VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Otrreiz atklājot Āfriku Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” | |
| |
| Eiropā joprojām mīl Āfriku. Kaut gan pareizāk būtu teikt: tagad atkal
mīl Āfriku. Ar pavisam citādu attieksmi un izpratni. No vēstures un
etnogrāfisko muzeju krājumiem šie “ārpuseiropas” kultūras slāņi
daudzviet sen pārceļojuši uz mākslas muzeju ekspozīcijām. Minēšu kaut
vai Parīzē, Pompidū centrā un Maskavā, Puškina Tēlotājas mākslas muzejā
redzēto, kur Pikaso un Braka gleznām līdzās atrodas afrikāņu
skulptūras. Iespējams, tas viss kopumā savā ziņā raksturo arī
visaptverošos globalizācijas procesus un tendences. Domāju, ka patlaban
tiek veidota jauna – vienotas pasaules kultūras vēstures koncepcija.
Rietumos intensīvi tiek “pārinventarizētas” kopējā mantojuma
sastāvdaļas un to attiecības. Primitīvo kultūru daudzveidīgās izpausmes
kļuvušas par vitāli nepieciešamiem kopējā mantojuma komponentiem. Un
katra izstāde, muzeju kolekciju padziļināta izpēte, jaunu ekspozīciju
vai pat muzeju izveidošana papil-dina šo jauno fundamentālo pētījumu,
kurā vairs nav vietas nicīgai vai nievājošai attieksmei pret visu ārpus
Vecās pasaules robežām radīto. Un, lai gan tas nav saskaņots apvienotās
Eiropas projekts, tā tomēr varam domāt, jo Āfrikas, Okeānijas un
Latīņamerikas mākslai veltītās ekspozīcijas pašreiz tiek pārveidotas
visā Eiropā. Zināmā mērā te var vilkt paralēles ar norisēm pirms vairāk nekā gadsimta. 1857. gadā Oslo universitātes paspārnē tika izveidots Etnogrāfijas muzejs. Āfrikas mākslai veltītā ekspozīcija te radikāli pārveidota 1999. gadā. Kopenhāgenas Nacionālā muzeja 150. gadadienai veltītā izstāde “Atspoguļotā pasaule” raksturoja privātkolekciju un kolekcionāru lielo nozīmi muzeja kolekcijas papildināšanā. Tomēr vienotas pasaules modelis te bija apspēlēts jo īpaši. Planēta tika veidota kā vienota, monolīta moduļu sistēma. Katra kolekcija atradās atsevišķā moduļa posmā, cieši savienota ar pārējām. Tādējādi tika radīts daudzveidīgs pasaules kultūras koptēls, kurā pat nelielai priekšmetu kolekcijai, katram atsevišķam tās posmam ir sava nozīmīga vieta un loma kopīgās sistēmas sekmīgas eksistences un darbības nodrošināšanā. Vēl kāds pavisam necils piemērs Āfrikas mīlestībai Dānijā. 1992. gadā Bornholmā tika uzcelta speciāla ēka Mākslas muzeja vajadzībām. Muzeja kolekcijas organiska sastāvdaļa līdzās plašākajai dāņu lietišķās mākslas kolekcijai ārpus Kopenhāgenas ir arī nelielā (50 vienību) afrikāņu tēlniecības kolekcija, kuru jau nepavisam negaidīju te ieraudzīt. Līdz šim neviens tās klātbūtnē muzejā nebija saskatījis draudus lokālam patriotismam vai nacionālai identitātei... Toties lielākas pārmaiņas ir skārušas Berlīnes Etnogrāfisko muzeju. 1873. gadā Berlīnē tika izveidots Museum fūr Völkerkunde. 1886. gadā muzejā sistematizēja etnogrāfiskās mākslas kolekcijas toreizējā direktora Ādolfa Bastiana vadībā. Tagad Museum fūr Völkerkunde paspārnē atrodas Etnoloģijas muzejs, kurā patlaban ir izveidota plaša izstāde “Āfrikas māksla un kultūra”. Tā ir pirmā lielākā Āfrikas mākslas ekspozīcija Berlīnē pēc Otrā pasaules kara. Tiesa gan, vācieši šīs izstādes sakarā vispirms uzsver pavisam ko citu. No 200 mākslas darbiem, kas atrodas izstādē, trīsdesmit bija aizvesti uz Padomju Savienību un tad atvesti atpakaļ... Toties te ir daži spoži atgādinājumi par to, kā afrikāņu māksla kļuva par nozīmīgu inspirācijas avotu vācu ekspresionistu Maksa Pehšteina, Ernsta Ludviga Kirhnera, Karla Šmita-Rotlufa, Emīla Noldes, arī Vasilija Kandinska un Alekseja Javļenska daiļradē, kuri, kā zināms, speciāli daudzkārt apmeklēja šo muzeju un arī Āfrikas mākslas kolekcijas Hamburgā un Drēzdenē. Tomēr tieši Berlīnes muzejā redzētais, kā izteicās Francs Marks kādā no 1911. gadā rakstītām vēstulēm, palīdzēja viņam radīt jaunu “eiropeiskumu”. Lieli, radikāli pārkārtojumi ir skāruši arī Britu muzeju Londonā. Sagaidot muzeja 250. gadadienu, norit plaši rekonstrukcijas darbi. Lielais pagalms iegūs stikla pārsegumu. Līdz ar to mainīsies ekspozīciju izvietojums. No 1970. gada Etnogrāfiskā nodaļa atradās citā vietā un bija izvietota Cilvēces muzeja telpās. Tagad ir ieplānota šīs nodaļas pārvietošana atpakaļ uz Britu muzeju un etnogrāfiskās mākslas ekspozīcijas atklāšana 2000. gada decembrī. Etnogrāfiskās mākslas ekspozīcija aizņems lielā pagalma 800 m2 un būs savienota ar kolekcijām muzeja ziemeļu spārnā. Arī tā saucamā Ziemeļu bibliotēkā vispirms būs materiāli, kas saistīti ar etnogrāfiskās mākslas kolekciju. Tādējādi Etnogrāfiskās nodaļas iekļaušana Britu muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā ļaus radīt patiesi visaptverošu priekšstatu par cilvēces kultūras un mākslas attīstību. Starp citu, par gaidāmajām pārmaiņām liecina arī vizuālā tēla izmaiņas muzeja mājas lapā. Tagad to rotā Lieldienu salas skulptūras La Hoa Haka-nana’a galva. Šī ir tā pati, ko 1913. gada vasarā Britu muzeja kolonādē fotografēja Voldemārs Matvejs. Tomēr laikam vislielāko mīlestību Āfrikai apliecina Francijā. 2000. gada maijā pēc Dižonas universitātes profesora Andžeja Turovska uzaicinājuma piedalījos konferencē “Eiropas un Āfrikas mākslas sakari”, kurā nolasīju referātu par Voldemāra Matveja Francijas apmeklējumiem 1912. un 1913. gadā un viņa veiktajiem Āfrikas mākslas pētījumiem Parīzē. Citi referāti bija veltīti gan senāko kontaktu eksistencei, pamatojoties uz arheoloģiskiem materiāliem, gan mūsdienu mākslai Āfrikā. Tomēr vairākums referentu pievērsās afrikānistikas vēsturei. Budapeštas universitātes profesore Kristīna Pašuta nolasīja referātu par vienu no pirmajiem afrikāņu mākslas kolekcionāriem ungāru Jozefu Brummeru, kura kolekciju, kā liecina fotoattēli grāmatā “Nēģeru māksla”, zināja un apmeklēja arī Matvejs. Dižonas universitātes profesore Liliāna Mefra (Meffre) savu uzstāšanos bija veltījusi vācu pētniekam un rakstniekam Karlam Einšteinam, kurš izdeva pirmo grāmatu par afrikāņu tēlniecību. Viņa grāmata Negerplastik nāca klajā 1915. gadā, un tās sagatavošanā liela loma arī bija Jozefam Brummeram. Diskusijās piedalījās arī viens no lielākajiem afrikānistikas speciālistiem Žans Luijs Podrā (Paudrat), kurš 1979. gadā pārtulkoja Matveja “Nēģeru mākslu” franču valodā. Atpakaļceļā no Dižonas man bija iespēja uzturēties veselu dienu Parīzē un iepazīties ar jaunizveidoto Luvras nodaļu Pavillion des Sessions, kas veltīta Āfrikas, Okeānijas un Amerikas primitīvajai mākslai. 120 šedevru vidū ar neviltotu prieku atradu arī “savējo” – Matveja 1913. gada vasarā Trokadero muzejā fotografēto skulptūru no Ekvatoriālās Gvinejas vai Gabonas. Šis tēlniecības darbs ir publicēts Matveja grāmatā vairākos rakursos, lai labāk saskatītu skulptūras mākslinieciskās kvalitātes un savdabību. Vēl lielāku prieku sagādāja fakts, ka Matveja interese par šo skulptūru minēta arī izstādes katalogā. Jā, franči pret Āfriku izjūt īpašu mīlestību un prot ar to lepoties. Līdzās izstādes katalogiem un albumiem ir izdotas arī nelielas grāmatiņas – “Gijoms Apolinērs par Āfrikas mākslu”, Pikaso, Andrē Bretona at-ziņas un vēl, un vēl... Nezinu, vai tā tomēr savā ziņā nav vainas apziņas izpirkšana “melnā” kontinenta priekšā vai arī pamatots lepnums par to, ka tieši viņu zemes pārstāvji – jaunās, modernās kultūras veidotāji – pirms gadsimta prata novērtēt to, par ko citi vēl ilgi rauca degunu un šaubījās. Laikam pareizi būtu teikt, ka gan viens, gan otrs. Primitīvā māksla tagad kļuvusi par arts premiers – pirmo mākslu, tā tagad Francijā sauc šīs kultūras izpausmes. Piedāvājot jaunu nosaukumu primitīvajai mākslai, izskatās, ka franči šajā jomā atkal vēlas sev paturēt līderu pozīcijas – gluži tāpat kā pirms nepilna gadsimta. Vecā pasaule no jauna izrāda cieņu citām kultūrām un iemīl tās. Tas nav Eiropas vienots, koordinēts projekts, taču jau daži šeit minētie fakti liecina, ka jaunais globālās kultūras vēstures variants top ļoti strauji. Savas lappuses tajā noteikti būs veltītas Āfrikas mākslas un kultūras pētniecības vēsturei. Tātad arī Voldemāram Matvejam. Tomēr viņa īstenā atklāšana Eiropā vēl ir priekšā. | |
| Atgriezties | |
