VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kreativitāte neprāta paspārnē Daina Teters Kā tu uzvedies?! Paskaties apkārt un parādi man kaut vai vienu cilvēku, kas tā darītu! Kaunies!... | |
 Jozefs Blāauts (Josef Blahaut). Galvas. 20. gs. otrā puse | |
|
Neapzinoties, no kā un par ko kaunēties, mēs dzīvojam un domājam realitātē, kurā reiz esam ieaudzināti un kura ne tikai kalpo par kopējo vērojuma objektu, bet kļuvusi arī par kopēju īpašumu. Tajā valda visiem saprotami un vienoti argumentācijas nosacījumi, vienas un tās pašas autoritātes. Idejas tajā ir pamatotas, cita ar citu saistītas. Vienoti kritēriji kaut kam piešķir svarīgumu, kaut kam - ne. Kaut kas ir skaists, kaut kas - tieši otrādi, kaut kas saprātīgs, pārējais - tāds, ko prāts vairs nesatver un kam vieta tikai ārpus tā. Kultūrā, kurā objektīvisma mīts ir tik dzīvīgs, patiesība - tik absolūta, grūti pamanīt, ka ticība absolūtai, objektīvai patiesībai nav tikai nevainīgs, kolektīvi iekopts malds, bet ka tā var kļūt arī sociāli un politiski bīstama. Kreatīvajām figūrām Antonēnam Arto, Vaclavam Ņižinskim, Virdžīnijai Vulfai, Gijam de Mopasānam, Vinsentam van Gogam, Paulam Klē, Kamilam Klodēlam, mentālu patoloģiju simulētājiem Polam Eliāram, Andrē Bretonam, Salvadoram Dalī vai citiem lielajiem sānsoļi no vispārības takām tika piedoti, turpretī cilvēces mazajiem neprāšiem, ko tā nebija paspējusi ierindot bezmaksas aizsardzību baudošajā pasaules mākslas vēsturē, - Jozefam Heinriham Grebingam, Francam Karlam Bīleram, Polam Gešam un Johanam Faulhābenam tika piespriests izgaist gāzes kamerās. Šoreiz par viņiem un viņus godājot. Par to, ka vēl pirms kognitīvā pagrieziena un avangarda mākslinieciskajām praksēm viņi pamanījās pasauli uztvert no daudzu, kaut arī pašradītu pasaules vērtējuma sistēmu viedokļa, darot pārējiem zināmu par tādu eksistences iespēju. Citus sapratnes nosacījumus visvieglāk ieraudzīt un pieņemt izrādījās nevis kādā no loģisko artikulāciju veidiem, bet gan mākslā un dzejā. Radoša mākslinieciskā domāšana ikdienas pieredžu pasaulei vienmēr šķitusi tāda kā pustraka, kas mazliet drīkst neatbilst vispārējiem sabiedrības argumentācijas un izpausmju kritērijiem, "pārkāpt vagu", rīkoties un runāt neprātīgi, tātad kalpot par zināmu pārbaužu lauku sabiedrības universālajām patiesībām. Pagriezienu iezīmēja 1900. gads. Laikā, kad bruka visi gadsimtiem izstrādātie kanoni un tradīcijas, kad tas, kas pirms pāris gadiem skaitījās patoloģija, kļuva par modernās mākslas stratēģiju, interesi sāka piesaistīt visi kultūras bāreņi vēsturē, kuru trumpji bija skolas trūkums, spēcīgas emocijas un intuīcija. Mentāli slimie, bērni, mežoņi, autodidakti un vienkārši pie sabiedrības normām nepiejaucēti dīvaiņi izrādīja vēl neredzētu kreativitāti un atraisītību, realizējot savas spējas. Nozīmīgākie tālaika psihiatri ar māksliniecisku ievirzi sāka apiet šo darbu simptomatoloģisko pusi un atpazīt tajos estētisko kvalitāti. Vēlāk nenovērtētos savā paspārnē pieņēma avangarda virzieni mākslā, piemēram, 1919. gada dada izstādei Ķelnē Makss Ernsts izmantoja garīgi slimo un bērnu darbus, 1924. gada manifestā sirreālisti uzņēmās aizbildniecību par mentāli slimajiem, bet īsto šīs mākslas atzīšanu panāca mākslinieki Pauls Klē un Žans Dibifē. Inovatīvo teoriju un prakšu aizsācēju Franciju drīz vien apsteidza Šveice un vēlāk Vācija. Pirmā nozīmīgākā slimo mākslas "depatoloģizācijas" un atzīšanas procesa figūra gadsimta sākumā bija Pols Gastons Monjē. Gadā, kad Monjē ar pseidonīmu Režā izdeva darbu "Vājprātīgo māksla", Bernes kantona gara vājinieku klīnikā ieradās Valters Morgentālers. Pirms Morgentālera garīgi slimiem bija piešķirti vai nu pseidonīmi, vai viņus apzīmēja ar iniciāļiem un numuriem, vai arī viņu anonīmos darbus apvienoja kādā kolektīvā nosaukumā, piemēram, Barbus Müller. Morgentālers, 1921. gadā publicējot darbu "Gara slimnieks kā mākslinieks", viņiem atdeva iden-titāti, saucot slimniekus māksliniekus pilnos vārdos. Par pirmo slavenāko Bernes klīnikas mākslinieku kļuva Ādolfs Velfli. | |
 Nezināms autors. Bez nosaukuma. 19. gs. beigas - 20. gs. sākums | |
|
Dzimis un uzaudzis personību kropļojošos apstākļos, Velfli nebija iemācījies ne īsti adaptēties sabiedrībā, ne dzīvot pieauguša, par savu rīcību atbildīga cilvēka dzīvi, ne arī verbāli un komunikatīvi pienācīgi reaģēt (no tādu sistēmu redzespunkta, kas bez viņa paša būtu saprotamas arī citiem). Traks, vienvārdsakot. Psihiatriskajā slimnīcā, kurā Velfli ieslodzīja par seksuālu uzmākšanos bērniem, viņš beidzot ieguva gara brīvību. Klīnikas sienu pasargāts no viņam svešās pasaules, Velfli realizēja savu bērnības sapni: viņš kā Viņa Majestāte imperators svētais Ādolfs II izdomāja pasaulē neeksistējošas vietas - savas valstis ar tajās pašnoteiktu kārtību. Jaunajā pasaulē līdzšinējam kultūras mantojumam nebija vietas. Morgentālera publikācija, kas bija veltīta Velfli, sākumā netika saprasta speciālistu vidū, bet guva īpašu apbrīnu mākslinieciskā avangarda aprindās un sajūsmināja Rilki un Klē. Neprāša darbi atgādināja avangarda mākslas un vārdrades īpatnības. "Ar zīmuli domājošais" Velfli zīmēja vienā paņēmienā, bez uzmetuma, tekstos manipulēja ar vārdiem, akumulēja lielos burtus, dubultoja līdzskaņus, nosedza grafisko rakstu un radīja virkni neoloģismu. Varbūt pat pelnīti Anrī Bretons šos darbus uzskatīja par vienu no trīs vai četriem svarīgākajiem ieguldījumiem 20. gs. mākslā. Gadu pēc Morgentālera darba parādījās acīmredzot slavenākais no gara vājiniekiem veltītajiem darbiem 20. gs. sākumā - Hansa Princhorna "Garā slimo bilžrade", kas uzreiz guva ievērību. Kamēr Pauls Klē, Hanss Arps, Makss Ernsts, Pols Eliārs un Andrē Bretons priecājās par "Bilžradi", saistot to ar saviem mēģinājumiem poētiski simulēt trakumu, citi, ieskaitot Zīgmundu Freidu, to ignorēja. Ir vērts pakavēties pie Princhorna kolekcijas, jo tā ieņem īpašu vietu garīgi slimo darbu vākumu vidū. Īstu uzplaukumu un savdabīgu spozmi kolekcijai piešķīra filozofa, mākslas zinātnieka un psihiatra Princhorna personība. Viņš ieradās Heidelbergā, lai veicinātu kolekcijas skaitlisko pieaugumu un piešķirtu tai īpašu auru, par ko jūsmoja Alfrēds Kibēns, Pauls Klē, Oskars Šlemmers, Pablo Pikaso, Makss Ernsts un sireālisti, pat dzīves filozofs Georgs Zimmels. Mākslas vēsturnieka Konrāda Fīdlera, filozofa Ludviga Klages un ekspresionisma iespaidā viņš radīja idealizētu priekšstatu par mentālu hospitāli kā īpašu "šizofrēnu pasaules būtības redzējuma" vietu, kurā garā vājajam no neapzinātā dzīlēm spontāni izlaužas "normālo" mākslas racionālajām konstrukcijām pretstatāma māksla. Princhorns bija apveltīts ar spēcīgu tieksmi uz neatkarību un nostājās opozīcijā autoritātēm. Viņš, kolekcionējot savdabīgos darbus, neaizmirsa spodrināt arī savu personību, apzināti izkopa tāda ģēnija tēlu, kas maldās nesaprotamības un izstumtības laukos. Kad 1921. gadā Princhorns īsi pirms sava galvenā darba izdošanas, būdams neapmierināts profesionāli un ar sievām, pameta Heidelbergu, kolekcija zaudēja daļu teatralitātes. Princhorns turpināja aktivitātes ārpus klīnikas sienām: 1928. gadā izdeva "Psihoanalīzes krīzi", tāpat kā daudzi sava laika konservatīvisti koķetēja ar nacionālsociālismu, līdz žurnālā Der Ring publicēja virkni rakstu, attaisnojot nacionālsociālistu rīcību ar "laikmeta prasībām". Nesagaidījis šīs ideoloģijas realizācijas ārprātu, Princhorns nezināmu iemeslu dēļ zaudēja balsi un 1933. gadā mira. "Bilžrades" autors diemžēl nebija vienīgais Heidelbergas pārstāvis, kura vārdu vēsturē aptumšo saistība ar nacionālsociālismu. 20. gs. 30. gados visa Heidelbergas kolekcija tika iesaistīta nacionālsociālisma ideoloģiskās programmas izpildē: izmantojot ideogrāfiskajās rakstībās noskatītu zīmju sastatījuma tehniku, kas ļauj nolasīt jaunveidotu nozīmi, garīgi slimo darbus vai nu pēc motīva, vai formālajām pazīmēm pielīdzināja avangarda mākslinieku darbiem. Heidelbergas psihiatriskās klīnikas jaunais direktors Karls Šneiders un austrietis Hartmuts Pistauers šādā "uzskatāmā veidā" paredzēja pierādīt modernās mākslas perverso raksturu, to radītājiem - māksliniekiem - diagnosticēt kādu no "gara slimībām", kā arī pie viena apliecināt, ka modernā māksla trakumā pārspēj garīgi slimo smērējumus. Īpaši ārprātīgi, spriežot pēc interesi izraisījušajiem darbiem, bija futūristi, ekspresionisti un dadaisti. Ar šādu vienkāršu attēlretorikas shēmu palīdzību tika sarīkotas vairākas izstādes, no tām odiozākā bija "Deģenerētā māksla" Minhenes Antropoloģiskajā muzejā, un to atklāja pats Vācijas kultūras un propagandas ministrs Jozefs Gebelss 1937. gada 30. jūnijā. Galvenie modernisma virzienu "varoņi" jeb - tālaika vācu terminoloģijā - "deģenerāti", kas pret savu gribu bija spiesti nostāties līdzās garīgi vājākajiem laikabiedriem, bija Ernsts Ludvigs Kirhners, Emīls Nolde, Oskars Kokoška, Oto Millers, Francs Marks, Pauls Klē, Pīts Mondrians, Vasilijs Kandinskis un Marks Šagāls. Neraugoties uz rasistis-kajām idejām un izstāžu negatīvo auru, būtībā tika izveidota modernās mākslas un jauno mākslu antoloģija. | |
 Karlo Cinelli (Carlo Zinelli). Bez nosaukuma. 20 gs. 70.gadi | |
|
Pēc Otrā pasaules kara par spilgtāko parādību citādajā mākslā neapšaubāmi kļuva Dibifē art brut - pirmā mentāli slimo autoru darbu kolekcija ārpus psihiatrisko klīniku sienām. Patiesības labad gan jāsaka, ka daudzi no art brut autoriem nekad nav bijuši psihiatru uzraudzībā. Mentāli slimajiem tajā laikā varēja piepulcēties citas marginalitātes. Dibifē jau 20. gs. 20. gados bija interesējies par mākslas darbiem, kas "neiekārtojas" mākslas vēstures hronoloģijas fikcionalitātē un ko radījuši kultūras neskarti un dažkārt anonīmi autori. Tādai mākslai vēl nebija ne vārda, ne tā vispār bija definēta. 1948.-1949. gadā kopā ar Andrē Bretonu un vēl četriem domubiedriem tika radīta t. s. bezmēģinājuma māksla ar kopēju nosaukumu art brut (precīzāk būtu art pur). Dibifē tematizēja jaunu mākslas izpratni, un tas uzskatāms par lūzumu Rietumu pasaules kultūrā. Tā kā mākslas darba autors visu estētiku - kompozīcijas noteikumus, ekspresijas līdzekļus - izvēlējās pats, tika piešķirta jauna identitāte līdz šim ar mazāku uzmanību apveltītajiem sabiedrības izstumtajiem, īpatņiem un garīgi slimajiem, kuri spēja radīt, bet līdz šim bija spiesti dzīvoties ārpus muzejiem, galerijām un mākslas vēstures grāmatām. 50. gadi iezīmē laiku, kad psihiski slimo mākslas nozīme vai nu tika pārspīlēta, apgalvojot, ka slimie ir kreatīvāki par veselajiem, ka viņu radošās potences ir atbilde uz izsmelto pasauli, vai arī starp viņiem un sabiedrību tika izplūdinātas robežas. 50. gadu beigās austriešu psihiatrs Leo Navratils Gugging nervu klīnikā netālu no Vīnes sāka vākt pacientu darbus ar Žana Dibifē liecinājumiem par to māksliniecisko vērtību. 60. gados Navratils izdeva grāmatas "Šizofrēnija un māksla" un "Šizofrēnija un valoda", kas daudzus Vīnes māksliniekus piesaistīja Gugging mājai. 1970. gadā te tika rīkota pirmā izstāde, bet 1981. gadā Navratils dibināja "Mākslas un psihoterapijas centru" mākslinieciski apdāvinātiem pacientiem. Navratils mainīja vai modificēja agrāko priekšstatu par slimības "vienādo attīstību". Katra mentāli slimā pacienta slimības izpausmes varot būt neviendabīgas: viņš var rakstīt pilnīgi aloģiski un tai pašā laikā sacerēt normālas vēstules. Savukārt par mākslu Navratils bija pārliecināts, ka to šī vārda patiesajā nozīmē slimais var "taisīt" tikai noteiktā (slimā) savas psihes stāvoklī. Tādu stāvokli var panākt arī ar alkoholu, drogām vai melodiju, skaņu, smaržu vai garšu palīdzību, kas atsauc atmiņā situācijas sajūtu, kurā varēja radīt. Tāda māksla ir atkarīga no kairinājumsituācijas; tā vairs nav psihopatoloģiskā, bet gan "no-situācijas-atkarīgā-māksla" jeb state-bound art. Normālstāvoklī kreativitāte diemžēl pazūdot. Ar šādām marginālām ekspresijām dažkārt bija iezīmēta arī popmūzika: 80. gados Deivids Bovijs devās pasaulē iedvesmu meklēt. Ceļš aizveda uz Gugging māju, kuras aura jaušama albumā Outside vai 1995. gadā ar Braienu Īno izdotajā albumā. 80. gadu vidū robeža starp oficiāli atzīto mākslu un citām mākslas formām sāka zust. 1995. gadā Venēcijas bienālē gara vājinieku darbi jau tika izstādīti tieši blakus mākslas pasaules varenajiem. Tikpat plūstošas kļuva robežas starp visām 20. gs. jaunveidotajām mākslām. Tas, ko parasti diskvalificēja kā neprātu vai vājprātu, vairs nemanifestējās absolūtās negudrību vai dumjību formās, bet bija izpelnījies tiesības paplašināt "normālo" pavisam noplicinātās realitātes pasauli. | |
| Atgriezties | |
