 sapņa pre-ci-zi-tāte
Normunds Naumanis, “Diena”, īpaši “Studijai”
“Esmu
uzrakstījis
prologu dzejā. Indras meita uz mākoņa stāsta savam neredzamajam tēvam, ka grib nolaisties uz Zemes, lai izjustu, kā
cilvēkiem
klājas,”
raksta
Augusts Strindbergs 1906. gada
vēstulē, piecus gadus pēc lugas
“Sapņu spēle” pabeigšanas.*
Banalitāte par simtreiz dzirdēšanu un vienu reizi ieraudzīšanu dīvainā kārtā aktualizējusies līdz ar robežu “caurspīdīgumu” – vien finansiālie žņaugi spēj traucēt jebkuras kultūras nozares pētniekam “būt vai nebūt” kopīgā informācijas laukā ar saviem Rietumu kolēģiem. Bet informācijas ziņneši vēsta, ka 1998. gada pasaules vizuālo mākslu Notikumu sarakstā noteikti minams nosaukums “Sapņu spēle” – Ett Drumspel.
Žurnāls ArtForum: “Viens no interesantākajiem un pārsteidzošākajiem mākslas darbiem, kas šogad redzēti.” The Times: “Strindbergs atradis savas dvēseles radinieku Bobā Vilsonā.” Suddeutsche Zeitung: “Vilsons ar Stokholmas Pilsētas teātri atklājis pasaulei Strindbergu – vieglāko, gaišāko un uzmundrinošāko, kāds uz skatuves redzēts.” Svenska Dagbladet: “Rafinēts vizuāls piedzīvojums.” Un tas notiek tepat blakus – vien pāri jūrai.
Stokholmas – Eiropas kultūras galvaspilsētas – projekta ietvaros bez Modernās mākslas muzeja jaunās ēkas atvēršanas svētkiem Šepsholmenā, bez Mocarta operas Don Giovanni izrādes, ko laimējās piedzīvot vienas nedēļas izredzētajiem kā superapzvaigžņotu muzikālā teātra našķi, pašā pilsētas centrā, industrializēti “nekādajā” arhitektūras “fabrīķī”– pelēkakmens un stikla Pilsētas namā – eksistēja Roberta (Boba) Vilsona, Eiropā dzīvojošā pasaulslavenā amerikāņu režisora, ie-studētā Augusta Strindberga “Sapņu spēle”. Līdz šim tas izrādījies Stokholmas Stadsteatern vērienīgākais projekts, kas nu divus gadus dzīvo internacionālās tūrēs pa visu pasauli – šīgada 7. un 8. oktobrī arī divus vakarus pie mums, Latvijas Nacionālajā operā.
|
|
|
