VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Juris Putrāms: "Es esmu ķerts, nevis idiots!" Raivis Austriņš | |
 Juris Putrāms savas mājas pagalmā. 2008 | |
|
"Katrs ceturtais eiropietis savā mūžā ir piedzīvojis vismaz vienu nozīmīgu garīgās neveselības gadījumu" (Eiropas Parlamenta rezolūcija par iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošanu, 2006. gads). Juris Putrāms uz Latvijas mākslas skatuves parādījās 20. gs. 80. gadu sākumā, piedaloties republikas grafikas un plakātu izstādēs, kurās jau no pašiem sākumiem ar tēlainību un izteiksmes līdzekļu bagātību izcēlās uz vairākuma laikabiedru fona. 1984. gadā viņš piedalījās izstādē "Daba. Vide. Cilvēks". 1985. gadā tapa ofortu cikls "Garāmgājējs", kas ierindojams labāko 20. gs. otrās puses Latvijas grafikas paraugu vidū. Tajā pašā gadā Gustava Šķiltera memoriālajā muzejā Juris Putrāms kopā ar domubiedriem Ojāru Pētersonu un Andri Breži sarīkoja izstādi, piedāvājot apskatei grafikas un objektus, kas formas ziņā salīdzinājumā ar lielāko daļu citu tālaika autoru darbiem bija novatoriski un izaicinoši, tādēļ LPSR Kultūras ministrija aizliedza izstādi atklāt. Kuzņecova fabrikas darbnīcā Maskavas ielā, strādājot kopā ar Henrihu Vorkalu, Ojāru Pētersonu un Andri Breži, tapa pirmās supergrafikas. Multimediju mākslinieks Hardijs Lediņš šo grafiku ekspresīvās un dažkārt skarbās izteiksmes dēļ Putrāma un viņa kolēģu veikumu nodēvēja par "jauno skarbo vilni" un "latviešu 80. gadu neoekspresionismu". 90. gadu sākumā mākslinieks radošos meklējumus turpināja attīstīt ekspresīvos eļļas gleznojumos, ejot uz arvien noteiktāku abstrakciju, atsakoties no tieša realitātes tvēruma un priekšplānā izvirzot simbolisku un intuitīvu vēstījumu. Paralēli tam viņa daiļrade turpināja attīstīties instalācijās un objektos, kā arī izmēģinot datorgrafikas piedāvātās neizsmeļamās iespējas. Mākslas literatūrā Juris Putrāms dēvēts gan par supergrafiķi, gan avangardistu, instalatoru un robežpārkāpēju, gan konceptuālistu, no kuriem pēdējais ir visaptverošākais apzīmējums. Salīdzinājumā ar agrākajiem gadiem mākslinieks šodien vairs nav tik izteikti sociālpolitiski kritisks, viņš vairāk nododas subjektīvi racionālu tēmu un tēlu producēšanai. Viņa spēcīgā un ļoti attīstītā tēlu sistēma, kurā ietilpst, piemēram, "embrijs" un "hameleons", pakāpeniski evolucionē, mainoties un pārejot nākamajā pakāpē. Kā redzams daudzos darbos, kas radīti pēdējā desmitgadē, māksliniekam arvien svarīgāka kļūst ideja un tās materializācija nav tik atkarīga no izmantotās tehnikas. Vai tā būtu glezniecība, zīmējums, aplikācija vai kāds telpisks objekts, Jura Putrāma koncepts principā izslēdz jebkādus formveides vai estētikas priekšnosacījumus. Ir pilnībā atmesta agrākā perfekcija un viņam raksturīgā līnija (piemēram, ciklos "Garāmgājējs", "Hameleonu mīla"). Arī darbu radīšana notiek spontāni, nevis iepriekš rūpīgi izsvērtā pārdomu ceļā. "Ne ēst gribas, ne dzert. Uznāk tāds štimungs... paņemu audeklu un bliežu virsū," saka mākslinieks. Dažkārt viņš pamostoties nakts vidū, lai realizētu tikko radušos ideju, vēlāk to papildinot, pielabojot un pat atkārtojot. 90. gadu sākumā Jura Putrāma dzīvē notika krasas pārmaiņas, kas guva rezonansi arī daiļradē. Viņš ir viens no retajiem latviešu radošās inteliģences pārstāvjiem, kas nebaidās atklāti runāt par savu garīgo stāvokli un nekautrējas par to reflektēt darbos (piemēram, radošajā studijā Putra Crazy). Kā atzīst pats mākslinieks, "pirms apmēram 15 gadiem man uzstādīja diagnozi. Karjeras virsotnē man "izsita korķus". No pārslodzes." Neirozes, bezmiegs, depresija, fiziskie satricinājumi un tiešās realitātes zudums ir simptomi, ar kuriem Jurim Putrāmam jāsamierinās līdz pat šim brīdim, dzīvojot kontrolētā režīmā ar zāļu palīdzību. Jāizvairās no jebkādiem uzbudinošiem līdzekļiem. "Kafiju nedrīkst un tēju nedrīkst, taču gribas un dzeru!" Viņš daudz lasījis literatūru, kura palīdz labāk saprast, kas ar pašu noticis. Speciāli no avīzēm griezis laukā rakstus par radošajām personībām pasaulē, kurām bijis jāsaskaras ar līdzīgām grūtībām. Un, kā izrādās, tādu ir ne mazums. Kad sarunājamies, Juris Putrāms pēc ilgāka laika (tas var ilgt divas trīs nedēļas vai pat vairākus mēnešus) jūtas salīdzinoši labi. Tagad laiks tiek maksimāli izmantots gan radošo ieceru realizēšanai, gan laicīgās pasaules lietu risināšani. Viena no tām ir viņa māja Jūrmalā, kurā jau ilgāku laiku ievilcies remonts. Tāpat ir vēlēšanās pabeigt darbnīcas remontu mājas bēniņos. Tā kā izmaksas šādiem darbiem ir augstas, māksliniekam nākas meklēt iespējas to realizācijai, veidojot jaunus darbus un pārdodot agrāk radītos. Ar brāļa palīdzību plānots izveidot savu interneta mājaslapu, kurā varētu ievietot darbu attēlus un aprakstus. Un, protams, makšķerēšana ir viens no Jura Putrāma kaislīgākajiem hobijiem. Kopš "pārdegšanas brīža" Jurim Putrāmam sākās izteikti savrups, brīžiem pārsteidzošs, bieži plašākas auditorijas neizprasts (līdzīgi kā agrāk) kreatīvais ceļš, piedalīšanās izstādēs Latvijā un aiz tās robežām, dažādas akcijas un manifesti. "Jo lielāks sūds ir parasts mākslas darbs, jo vieglāk to pārdot. Bezvērtīgi vērtīgās, neparastās mākslas ir ļoti maz, tāpēc lielākajai daļai tā saukto mākslinieku nekas cits neatliek kā taisīt lielākus vai mazākus sūdus..." Dažkārt literatūrā par mākslinieku atrodams uzskats, ka Jura Putrāma dzīve ir kā konceptuāls mākslas darbs. Atļaušos piebilst, ka ne tikai dzīve, bet arī paši darbi kļūst arvien konceptuālāki un analītiskāki. Gandrīz katrs darbs radīts izsvērtas iekšējās loģikas rezultātā. Raksturīgi, ka idejas nozīme Jurim Putrāmam ir pārāka par mākslas darbu. Viņš ir "štukotājs". Mākslinieks norāda, ka, atbrīvojot savu intuīciju ("pirmā ideja vai doma, kas nāk"), sācis radīt darbus, kuros cenšas "realizēt savu dziļāko izjūtu". Vienkāršojot intuīcijas skaidrojumu, varētu teikt, ka tā veidojas cilvēka prāta un instinktu darbības rezultātā. Par saviem instinktiem un prātu katram būtu ko teikt un par ko paklusēt. Juris Putrāms norāda, ka "ģenialitāte ir organizēts vai kontrolēts prāts. Prāts - tas ir vistaisnākais mērķis, kas lido ātrāk par lodi... Viens nepareizs vārds, un tu esi līķis... kā krievu ruletē." Jura Putrāma radošo ideju iemiesošanai vispateicīgākā esot glezniecība, jo "katrai aurai ir sava krāsa un katrai enerģijai ir sava krāsa, bet pašai krāsai ir jutekliska nozīme". Un tikai caur emocijām cilvēks uztverot saturu. Kaut arī attiecībā uz Jura Putrāma daiļradi izmantotā medija uzstādījums nav būtisks, lielākoties vēlamo ideju visvieglāk esot parādīt glezniecībā. Katrai līnijai, laukumam, krāsai un uzrakstam tiek piešķirta konceptuāla nozīme un jēga, ko daudzkārt bez paša mākslinieka palīdzības līdz galam būtu grūti saprast (bet vai tas vajadzīgs?). Piemēram, darbā "Maļevičs + Putra" attēlots Maļeviča melnais kvadrāts, ko papildina sīki balti laukumiņiem, kuri esot cilvēku dvēseles, bet līdzās šim supremātisma augstākajam iemiesojumam redzams, Putrāmaprāt, melnā kvadrāta telpiskais risinājums. Kā norāda pats autors - telpiskā domāšana ir ļoti īpaša. Taujāts par grafiku, kuru kādreiz studējis Mākslas akadēmijā un kurā pēcāk radījis Latvijas mākslas vēsturē paliekošus darbus, Juris Putrāms uzsver, ka "grafika nav māksla. Grafikas akadēmiskais apmācības process - tā ir zinātne. Tas ir alķīmijas mūsdienu turpinājums." Darba "Maļevičs + Putra" otrā pusē mākslinieks turpinājis melnā kvadrāta tēmas risinājumu. "Te ir tas melnais kvadrāts. Te izsijā tās visas dvēseles. Te ir tie pelni. Tā ir tā elle, kas nereinkarnējas," viņš skaidro. Šajā darbā līdzīgi kā citos autors atspoguļojis savu priekšstatu par lietu kārtību, iekļaujot viena darba ietvaros idejas par Pokaiņiem un piramīdām, krieviem, latviešiem un viņu transcendentālismu. Kā redzams, viņam svarīga ir lietu un ideju struktūra. Kaut arī darbos tas neparādās, Juris Putrāms uzskata, ka pati attīstītākā un galējā struktūra, aiz kuras vairs nekā neesot, ir kristāliskā struktūra. Pavadot vairāk laika kopā ar Juri Putrāmu, pārņem sajūta, ka viņam ir atbildes gandrīz uz katru jautājumu, taču ne vienmēr tās iespējams saņemt, jo mākslinieks mēdz ļoti strauji un neprognozējami mainīt sarunas tēmu un virzīt to sev interesējošos un zināmos ceļos, brīžiem sākot stāstīt par bērnībā vai ar laikabiedriem kopā piedzīvoto vai arī "iebrienot" nacionālpolitiskos diskursa laukos, kuros viņa pārliecība ir neapstrīdama. Kaut arī Jura Putrāma loģika un koncepti nav uzskatāmi par universāliem un vairākumam piemītošiem, brīžiem tomēr šķiet, ka viņš darbojas kā tāds plašākas sabiedrības kolektīvās zemapziņas impulsu un arhetipu uztvērējs, atspoguļotājs un pat atmaskotājs. Vai tas būtu saistīts ar izmantoto simbolu un tēlu sistēmu vai kādas spontānas idejas grafisku vai glezniecisku risinājumu. Piedzīvojis radošajā darbībā un privātajā dzīvē dažādus kūleņus, mākslinieks joprojām turpina domāt un strādāt. Un, manuprāt, galvenais: viņš neizliekas, nemelo un netēlo - kā dzīvē, tā arī mākslā. Juris Putrāms ir citādāks, kā pats atzīst: "Esmu ķerts, nevis idiots!" | |
| Atgriezties | |
