VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Miervaldis Polis Daiga Rudzāte “Manu darbību kopumā, manu dzīvi un līdz ar to mākslu un visu, kas ar to saistās, nosaka kaut kas, ko aptuveni varētu nosaukt par dziņu. (..) es nenodalu savu dzīvi no mākslas, nestādu vienu pāri otrai. Tās atrodas nepārtrauktā cēloņu un seku mijiedarbībā. Kā es gleznoju, tā es dzīvoju,” rakstīja gleznotājs Miervaldis Polis 1987. gadā intervijā pats ar sevi žurnālā “Māksla”. Man vienmēr šķitis, ka visa viņa dzīve ir performance, kas nesākas mirklī, kad viņš ielien zelta ādā, pasludina sevi par muižnieku vai atklāj savu memoriālo istabu kādā galerijā. Viņam patīk komunikēties, stāstīt visvisādas lietas, izskaidrot un izvirzīt dažnedažādas teorijas, un daudzus cilvēkus tas aizrauj. Masu mediji viņu mīl bezgalīgi, viņš ir kļuvis par to neatņemamu sastāvdaļu, un, man šķiet, arī viņam pašam tas itin labi patīk. Šī izrāde, kurai ritot tik viegli uztvert apkārtējo reakciju un vienlaikus pašam drusku padižoties. Daži šodienas gleznotāji uzsver viņa izcilo zīmētāja talantu un to, ka mūsdienu pasaulē vairs nav daudz profesionāļu ar tik augsti izkoptu sava amata prasmi. Jau studējot Latvijas Mākslas akadēmijā, viņš 1972. gadā saņēma akadēmijas medaļu un diplomu par gada labāko mācību zīmējumu. Gleznotājs Miervaldis Polis vairākkārt piedalījies starptautiskajās zīmējumu biennālēs Klīvlendā. Latviešu mākslas kritika viņu raksturo kā spilgtu un savdabīgu personību – gleznotājs, performanču mākslinieks, teorētiķis. Septiņdesmito gadu sākumā viņš radīja pirmos darbus fotoreālisma manierē, kurus uzskata arī par pirmajiem šī stila paraugiem bijušajā Padomju Savienībā. Viņa uznāciens uz latviešu mākslas skatuves bija spilgts un – tālaika kontekstā – šokējošs. Fotoreālisma manieres un fantastisku vīziju saplūšanas rezultātā tapa ceļojumu piezīmes laikā un telpā. Tur bija milzu kolosi pirkstu veidā – senas kultūras drupas, pie kurām pozēja gleznotājs pats vai Līga Purmale. Miervaldis Polis brīvi “klejoja” pa Venēciju vai Ameriku, vai svešām gleznām. Viņš ceļoja laikā, telpā, savās fantāzijās. Mākslā viņš vienmēr manipulējis ar savu tēlu. Varbūt ar glezniecības un performanču palīdzību gleznotājs Miervaldis Polis mēģinājis atrast pats sevi un savu pasauli, savai mākslai cenšoties piemērot (vai otrādi) dažādas filozofijas un stilus. Daudziem varbūt būs pārsteidzošs gleznotāja stāstījums par daudzajiem periodiem viņa daiļradē, jo klaji nolasāma vienmēr bijusi akadēmiskā reālisma maniere. Obmanka – kā saka Miervaldis Polis pats. Viņa daiļrades periodu pārejas bijušas plūstošas un it kā nepamanāmas. Šodien, kā atzīst pats, viņš lielākoties glezno tikai portretus. Klasiskus parādes portretus. Daudzi dižmanīgi vīri un ģimenes raugās no viņa pēdējos gados tapušām gleznām. | |
| |
| Vasarā masu medijos plaši tika atspoguļota tava pēdējā darba – Krišjāņa
Valdemāra skulptūras – uzstādīšana un atklāšana Ventspilī Kristapa
Ģelža iecerētā Sorosa Mūsdienu mākslas centra projekta “Ventspils.
Tranzīts. Termināls” ietvaros. Tā ir jauna Miervalža Poļa radošās
darbības ievirze – ideju realizācija apjomā. Patiesībā tas nav nekas jauns. Tikai loģisks turpinājums. Viens no maniem pirmajiem pazīstamākajiem darbiem bija autoportrets “Maska”. Tēlniecība gleznā. Tai laikā dzīvoju visai pieticīgi un nevarēju šo masku izkalt zeltā vai bronzā, tāpēc uzgleznoju. Skulptūras ideju realizēju gleznā. Strādājot pie Ventspils projekta, Kristapam Ģelzim radās ideja. Viņš man teica: “Tu atliesi savu tēlu bronzā. Tas sēdēs Ventspilī uz soliņa un skatīsies uz kuģiem.” Mana atbilde bija: “Ideja laba, bet es neesmu augstprātīgs.” Man šķita, ka tur jāsēž Krišjānim Valdemāram. Pie jūras un pie kuģiem. Taču Kristaps atbildēja: “Bet tā tak nebūs māksla!” Es viņam teicu: “Paklau, ja es sēžu bronzā, tad tā ir māksla, bet, ja sēž Valdemārs, – tad nav māksla... Kaut kā dīvaini izklausās.” Tā nu mēs vienojāmies. Man gan ir doma tur eksponēt arī sevi. Tāds piemineklis būtu vienīgais pasaulē un sauktos “Galva liedagā”. Atlietā galva tiktu novietota liedagā, dažkārt tai pāri skalotos viļņi. Īsts liedaga konceptuālisms. 1973. gadā tu uzgleznoji darbu “Automašīna un māja”, ko dēvē par pirmo fotoreālisma paraugu Padomju Savienībā. Tā arī bija. Akadēmijas gados izgāju cauri visdažādākiem virzieniem – cauri impresionismam, abstrakcionismam, ekspresionismam, sirreālismam. Līdz uzzīmēju vienu zaptes burciņu izteikti reālistiskā manierē. Un sapratu, ka tieši tas man patīk. Nākamā glezna bija klejojošais sunītis pie Āgenskalna tirgus, kura ļoti iepatikās kādam no akadēmijas modeļiem. Viņš visu laiku lūdzās, lai es to pārdodu. Bet man tas sunītis pašam bija mīļs un negribējās par lētu naudu atdot. Un tad tas cilvēks teica, lai es uztaisot vēl vienu. Vai tad man grūti esot? Es padomāju – kāpēc ne. Toreiz, pirmo reizi gleznojot it kā bezjēdzīgu sava darba kopiju, man ienāca prātā – kā būtu, ja realitāti atspoguļotu gleznā palielinātos izmēros. Tieši tādu, kāda tā ir, tikai lielākā apjomā. Tā nu es nonācu līdz fotoreālismam. Mākslas kritiķi tavu glezniecības manieri dēvējuši dažādi. Par fotoreālismu, par hiperreālismu, par postmodernismu... 1987. gadā žurnālā “Māksla” tev pašam bija intervija ar sevi par šo tēmu, kurā Polis saka: “Amizantākais ir tas, ka šos apzīmējumus attiecina uz vieniem un tiem pašiem darbiem.” Tomēr šai intervijā tu nesniedz atbildi uz jautājumu, kurš tad ir tas īstais. Apzīmējums “fotoreālisms” bija pareizais manas radošās darbības sākumposmā. Bet šis periods ilga tikai vienu gadu. Pēc tam es atgriezos pie tā, ko dēvēju par akadēmisko reālismu. Jeb pie tā, ko franči dēvē par trompe d’oeil vai krievi – par obmanku. Mani mēdza saukt arī par konceptuālistu. Pēc tam kad nāca modē postmodernisms, mani sāka dēvēt par postmodernistu. Manuprāt, es patiešām piederu šim postmo-dernisma laikmetam. Maskavā mēs, desmit mākslinieki no Latvijas, sarīkojot izstādi, nodēvējām sevi par posttradicionālistiem. Jo pie mums jau nebija modernisma, pie mums bija tradicionālisms. Esmu nodarbojies arī ar to, ko var saukt par utopisko reālismu. Uzgleznoju grāmatu – vienā eksemplārā. Radīju glezniecisku mītu par neesošu salu, kuru manās gleznās ar Līgu Purmali apceļojām un kurā atradām senas kultūras drupas – milzu kolosus pirkstu veidā. Spēlējos ar ilūzijām. Iegleznoju pats sevi senās reprodukcijās, pilsētās. Venēcijā vai Amerikā kaut kur pie Dalasas? Man ļoti gribējās ceļot, un tai laikā es to nevarēju. Tālab jau iegleznoju sevi Venēcijā vai kaut kur Amerikā. Tā es ceļoju, un tā es realizēju sevi. Un tagad man vairs nekur negribas braukt. Tas mani vairs neinteresē. Toreiz es jebkurā mirklī varēju “aizlaisties” uz jebkuru gadsimtu, uz jebkuru vietu. Man patīk šis utopisms. Septiņdesmito gadu vidū tavi klejojumi laikā un telpā izbeidzās. Lūzums notika 1975. gadā. Aizbraucu uz Dzintaru radošās jaunatnes namu un satiku tur Bruno Vasiļevski un Maiju Tabaku. Atplestām ausīm klausījos Bruno domās par mākslu un par realitāti. Es, gluži kā visi jauni cilvēki, gribēju būt avangardā un opozīcijā visam iepriekšējam. Bet divus gadus es, pašam Bruno Vasiļevskim to nezinot, studēju viņa mākslu. Un ne tikai. Atdarināju Vasiļevska kustības, balsi... Pārspīlējot var teikt, ka identificējos tiktāl, ka kļuvu par viņu. Tāpat kā, studējot filozofiju, mēģināju rakstīt kā Hēgelis un, studējot Raiņa daiļradi, rakstīt dzejoļus līdzīgi, kā to darīja viņš. It kā izsvītroju no savas apziņas visu, kas saistās ar iepriekšējo dzīvi. Tos gadus gleznoju ļoti savādi, daudzi no maniem darbiem bija pilnīgi līdzīgi Vasiļevska gleznām. Lai gan, tādā veidā strādājot, daudz darbu man nevarēja būt. Tā ir pilnīgi cita izpratne par realitāti, kas vairāk pietuvināta austrumniekiem, budismam. Patiesībā – atdarinot viņu, es sapratu viņa mākslas uztveri. Tāpat kā, atdarinot fotogrāfiju, es to izpratu. Šī laikposma rezultātā radās gleznas, ko šodien, iespējams, pavisam nezina un ko es nodēvēju par “cietumnieka gleznām”. Šīs bildes tapa, gleznojot tikai to, kas bija redzams pa vienu no manas mājvietas logiem. Laukos tā bija egle. Rīgas dzīvoklī – Staļina laiku beigu periodā celta māja. Bet šāds mediatīvs dzīvesveids cilvēku padara absolīti nederīgu eksistencei. Kāds pasūtījums ierosināja nākamo periodu. Es nonācu līdz tam, ko pats dēvēju par primitīvo redzējumu. Līdz tam, kā cilvēki redzēja, kad vēl nebija ne foto, ne kino un arī gleznu nebija. Šis posms saistās ar kurzemnieces tēlu, kas dominēja vai visās manās gleznās. Tolaik uzgleznoju arī “Acāliju”. Astoņdesmitajos gados tu pievērsies portreta glezniecībai. Un atkal par to jāpateicas konkrētam pasūtījumam. Pazīstams dakteris man pasūtīja savas meitas portretu. Vienmēr tiku uzskatījis, ka portretu glezniecību neizprotu. Bet tad apdomāju, ka it kā taču esmu mācījies gleznot. Tā kā strādāju ļoti lēni, tad sapratu, ka vienīgais, kā varu izlīdzēties, ir fotogrāfija. Kurš gan var nosēdēt tās garās stundas! Ar “Zenītu” nofotografēju meitēnu un lūdzu vecākus, lai viņi parāda, kurā fotogrāfijā bērns vairāk izskatās sev līdzīgs. Tā aizsākās mana portretu glezniecība un tika izveidota tās metode. Bet veiksmīga portretu glezniecība ir saistīta ar mākslinieka dzīves pieredzi. Jauni cilvēki daudzas lietas neizprot. Mana tālaika pieredze acīmredzot tomēr nebija pietiekama. Šodien gan šķiet, ka toreiz tapuši arī veiksmīgi portreti. Līgas Purmales, Maijas Tabakas portrets. Un kas tad notika pēc tam, kad saprati visu iepriekš teikto? Pēc tam... es sāku sevi atkārtot. Tikai novedot to visu līdz finesēm, līdz absolūtismam. Tas šai gadījumā attiecas uz fotogrāfijas ilūziju – sāku darboties ar nelielajām pases fotogrāfijām. Patiesībā es strādāju visos šais sevis izveidotajos redzējumos, kā pats dēvēju. Bet deviņdesmitajos tu taču atkal atgriezies pie portretiem. Par to jāpateicas kādam vēstniekam, kurš, redzēdams manus darbus, lūdza, vai nevarot uzgleznot viņa portretu. Jāatzīst, šis portrets man pašam šķita īpaši veiksmīgs. Izrādījās, ka pa šo laiku dzīves pieredze bija atstājusi pēdas, un es no jauna pievērsos portretam. Un daru to līdz pat šim brīdim. Var pat teikt, ka neko citu nedaru. 1997. gadā tomēr nodarbojies arī ar klasikas interpretāciju. “Baltazara van der Asta (1593/1594 – 1657) ziedi. Gleznojis Miervaldis Polis” saucās izstāde Ivonnas Veihertes galerijā. Dažkārt atļaujos tādus prieciņus. Uzgleznot ziedus vai uztaisīt paša ceļojumu pa sveša mākslinieka gleznām vai pa citu laikmetu, vai izspēlēt kādu performanci. Visām lietām jau ir sava vēsture. Savulaik, kā zināms, esmu gleznojis puķes. Galerija “Bastejs” mani uzaicināja piedalīties izstādē, kuras tēma bija rozes. Sākumā it kā piekritu, bet pēc tam pārdomāju, jo man nepatīk gleznot kādai konkrētai izstādei. Tomēr pati ideja palika. Es atcerējos, kā bērnībā aiz mana loga auga un ziedēja rozes, kas izskatījās kā tādi kāposti. Baltas un smaržojošas. Sāku meklēt pa visiem puķu katalogiem to fotogrāfiju, bet nevarēju atrast. Vienkārši nebija. Bija tikai selekcijas brīnumi. Atcerējos, ka tādas puķes bija holandiešu gleznās. Meklēju pa visu māju reprodukcijas, kamēr atradu kalendāru ar holandiešu gleznām un tur ieraudzīju van der Asta ziedu gleznojumu. Kāpostrozītes tur patiešām arī bija. Ar palielināmo stiklu sāku to gleznu pētīt. Caur to skatoties, sapratu, ka tā jau vairs nav van der Asta glezna, ko tur redzu. Tas ir pavisam kas cits. Tā ķēros tai lietai klāt – uzgleznoju to, ko redzēju caur palielināmo stiklu. Pagājušā gadā biju Klīvlendā. Tur redzēju brīnišķīgu tematisku holandiešu mākslas izstādi. Arī van der Asta ziedus. Bet toreiz vienkārši ļoti konkrēti pieķēros šim attēlam, šīm rozēm. Spontāns lēciens laikā. Tu minēji, ka dažkārt sava prieka pēc sarīko arī kādu performanci. Visslavenākā noteikti ir akcija ar zelta cilvēku un “Alter Ego” centra nodibināšana 1986. gadā. Bet vēl jau ir bijusi saulespuķu sēkliņu pārdošana pie “Laimas” pulksteņa un izstādes bez gleznām at-klāšana galerijā “Kolonna” kopā ar Vilni Zāberu. Sevis iecelšana muižnieku kārtā, memoriālās izstabas ierīkošana “Rīgas galerijā”. Tev patīk pats process, šis teātris, šī izrādīšanās vai arī būtiska ir tieši apkārtējo reakcija? Nešaubīgi, ka tā ir tieši reakcija. Jaunībā interesēja arī pašizpausme. Tāpēc jau to saucu par izrādi latviskajā variantā. Tā es iztulkoju perfor-mances vārda jēgu. Manuprāt, nepareizs ir akceptētais variants “spēle”. Tas neizsaka performances būtību. Tā būtībā ir izrāde. Tā sākas ar ķermeni, ar emocijām, ar visu cilvēka būtību un beidzas ar instalāciju, kas pēc savas būtības arī ir performance. Tikai izrāde ar aksesuāriem. Arī toreiz ar bronzas cilvēku mani interesēja tieši tā reakcija. Ko viņi teiks, kad es tāds parādīšos. Es varu izstāstīt vienu no savām pirmajām performancēm, kas nav dokumentēta. To mēs rīkojām kopā ar manu draugu tatāru puiku. Es saku “pirmā” tikai tālab, ka atceros to kā pirmo. Izrāde notika namā aiz Gaisa tilta. Mēs stāvējām parādes durvīs un raudzījāmies, vai nenāk kāds garāmgājējs. Ieraudzījuši nācēju, ātri attaisījām durvis, norāvām bikses un izbāzām plikus dibenus. Pēc tam, priecīgi smiedamies, laidāmies lapās. Klasiska performance. Bija reize, kad skrēja pakaļ. Laikam lai sodītu. Un tieši tas mūs arī interesēja – lai skrietu pakaļ. Patiesībā dibenu rādīšana – kā pēc daudziem gadiem es noskaidroju kādā vēsturiskā filmā – ir ļoti sens, primitīvs apvainojuma izrādīšanas veids. Vēlāk, skolas gados, ap-zināti veidotās izrādes jau tika arī dokumentētas. Un kas bija “Miervalža Poļa memoriālā istaba” “Rīgas galerijā”? Instalācija, performance? Es piedāvāju pilnu komplektu. Tas nozīmē, ka manā istabā bija pārstāvēta visa mūsdienu māksla kopumā. Tā bija instalācija, tā bija izrāde (es pats visu laiku biju uz vietas), un tā bija arī glezniecība. Sākotnējā doma bija, ka es tur arī strādāšu, bet no tā nekas nesanāca, jo man visu laiku bija jāstrādā par gidu. Bet no kurienes – tīri idejiski – tev radās doma uztaisīt pašam savu memoriālo istabu? Tas bija perestroikas laiks, kad manī dzima doma, ka varētu izveidot savu memoriālo istabu. Sākotnēji ideja bija ļoti vienkārša – izgatavot plāksnīti un pielikt pie savām durvīm. Bet tad attapu – kurš tur nāks... Tālu no centra, sestais stāvs, noplukušas Hruščova laika kāpnes un mana 12 kvadrātmetru darbnīciņa, kur ir rakstāmgalds un vēl divi dīvāniņi. Tur taču neko nevarēs apskatīt. Tikai apmānīšu cilvēkus. Inese Riņķe man piedāvāja: “Tu negribi taisīt izstādi?” Un tad es atcerējos domu par me-moriālo dzīvokli. Es taču to varu pārcelt uz “Rīgas galeriju”, kur ir plašums un cilvēki var nākt apskatīties, ka tas taču ir vesels mākslas darbs – mana istaba. Dīvāniņš, uz kura sēdējuši daudzi slaveni vīri, pārgulējuši daudzi draugi. Manas bildes, mans rakstāmgalds. Ekspozīciju iekārtoju apmēram tāpat, kā izskatās mana istaba. Iespējams, daudzi cilvēki no tā arī neko nesaprata. Kopsummā jāatzīst, ka tomēr analītiska izvērtējuma saziņas līdzekļos nebija. Es viens ar saviem pienākumiem galā netiku. Bet man tā bija lieliska pieredze. Es vairs neesmu augstprātīgs pret ierēdņiem, kas pieņem cilvēkus no rīta līdz pat vakaram. Tas patiesi ir nogurdinošs darbs. Vai apzināti esi veidojis savu popularitāti? Tu vairākkārt esi teicis, ka žunālisti tevi patoloģiski mīl. Tā arī ir savveida performance – šī sevis izrādīšana masu medijos. Mācoties “rozentāļos”, es, kā jau visi, kas lāgā neizskatās, saslimu ar pašapliecināšanās māniju. Uz āru to varbūt arī neredzēja, bet tā nu tas bija. Mani vienmēr dēvēja par lielu asprāti, par muldoņu. Es uzzīmēju dažus jokus un aiznesu uz “Padomju Jaunatnes” redakciju pie Mirdzas Ramanes. Viņa man kļuva par brīnišķīgu draugu un skolotāju vienlaikus un atvēra acis uz komunisma pasauli, kas bija visapkārt un par ko es tā īpaši arī nebiju domājis. Tā sāku zīmēt karikatūras. Un to nu gan es darīju tāpēc, ka gribēju, lai mani ievēro. Lai es būtu, pēc manām domām, slavens. Atceros, kā klasē man teica: “O, tev publicēti zīmējumi.” Taču es to ātri izslimoju, un iestājās miers uz visu mūžu. Protams, manās interesēs bija, lai idejas, par kurām karoju, uz kurām tiecos, būtu pieejamas visiem. Es negribētu būt ne zināms, ne slavens, bet gribētu, lai manas idejas dzīvotu. Ja vien varētu eksistēt. Jebkuram cilvēkam jau patīk, ja viņu paslavē, un nepatīk, ja viņu nopeļ. Bet visdižākais cilvēks, kas var uzsist uz pleca un pateikt, ka šito Miervaldis ir labi izdarījis, esmu es pats. Mani neinteresē slava. Es nevienu mirkli neesmu domājis par reklāmu. Kāds jauns cilvēks mani kādā krogā jau sen atpakaļ gan nosauca par reklāmas ģēniju. Bet es jau neesmu ne pirksta pakustinājis. Vienu mirkli pamēģināju pats darboties reklāmas jomā, tomēr reklāma prasa pavisam citu pieeju lietām. Šī joma (bieži vien) saistīta ar to, ka tev jādara tas, kas nepatīk. Es varu gleznot jebkuru cilvēku, jo man nav nepieņemamu cilvēku. Ja man savu portretu pasūtītu sērijveida slepkava, es ar patiesu interesi arī viņu gleznotu. Tikpat labi kā svēto. Jo kas tas būtu par ārstu, kas atteiktos ārstēt cilvēku tikai tāpēc, kas viņš viņam nepatīk. Akadēmijā savulaik esot runājuši, ka tev piemītot absolūtā redze. Neesmu dzirdējis. Savulaik gan kā ērglis redzēju tālumā un kā pulksteņmeistars (bez lēcas) tuvumā. Tas gan vairāk attiecas uz tavu zīmētprasmi, uz proporciju izjūtu. Ir arī labāki zīmētāji par mani. Varbūt es redzu vissmalkākās krāsu nian-ses nedeformētā veidā. Lielākā daļa cilvēku tās redz “nepareizi”. Bet redz jau tikai to, ko zina. Patiesībā glezniecībā – jo sliktāk redz, jo labāk jūt kolorītu. To es sāku saprast tikai tagad. Ka es redzu krāsu kopumā. | |
| Atgriezties | |
