VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| D U B U L T PORTRETS. Raitis un Rasa Šmiti Māra Traumane, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, īpaši “Studijai” Rasa Šmite un Raitis Šmits ir mediju mākslinieki, elektroniskās mākslas un mediju centra e-lab dibinātāji (kopā ar Jāni Garanču un Alisi Tīfentāli) un koordinatori, ikgadējā jauno mediju festivāla "Māksla+Komunikācijas" organizētāji, interneta radio OZOne izveidotāji, starptautiskā interneta audio un radio tīkla Xchange vieni no dibinātājiem un interneta sarakstes Xchange koordinatori. No 1998. līdz 2000. gadam – lektori Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, lekciju cikla nosaukums – "Jaunie mediji". Izdevuma "Akustiskā telpa" redaktori. Kopš 1993. gada Rasa Šmite un Raitis Šmits strādā kopā mediju mākslas jomā (instalācijas, akcijas, video, vides māksla, foto, elektroniskā māksla u.tml.). No 1993. līdz 1996. gadam piedalās vairākās mūsdienu mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Šajā laikā tapušas piecas personālizstādes. Kopš 1996. gada mākslinieki pievēršas mediju mākslai, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju kultūras attīstības veicināšanai Latvijā, nodibinot elektroniskās mākslas un mediju centru e-lab Rīgā, ar ko arī saistās lielākā daļa no visām turpmākajām aktivitātēm šajā jomā. E-lab koordinētais starptautiskais projekts tīklā Xchange – net audio network 1998. gadā konkursā Prix Ars Electronica' 98 (Linca, Austrija) ieguva 2. vietu interneta projektu kategorijā. | |
| |
| Domājot par Rasu un Raiti Šmitiem (nevis par e-lab), mani vienmēr ir
fascinējusi viņu darbības vēsture un tās attiecības ar šodienas
aktivitātēm. Varbūt tieši tādēļ, ka vēsture savulaik materializējusies
īstos mākslas darbos, metaforām bagātos un eleganti skaidrojamos, kamēr
šodiena jau vairāk attiecināma uz plašo kultūras ainas sfēru, robežu
saskatīšanas un zaudēšanas norisēm (procesiem). M. Heidegera “Pasaules ainas laikā” var lasīt: “Cilvēks sāks zināt, t.i., glabāt, savā patiesībā neaprēķināmo tikai radošā jautāšanā un radīšanā, smeļoties spēkus īstās pārdomās. Tās pārceļ nākošo cilvēku tajā “starp”, kur viņš pieder esamībai un tomēr paliek svešinieks esošajā.” Kas man saistās ar Šmitu postulātu par pārdomu vai – drīzāk – darbības īstumu. Īstuma izjūtu, kas varbūt nepieder nevie-nai citai telpai kā tikai paša radītai vai atklātai. Un kas sasaista trīs fiziskās dimensijas ar subjektīvo ideju, jūtīguma un redzesloka nematerialitāti. Pieredzes īstuma, individualitātes vērtība šodien ir mazinājusi laikmetīgās mākslas atrautību no citām civilizācijas kultūras izpausmēm (arī negācijām). Mediju izplatība ir likusi pārvērtēt ekskluzivitātes jēdzienu tāpat kā informācijas vērtību. Mūsdienu stāstījuma veidu Žils Delēzs ir raksturojis kā “tūkstoš plato” (darbā A Thousand Plateaus), ko apvieno kopēja izpausmes un darbības telpa, kurā jārēķinās ar ne gluži paredzamiem pavērsieniem, sakritībām un mijiedarbību. Sarunā Rasa min vārdu “pionierisms”, man prātā ir “starptautiskums”, varbūt tādēļ, ka Šmitu dibinātais elektronisko mediju centrs e-lab ļoti pareizi iekļaujas deviņdesmito gadu neatkarīgo organizāciju un jauno mediju kultūras teorijās, droši vien arī tādēļ, ka centra darbība sakritusi ar daudzu teoriju rašanās vai atdzimšanas laiku. (Idejas par pilsētas kultūras tīklu, atvērtu, eksperimentālu telpu, piem., akustisko, par komunikāciju lomu.) Viņu projektos var izsekot, kā rituāli no akciju ritma izstāžu darbos “Stikli laukos, stikli pilsētā”, “Eža kažociņš” vai “Orientēšanās kvadrātā P96” ir mainījušies uz pilsētas norišu un radošās vides rituālu izpratni. Līdzīgi, kā darbība jauno mediju sfērā ietver komunikāciju un sadarbības secību, varbūt gan mazāk formālu nekā cituviet. 1994. gada izstādes “Rituāls” bukletā mākslinieki iekļāvuši tēzes, kas, liekas, varētu būt viņiem atbilstošas arī šodien, – tā ir darbība fiziskās sadarbības un virtuālā interneta tīklā un arī pārliecība par atrašanās vietas vai tās maiņas nozīmes relativitāti un autonomu līdzdalību. “Rituāls – rotaļa: mēs piedalāmies vienmēr; rituāls – vieta: mēs satiekamies šeit; rituāls – exit: nekur nav jāiet.” Ēriks Kluitenbergs žurnālā NU: raksturojis mediju centra darbību kā “mediji tāpat vien” – darbību nevis bez nozīmes, bet bez nolūka. Kā suverēnu “dekontrolētu” mediju, kas veido atvērtu pieredzes telpu. Skatītājs ir līdzdalībnieks. Attiecībā uz mediju suverenitāti E. Kluitenbergs citē G. Lovinku: “Tie ir atbrīvojuši sevi no jebkādas iespējamās auditorijas, tādēļ tie neuzrunā savu auditoriju kā nosakāmu tirgus daļu, bet piedāvā tai “suverēno telpu”, ko tā arī ir pelnījusi. (..) Signāls ir tur, jums tikai tas jāuztver.” 1 Māra Traumane: Pirmais raksts, ko savulaik par jums izlasīju, bija publikācija ar foto, kur jūs izmēģinājāt krāsainu stiklu caurspīdīgumu.2 Ko jūs minētu kā vienojošu jūsu darbībā tolaik, deviņdesmito gadu vidū, un tagad? Raitis: Varbūt tā gluži neizskatās, tomēr mēs attieksmē pret savu darbību esam visai ekstrēmi. Tas, ko mēs darījām agrāk un ko darām tagad, likumsakarīgi sasaistās, bet vienīgā vadlīnija, kas man pašam liekas kopīga, ir šis maksimālistiskais piegājiens – vai nu ir vai nav. Rasa: Ir mainījušās izpausmes. Diapozitīvi, videodarbi bija ceļš, ar kuru nepieciešams sākt, ja esi beidzis tradicionālu mākslas augstskolu – Mākslas akadēmiju – un, neko nezinot par medijiem, meklē jaunas izpausmes. Ir vecums, kad pabeidz skolu un praktiskajā dzīvē sāc ar kaut ko saskarties. Pēc akadēmijas beigšanas mēs uzsākām pašizglītošanos un arī praksi. Mēs sākām ar izstādēm, vēlāk pārgājām uz video, tad – diapozitīviem, instalācijām. Visu laiku meklējām, ko darīt, un vēl aizvien meklējam. Procesualitāti bieži min kā vienu no raksturīgākām laikmetīgās mākslas īpašībām. Tā, liekas, ir pastāvīgi klāt jūsu veidotajos projektos. Rasa: Jau sākumā mēģinājām veidot kaut kādu komunikāciju, ko paši vēl neapzinājāmies. Mēs nezinājām, kā veidot attiecības, kad darbs ir izstādīts – kas notiek pēc tam, kādēļ nerodas kontakts? Un sapratām, ka nevis mākslas darbam vai izstādes formai ir vaina, bet gan mūs interesē kaut kas cits. Tādēļ, kad 1995. gadā iepazināmies ar jaunajiem medijiem, dažiem šīs nozares aktīvistiem un kopdarbības modeļiem, tas uzreiz likās kaut kas ļoti tuvs un gaidīts, lai gan tobrīd neko daudz par internetu nezinājām. Pirmais solis Interstanding konferencē bija ārkārtīgi grūts – varbūt padomju laika audzināšanas dēļ. Pārkāpt pāri savas kautrības un noslēgtības barjerai un uzsākt sarunu ar Gērtu Lovinku vai Alekseju Šulginu šķita pilnīgi neiespējami. Šodienas jauniešiem to pat nav vērts skaidrot, jo viņi nesaprot šīs mūsu “klapes”. Toreiz, 1995. gadā, radās ideja par elektroniskās mākslas centra izveidi Rīgā, jo likās svarīgi arī veidot ap sevi vidi. E-lab lielākais ieguvums, šķiet, ir aktīva darbība vienlaicīgi gan reālā laikā, gan virtuālā vidē. Rasa: Interesantas likās šīs kompleksās aktivitātes – darbība gan tīklā, nepārtraukti sarakstoties, gan ikdienā, strādājot Rīgā, organizējot dažādus pasākumus, vēl arī braucieni, tikšanās. Darbība, nemitīgi mainot vidi. Nezinot mūsu darbības specifiku, iespējams, kādam liekas, ka mēs nepārtraukti sēžam pie datoru ekrāniem. Procesualitāte un klātbūtne kļuva ļoti aktuāla, tikko mēs sākām strādāt ar interneta radio. Tā nav tikai signāla raidīšana kā parastā radio. Raidīšana internetā nāca ar idejām, diskusijām, izpratni par to, kā to visu saistīt ar fizisko telpu. Raidot kaut ko “dzīvajā”, kā, piemēram, Uģa un Toma Vītiņu rīkotajās live jam sessions 1997. gadā, protams, sanāca, ka studijā bija daudz vairāk cilvēku nekā tīklā klausītāju. Tā kā real audio raidīšanas tehniskā kvalitāte ir visai zema, tad studijā ir mazāk jāuztraucas par šo perfekciju, un tas savukārt ļauj brīvāk darboties. Cilvēki var strādāt atbrīvotāk un ar lielāku pārliecību. Jūsu darbība provocē jautājumu par mākslinieka statusu šodien un mākslu kā darbības sfēru. Drīzāk šobrīd tiek runāts par radošu aktivitāti dažādās dzīves sfērās, “radošu aktivitāti laikā”, kā to nosauca Marko Peljhans. Arī jūs esat manifestējuši neatkarību no tradicionālās mākslas izpratnes. Raitis: Iespējams, var likties, ka mēs pozējam, ka bēgam no šīs mākslas definīcijas un izvairāmies tikt nosaukti par māksliniekiem. Tā vienmēr ir pretruna jo, no otras puses, viss, ko tu dari, cilvēkiem no malas tāpat šķiet tajā pašā mākslas maisā liekams. Tas vairāk ir saistīts ar mākslas iekšējo vidi. Katrs mēģina kaut kā ieņemt tajā vietu vai arī it kā izstāties no tās, tomēr tāpat paliek tās robežās. Kas ir mākslinieks? Mūsu aktivitāšu spektrs ir ļoti liels, un tas kļūst aizvien plašāks, drīzāk to varētu nosaukt par dullu radošu cilvēku kopu. Man personiski tā ir sacelšanās pret sistēmu kā tādu. Mākslas sistēmu? Raitis: Nē, pret civilizācijas sistēmu, šo skaisto kārtību, kurā mēs visi tā mijiedarbojamies. Visu laiku gribas to bakstīt un urķēt, ārdīt, lai cilvēki neieslīgst tādā šausminošā pašapmierinātībā. Ar to es domāju cilvēkus un sistēmu kopumā. Sistēma ir ļoti nivelējoša. Tu biksti sevi, un gribas bikstīt arī citus, un radošais gars ir katrā cilvēkā. Vīri no Lielvārdes, kas palīdzēja Ērikam Hobeinam sagatavot instalāciju “Uguns svelpjošajām ērģelēm”, – fantastiski cilvēki, visi līdzvērtīgi strādāja, un bija kopīgs radošais moments. Rasa: Jā, parastā ķēde – skola, akadēmija, darbs, nopelnīta pensija. Tā saliek visu rāmjos. Bet radošā darbība jau vienmēr mēģina virzīties pa diagonāli, lai kaut ko skartu un iekustinātu. Tādēļ radošais moments varbūt ir svarīgāks, jo māksla jau ir tāda pati sistēma kā jebkura mūsu dzīves joma, piemēram, izglītība. Pirms pāris gadiem deklarējām, ka mākslai jābūt procesam, nevis rezultātam. Šodien es domāju, ka svarīgāks ir radošais gars. Svarīgāks nekā produkts, darbība vai rezultāts, daudz svarīgāks nekā māksla ar savu definīciju un rāmjiem. Nesenā sarunā jūs minējāt, ka jaunie mediji nu jau ir nostabilizējušies. Raitis: Tā arī ir. Par to varbūt vajadzētu intervēt nevis mūs, bet kādu no jaunajiem māksliniekiem, kas tikko sāk strādāt pilnīgi citā situācijā, kad jau ir izveidojusies infrastruktūra un pastāv tradīcijas. Man būtu ļoti interesanti zināt, ko saka jaunieši no “Rīgas zieda” vai Oskars Poikāns. Manuprāt, jūsu darbību var raksturot arī kā romantisku. Rasa to labāk sauc par ideālismu. Rasa: Ideālisms noteikti. Tas iet roku rokā ar radošo garu, jo, ja tiešām meklē šādas radošas izpausmes, radošais gars tomēr nosliecas uz ekstrēmismu. Vai nu ideālistiskāku, uz augšu ceļošu, vai arī uz provokāciju. Īstenībā mēs nedaudz provocējam, bet varbūt netiešā veidā. Ar ideālismu mēs vēlamies iekustināt procesu. Provokācija ir apvainojoša skatītājam, mēs mēģinām darboties tolerantāk. Sākot ar attiecību veidošanu, jo pastāvīgi sadarbojamies ar daudziem citiem cilvēkiem. Centra un perifērijas izjūta? Rasa: Šajā gadījumā viens no ideālākajiem radošās izpausmes veidiem bija tīkla radio, jo tas izšķīdina šo centra un perifērijas sajūtu, izmaina vērtības. Notika kopraidījumi, eksperimenti, tiešraides, atsevišķas iniciatīvas, un telpiskā ziņā bija vienalga, kur tu atradies. Veidojās ļoti spēcīga virtuālā vide, kurā absolūti nebija svarīgi, no kuras vietas tiek raidīts signāls. Vai tā būtu Rīga vai Benfa, neliela pilsētiņa Kanādā, vai Ļubļana. Tu darbojies savā pilsētā, veido radošu vidi ap sevi un vēl sadarbojies internetā ar citiem un tad vairs nekādi nejūties nomalē. Un laukos, ja nav interneta? Kāds ir vienas mājas lapas īpatsvars internetā? Raitis: Bet vai tieši internets ir nepieciešams? Esmu pēdējā laikā par to daudz domājis. Arī tādēļ, ka tas šobrīd ir nostabilizējies. Taču esam arī jau tajā darījuši, ko varējuši. Rasa: Nevar tomēr salīdzināt, cik maza daļiņa ir interneta kultūra un cik liels ir viss pārējais. Pat neveiksmīga mājas lapa varbūt ir personisks projekts, ar kuru kāds mēģina par sevi pastāstīt. Bet šobrīd pārsvars ir milzīgam blokam ar tā saucamo elektronisko komerciju un elektronisko biznesu. Tiek atkal veidots modelis, kurā cilvēks ir tikai patērētājs. Piemēram, jaunā tehnoloģija Broadbound, kas piedāvā ļoti labu savienojumu mājās, bet gan tikai vienā virzienā – uz sevi, t.i., nav iespējams neko raidīt vai veidot savu mājas lapu. Šobrīd tas jau tiek masveidīgi uzspiests un reklamēts visā Skandināvijā. Patērētāju sabiedrības morāle izplešas aizvien tālāk, un tā tiek arī audzināta. Internets kļūst par televizoru? Raitis: Jā, sarežģītāku, ar vairāk iespējām, bet vienu virzienu. Tādēļ jau internetu nevar vairs saukt par jauno mediju. Jaunais medijs tas bija veidošanās brīdī, kad jaunieši universitātēs tika tam klāt un devīze bija, ka internetam jābūt pieejamam visiem. Tagad tas ir pieejams visiem, bet kurā virzienā? Virzība atkal ir tikai kaut ko saņemt, patērēt, spēlēt spēles. Tas ir veids, kā šobrīd attīstās tehnoloģijas. Vai ir sajūta, ka kaut kas cits varētu nākt vietā? Vai gēnu inženierija, tehnoloģiskās formas un attiecību transformācijas, kuras minēja Hīss Bantings un kuras pērn un šogad ir Ars Electronica tēma? Raitis: Tas jau šobrīd notiek. Es varbūt nevēlos par to runāt tikpat pesimistiski kā Hīss Bantings (mediju mākslinieks no Londonas <www.irational.org>), lai gan viņam ir milzīga taisnība, bet varbūt tikai vienā aspektā. Mēs ēdam aizvien vairāk ģēnētiski modificētu pārtiku. No vienas puses, tas it kā tiek kontrolēts – šī kontrole ir arī vislielākā ilūzija –, no otras puses, šā vai tā Dievs visam stāv pāri. Rasa: Tu minēji, ka mēs svētdienās braucam uz laukiem. Būtībā tādēļ, ka ir nepieciešams norobežoties no tā, ko dari, īpaši, ja tu strādā ar tehnoloģijām, īpaši, ja tu zini, ka tavu vecāku un vecvecāku paaudze izgudroja atombumbu. Patiesība ir tāda, ka mēs šobrīd neapzināmies, ko darām, nezinām, cik piesārņots ir kosmoss un cik milzīgas radiācijas devas mēs saņemam, nepārtraukti strādājot pie datora vai lietojot mobilo telefonu. Visas jaunās tehnoloģijas, pat zāles, antibiotikas, ar kurām tiek eksperimentēts, izmantojot cilvēkus. Traki ir to visu nezināt, jo cilvēks tiek nepārtraukti attīstīts, lai bēgtu no tā saucamā primitīvā veida. Bet, mūsuprāt, ir jāpadomā, kas tad vēl ir uz pasaules, kāda ir tās būtība bez tehnoloģijām. Neredzamā pasaule varbūt ir tikpat liela kā redzamā pasaule. Reiz jūs stāstījāt par tikšanos ar mākslinieci no Indonēzijas, cilvēku, kas spēj redzēt sarunas biedra nākotni. Raitis: Mēs sēdējām un pļāpājām par šīm kultūru atšķirībām. Viņa pēta karaļa go-dināšanas ceremonijas Indonēzijā un salīdzina tās ar līdzīgām ceremonijām Rietumu civilizācijā. Diezgan daudz bija runa par maģiju. Man šī saruna bija ļoti interesanta. Rasa: Kaut vai, piemēram, latgaliešu ticība maģijai. Latvieši senos laikos taču bijuši izslavēti šamaņi. Nav tā, ka mēs aizrautos ar šīm lietām (nedz arī, ka mēs par tām neinteresētos), bet tu jautāji, kas būtu tas jaunais mūsu darbībā. Jauno mediju centrā mums ir doma turpināt strādāt ar tīkla radio un mediju kultūras izpausmēm, bet būs arī jauns pavērsiens. Hīsu interesēja ģenētika, viņš uzskatīja cilvēku, cilvēka ķermeni un vidi par mediju, mūs savukārt interesē kultūru apmaiņa, kultūru iepazīšana. Tādēļ arī uz pēdējo festivālu mēs aicinājām dalībniekus no Kolumbijas un Indonēzijas. Pastāvīgi darbojoties Eiropā, iznāk sadarboties ar vienu, protams, brīnišķīgu cilvēku loku, taču pat negribot tas viss reducējas uz vienu darbības sfēru. Jo tu lieto to pašu datoru un internetu, ieej dziļās datu bāzēs un vairs nesaproti, kur esi. Bet, kā izrādās, Indonēzijā, lai gan tur ir republika, visi klausa karali un, kad organizē nopietnus pasākumus (ceremonijas), tad parūpējas, lai tajā laikā nelīst lietus – pieaicinot “lietusvīrus”, kas to nokārto. Redzēju šādu pasākumu, manuprāt, visai skumja ceremonijas satura degradēšanas dokumentācija kultūru sadursmes apstākļos. Raitis: Bet kultūras pārklājas gan zemākajā, gan daudzās augstākās izpausmēs. Runājot par masu, lielu cilvēku daudzumu, tas likumsakarīgi notiek daudz zemākās izpausmēs. Rasa: Es šaubos, vai vēl kaut kur uz zemes ir palikušas neatklātas vietas vai paradīzes. Globalizācija vienlīdz skar gan Āfrikas ciltis, gan mūs, un ir jāmeklē veids, kā mēs varētu saprast cits citu. Pēdējos gadus jūs esat strādājuši ar jaunajiem medijiem eksperimentālā sfērā, kas piedzīvojusi ļoti strauju attīstību. Kādi ir lielākie atklājumi? Rasa: Var minēt eksperimentus ar real audio, kad vairāki interneta radio saslēdzās kopā un tika izveidota cilpa. Real audio tehnoloģijas dēļ raidītā skaņa atgriežas ar piecu – desmit sekunžu novēlošanos, taču tajā pašā laikā tiek raidīta nākamā. Un sāk veidoties skaņas slāņi un kārtas, tajā brīdī var pilnīgi fiziski iztēloties, ka šī virtuālā telpa ir arī fiziskā telpa, ka šī skaņa ir ceļojusi līdz Ļubļanai vai līdz Londonai un tagad atgriezusies. Atgriežoties skaņa veido troksni, un pārņem ļoti dīvaina sajūta – nojausma, ka tas ir ģenerēts pilnīgi citā vidē, citā paralēlā pasaulē, ka tas nenāk no reālas telpas. Tas ir ļoti spēcīgs skaņas materiāls. Tādēļ šī akustiskā telpa, lai gan nekādi īpaši atklājumi šajos gados nav izdarīti, vēl aizvien fascinē, jo tā ir tik izšķīdināta, tik nekonkrēta un tik atvērta, ka mēs to pat nepamanām. Arī cilvēki ir atklājumi, jo nekad iepriekš ar tik daudziem cilvēkiem nebijām strādājuši, un tas ir ārkārtīgi interesanti. Jūs vienmēr strādājat vismaz divatā, visbiežāk izvēršot “hibrīdu” darbību lielākā komandā. Rasa: Mazākā grupa esam mēs divi. Strādājot divatā, notiek daudz straujāki izrāvieni, jo, apmainoties viedokļiem, var pārvarēt savu apmulsumu. Raitis: Tas ir grūtākais, kas nepārpraukti jāmācās – būt līdzsvarotās attiecībās ar cilvēkiem, īpaši ar tiem, ar kuriem strādā kopā. Rasai pēdējo gadu mākslas darbs ir arī e-lab administrācija. Rasa: Tā jau, man liekas, ir mākslinieku nākotne – kļūt par birokrātiem. Raitis: Nē, nē, birokrātija ir jāiznīcina. Es varētu par to rakstu uzrakstīt. Bet man par to bija pat lozungs, ka nevis jāiemāca birokrātiju perfektāk izpildīt, bet jāmēģina to samazināt. Rasa: Lielākais birokrātijas posts ir tas, ka tā ir līdz traģismam loģiska. Tā liekas ārkārtīgi nepieciešama. Tur tā arī pati sevi nogalina. Bet es ticu, ka bez tās var. Manuprāt, birokrātija ļoti dabiski absorbē absolūti virtuālus piedāvājumus un pieprasījumus. Raitis: Jā, lielisks piemērs ir Norvēģijas mākslinieku (VLI, Institute of Vincent Lunge) projekts braukt uz Ameriku meklēt tumšmatainu onkuli Bobu. Bet vēl pret to var cīnīties ar viņu pašu ieročiem, piedāvājot objektīvi nekontrolējamu kaudzi ar papīriem. Esam nonākuši līdz tēmai “māksla un institūcijas”. Kā tas attiecas uz jūsu darbību un uz jaundibināto RIX-C? Rasa: Ļoti mīļa tēma. Mēs esam veidojuši e-lab, kas tomēr ir bijis diezgan personisks projekts. Tagad mēs piedalāmies RIX-C veidošanā un uzskatām, ka tam jākļūst par vēl aizvien atvērtu un elastīgu, bet daudz noteiktāku struktūru. Mūs interesē neatkarīgas institūcijas. Nesen Eiropas mediju centru European Cultural Backbone tīkla tikšanās laikā noskaidrojās, ka visu vadošo mediju centru, izņemot e-lab, infrastruktūrām atbalstu sniedz valsts vai pašvaldības institūcijas. Mēs vienmēr esam pastāvējuši tikai no projektiem. Arī ar RIX-C darbību lielā mērā tiek nodrošināts dalībnieku pašfinansējums. Funkcionējot kā neatkarīga organizācija, mēs esam citādā situācijā – varbūt pārliecinātāki par to, ko darām, jo mūs neviens nevar ietekmēt atkarībā no politiskajām ambīcijām. Visā mūsu darbībā viens no galvenajiem mērķiem ir uzturēt ideju par atvērtām telpām, piemēram, akustiskā telpa visvairāk simbolizē to, kā mēs strādājam. Mēs meklējam un mēģinām veidot tādas telpas, kas varētu būt atvērtas, varbūt neievērojamas, neuzkrītošas un tādēļ vēl jo plašākas. Tā ir tāda abstrakcija. Pēc vizuālās mākslas pieredzes mums likās ārkārtīgi interesanti, cik atšķirīga var būt cilvēka uztvere. Tas ir iemesls, kādēļ mēs vēl joprojām strādājam ar interneta radio un akustisko telpu. No tās var daudz mācīties, arī veidojot pastāvīgas struktūras. 1 NU: The Nordic Art Review.– 1999.– Nr.1.– P. 53. 2 Projekts “Stikli laukos, stikli pilsētā”. | |
| Atgriezties | |
