VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Next Sex / No Sex Alise Tīfentāle | |
| No 2. līdz 7. septembrim Lincā (Austrijā) notika kārtējais mākslas,
sociālo zinātņu un tehnoloģiju festivāls Ars Electronica, kuru
aktīvākie dalībnieki ir iesaukuši par mediju kultūras olimpiskajām
spēlēm. Šogad tā apakšvirsraksts un tēmas pieteikums bija Next Sex,
mudinot dalībniekus savos darbos un diskusijās ap-spriest seksualitātes
jautājumus tādā nākotnes sabiedrībā, kurā biotehnoloģija un ģenētika ir
uzņēmusies veikt cilvēces reproduktīvo funkciju. RotaĻas ar DNS Turpinot festivāla tradicionālo tematiku – dzīvības un zinātnes attiecības, Ars Electronica 2000. gadā pievērš uzmanību kultūras un sociālās politikas attieksmei pret moderno reproduktīvo bioloģiju. Duālā pieeja gan no zinātniskā, gan mākslas aspekta paredz pētīt tādas sabiedrības aprises, kurās cilvēki ir ģenētiski konfigurēti – cilvēki nevis vienkārši piedzimst, bet tiek producēti mākslīgi. Seksualitātei šādā sabiedrībā vairs nav neatkārtojamās reproduktīvās lomas, un arī “cīņa” starp pretējiem dzimumiem kā viens no morālās kontroles mehānismiem ir dekonstruēta. Festivāla organizētāji uzskata šo ekskursiju cilvēces nākotnē par mēģinājumu atbrīvot mākslu no atbildības sabiedrības morālās apziņas priekšā. “Ars Electronica kā mākslas, tehnoloģijas un sociālo zinātņu festivāls vēlas atklāt paņēmienus, ar kuriem mākslinieki izmanto tehnoloģiju attīstības izraisītās sociālās un kultūras pārmaiņas, un pievērst uzmanību mākslai kā politiskam manifestam,” – tā festivāla koncepcijas pieteikumā raksta Ars Electronica direktori Gerfrīds Štokers un Kristīne Šepfa. Ars Electronica elektroniskajā izdevumā www.aec.at/nextsex tiek iztirzāta festivāla tematiskā ievirze. “Ģenētika ir centrālā mūsdienu provokācija. Tās radīto ētisko šoku līdzsvaro sociālais diskurss, kurā sastopas pretinieki un piekritēji, kurš tikai ekstrēmos gadījumos uzdod būtiskus jautājumus par ideoloģiskiem efektiem un sekām. Cilvēka dzīvība ir kļuvusi par industriālās ražošanas un komerciālas izmantošanas tiešo objektu. Masu mediju uzmanības centrā esošie jautājumi izplūdina robežas starp atbildīgiem pētījumiem un vēlēšanos apsteigt konkurentus dzīvības biznesā, un bailes no ētiska konflikta sajaucas ar nekautrīgi triviālu ziņkārību un kāri pēc sensācijām, gaidot, kad pirmoreiz visu pasauli apceļos foto ar lepno un laimīgo māmiņu, kura savās rokās turēs pirmo klonēto mazuli. Mūsu civilizācijas panākumi balstās uz vienkāršu principu – cilvēka spēju transformēt dabu (gan pašam savu, gan apkārtējo vidi) mākslas darbā. Tas ir process, kura sākumi meklējami iepriekš nebijušās komunikācijas spējās, atmiņā un pašrefleksijā (valodā), kas savukārt noveda pie dabas pielāgošanas cilvēka vajadzībām, dabas resursu ekspluatācijas, ķīmiskas sintēzes un atombumbas radīšanas, mākslīgā intelekta un digitāliem tīkliem. Tas, kas reiz sākās kā dabas anomālija (jo nekas tamlīdzīgs iepriekš nebija noticis), atgriežas pie savām saknēm, pie cilvēka dzīvības pamatiem. Ar molekulārās bioloģijas zināšanām apbruņotā cilvēce vēlas atbrīvot savu reproduktīvo spēju no draudošajām bioloģiskajām briesmām. Ar cilvēka kontrolētas evolūcijas palīdzību dabas haosā beidzot tiks ieviesta kārtība.” Ironiskā intonācijā izteiktie viedokļi provocē diskusiju – komunikācijas un biotehnoloģijas tehnoloģijas draud / sola pārveidot gan mūsu domāšanu, gan mūsu ķermeni. Vai tie ir iznīcības draudi vai labākas nākotnes solījumi? Protams, atbildi uz šo jautājumu nevar sniegt neviens, un arī Ars Electronica ietvaros notikušie pasākumi un diskusijas kalpoja tikai viedokļu, versiju un prognožu apmaiņai, kaut gan festivāla organizētāji apgalvo, ka “interdisciplinārās diskusijas par ģenētikas problēmām Ars Electronica ietvaros motivēja galvenokārt nevis prognožu apstiprināšana vai noliegšana, bet gan acīmredzamā nepieciešamība kritiski analizēt sociālās politikas kontekstu. Seksualitātes un reproduktīvās funkcijas nodalīšana tiek izspēlēta uz daudznozīmīga fona. Tradicionālo sociālo struktūru sabrukums, ģimenes sabrukums, sabiedrība bez tēva, dzimumu maiņas iespējas un virtuālais sekss kā interneta paaudzes dzīvesveids. No vienas puses, mākslīgā apaugļošana ir plaukstošs bizness, popkultūras ikonas un kinozvaigznes publiski popularizē “bērnu no mēģenes”, kuru audzina viens vecāks, gluži kā labi ieplānotu mizanscēnu, bet, no otras puses, – politiski centieni rekonstruēt ģimenes vērtības uz sieviešu tiesību rēķina, un daudzās valstīs reliģiskais fanātisms un sekošana senām tradīcijām vēl joprojām attur cilvēkus no dzimstības kontroles līdzekļu iepazīšanas. Mākslas darbi, kas saistīti ar ģenētiku, reti izmanto tās metodes, instrumentus un materiālus, paliekot distancētā, komentējošā pozā. Pētot un restrukturējot mākslas un dabas kontekstu, šī pieeja ļauj mākslai gūt plašu sociālu rezonansi, bet tajā pašā laikā dod iemeslu reducēt mākslas lomu līdz “sabiedrības sirdsapziņas” attālinātajai lomai.” Mēģinājumi padarīt mākslu par sociālo un politisko problēmu diskursa elementu vienmēr ir bijuši aktuāli, un tos var vērtēt gan kā sasniegumu, gan kā zaudējumu. Iespējams, mākslas loma mūsdienu kultūrā vispār nav definējama pēc stingriem un noteiktiem kritērijiem, jo paša jēdziena “māksla” definēšana ir kļuvusi neiespējama. Līdz ar to spekulatīvie centieni manipulēt ar idejām par mākslas sociālo un politisko lomu reizēm var šķist visai nepamatoti, bet Ars Electronica turpina meklēt cilvēces pestīšanas ceļus sociāli un politiski aktīvā mākslā. BiofaŠisma draudi Vēl pirms festivāla sākuma, iztirzājot politisko situāciju Austrijā un kritizējot festivāla tēmu, Eiropas mākslas kritiķu un mākslinieku vidū izraisījās polemika par festivāla politiskajiem aspektiem un tā tēmas piemērotību mūsdienu kultūras un mākslas kontekstam. Piemēram, Dr. Stefans Vēbers, mediju zinātnieks un žurnālists no Zalcburgas, mediju un mākslas kritikas elektroniskajā vēstuļkopā Nettime pievērš līdzpilsoņu uzmanību “radikālajam darvinistam” biologam Rendijam Tornhilam, kura eseja “Izvarošanas evolucionārā bioloģija” publicēta festivāla katalogā bez “redakcijas komentāriem”; šo eseju var lasīt arī internetā (kultur.aec.at/festival2000/texte/randy_thornhill_e.htm). Ir izskanējuši arī vairāk vai mazāk ironiski ieteikumi, kādai vajadzētu būt šī festivāla tēmai nākotnē – piedāvājot tādas tēmas kā enerģētika vai atkritumi, to pārstrādāšana, izmantošana mākslā, kolekcionēšana, izstādīšana un citas manipulācijas ar tiem. Zinātne tiekas ar mākslu Māksliniece Nataša Merita, kuras projekti risinās publiskotas intimitātes atmosfērā, mākslinieks Serdžo Mesina, kura darbu tēma ir sekss un internets, zinātnieks Karls Džerasi, ģenētikas pētnieks Dziņs Mao no Rietumķīnas universitātes, Ķelnes Mediju mākslas akadēmijas profesore Marija Luīze Angerere, norvēģu mākslinieks Stāls Stenslijs (kurš tiek uzskatīts par vienu no jēdziena “kibersekss” autoriem pēc viņa 1993. gadā rea-lizētā projekta cyberSM), ginekoloģijas un klonēšanas problēmu pētnieks Nobuja Uno no Tokijas universitātes, cilvēka genoma projekta dalībnieks, molekulārās bioloģijas speciālists Jenss Reihs – tie ir tikai daži no festivāla diskusiju un prezentāciju dalībniekiem. Ars Electronica koncepcija mākslu uztver kā interfeisu, kā stimulu avotu un sabiedrības un zinātnes pasaules mijiedarbības katalizatoru. Festivāls arī uzsver, ka mākslas nozīme ir daudz lielāka par morālas autoritātes lomu. Intensitāte un dinamika, ar kādu māksla var interpretēt būtiskus jautājumus, padara mākslu par sociālā diskursa ideālu virzītājspēku – tā uzskata Ars Electronica rīkotāji, organizējot tematiskos pasākumus: mākslas darbu skates, instalācijas, koncertus, izstādes, interneta projektus un diskusijas. Piemēram, 3. septembrī tika prezentēts Ištvana Kantora projekts Intercourse – The File Cabinet Project, kurā cilvēka ķermenis pretstatīts tehnoloģiskiem uzlabojumiem, 4. septembrī notika konceptuālā baleta Hearing Monkeys izrāde, kurā pieci zinātnieki pēta seksualitātes bioloģiski sociālo konstrukciju uz biotehnoloģijas sliekšņa, bet 5. septembrī Klausa Obermaiera un Krisa Heringa performancē D.A.V.E. virtuāls tēls – dejotājs izmēģināja dažādas identitātes, apspēlējot jēdzienus “jauns – vecs”, “vīrietis – sieviete”. Prix Ars Electronica Prix Ars Electronica 2000 bija pieteikti 1800 mākslas darbi no 59 valstīm. “Laikā, kad digitālos medijus arvien vairāk izmanto elektroniskajam biznesam, Prix Ars Electronica pozīcijai un mērķiem ir svarīga loma. Prix Ars Electronica mērķis kopš idejas pirmsākumiem 1987. gadā ir nodrošināt starptautiski atzītu platformu, kur ap-spriest tālredzīgas idejas un alternatīvas pieejas elektroniskajiem medijiem ārpus to industriālā pielietojuma robežām. Pēc šīgada rezultātiem var secināt, ka Prix Ars Electronica 2000 turpina savu iesākto ceļu 21. gadsimtā,” teicis Dr. Hanns Leopoldseders, žūrijas priekšsēdētājs un Prix Ars Electronica dibinātājs. Konkursa organizētāji bija īpaši sajūsmināti par lielo dalībnieku skaitu speciālajā kategorijā cybergeneration-u19-freestyle computing – tajā bija pieteikti 823 darbi. Šī kategorija bija paredzēta Austrijas jauniešiem, kuru vecums nepārsniedz 19 gadus. Šīs kategorijas darbi acīmredzami pierādīja interneta lielo lomu jauniešu kultūrā, kuru kritiķi jau iesaukuši par “interneta paaudzi” un kuras pārstāvji lieto datoru un internetu kā pašsaprotamus medijus, bet ar izdomu un radošu pieeju. Ar festivāla balvu ieguvējiem var iepazīties www.aec.at/nextsex. Balvu interaktīvās mākslas jomā saņēma Vils Bauers par sadarbībā ar digitālo mākslinieku Rafaelu Lozano-Hemmeru realizēto projektu Vectorial Elevation, Relational Architecture No. 4 – gaismas spēles izrādi, kuras vadīšanā varēja piedalīties interneta lietotāji. Digitālās kultūras žurnālā Artbyte (www.artbyte.com/) kādā reportāžā no festivāla ir fiksēts Vila Bauera komentārs par festivālu: “Tehnoloģijas akcentē faktu, ka ģimenes kā institūcijas nāve ir reāla iespēja. Pastāv vesela lavīna iespēju, kuras var realizēties. No spermas bankas līdz iespējai, ka citi cilvēki vai mašīnas iznēsās manus ģenētiskos pēcnācējus. Tehnoloģija sniedz lielākas iespējas būt tālu vienam no otra, bet saglabāt kontaktus – katrā pilsētā, piemēram, ir tikai viens cilvēks, kura fetišs ir pūkainās rotaļlietas, bet tagad ar tehnoloģijas palīdzību viņi visi var atrast cits citu.” Starptautiskā zinātniskās fantastikas pulciņa tikšanās ar politisku pieskaņu Lincā ir beigusies. Provokatīvi jautājumi un atbildes, jauni meklējumi digitālo mediju mākslas jomā un sociāli intelektuālas sarunas. Taču pats galvenais šī festivāla jautājums paliek bez atbildes. Vai cilvēce atteiksies no seksa un vairosies mēģenēs – to uzzinās tikai nākamās paaudzes. | |
| Atgriezties | |
