Personīgs pikniks ceļmalā Jānis Taurens
Katrīnas Neiburgas personālizstāde
"Rīgas mākslas telpā" no 13. novembra līdz 18. decembrim
|
| Katrīna Neiburga. Struktoru iela 23a. 2006. Videoinstalācija |
|
"- Ženevjeva, jūs vienmēr valdāt pār lietām, - Bernī sacīja.
Viņa mazliet pārbīdīja mēbeles salonā, pavilka tuvāk atzveltnes krēslu, un draugs bija pārsteigts, beidzot atrazdams tur savu īsto vietu pasaulē. (..)
Taču kādu dienu lietas sadumpojās."
(Antuāns de Sent-Ekziperī. "Dienvidu kurjers")
Nedēļas nogale pirms svētkiem, ir jābūt vairākās vietās, ir jāpaspēj... no rīta būs jābrauc uz laukiem - līdz tam jāatbild uz vēstulēm, jo laukos, netālu no robežas, nav interneta... Esmu ienācis Katrīnas Neiburgas izstādē stundu pirms atklāšanas, lai, cilvēku netraucēts, apskatītos darbus, par kuriem jāraksta recenzija... Apsēžos ērtā krēslā, kas atgādina par braucieniem automašīnā vai lidojumiem uz Parīzi... uzlieku austiņas... Gar acīm slīd galda kājas, sakrustotas plikas pēdas, zem gultas pārklāja noslēpies skatiens - lietas, ko var redzēt grīdas līmenī... Saklausu vārdus: помнишь, как только что спали... с чайником вмеcте свистели...1
Šķiet, mīkstajā krēslā es biju iemidzis un sapņoju, ka guļu uz grīdas un aplūkoju kādu istabu - reizē svešu un ikdienišķu. Pamostoties atceros kādu Ēriha Kestnera bērnu grāmatu - tā laikam bija "Punktiņa un Antons" -, kuras priekšvārdā autors aprakstīja, kā nogūlies uz grīdas, lai iegūtu pilnīgi jaunu, svaigu skatījumu uz ikdienišķām lietām un notikumiem. Šajā Katrīnas darbā ne tikai fotokameras objektīvs "ir nogūlies uz grīdas", jauns - nedaudz atsvešināts un reizē iejūtīgs, saskanīgs ar dzejas rindu vienmērīgo plūdumu - ir pats vizuālais tēls jeb skatījums uz lietām (reizē tas ir arī jauns "skaņas redzes punkts", kas raksturīgs viņas darbiem).
Reiz izlasīju2, ka mūsu sapņi nav nekas cits kā vien tas, ko pamostoties kādam citam vai paši sev pastāstām. (Lai arī šāds apgalvojums šķiet intuitīvi nepieņemams, tam grūti iedomāties pretargumentu.) Arī labā vizuālās mākslas izstādē mēs jūtamies kā sapnī, kā nonākuši kādā citā pasaulē. Taču pēc izstādes apmeklējuma mēs varam pastāstīt tikai stāstus (nav svarīgi, kādus - par to, ko redzējām, vai par to, ko izjutām). Katrīna pati arī ir uzrakstījusi īsus aprakstus gadījumiem, kas bijuši pamatā katra darba radīšanai. Tad nu iznāk, ka viņas māksla atrodas it kā iekārtā stāvoklī starp divu veidu - autora un skatītāja - stāstiem. Protams, māksla nav stāsti, un Katrīnas darbiem ir svarīgi, kā tie izskatās. Taču kā rakstītājs es varu darboties tikai ar vārdiem un cerēt, ka tie netiešā veidā parādīs to, ko nespēšu pateikt.
Recenzija tomēr prasa "objektīvāku" mākslas darbu aplūkojumu un kritiskāku attieksmi, tāpēc, saprotot, ka nespēšu to uzrakstīt, lūdzu savu draugu un tulkotāju Vasīliju Voronovu man palīdzēt.3 Tu tiešām runā kā nabaga Lamančas idalgo, noklausījies manu ievadu, Vasīlijs saka, kas katrā lietā saskata bruņinieku un brīnumu jeb sapņu pasauli. Bet īstenībā viss ir daudz vienkāršāk, jo jebkuram mākslas darbam ir materiāls - pat tad, ja tās ir tikai autora idejas, - un to var aprakstīt, tāpat kā var aprakstīt arī izpildījuma tehnikas, ko mākslinieks izmanto. Šādā izpratnē - kā faktam - vizuālam darbam ir tiešā nozīme un vēstījums, kas paliek skatītāja uztveres ziņā. Vai to tu gribēji pateikt ar vārdiem "iekārtā stāvoklī starp divu veidu stāstiem"?
Sapnī man līdzās gulēja vēl kāds, tas bija mazs zēns, viņa roka sapnī savilkās dūrītē un atkal atlaidās, it kā raksturojot kādus mums neredzamus pārdzīvojumus (šķiet, viņu es pamanīju pirmo, kad Katrīna man norādīja uz savu jauno darbu "Mērķis"). Nemanot no sava sapņa es pārkāpu viņējā. Redzēju mirgojam ciparus "0.06", "0.05"... Kāds teiktu, ka tie ir cipari uz elektriskās plīts hronometra, bet manī radās satraucoša sajūta kā bērnībā, kad skatījos padomju kara filmas. (Un tālākie notikumi - lai arī tajos darbojās spēļu karavīri, kas vēlās lejā pa kāpnēm un šāva! - kā arī vienmuļi drūmais skaņas pavadījums apstiprināja manu nojautu.)
Katrīna pati komentē šo darbu, rakstot, ka "neviens savā šķietami sakārtotajā un ierastajā dzīvē nav pasargāts no aprobežotības un trulas agresijas, kas var izvērsties pat pret pilnībā nekaitīgu mākslas darbu un tā autoru". Spēļu karavīri, apgāztas lauvas un begemota figūriņas (kaujā kritušie?), kā arī vaņkas-staņkas lelle var iegūt biedējošu spēku un reālu būtņu izmēru mūsu dzīvē. Bet ir iespējams arī pretējs gājiens šajā "personīgas izstādes" telpā, kad man visi cilvēki kļūst maziņi un es varu iet gar tipveida piecstāvu ķieģeļu mājas sienu un brīvi ieskatīties tās logos.4 Es varētu tā stāvēt kādu pusstundu un vērot dažādās cilvēku dzīves ainas... - līdzīgi kā manas mātes brālis Leons, kurš reiz savā bērnībā kopā ar draugu sagaidījis Jauno gadu, staigājot gar pilsētas namu logiem un skatoties, kā to svin citi cilvēki. Viņam tas bijis neaizmirstams pārdzīvojums, un arī man šis stāsts ir viens no retajiem bērnības dzīves fragmentiem, ko atceros.
|
| Katrīna Neiburga personālizstādes atklāšanā |
|
Bērnības atmiņām piemīt vientulības smarža, taču toreiz tā nešķita kaut kas īpašs vai slikts. Pieaugušo dzīvē vientulība ir kā tāds ingredients, kas ļauj lietām un notikumiem iegūt vēl citu nozīmi. Tā ikdienišķums, kas piemīt priekšmetiem istabā, kļūst savāda miera apdvests, kuru neizjauc arī starp drēbēm pamanāma roka vai neapauta kāja kurpju un zābaku vidū un kuru raksturo Andra Indāna radītā skaņa Katrīnas darbam Solitude (2005). Skatiens brīžiem vienā virzienā, brīžiem apstājoties vai mainot to, slīd pāri lietām trijos lielos ekrānos, līdz "iekrīt" mašīnā. Caur tās logiem redzams pagalms, tad iela, Katrīnas acis atpakaļskata spogulī, atpazīstama Pārdaugavas ainava; dzirdamas aprautas sarunas frāzes: "Baigās mājas tur ir sabūvētas..." (Un tikai mašīnā kameras objektīvs ir cilvēkam ierastajā acu augstumā.)
Citas lietas - krāsainākas, blīvākas, arī slīdošais attēls, kas sistemātiski klejo pa ekrāna plakni, ir piesātinātāks.5 Cita cilvēka vientulību saprotam, tikai iejūtoties tajā, bet vairumā gadījumu cilvēki ap mums lieto un pamet lietas, kas mums šķiet svešas, kas sabrūk un iznīkst kā dzīve, kā fonā dzirdamā balss krievu valodā: и вся твоя жизнь барахло... ("Un visa tava dzīve - krāmi.") Bet tam pretī var likt kaut ko šķietami tikpat neievērojamu un parastu kā nolupis sienas apmetums, kura kvadrātiņos var ievilkt "manas dzīves līnijas tavā ainavā, mīļais", un jautāt: "Ja sāktos karš un pārtrūktu sakari, vai mēs varētu norunāt tikšanos, mīļais?"6
Tavi apraksti, mani pārtrauc Vasīlijs, pārsvarā svārstās tikai starp divām nozīmēm - ikdienišķo lietu, sastingušu situāciju fragmenti vai poētiskā noskaņa. Vai tas vien būtu vizuālo tēlu vēstījums? Iespējams, tu gribi runāt par personīgo - bet baidies atkārtot šo vārdu, jo tas jau ietverts izstādes nosaukumā, - taču arī pats par sevi jēdziens "personīgs" vēl neko neizsaka, aiz tā var slēpties jebkas, līdzīgi kā pirmās personas vietniekvārds vienskaitlī "es" ir indeksāls un var apzīmēt - atkarībā no lietojuma situācijas - jebkuru cilvēku.
Turklāt tu nemaz vēl neesi uzkāpis pa izstāžu zāles pakāpieniem, lai ieraudzītu, ka aiz "Struktoru ielas" digitālajām izdrukām piecu televizoru ekrānos ir redzami videomateriāli no Katrīnas agrākiem darbiem - "Tējas sēne" (2001), "Kas meitenēm somiņā?" (2002), "Satiksme" (2003), "Burvju lietas" (2003), "Spamatrex" (2005). Netaisnojies, ka tu tos visus kādreiz jau esi aplūkojis... Tajos redzam ne tikai nevajadzīgo lietu smieklīgās "šausmas", bet arī intervenci noteiktās sociālās vidēs un praksēs.
Ikdienības prakses ienākšana konceptuālās mākslas lokā notiek jau 20. gs. 60.-70. gados, un tai ir izteikta kritiska intence. Turpmākajā postkonceptuālisma mākslā kritiskais avangarda moments zaudē savu tiešumu un varbūt arī spēku, pārvēršoties par noteiktai vietai domātām instalācijām, kur šī vieta varētu būt arī personīgās apziņas, emociju un attieksmes telpa. Ikdienība iegūst personīgās idiomas raksturu, un līdzīga uzsvaru maiņa redzama arī Katrīnas darbos, kas veido īpašu - viņas fotogrāfiju slīdināšanas tehnikas pastiprinātu - idiomātisku vizuālo tēlu sistēmu.
Man tomēr gribētos pabeigt šo rakstu citādāk. Kādam māksla var šķist sveša, pat biedējoša - kā citplanētiešu atstātas "lietiņas" ceļmalā7, kāds cits pēc tās var alkt, to kolekcionēt, nesaprotot, kas tā īsti ir. Taču Katrīnas izstādē redzamie darbi atklāj kādu svarīgu šī nesaprotamā "piknika" iezīmi, ko varētu saukt par viņas attieksmi pret ikdienas lietām. Īstenībā jau dīvaina, biedējoša, smieklīga vai noslēpumaina, pakļāvīga vai dumpīga nozīme var piemist jebkurai lieta vai situācijai, svarīgs ir izvēlētais skatpunkts un tā objektivācija ar noteiktu vizuālu līdzekļu palīdzību, kas padara šīs izjūtas "taustāmas", tas ir, redzamas pietiekami vērīgam skatītājam.
1 Darbs "Kroha" (2005) veidots kā videoklips Semjona Haņina dzejolim. Tas ir arī pirmais darbs, kurā Katrīna izmanto fotogrāfiju slīdināšanas tehniku.
2 Normena Malkolma darbā "Sapņošana".
3 Vasīlija tekstu lasītāju ērtības labad esmu licis kursīvā.
4 "Struktoru iela 23a" (2006) - projekts, kas radīts Madrides mākslas pasākumam "Baltā nakts", kurā tika imitēta reāla izmēra dzīvojamās ēkas siena ar logos redzamām videoprojekcijām; Rīgā reprezentēts neliela maketa veidā.
5 Darbā "Topoloģija Nr. 29" (2007) izmantots robots, kas pārvieto projektoru; arī šeit skaņu veidojis Andris Indāns.
6 Darba "Pīpējot" (2008) pamatā ir Andra Žebera dzeja.
7 Kā brāļu Arkādija un Borisa Strugacku stāstā "Pikniks ceļa malā", kas lielākai daļai publikas droši vien pazīstams pēc tā ekranizācijas Andreja Tarkovska filmā "Stalkers".
|
| Atgriezties | |
|