VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Izjūtas, sajūtas, zināšanas un dzīves garša Laima Slava Mākslas darba kolekcionēšana ir kā tāda laba vīna baudīšana. Te var sekot līdzi sauklim - jo vecāks, jo labāks, bet reizēm arī jaunā vīnā mēs varam atrast nianses, pārsteigumus un bagātību, un tā ir arī kolekcionēšanā. Tas ir izjūtu, sajūtu un arī zināšanu jautājums. Arī garšas, es gribētu teikt - dzīves garšas jautājums. Es domāju, ka kolekcionārs, lai kā viņš varbūt būtu apsēsts ar kaut ko vienu, tādējādi dzīvi izgaršo un izbauda. Tāpat kā labu vīnu. /Māra Lāce/ | |
 Māra Lāce | |
|
Kad uz ēkas Elizabetes un Antonijas ielas stūrī parādījās uzraksts "Vīna studija", žurnālam "Studija" bija skaidrs, ka šeit pastāv kas kopības sajūtu rosinošs. "Vīna studija" piedāvā nobaudīšanai kolekciju ar nelielu vīndarītavu mazāk pazīstamiem, taču tādēļ jo kvalitatīviem, interesantiem Eiropas un Jaunās pasaules vīniem. Turklāt "Vīna studija" ir lieliska vieta sarunām. Mēs esam maza valsts ar jo kvalitatīvu mākslu, kuras vērtību apzināmies paši un gribam darīt zināmu pasaulei. "Vīna studijas" īpašnieki AS "UPB" veido arī savu mākslas kolekciju. Un kādēļ lai sarunas šeit nerisinātos tieši par mākslas kolekcijām un tirgiem? Pirmo uz sarunu aicinājām latviešu mākslas lielākās kolekcijas "turētāju" - Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci. "Studija": Kā tu raksturotu mākslas kolekcionāra prestižu sabiedrībā - pasaulē, pie mums? Māra Lāce: Kolekcionāra prestižs ir ārkārtīgi augsts! Mākslu kolekcionēt nozīmē arī rādīt, ka cilvēks prot ne tikai nopelnīt naudu, bet arī jēdzīgi to izlietot. Ja kolekcionēšana tiek attīstīta, jo īpaši - attīstīta paaudzēs (kā tas pasaulē notiek), tā ir elitāra un prestiža lieta. Ar kolekcionāriem pasaulē ļoti rēķinās - vispirms jau muzeji. "Studija": Ko tu uzskati par labas kolekcijas rādītājiem? Kas būtu sakāms tiem, kuri tikai sāk kolekcionēt? M.L.: (Smejas) Tādus padomus dot es nevaru! Man liekas, ka kolekcija visbiežāk sākas ar nejaušību! Ja tā nav ļoti apzināta vēlme - es tagad apsēžos un saku, ka veidošu kolekciju. Cik esmu runājusi ar kolekcionāriem, tā parasti nenotiek. Tad tur ir jābūt dzelžainai skaidrībai, kā to darīt... bet man tomēr liekas, ka kolekcionārs ir savveida apsēsts cilvēks. Ne par velti Starptautiskās muzeju asociācijas ētikas kodeksā ir ierakstīts, ka muzeja darbinieks nedrīkst būt kolekcionārs. Tas ir ļoti pamatoti - muzeja darbiniekam ir jādomā par muzeja kolekciju, bet, ja viņš ir kolekcionārs, tad, sastopot kaut ko sev interesantu, viņš nespēj pārkāpt pāri savai kolekcionāra vājībai. Ja cilvēkam kaut kas ļoti patīk - Purvīša skola, Latgales 30. gadu glezniecība, ainava utt. -, viņš sāk kolekcionēt, tā lieta attīstās, viņš kļūst arvien gudrāks, informētāks. Vai - kaut kādu iemeslu dēļ ir iegūts mākslas darbs. Tas var attiekties uz jebko - porcelānu, sudrablietām utt. Un gribas turpināt. Cilvēks kolekcionē to, kas viņam patīk. Un ar milzīgu cieņu mēs varam izturēties pret jebkuru kolekciju, kas veidota pēc šīs patikšanas principa. Jo tās ir sirsnīgi un aizrautīgi veidotas kolekcijas. Bet tad nāk nākamā, augstākā pakāpe. Kolekcija tiek veidota, neignorējot patikšanas principu, bet jau ar nopietnu atlasi, izpēti, apzināšanu utt. Uz to var tiekties, taču tas nav mērķis, kas katram būtu jāsasniedz. Jo var būt sirsnīga porcelāna zvēru figūriņu kolekcija, kurā blakus atrodas šedevri un kāds piektās šķiras veidojums. Taču katrai šādai kolekcijai līdzi nāk personības zīmogs, tas ir ļoti būtiski. Un, ja cilvēks veido kolekciju, kas atrodas viņam mājās nevis salikta plauktos kā muzejā, bet pie sienas vai aiz stikla durtiņām skapītī, tad ir ļoti būtiski, lai tie būtu darbi, kuri pašam iet pie sirds. Jo mājās nevar turēt to, kas riebjas. "Studija": Kur sabiedrības sociālajā hierarhijā tu ievietotu šos kolekcionārus? M.L.: Viņi ir nopietni spēlētāji kultūras laukā. Veidojot kolekciju, viņi uzkrāj un saglabā Latvijas kultūras mantojumu. Tas palīdz šo mantojumu apzināt. Mans viedoklis vienmēr ir bijis, ka viss nevar atrasties muzeja kolekcijā. Mākslinieki nekad nav gleznojuši muzejiem, bet sev. "Studija": Neraugoties uz problēmām ekonomikā, kolekcionāru līdzdalība mākslas dzīvē pie mums, Latvijā, tieši šobrīd kļūst arvien redzamāka, arī mākslas tirgus ir aktivizējies. Kādas ir mūsu kolekcionāru un muzeja attiecības, kā tu redzi šo kolekcionāru ainu Latvijā? M.L.: Lai par to runātu, mazliet jāatkāpjas pagātnē, kad t. s. padomju gados arī pastāvēja privātkolekcijas. Lielākoties tās bija sāktas veidot jau neatkarīgās Latvijas laikā - 20. gs. 30. gados. Tālāk tās dažādos veidos bija iespējams saglabāt un arī attīstīt un pilnveidot. Padomju laikā daudz ārstu veidoja savas kolekcijas un tās bija vērā ņemamas. Piemēram, Neiberga kolekcija. Jau tad muzejs sadarbojās ar atsevišķiem kolekcionāriem. Muzejā tika rīkotas izstādes "Latviešu māksla privātkolekcijās" - tādas bija divas. Šīs izstādes notika 80. gados, un tas bija liels notikums, jo publikai pirmo reizi uzskatāmi tika parādītas tās mākslas vērtības, kas atradās privātās rokās. Un tās bija ļoti labas vērtības. Diemžēl, kad atkal mainījās valsts iekārta un ekonomiskā situācija, gandrīz visas kolekcijas, kas pastāvēja līdz tam, transformējās. Darbi no šīm kolekcijām ir atraduši jaunus īpašniekus. 90. gadu sākumā, kad valsts atguva neatkarību, radās daudz lielāka brīvība mākslas tirgum un tika rīkotas izsoles. Daļa cilvēku finanšu līdzekļus sāka zaudēt, citi - iegūt. Mākslas tirgū toreiz parādījās ļoti daudz nozīmīgu darbu - arī no manis iepriekš minētajām kolekcijām. Vairākas izsoles noritēja ļoti veiksmīgi, līdz 90. gadu vidū sākās finanšu krīze un izsoles kā tādas Latvijā vairs nebija iespējamas. Bet vārti bija pavērti, un mākslas tirgus tomēr turpināja attīstīties, lai arī vārgi un kūtri. Veidojās jaunas un ļoti nopietnas privātkolekcijas. Tās visas ir sāktas veidot 90. gados, un šobrīd tās ir daudzskaitlīgas un nozīmīgas arī pēc kvalitātes. Muzejam sadarbība ar šiem kolekcionāriem vienmēr bijusi abpusēji ļoti laba. Es vismaz gribētu tā teikt, jo man šķiet, ka kolekcionāri ir rēķinājušies ar mūsu viedokli, mūsu uzskatiem, tajā pašā laikā mēs neesam sastapušies ar gadījumiem, kad, lūdzot kādus darbus izstādei, būtu saņēmuši atteikumu. "Studija": Pirms 11 gadiem, kad sākās žurnāls "Studija", mums bija sadaļa, veltīta tieši kolekcionāriem. Un tad kaut kādā brīdī tā izbeidzās. Tam bija nopietns iemesls - nācās saprast, ka jaunie kolekcionāri nemaz tik labprāt negrib sevi afišēt. Vai kaut kas ir mainījies? M.L.: Jā, bija tāds brīdis, kad daļa jauno kolekcionāru savas kolekcijas nevēlējās afišēt, bet tas nenozīmēja, ka izstādēs mēs viņu darbus nebūtu redzējuši. Tikai - nepiesaistot konkrēta kolekcionāra vārdam. Šobrīd situācija nedaudz mainījusies, jo ir pagājis laiks un daudzās lietās iegūta nopietna kapacitāte. Tas attiecas arī uz kolekcijām - kolekcionāri jūtas droši ar savām kolekcijām, droši par šo kolekciju kvalitāti. Ejot gadiem, viss ir izkristalizējies. Sākotnēji, protams, kolekcijās bija dažāda līmeņa darbi. Atsevišķi kolekcionāri man tā arī ir teikuši - jā, sākumā es pirku visu, kas man patika, un tikai vēlāk es sāku to vērtēt un pašlaik jau atbrīvojos no liekā balasta, kas man nav vajadzīgs. Šobrīd kolekcijas jau tiek veidotas ar īpašu kvalitātes zīmi. "Studija": Vai tas nozīmē, ka kolekcionāri izglītojas paši vai ir jau tik rafinēti, ka pieaicina to veidošanai speciālistus? M.L.: Es gribētu izteikt lielu komplimentu pašiem kolekcionāriem, jo desmit gados viņi ir tik nopietni ar sevi strādājuši, tik daudz paši apguvuši, viņu izpratne nenoliedzami ir ļoti pilnveidojusies un kļuvusi arī rafinēta. Un mēs nevaram aizmirst, ka tās ir privātpersonas, kas sākušas veidot šīs kolekcijas, un, protams, katram ir savas mīļās lietas un ir tādas, kas patīk mazāk. Tai pašā laikā visi nopietnie kolekcionāri parāda jau tādu kā muzejisku pieeju, jo muzejs nekad nedrīkst komplektēt savu kolekciju pēc "patīk-nepatīk" principa. Kaut kritēriji var būt dažādi. Piemēram - no katra latviešu mākslinieka pa darbam. Atrast to retumu - tas ir ļoti pievilcīgs process! Protams, kolekcionāri piesaista arī speciālistus. Kā Dr. Guntis Belēvičs, kas piesaistījis Anitu Vanagu, - ļoti labs piemērs. Notiek nopietna sadarbība ar galeristiem. Galerijas šobrīd ir ieinteresētas maksimāli atklāti strādāt un spēlēt, jo ir svarīgi, lai tas, ko no tām iegūst kolekcionārs, būtu ļoti kvalitatīva prece. Lai nebūtu nekādu šaubu. "Studija": Pasaulē var redzēt arī, ka jaunā nauda ir atnesusi līdzi vēlmi piedalīties pasaules aktuālāko mākslinieku parādīšanas procesos. Tā, protams, ir Krievijas nauda - miljonārs Abramovičs savai draudzenei atver galeriju Londonā utt., tiek pirkti un Krievijā uzkrāti skandalozāko un dārgāko mākslinieku darbi. Kā tu vērtē mūsu kolekcionāru attieksmi - ko viņi meklē līdz ar savu kolekciju? Kas ir viņu dzinulis? M.L.: Pamatdzinulis ir tas, ka viņiem tā lieta patīk. Un, jā, - mākslas darbu kolekcionēšana ir labs līdzekļu ieguldīšanas veids. Īpaši dažādās krīzes situācijās - tās samērā mazu iespaidu atstāj uz mākslas tirgu. To redzam arī no procesiem pasaulē šobrīd. Domāju, ir jāņem vērā, ka mēs dzīvojam mazā valstī, kur vienmēr ļoti stipras ir bijušas mākslas, arī vizuālās mākslas, tradīcijas un vienmēr pašiem bijis liels lepnums par savu mākslu. Un arī mūsu kolekcionāri taču nāk no mūsu vidus, un viņi dzīvo ar lepnumu par šo mākslu. Tādēļ viņi orientējas uz vietējo mākslas tirgu, uz latviešu mākslas kolekcionēšanu. Protams, jābūt arī citam finanšu līmenim, lai varētu atļauties ieiet kā nopietnam spēlētājam šajā pasaules mākslas tirgus apritē, ko šodien aktīvi dara krievu jaunie miljonāri. Krievu mākslu Krievijā kolekcionē ļoti daudzi. Tie, kas īpaši grib izcelties, skatās Eiropas, Amerikas tirgu virzienā. Tas ir arī savveida prestiža jautājums. Domāju, ka viņiem aiz muguras stāv skaistie stāsti par Ščukinu un Morozovu, kaut arī paši viņi to varbūt pat neapzinās. Viņi attīsta šo līniju tālāk, saprot, ka laikmetīgās mākslas parādīšana šobrīd ir ļoti prestiža lieta. Kā, piemēram, Saāči kolekcija. Tas pašlaik ir milzīgs bizness. "Studija": Tātad mūsējie vairāk "orientējas uz Tretjakovu"? M.L.: Zināmā mērā - jā. Taču domāju, ka latviešu māksla viņiem vienkārši ir tuvāka, mīļāka, labāka, un šobrīd strādājošie mākslinieki ir vairāk savējie. Es to tomēr izjūtu vairāk kā tādu savējo klubiņu. Savējo loka apzināšanu mākslā. "Studija": Vai perspektīvā varētu būt arī kaut kas tāds kā ASV muzejos, kur ir sadaļas ar atzīmēm par kolekcionāru devumu? M.L.: Te jāsaprot, pēc kādiem principiem ir veidojušies Amerikas muzeji un kā tie darbojas. Ja atmiņa mani neviļ, tad Amerikā ir nepilns desmits valsts muzeju. Muzeji ir veidojušies kā privātpersonu ieguldījumi ar vairāk nekā divsimt gadu pieredzi. Un šī pieredze ir tā, kas ļoti daudz ko nosaka. Man patīk uzzināt, ka tur kādam muzejam veidojas jauns spārns un tā ir tāda un tāda kolekcija. Tas varbūt reizēm ir kaitinoši no ekspozīcijas viedokļa, bet ļoti simpātiski, kad redzi vienkopus kolekciju. Es nedomāju, ka tas pie mums nebūtu iespējams. Jāpaiet noteiktam laikam, bet es neprognozēju, ka kaut kas tāds varētu notikt tuvākā nākotnē. Mums ir gadījumi, kad esam izmantojuši kādas privātkolekcijas darbus pastāvīgajā ekspozīcijā. Piemēram, samērā ilgi ekspozīcijā atrodas leģendārais Oto Skulmes darbs ar Martu sarkanajā tērpā "Portreta kompozīcija", kas ir Aināra Gulbja privātkolekcijā. Man arī citi kolekcionāri ir teikuši: ja mums ir kāds darbs, kas ir būtisks jūsu ekspozīcijai, mēs labprāt to dodam! Taču man jāsaka, ka esam diezgan pašpietiekami. Mums ļoti reti ir gadījumi, kad kaut kas unikāls atrodas privātkolekcijā, ko mēs nevarētu aizstāt ar kādu no saviem darbiem. Šobrīd kolekcionāri jau grib savas kolekcijas izrādīt, un nākamais solis varētu būt tāds, ka top kāds privātais mākslas muzejs. Starp citu, viens privātais mākslas muzejs mums jau ir - Raita Cinka mākslas muzejs! "Studija": Vai tad ir tādi rādītāji, kas ļauj to nosaukt par muzeju? M.L.: Rādītāji ir tādi: muzejam ir kolekcija, muzejs ir publiski pieejams, muzejs veic izpētes darbu. Jāsaka, ka visi šie rādītāji tam ir. Patiesībā es varu salikt vienā telpā piecus darbus un teikt, ka tas ir mans muzejs. Vārds "muzejs" nav patentēts, un to var lietot jebkurš. "Studija": Bet vai tu kā Nacionālā mākslas muzeja direktore pārzini to, kas ir šajās kolekcijās? Vai tev ir arī pārsteigumi tādās reizēs kā tā, kad muzejā bija Gunta Belēviča kolekcijas izstāde? M.L.: Pavisam noteikti man nav pārliecības, ka es šīs kolekcijas pārzinu. Esmu pazīstama ar tām tikai fragmentāri. Katrā no kolekcijām ir kas tāds, kas mani uzrunā nevis privāti, bet kā muzeja vadītāju. Arī Belēviča kolekcija mani uzrunāja, un mani pārsteidza tās kvalitāte kopumā. Ir arī citas kolekcijas ar šo augsto kvalitāti, par kurām mēs diezgan daudz zinām, jo atsevišķus darbus izmantojam izstādēs. Bet, protams, ir lietas, kuras cilvēkam no malas grūtāk saprast. Belēviča izstādes atklāšanas laikā viens no politiķiem man teica: nu, jums noteikti ir skaudība! Es teicu: nē, mums nav skaudība, bet ir liels prieks, ka izveidots tik pamatīgs un nopietns krājums. - Vai tad tiešām jums neko nevajag no šīs kolekcijas? - Jā, mums vajag atsevišķas lietas, bet tas nav Jaņa Rozentāla "Kapri", kas varbūt ir viens no kolekcijas dārgākajiem darbiem. Tās ir tādas mazas lietiņas, piemēram, gleznotājs Aleksandrs Štrāls mūsu kolekcijā ir pārstāvēts ar daudz darbiem, bet mums nav neviena tik agrīna darba, kāds ir Belēviča kolekcijā. Tātad varam teikt, ka mūsu redzējums uz Štrālu līdz šim bijis nepilnīgs. Un tie ir maziņi darbiņi, kas naudas izteiksmē pat pieder pie lētākajiem. Mums tie būtu būtiski kā kolekcijas papildinājums no zinātniskās izpētes viedokļa. Belēvičam kolekcijā ir lieliski Georga Šenberga darbi. Arī mums kolekcijā ir labi Šenberga darbi. Mēs esam līdzvērtīgi šai ziņā, kaut arī darbi pārstāv dažādas līnijas mākslinieka daiļradē. Bet kopumā ar mums jau neviens nevar sacensties, un būtu muļķīgi iedomāties, ka tas ir iespējams! Taču ir apsveicami, ka tiek izveidotas šīs stabilās kolekcijas (protams, neviens nevar paredzēt, kas ar tām notiks pēc gadiem 20-30, jo mantiniekiem mēdz būt savas vēlmes utt.). "Studija": Vai muzejs ir ieinteresēts, lai kolekcionāru izstādes muzejā parādītos? M.L.: Pavisam noteikti ir ieinteresēts, turklāt dažādu iemeslu dēļ, taču primārais ir vēlme, lai šīs kolekcijas tiktu publiskotas. Parādīšanās izstādē jau ir viena publiskošanas forma, kas ir ļoti būtiska. Kolekcija ir fiksēta, un, ja darbam mainās īpašnieks, mēs esam lietas kursā. Bieži gadās, ka darbi no privātkolekcijām nokļūst muzejā. Bet galvenais - mūsu sabiedrība šobrīd ļoti grib redzēt šīs kolekcijas. Var jau pasmaidīt, ka tas ir tāds privātās dzīves sindroms, tāda kā skatīšanās caur atslēgas caurumu, bet mums ir arī ļoti gudrs skatītājs, un viņš grib redzēt to, kas ilgstoši nav bijis redzams dažādu iemeslu dēļ. Vai arī ir bijis redzams, bet tik fragmentāri, ka nav paspēts ievērot. Skatītāju interesē latviešu mākslas procesi, to pierādīja Gunta Belēviča kolekcijas izstāde. Protams, var redzēt Purvīti un Rozentālu, arī uzkāpjot muzejā stāvu augstāk, kur viņu darbi ir pieejami daudz plašākā izvērsumā, bet izstādē skatītājs ierauga, ko agrāk nav redzējis, varbūt vienīgi kādreiz reprodukcijās. "Studija": Bet ir taču tā, ka mūsu kolekcionāri orientējas uz vecmeistariem. Kas tad notiek ar mūsdienu mākslinieku? M.L.: Daudzi kolekcionāri šodien jau ir tikuši pāri tikai senās mākslas uzkrāšanai un pievērsušies arī mūsdienu mākslai. Ne visi, protams. Un vēl - t. s. vecajai mākslai ir sava cena, kas ir izveidojusies, nostabilizējusies, kas tomēr ir kāds vidējais rādītājs. Kolekcionāri ir teikuši: es zinu, cik maksā mūsu tirgū Aleksandras Beļcovas glezna. No - līdz. Par šodienas māksliniekiem - tā ir tāda šaušana nezināmajā. Jo kolekcionāri īsti nezina, ar ko cena ir pamatota. To bieži vien grūti saprast. Tāpēc viņi nereti ir ļoti uzmanīgi pret mūsdienu mākslinieku darbiem, jo cenas ir pietiekami augstas. "Studija": Vai tas, ko no mākslinieka gaida galerijas un arī kolekcionāri, neved vairāk tādā kā salona virzienā? Kas šobrīd veido mākslas tirgus gaisotni? M.L.: Par kolekcionāriem mēs runājam tad, ja notiek mērķtiecīga un sistemātiska vākšana. Bet ir virkne ļaužu, kas neveido kolekcijas, taču viņiem ir māja un mājai - daudz tukšu sienu. Tās ar kaut ko jāaizpilda. Cits aizpilda ar labas kvalitātes reprodukcijām, cits vēlas aizpildīt ar oriģināliem mākslas darbiem. Un tā ir ļoti augstu vērtējama attieksme. Bet viņi pērk mākslas darbu, izejot no tā, kas piestāv šai telpai. Tā ir interjera sastāvdaļa, nevis pašvērtība kā kolekcionāram. Galerijām ir jāstrādā arī šiem cilvēkiem, un šis pircēju slānis ir pietiekami liels. Jo nopietno kolekcionāru slānis nav liels. Kaut skaitās, ka mums ir apmēram simt kolekcionāru, es tomēr domāju, ka nopietnie kolekcionāri mums ir viens desmits. Jā, galerijas veicina šo salonisma izplatību, tomēr ir ļoti labi, ja interjerā ienāk oriģinālais mākslas darbs. Bet tie, kas veido mūsdienu mākslas kolekcijas, arī mūsdienu mākslas darbam pieiet kā pašvērtībai, no kvalitātes viedokļa, un šāds darbs ne vienmēr viegli kļūst par interjera sastāvdaļu. "Studija": Tirgos pasaulē nekas no latviešu mākslas neparādās... M.L.: ...un arī neparādīsies. "Studija": Kāpēc tik kategoriski? M.L.: Pie tā ir ļoti daudz jāstrādā. "Studija": Tas nav kolekcionāru ziņā? M.L.: Tas varētu būt arī kolekcionāru ziņā. Tie mūsu kolekcionāri, kuri ir aktīvi, ļoti labi zina, kas notiek pasaulē, redz un uzķer atsevišķās izsoles, kur parādās latviešu mākslinieku darbi. Tādu nav daudz. Nesen Somijā vienā izsolē parādījās Rozentāla darbi. Nezinu, vai kāds tur kaut ko nopirka, bet kolekcionāri par to interesējās. Bet te ir cita lieta - nacionālā māksla visdārgākā ir nacionālā valstī. Un ir virkne tādu kolekcionāru kā Viktors Astaņins, ļoti nopietns kolekcionārs (sudrabs, mēbeles, porcelāns utt.), kurš diezgan daudz nodarbojas ar to, ka ved šurp latviešu mākslu, kas aizgājusi pasaulē, teiksim, 90. gados, jo šeit šī māksla ir dārgāka. Taču jautājums laikam vairāk bija orientēts uz mūsdienu mākslu. Es pat nevaru iedomāties, kā varētu tikt iekšā Art Basel. "Studija": Daudz jāmaksā, un jābūt interesantiem tirgus organizētāju acīs! Bet tas negarantē, ka kāds ko pirks... M.L.: Tur ir jāizvērš tik jaudīga reklāmas kampaņa ar tik milzīgu finansējumu, pareizāk sakot - kādam no darbiem jānonāk kādā ļoti prestižā kolekcijā. "Studija": Gleznotājs Jānis Avotiņš taču strādā kolekcionāriem no Maiami - Rubelu ģimenei (Don & Mera Rubell) stingrā savu galeriju pakļautībā... M.L.: Ja ir radusies iespēja un atrasts pircējs kādam autoram, tad tā lieta iet. Es saprotu, ka vēl dažs labs no mūsu māksliniekiem šādā veidā ir saistīts ar Rietumeiropas galerijām un strādā ar tām. Bet tur noteikumi ir ļoti strikti un skarbi. Taču, vai tāpēc viņš nonāk Art Basel,- tas ir cits jautājums. Iepriekšējā Bāzeles tirgū ir bijušas tikai divas Krievijas galerijas. Milzīga valsts ar milzīgiem finanšu resursiem! Tas nav tik vienkārši. Šobrīd vispār tirgus ir ļoti nežēlīga lieta un tur daudz ko nosaka pavisam citi parametri, nevis mākslinieciskās kvalitātes. Nav jāskatās pilnībā pesimistiski, tomēr ir tā, ka esam maza valsts un arī pirmajā tās pastāvēšanas laikā bija ļoti labas izstādes, labas atsauksmes par izstādēm ārzemēs, kas tika rīkotas, bet vai tāpēc kāds no autoriem, kuru darbi tika eksponēti un pat nopirkti, atrodas muzeju pamatekspozīcijās? "Studija": Anša Cīruļa darbs ir muzejā Briselē... M.L.: Sutas darbs ir Sevras porcelāna manufaktūras kolekcijā, Niklāva Strunkes darbs atrodas Teita kolekcijā Londonā. Jāzepa Grosvalda darbi ir Stokholmas Nacionālajā mākslas muzejā un Vermlandes muzejā Kārlstādē. Tādi piemēri ir, bet tas neko nenozīmē. Visskaļākais vārds, kas ir pazīstams, protams, ir Gustavs Klucis. Bet šķiet, ka viņa darbi, kas parādās mākslas tirgū, visvairāk tiek nopirkti Latvijā, nevis kur citur. Tajā pašā laikā daudzi muzeji pasaulē lepojas ar to, ka viņu kolekcijā ir Gustava Kluča darbi. Pat tālajā Spānijā. Taču tas, ka Purvītis savulaik tika apbalvots kā labākais sniega gleznotājs Eiropā,- tas neko šodien nenozīmē. Ir tik milzīgs pārrāvuma laiks, un viņš nav neviena liela muzeja kolekcijā un neviena nopietna, vērā ņemama kolekcionāra kolekcijā ārpus Latvijas. Tāpēc tik nozīmīgs ir mūsu kolekcionāru mērķis uzturēt augstu vietējās mākslas prestižu ar pārliecību, ka tā ir vērtība. | |
| Atgriezties | |
