesmas un kompilēt tās albumos. Pirmā kompilācija Songs of Pain tika ierakstīta 1981. gadā, drīz vien tai sekoja Don't Be Scared un gadu vēlāk The What of Whom. 1983. gadā viņš ierakstīja kaseti More Songs Of Pain. Šie tiek uzskatīti par līdz šim produktīvākajiem gadiem viņa muzikālajā karjerā, kaut arī albumus Džonstons izdod joprojām. Visas pirmo albumu dziesmas tika ierakstītas mājas pagrabā vai arī vecāku viesistabā uz 59 dolārus vērta Sanyo kasešu magnetofona. 1983. gada septembrī līdz ar pirmo nervu sabrukumu Džonstons ierakstīja vienu no saviem slavenākajiem albumiem Hi, How Are You?, kas pārsteidza ar savu atklātību, piemēram, dziesmu tekstos iekļaujot vecāku skandālus un apspriedes par dēla garīgo stāvokli. Lai arī dziesmas ir amatieriskas un izklausās, it kā ierakstītas vienā piegājienā, daudzus spēj aizkustināt to intimitāte, naivums un tiešums. Džonstona mentālā stāvokļa dēļ attiecības ar ģimeni bija sarežģītas. Reiz viņš aizbēga no mājām, pievienojoties ceļojošam cirkam. Tā viņš pavadīja vairākus mēnešus, ceļojot pa Ameriku un pārdodot hotdogus. Kad cirks piestāja Ostinā, Daniels izdomāja tur palikt, jo bija dzirdējis, ka pilsēta ir pagrīdes komiksu mākslinieku Meka. Taču viņam neveicās ar savu zīmējumu izrādīšanu un tā vietā Daniels klaiņoja pa ielām un dažādiem, pēc viņa ieskatiem interesantiem cilvēkiem dalīja audiokasetes ar savām dziesmām. Drīz vien Džonstons pilsētā kļuva par savveida leģendu, uzstājās ar koncertiem, līdz 1985. gadā realizēja savu tālaika sapni - nokļūt MTV. Hi, How Are You? bieži tiek minēts kā Džonstona labākais albums. Tā vāciņu rotā varde ar acīm uz gariem kātiņiem. Šis radījums laika gaitā kļuvis par Džonstona atpazīstamības zīmi un vairākās variācijās parādījies arī viņa zīmējumos. 1994. gadā MTV mūzikas balvu pasniegšanas ceremonijā grupas Nirvana līderis Kurts Kobeins nēsāja T kleklu, uz kura bija attēlots Džonstona albuma vāciņš ar vardi, tādējādi raisot interesi par Džonstonu jaunajai paaudzei. Džonstona dziesmas izpildījušas arī tādas grupas kā Pearl Jam, Sonic Youth un citas. Laika gaitā Džonstona maniakālā depresija radīja draudus apkārtējiem cilvēkiem. Tā kādā braucienā uz Ņujorku, kur Džonstonam bija jāsniedz pāris koncertu, viņš patvaļīgi pārstājis lietot medikamentus. Vienā no koncertiem, kas norisinājies veikalā, Džonstons aizbaidījis vai visus apmeklētājus, jo maniakāli agresīvi klaigājis par sātanu, bet vēlāk viesnīcā tiktāl novedis viesus un personālu, ka izsaukta policija. Mūkot no policijas, Džonstons pavadījis nakti patversmē, kurā ticis iekaustīts un apzagts. Kādā citā reizē maniakālā lēkme Džonstonu piemeklējusi, kad tas ar sava tēva pilotēto lidmašīnu devās no Ostinas Mūzikas balvas ceremonijas atpakaļ uz Rietumvirdžīniju. Lidojuma laikā Džonstons uzskatīja, ka viņa tēvu ir pārņēmis sātans un tas ved Danielu nogalināt. Daniels agresīvi centās no tēva pārņemt lidmašīnas stūri, un rezultātā lidmašīna nogāzās kādā laukā Arkanzasā. Tikai pateicoties Daniela tēva pilota prasmei, abi tika sveikā cauri ar dažiem nobrāzumiem, bet lidmašīna bija pilnībā sadragāta. 90. gadu vidū Džonstonam bija paradums atlaist un tad atkal pieņemt darbā savu menedžeri, citreiz pat vairākas reizes dienā. 2006. gadā Džefa Foiercaiga (Jeff Feuerzeig) uzņemtā dokumentālā filma The Devil and Daniel Johnston, kas Sandensas filmu festivālā saņēma balvu par režiju, liek nojaust, ka tieši Džonstona neveiksmīgā mīlestība Lorija ir gan veicinājusi viņa radošo darbību, gan arī sekmējusi divpolu traucējumus. Filma vedina domāt, ka Daniels visu mūžu pārdzīvo, ka nav spējis būt kopā ar Loriju. Filmas noslēgumā Daniels satiekas ar Loriju pēc daudzu gadu neredzēšanās, taču viņā grūti saskatīt īpašas emocijas, jo mentālais stāvoklis šo gadu laikā ir regresējis - daudzās maniakālās lēkmes, neskaitāmie medikamenti un aizvadītie mēneši slimnīcās ir darījuši savu. Filmā, kā arī biogrāfiskajā grāmatā par Džonstona dzīvi pārsvarā stāsta viņa ģimene, laikabiedri, bet pašam Danielam ir grūti strukturēt atmiņas un sakarīgi izteikties. Tiek lēsts, ka drīzumā tiks sākta pilnmetrāžas mākslas filmas uzņemšana par Daniela Džonstona dzīvi. Lai arī Džonstons galvenokārt pazīstams kā mūziķis, tieši pēdējos gados viņš vairāk glezno un zīmē, kā arī regulāri piedalās izstādēs. 2006. gadā 28 Džonstona darbi tika iekļauti Vitnijas biennālē ASV, bet nupat viņa personālizstāde Fear Yourself bija skatāma Red Wire galerijā Liverpūles biennāles ietvaros. Recenzijas angļu presē ir jūsmīgas, bet pati galerija šo izstādi nodēvējusi par labāko, ko jebkad izstādījusi. | |
 Lūisa Veina zīmējums | |
|
Lūiss Veins Lūiss Veins ir angļu mākslinieks, kas kļuva pazīstams ar antropomorfiskiem kaķu zīmējumiem, bet savas dzīves pēdējos divdesmit gadus sirga ar šizofrēniju. Veins piedzima 1860. gada 5. augustā un mācījās Rietumlondonas mākslas skolā. Pēc tēva nāves 1880. gadā Veins bija spiests finansiāli uzturēt savu māti un piecas jaunākās māsas, no kurām neviena tā arī nekad neizgāja pie vīra. 23 gadu vecumā Veins apprecēja savas māsas guvernanti Emīliju, taču jau pēc trim gadiem viņa nomira ar vēzi. Kad viņa sieva vēl cīnījās ar slimību, Veins, lai viņu uzmundrinātu, iemācīja kaķim Pīteram valkāt brilles un izlikties lasām. Viņš pamazām sāka skicēt savu kaķi, kas rosināja viņa apsēstību ar kaķiem visa mūža garumā. Savas dzīves laikā viņš ilustrēja vairāk nekā 100 bērnu grāmatu un uzzīmēja neskaitāmas pastkartes. Tajās kaķi staigāja uz divām kājām, nēsāja mūsdienīgu apģērbu un pauda pārspīlētas sejas izteiksmes. Kaķi gluži kā cilvēki spēlēja kārtis, mūzikas instrumentus, smēķēja, dzēra tēju, zvejoja un apmeklēja operu. Šādi kaķu attēli bija samērā populāri Viktorijas laika Anglijā, taču, mainoties modei, Veinam arvien grūtāk bija publicēt un pārdod savus zīmējumus, bez tam viņš nebija apveltīts ar biznesa domāšanu un ļoti bieži strādāja par niecīgu samaksu. 1917. gadā Veins apsvēra domu veidot animācijas filmu Pussyfoot, taču vēlāk, visdrīzāk finansiāla iemesla vadīts, no idejas atteicās. Šajā pašā gadā nomira Veina māsa Karolīna, kā arī viņš pats cieta negadījumā - izkrita no omnibusa un sasita galvu. Kad Veins atlaba un atsāka gleznot, viņa kaķi piedzīvoja krasas pārmaiņas - tie kļuva sirreāli, krāšņi un neprātīgi. Šajā pašā gadā Veinam tika arī diagnosticēta šizofrēnija, ar ko viņš sirga līdz pat mūža galam. Pēc Pirmā pasaules kara Lielbritānijas ekonomika atlaba lēni un Veinam nācās slīgt nabadzībā. Tas pastiprināja viņa slimību, un Veins kļuva naidīgs un aizdomīgs, jo īpaši pret savām māsām. Viņš uzskatīja, ka kino ekrāna mirgoņa ir laupījusi viņu smadzenēm elektrību. Viņš sāka klaiņot pa ielām naktī, mājās pārkārtot mēbeles, dienām ieslēgties savā istabā un nesakarīgi kaut ko rakstīt. 1924. gadā viņa māsas, vairs nespēdamas paciest brāļa uzvedību, ievietoja Veinu trakonamā. Gadu vēlāk kāds apmeklētājs starp slimnīcas pacientiem atpazina Veinu pēc viņa slimnīcā zīmētajiem kaķiem un pavēstīja par to sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Daudzi Lūisa Veina darbu cienītāji uzsāka kampaņu par speciāla fonda izveidi, kas ļautu viņam uzturēties pienācīgākos apstākļos. Veina atbalstītāju vidū bija tālaika britu premjerministrs Ramsijs Makdonalds un pat karalis Džordžs. Savāktie līdzekļi ļāva Veinam atlikušo dzīvi pavadīt privātajās klīnikās. Veins nomira 1939. gadā. Daži ir izvirzījuši strīdīgu pieņēmumu, ka šizofrēniju var izraisīt toksoplazmoze - parazītiska infekcija, ko var iegūt, kontaktējoties ar kaķiem. Turpretim psihiatrijas doktors Maiks Ficdžeralds uzskata, ka Veinam nav bijusi šizofrēnija, bet gan aspergera sindroms - autisma spektra traucējumi, pie kuriem nav sastopama atpalicība valodā vai izziņas attīstībā. Ficdžeralds uzskata, ka, lai arī līdz ar slimību Veina darbi kļuva daudz abstraktāki, viņa tehnika un prasmes nesamazinājās, kā tas būtu sagaidāms šizofrēnijas gadījumā. Piecus Veina kaķu attēlus bieži var sastapt psiholoģijas grāmatās kā ilustrācijas slimības progresa ietekmei uz gleznošanas stilu. | |
| Atgriezties | |
