VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Baltijas mākslas diskrētais šarms Iliana Veinberga Baltijas valstu laikmetīgās mākslas izstāde Cité Internationale des Arts galerijā Parīzē no 10. līdz 26. oktobrim | |
 Anu Podere. Medus pīrāgs. Fragments | |
|
No 1. līdz 14. oktobrim Francijas galvaspilsētā Parīzē Eiropas Kultūras sezonas ietvaros notika Baltijas valstu kultūras skate, kuras programmā bija kā kino, džeza un kora mūzika, tā arī laikmetīgās mākslas izstāde, kas tika atklāta 10. oktobrī. Baltijas mūsdienu mākslas izstāde būtībā ir Sorbonnā studējošas igauņu mākslinieces un kuratores Aili Vahtrapū un viņas uzrunātās latviešu mākslinieces un kuratores Lienas Bondares gadu ilga intensīva darba rezultāts. Ar Lietuvas kultūras atašeja Francijā starpniecību sagatavošanas darbā tika iesaistīta arī lietuviešu mākslas kritiķe, redaktore un kultūras projektu kuratore Birute Pankunaite, lai, ieguldot savu pieredzi, zināšanas un redzējumu, izveidotu Baltijas valstu reģiona aktuālās mākslas skati. Izstāde notika vienā no Parīzes centra galerijām - Cité Internationale des Arts; izstāžu telpu plānojums ļāva iekārtot ekspozīciju, katrai valstij reprezentējot sevi kā atsevišķu vienību, ar savu neatkarīgu koncepciju un pavadošo materiālu komentāru. Latvijas ekspozīcija skatītāju acīm pavērās beidzamā, jo bija iekārtota pēdējā - trešajā - galerijas stāvā. Tumsinātā telpā kuratore Liena Bondare bija izvēlējusies iedzīvināt Rolānam Bartam piederošo frāzi "Un nakts izgaismoja nakti". Viņai tas esot šķitis poētiski precīzs un vizuāli saistošs apzīmējums domāšanas un redzēšanas mijiedarbībai, kas esot pamatā gan mākslas darba radīšanai, gan arī skatītāja uztverei. "Mana kuratores iecere bija skatītāja skatiena virzīšana tā, lai katrs mākslas darbs izceltos un iekļautos kopējā noskaņā. Neuzmanīgs skatītājs to nesapratīs un vēlēsies paskaidrojošu tekstu, bet māksla ir vizuāla kategorija, un labas ekspozīcijas gadījumā tas nav obligāti nepieciešams. Vēlējos atbrīvot skatīšanos no teksta uzspiestās domas virzības. Izgaismot - virzīt domu," stāsta Liena. "Noslēpumainais, līdz galam nepateiktais ir tas, kas man tuvs un šķiet vērtīgs. Apzināti izvēlējos darbus, kurus nav iespējams vienkārši apskatīt(ies) - tie prasa domāšanu, analīzi, iedziļināšanos un intuīciju," viņa piebilst. Un šis uzstādījums lielā mērā tika arī realizēts. Izstādes dalībnieki Inta Brūniņa, Miks Mitrēvics, Kristīne Kursiša, Katrīna Sauškina un Ilmārs Blumbergs (tehnisku iemeslu dēļ pēdējā mirklī neizstādīts palika Voldemāra Johansona darbs) ar saviem darbiem uzbūra fantastisku, meditatīvu, pēc lietuviešu kuratores vārdiem, teatrāli scenogrāfisku vidi, kuras klusinātajā koptonī izcēlās tieši tas darbs, ko attiecīgajā brīdī skaties. Vai tie būtu Blumberga "Atmiņas zīmējumi kastītēs" ar izteikti juteklisko formu valodu, Sauškinas fotogrāfijas "Kailā patiesība", kuru it kā sliktā kvalitāte lika skatītājam pieliekties tuvāk un ieraudzīt to, cik tajās redzamie cilvēki bijuši atklāti pret sevi vai skatītāju kā garīgi, tā arī fiziski, Kursišas "Ģimenes portrets", kas, būdama statiska, telpiska instalācija, lieliski ilustrēja lineāru stāstu, vai Brūniņas sapņu un iedomu mašīna "7 sekundes" un ģeniālais Mitrēvica darbs "Pavadonis", kura, tāpat kā visu pārējo dalībnieku darbu apraksts, nemaz jau nerunājot par analīzi, aizņemtu vairāk, nekā šim rakstam atvēlēts. | |
 Ludvigs Buklis. Te - tur | |
|
Nepabeigtības iespaidu atstāja lietuviešu ekspozīcija: darbu bija ļoti maz, tie bija ļoti lakoniski, pat konceptuāli, kā arī iekārtojuma nianses - informatīvie teksti, nevis karināti pie sienām, bet gan atstāti atstutēti pret tām, - lika domāt, ka te vēl vajadzēja būt kam vairāk, nopietnāk. Taču kuratores mērķis bijis apskaužami skaidrs un tiešs: parādīt jaunos. Nevis "zvaigznes", bet gan ierindas stāvokli Lietuvas mākslā, kas šobrīd piedzīvojot uzplaukumu, proti, notiek atgriešanās pie dažādiem medijiem, tādējādi daudzveidojot izteiksmes formas, kā arī sarosījušās jaunākās paaudzes, kuru māksla ir kardināli atšķirīga no vecajo mākslas, t. i., tā esot brīvāka, tieša, precīza, nedaudz humorīga, nedaudz ironiska; pozitīva, jo vēstures bagāža un tās radītās traumas un rūgtums tai ir svešs. "Es domāju, viss tika skaidri pateikts," - tā par ekspozīciju rezumēja Birute Pankunaite. Salīdzinot Parīzē redzēto ar Lietuvas jauno mākslu, ko bija iespējams gada sākumā redzēt "Rīgas mākslas telpā", jāsecina, ka brīvi darboties glezniecībā, grafikā un fotogrāfijā lietuviešu jaunieši prot un labprāt arī to dara. Lai gan bieži vien saturs nav vēl ieguvis plašākai publikai saistošu dziļumu vai vismaz oriģinālu raksturu, tomēr absolūti brīvā spēja manipulēt ar dažādiem medijiem un vēlme meklēt vēstījumu, ne tikai eksperimentēt ar tehnoloģiskajām iespējām, meditējot par subjektīvām sajūtām, ir ļoti daudzsološs sākums. Igaunijas ekspozīcija šādā ziņā bija visnopietnākā no visām trim. Gan Baltijas valstīs, gan arī pasaulē izskanējuši vārdi - Aili Vahtrapū atlase rādīja labākos un stabilākos pēdējās desmitgades māksliniekus no dažādām paaudzēm, kas paralēli varētu arī ieinteresēt frančus. Ene Līsa-Sempere, Pēters Alliks, Urmass Vīks, Jiri Ojavers un citi. Ekspozīcija sniedza plašu izjūtu gammu - no astoņdesmito gadu antisociālisma konceptuālajā stilā ieturētiem darbiem ar politisku zemtekstu un absolūti laikmetīgiem, pat feministiski ievirzītiem eksperimentiem ar ķermeni līdz pašvērtīgi estētiskiem vai ļoti subjektīvi emocionāliem darbiem. Latvijas un Lietuvas kuratores to diskrēti raksturoja kā "nedaudz pārbāztu" skati, kuras daudzveidība un blīvums "apgrūtina uztveri", taču prātā paturamo vārdu medniekiem šī pirmajā stāvā iekārtotā ekspozīcija radīja patīkamus pārdzīvojumus. Tādi bija Angelikas Šneideres grafīta zīmējumi uz lielformāta papīra loksnēm, kurus viņa pati raksturo kā meditāciju, attīrīšanās procesu, jo zīmēšanas laikā ar punktu, līniju un smērējumu starpniecību pauž savas emocijas; lai arī darbošanās laikā viņa ne par ko nedomā un cenšas neattēlot reālas lietas, tomēr loksnes savažo ar to, ka šķiet jaušamas, lai arī precīzi netveramas, kādas cilvēciskas, dzīvnieciskas vai pat veģetāras aprises. Interesanti "sakrita" Urmasa Vīka darbi ar blakus esošajiem Jiri Ojavera objektiem. Urmasa zīmējumi, grafikas, fotogrāfijas un izšuvumi, kā viņš pats stāsta, ir mēģinājums paskatīties uz bērnību, šajā jēdzienā iekodētajiem naratīviem un problemātiku ar pieaugušā acīm, par starpnieku izvēloties pasakas - proti, tādus stāstus, kas, lai arī lasīti vai klausīti bērnībā, tomēr nav domāti bērniem. Taču blakus esošā Ojavera instalācija, no kuras rupora dimdēja Horsta Vesela "Varšavjanka" jeb Tallinas maršs, Urmasaprāt, varētu būt uzspiedusi savu politisko zīmogu arī viņa darbiem: pasaku par "Trim lāčiem" varētu iztulkot kā "krievu lāci" ar visām no tā izrietošajām sekām. Viņš sprieda, ka šādi iztulkojumi varētu draudēt visām trim Baltijas valstu ekspozīcijām, jo, ja ir tik daudz mākslinieku vienuviet, tad noteikti rodas sinerģija, kas ieliek darbus jaunā kontekstā, ar to jārēķinās, tāpat arī jāpieņem, ka parīziešus Baltijas mākslā varētu interesēt kaut kas pavisam cits, tas, kas mūsu pašu - iekšpusē esošo - acīm paliek apslēpts. | |
 Ilmārs Blumbergs. Atmiņas zīmējumi kastītēs. Fragments | |
|
Izstāde pirmajā pietuvinājumā atklāja paradoksu - nosaukumā bija vārds "Baltijas valstis", taču ekspozīcijās nevienā mirklī netika meklēts kāds kopsaucējs vai paralēles, kuratores īpaši uzsvēra neatkarīgu darbošanos, katrai ekspozīcijai radot konceptu, atbilstoši kuram tika atlasīti autori un darbi, turpretī fakts, ka izstādīti bija to mākslinieku darbi, kuri paši par sevi ir autonomi un oriģināli, katrs ar savu vēstījumu, radīja situāciju, ka atšķirīgie ekspozīciju koncepti noklusa un izstāde tomēr rezonēja kā vienots - spēcīgu personību - kopdarbs. Tāpēc brīdī, kad Latvija, Lietuva un Igaunija, atguvušas neatkarību, vēršot skatu Rietumu virzienā, akcentē tieši šīs kultūras vērtības savā vēsturiskajā pieredzē, likumsakarīgi rodas jautājums, kā tad īsti pašiem konceptualizēt savu mākslas vēsturi un pieredzi un kādu to piedāvāt ārpasaulei. Viedokļi par to, kā izdevies un kā vajadzētu būt, ir dažādi, piemēram, latviešu māksliniece Ingūna Postaža, kas Parīzē dzīvo un strādā nu jau divpadsmit gadus, spriež, ka baltiešu mūsdienu māksla sevišķi daudz vairs neatšķiras no pasaules līmeņa, viss esot globalizējies un līdzsvarojies, varbūt vienīgi idejas un zemteksti esot nedaudz citādāki, jo māksla ir sabiedrības spogulis, bet Baltija pašreiz atrodas vēstures un kultūras krustcelēs. Jautāta par iespaidiem pēc ekspozīcijas apskates, viņa visai atklāti teica: "Pirmais iespaids bija diezgan negatīvs, ekspozīcija likās nepārdomāta. Katrs darbs pats par sevi interesants un ar spēcīgu domu, bet šajā koptonī pazūd. Jā, esam lepni, ka beidzot Baltijas valstis iziet pasaulē, jo pavisam nesen liela daļa Francijas iedzīvotāju tās uzskatīja par neatņemamu Krievijas sastāvdaļu ar kopīgu kultūru un valodu, tāpēc šādas izstādes, bez šaubām, ir nepieciešamas, lai popularizētu triju valstu mākslu, taču vajadzētu labāk pārdomāt kopainu. Ir nepieciešams tikai viens kopsaucējs - labi pārdomāta ekspozīcija, kāda, piemēram, bija 2001. gadā UNESCO telpās. Mani toreiz pārņēma pozitīva skaudība, kas ir dzenulis mākslinieku radošajam darbam. Šī izstāde diemžēl manī šādas emocijas neraisīja." Šeit, protams, nonākam pie kārtējā paradoksa: vai izstāde jārīko kā valsts reprezentācijas pasākums, rādot labāko no tā, kas ir, vai arī jāiet ceļš, ko izvēlējās iet kuratores, - jāveido laikmetīga aktuālās mākslas skate. Proti, runājot lietuviešu kuratores Birutes Pankunaites vārdiem, lai arī izstādīšanās konteksts ir nedaudz politisks, tomēr tā ir laba iespēja parādīt mākslu. Parādīt nevis vecmodīgajā šī vārda izpratnē, bet gan modernā, atvērtā domāšanas veidā - bez traumām, sūrošanās vai vilšanās. Igauņu kuratore Aili Vahtrapū ir vēl tiešāka: "Manuprāt, tas ir vecmodīgais padomju stils - visur redzēt sacensību. Tas ir četrdesmit gadus slēgtā sistēmā dzīvojušu cilvēku viedoklis, ka visur ir jārāda tikai labākais. Kas vispār ir labākais? Māksla nav sacensība. Ir jādod ikvienam iespēja - tā, lūk, ir normāla lietu kārtība." Piekrītu un nepiekrītu abām pusēm. Rakstnieks, kurators un MITizdevniecības redaktors Rodžers Konovers veiksmīgi norādījis uz vēsturiskajiem apstākļiem (Sorosa fonda atbalstītajām struktūrvienībām postsociālā bloka valstīs), kas, no vienas puses, labvēlīgi ietekmējuši laikmetīgās mākslas attīstību, bet, no otras, veicinājuši Rietumu mākslas centru kuratoru slinkumu iedziļināties vietējā kontekstā, tā vietā izmantojot šo struktūrvienību piedāvātās mākslinieku "listes" un propagandējot šī reģiona mākslu "ejošākā" satvarā - kā šausmu un ciešanu piesātinātu. Tāpēc ir apsveicama iniciatīva izvairīties no kārtējās kritiskās teorijas uzspiestajiem politizētajiem vai ideoloģizētajiem rāmjiem, piedāvājot vienkārši mākslu. Taču izstāde kopumā dažādu tehnisku iemeslu dēļ mani nepārliecināja; arī katras valsts atsevišķā ekspozīcija neiekrita sirdī, jo to koncepti bija visnotaļ konceptuāli un atlasītajiem darbiem nedz ko atņēma, nedz - kas ir pat skumjāk - pielika klāt. Tomēr vienu es gan varu un vēlos apgalvot droši: ikviens izvēlētais mākslinieks bija uzmanības vērts, ikviens darbs bija saturīgs domu, jūtu vai emociju rezultāts, tāpēc izstāde, ignorējot mīnusus, mani absolūti fascinēja - tā bija unikālu personību krājums; aizraujoši darbi un vārdi, kurus noteikti vērts paturēt prātā, kuru dēļ ir vēlēšanās meklēt un interesēties par Baltijas mākslu tālāk un dziļāk. Ceru, ka arī frančiem. | |
| Atgriezties | |
