VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vīrietis kā tēls. Vīrieša bagātība Komentē Normunds Naumanis, “Diena” Vīrieša ķermenis tiek reti aprakstīts ne tikai pasaules, bet pat speciālajā literatūrā. Vai ne tādēļ vājinājusies vīrieša saikne ar ķermeni? Dažas vīrieša ķermeņa daļas joprojām netiek nosauktas īstajos vārdos vai ir nodēvētas pa roku galam – šā tā. Vīrietis atceras par savu ķermeniskumu ārkārtējās, vairumā gadījumu – stresa pilnās situācijās. Daudz vairāk uzmanības tas velta savai darbotieskārei, kuras rezultāti pārsvarā ir kata-strofāli. Vīrietis ir sarāvis nabas saiti ar savu ķermeni. Taču vīrietis patiesībā ir reti skaists. Vēl vairāk – viņa skaistums nepazīst analogus dzīvajā dabā. Daži teic – vīrietis dzimis, lai nogalinātu. Viņam piemīt slepkavas skaistums. Taču ir cilvēki, kas domā: tā ir tikai daļa patiesības. Vīrieša ķermenī atrodams nesavtīgas pašapliecināšanās skaistums. Vīrieša pleci un krūtis, arī lāpstiņas, elkoņa locītavas un muguras kumpis ir absolūti nesavtīgi. Pavisam kas cits ir kājas. Vīrieša kāja ir skaistuma iemiesojums. Tā ir tik dinamiska savā spalvainībā. Vīrietim nevajag tur kaut ko apskūt. Tā ir izaicinoša, un, pateicoties potītes locītavas iekārtojumam, pēdai, pirkstiem ar lielajiem nagiem, visbeidzot – ādai, kāja ātri skrien. Celis kā saikne starp augšu un apakšu vienkārši nevar nebūt funkcionāls. Vīrieša roku pirksti – ātrās reaģēšanas brīnums. Es mīlu skatīties uz vīrieti, kad tas iet, paņēmis bērnu pie rokas. Maza roķele lielā rokā. Mani sajūsmina šī vienkāršā neatbilstība. Par vīrieša zodu runā visādas muļķības. Ne reizi vien dzirdēts, ka zods uzdzen domas par niknumu. Naivie cilvēki! Vīrieša zods drīzāk ir ērts objekts, lai nodotos apcerei. Vīrieša naba – kosmiskās telpas centrs. Ja vīrieša naba ir vaļēja, viņš ir saimniecisks, tam patīk gatavot. Ja naba ir iekšupvērsta, viņš vienalga ir saimniecisks. Vienmēr ar grābekli esamības augļudārzā. Vīrieša āda ir maiga. Tā ir tik maiga, ka to vienmēr gribas taustīt ar rokām. Guloša vīrieša skaistumu grūti aprakstīt vārdos – jebkurā valodā. Kad vīrietis piepūš vaigus, tas līdzinās Dievam. Kad vīrietis iet ar krustu, viņš vienmēr atgādina Jēzu Kristu. Vīrieša svilpienu es vispār nevaru salīdzināt – ne ar ko. Stingrie vīrieša dibena apaļumi ir skaisti ne tikai kā pašvērtība, skaists ir arī tas, kas atrodas starp tiem. Olas – lūk, bagātību sala. Tur ir viena tāda vietiņa, ka vispār traks var palikt. Nekad es nesaukšu vīrieša ģenitālijas prastajā vārdā par locekli. Pimpis ir pimpis, un es rakstīšu šo vārdu ar lielo burtu kā vārdu Dzimtene. Es svītroju to no necenzēto vārdu krājuma. Es augstu vērtēju pimpja neatdarināmo patstāvību, tā autonomos lēmumus. Jūs kādreiz esat redzējuši masturbējoša vīrieša acis? Tās ir pilnas sausu asaru. Jūs kaut reizi esat vērojuši, kā vīrietis ēd? Man aizraujas elpa, kad veros šajā priekšnesumā. Kad vīrietis viendien nav skuvies, tas kļūst par iedvesmas ģēniju. Mani satrauc viņa nemitīgā traukšanās kāre. Ir tik labi, kad viņš ar pirmklasīgu iznīcinātāju taisa virāžas debesīs,vispirms nostājoties ar visu lidaparātu uz galvas, tad – krītot vēkšpēdus. Man patīk, ja kails vīrietis vannasistabā sukā matus, vērdamies iegarenā spogulī līdz grīdai. Viņš ķemmē matus atpakaļ. Tas ir burvīgi. Man tīk, kā viņš pasmīn, ar rūgtenu parfīmu iemasējot vaigus. Neesmu ogļraču ciešanu apjūsmotājs, bet man patīk, ja vīrietim ir drusciņ drusciņ netīra seja. Resns vīrietis vai tievs vīrietis – kāda starpība! Abiem ir ādamāboli. Vīrieša krūšu galiņi – lūk, nesavtīguma jaunie simboli. Kakls – kustība. Mute – klusums. Miris vīrietis ir mazāk bīstams par jebkuru citu dzīvnieku. | |
| |
| Tiktāl – Viktors Jerofejevs, panākumiem bagāts jeb populārs krievu
rakstnieks un literatūrzinātnieks, kurš lasa lekcijas arī Kolumbijas un
citās pasaules universitātēs. Jerofejevs kopā ar puškinistu Andreju
Bitovu un japānistu Grigoriju Čhartišvili (plašāk pazīstams kā
detektīvmistifikāciju par Fandorinu autors ar segvārdu Boriss Akuņins)
veido krievu mūsdienu intelektuālās literatūresejistikas kodolu.
Viktora Jerofejeva (nejaukt ar Venjaminu Jerofejevu, leģendārā – jo
pirmā – padomju ap-ziņas plūsmas un marginālās literatūras šedevrālā
sacerējuma "Maskava–Petuški" radītāju) divas grāmatas “Vīrieši” un
“Sievietes”, kas pērn iznāca apgādā Podkova, sacēla tādu kā vētru ūdens
glāzē apliteratūras aprindās. Vēl nebijis gadījums krievu literatūrā – autors dzimumu jautājumu pēta kā īpašu žanru, kad, citējot prestižo žurnālu The New Yorker, kurā pēc “Vīriešu” tulkojuma angliski parādījās atzinīga recenzija, “paradoksālā kārtā ķermeņa forma ne tikai diktē apziņu, bet nosaka arī tā esamības psiholoģisko esenci, motivāciju un, visbeidzot, iemanto pašpietiekamības suverenitāti, kļūstot par mākslas priekšmetu”. Tas, ka Jerofejevam izdevies cilvēka ķermeniskuma aprakstam piešķirt mākslas kvalitātes, savienojot kultūrā klasiski konfliktējošas, pat šķiramas būtības – miesiskumu ar garīgumu, erotismu ar intelektuālismu –, nebūtu vēl nekas skandalozs vai provokatīvs. Tikai – ar piebildi: agrāk dzimumu problēmas separātisms kalpoja kā iemesls šo atsevišķo dzimumu pārstāvošo minoritāšu manifestācijām ar pirmpirkuma tiesībām uz katra atsevišķā dzimuma izredzētību (palūkojiet kaut vai feministu vai geju literatūras stendus grāmatu tirgos – tur skaļi skan sauklis: atsevišķais ir vislabākais, agresīvi vēlams, lai tas būtu “mūsējais” atsevišķais!), toties tagad dzimuma pašpietiekamības fenomens piedzīvo krīzi, jo izvirtis līdz tādiem ekstrēmiem kā dzimuma un ķermeņa vitāli svarīgo daļu izmaiņa, patiesībā – kropļošana, paškastrācija, kas jau apdraud cilvēka dzimumu eksistenci. Kur tas laiks, kad bulīmiskās Keitas Mosas kā sievietes – meitenes ideāla pasludināšana kļuva par globālām raizēm vecākiem, kuru bērni gribēja sekot šai androgīni kārnajai ideālā ķermeņa identitātes zīmei un atteicās ēst vai dienu pavadīja trajektorijā virtuve–tualete, lai izvemtu “visu lieko”... Ķermeņa kults kā dzīves jēgas filosofija (un Rietumu subkultūru pētnieki redz tiešu saikni starp plaukstošo klubu kultūru un ķermeņa kultu): ja tava “otrā āda” – ķermenis – nav ideālā formas kārtībā, tevis nav vispār; arvien biežāk Sanfrancisko un Londonas klubos face control kļūst par fašistizējošu body control – ja tu neatbilsti noteiktam skaistuma standartam, tu netiec izklaidēties pie citiem tev potenciāli līdzīgajiem “etaloniem”. 2000. gada modes kliedziens – šķidrais latekss, ko no milzīga pūšļa uzlej kailam ķermenim, un tas kļūst par apģērbu – lūk, otrā āda un īstā āda kļuvušas identiskas! Un Jerofejeva abas grāmatas ir šīs pašpietiekamības dekadences spilgts pierādījums: pasaulē viss tomēr ir divi, rakstnieks apgalvo, vienlaikus laizdams apgrozībā grāmatas “Vīrieši” un “Sievietes”. Pasaule piedzīvo vizuālās, modes un reklāmas industrijas jaunu bumu, rotaļājoties ar ķermeņa kulta izkopšanu, fetišizēšanu vēl nepieredzētos mērogos. Aprēķināts, ka pēdējās divdesmitgades laikā modeļa (-es) prestižs sabiedrībā trīskāršojies. To apliecina modes aģentūru skaits, kurām raksturīga tikai viena tendence – pieaugt un paplašināties, kļūstot par megakorporācijām. Cilvēka ķermeņa tirgus ir globāls tāpat kā naftas vai briljantu tirgus. Neizliksimies arī par vulgāriem viltus platoniķiem, kas ūjina par kosmu, kurā pusītes meklē savu ideālo otro, lai kļūtu par vienu. Veselu. Taču ne mazāk svarīgi humora asinsrites nodrošināšanai ir skatīt atsevišķo kā daļu no veselā. Kaut vai – veselīgas pašapziņas stiprināšanas nolūkos. Šķiet, ka “Studijas” pirmā izvēle par labu vīrieša ķermenim pierāda tikai garīgo veselību. Būs arī citi tēli. Vīrietis kā tēls šobrīd turklāt lieliski ierakstās arī kulta kultūras “topā”. | |
| Atgriezties | |
